Pasaka par snuķi un buču
– Paskaties, Robin, kāds tev uz pidžamiņas zilonis! Un te vēl viens! Un kāds viņam snuķis…
Robins cītīgi pēta savu naktstērpu un rāda uz savu deguntiņu, snuķis – skaidra lieta 
Pēc tam pieskaras mutītei.
– Jā, zilonim ir tāds garš, garš deguns, ka viņš var paņemt kumosiņu ar degunu un salocīt to, un ielikt mutītē. Padomā, ja tev būtu tāds snuķis, tev nemaz nevajadzētu rausties savā krēslā, bet tu varētu visus gardumus no galda tāpat, sāvot lejā, paņemt ar snuķi.
Robins prāto, apdomā snuķa priekšrocības. Mūsu saruna apsīkst, Robinu šķiet sāk pievarēt miegs un viņš saka:
– Buču!
Es iedodu viņam vismīļāko mammas buču un iedomājos atkal par ziloni un snuķi:
– Bet ziloņi nevar bučoties. Viņiem snuķis traucē!
– Labi tomēr, ka man nav snuķis, – nodomā Robins, saritinādamies uz sāniņa un padodamies miegam. – Tad es ik vakaru varu dabūt buču.