Vai uzticēšanas bērnam attaisnojas?

Šodien Robinam pirmie nobrāztie ceļgali – atceļā no parka zēns bija tā pārņemts ar atļauju vest saitē suni, ka paklupa un nobrāza abus ceļgalus. Izturēja kā vīrs un daudz nekreņķējās – vienojāmies, ka mājās sāpītes nomazgāsim un tad jau manīs, vai plāksteris nepieciešams… tagad Robins saldi čuč, saķēris padusē Bobo un par saskrambātajiem ceļgaliem ir sen aizmirsies… bet es sēdēju pie gultiņas, skatījos uz savu mazo lielo vīrieti un domāju, vai tiešām bērna audzināšanai esam izvēlējušies pareizāko ceļu, tik daudz uzticēdami pašam bērnam un mātei dabai? vienkārši būdami līdzās un paļaudamies, ka viņs izaugs par labu cilvēku…

Šajās pārdomās uzmeklēju vēlreiz Emmijas Pikleres vadmotīvus mazuļa audzināšanā, kuros gribēju padalīties arī ar jums. Emmija Piklere ir Ungāru pediatre, kurai mūsdienās ir jau diezgan daudz sekotāju – arī Latvijā jau zināmā Monika Alī, kuras idejas savukārt līdz mums atnes Klaudija Hēla un viņas domubiedri… Vērts piemetināt, ka Emmija Piklere gan dzimusi pirms vairāk kā 100 gadiem un sen jau auklē mazus eņģelīšus tai saulē… bet viņas idejas man liekas ļoti dzīvas un patiesas vēl arvien.

Mazuļa cienīšanas un uzticēšanās principi:

1. Veltiet visu uzmanību vienai nodarbei. Daudzas mammas mūsdienās domā, ka tikšana galā ar vairākām nodarbēm vienlaikus ir apsveicama īpašība. Taču patiesībā tā gluži nav – ja mēs neveltam mazulim visau savu uzmanību, bet daram kaut ko paralēli, tā ir tāda pati necieņa, kādu jūs sajustu, ja kāds pieaugušais darītu vēl kaut ko un sadalītu uzmanību, kad jūs vēlētos, lai viņš fokusējas uz jums. Piklere saka, ka ir daudz gudrāk sadalīt savu laiku kā uzmanību!

2. Piebremzē! Mūsdienu steidzīgajā pasaulē, kad pārslēgšanās no darbības uz darbību rada nevajadzīgu stresu, mazliet piebremzēt būtu īsti laikā. Bērns, kura darbošanās tiek nepārtraukti skubināta, kurš atrodas sastresotu cilvēku aprūpē, izaug nedrošs un nervozs. Mierīga un relaksējoša vide ļaus mazulim attīstīties dabiski un “uzplaukt”.

3. Veidojiet uzticamas attiecības aprupējot mazuli! Piklere uzskatīja, ka īstais laiks, kad veidot savstarpējās attiecības ar mazuli, ir aprūpes brīži, kad mazais tiek pārģērbts, vannots utt. Nodrošinot mazulim drošības sajūtu un brīvību, viņš apgūs to, ko dabiski viņam būtu jāapgūst. Vislabāk to formulē E.Pikleres skolniece Magda Gerbere: “Kad jūs savam bērnam tuvojaties ar cieņu, jūs ļaujat viņam noprast, ko darīsiet un dodat viņam iespēju reaģēt. Jūs pieņemat, ka viņš ir spējīgs un iesaistāt viņu, cik nu tas ir viņa iespēju robežās, personīgajā aprūpē un ļaujat viņam risināt savas problēmiņas. Jūs dodat viņam pārpārēm fiziskas brīvības un neveicināt viņa attīstību.”

4. Dariet to kopā! Piklere ticēja, ka bērnu ir lielā mērā jāiesaista kopīgās darbībās ap viņa aprūpi, nevis jāaprūpē mazulis kā pasīvs palīdzības pieņēmējs. Mums ir tieksme ikdienā neatbilstoši novērtēt mazuļa spējas piedalīties bērna aprūpē – tas, protams, prasa vairāk sarunu ar mazuli par to, ko mēs vēlētos kopīgi īstenot, kā arī pacietību sagaidīt viņa atbildi.

5. Mazulim nekad nevajadzētu nonākt stāvoklī, kādā viņš pats nevar nokļūt! Izklausās sarežģīti, bet patiesībā ideja ir vienkārša – apgūstot savu ķermeni un fiziskās iespējas, mazais sevi nekad nenostāda situācijā vai pozīcijā, no kuras viņš nevar izkļūt. Pirmo reizi apveļotis, pieceļoties utt., mazais ne vien apgūst savas jaunās fiziskās prasmes, bet arī spēju mācīties un priecāties par sasniegto. Ja mēs paskatāmies apkārt, tad veikalos mūsdienās tiek piedāvāts lērums lietu, kas šo spēju ierobežot un kas patiesībā kalpo vecāku, ne bērnu ērtībai – staiguļi, sporta ratiņi, augstie krēsli, dažādas šūpoles, ķengursomas, gultiņu drošības barjeras u.c. – tas viss ir kaut kas, kas ierobežo mazo, lai vecākiem būtu ērtāk, nevis kalpo mazuļa dabiskai attīstībai.

6. Ļaujiet bērniem spēlēties bez iejaukšanās! M.Gerbere tic, ka mazuli nav nepieciešams izklaidēt – dodot viņam pilnīgu brīvību un iespēju izpētei, viņs pats ir visai spējīgs sevi nodarbināt. Patiesībā, labu gribot un piedaloties rotaļā, mēs iejaucamies gandrīz svētā procesā – atklasmē un sevis izzināšanā – nodarbojoties savā nodabā bērni veido savu agrīno pašnovērtējumu un ceļ pašpārliecinātību.

7. Sadzirdiet un cieniet bērna sūtītos signālus! Kad mazulis aizgriež prom galviņu, saņemot karoti ēdamā, viņš cenšas pateikt, ka vairs nav izsalcis. Mēs to it kā saprotam, bet dodam vēl vienu karoti sakot: “Un tas par māmiņu!” vai citiem vāriem: “Es saprotu, ko tu mani saki, bet to ignorēju.” Vai to mēs saucam par cieņu pret mazuli? Un ko gan mēs varētu sagaidīt pretī pēc gadiem četriem vai četrpadsmit?

Ja nu ir interese, tad pilnu rakstu var atrast šeit. Bet patiesībā Google it laipni piedāvā diegan daudz līdzīga satura ideju uz atslēgas vārdiem Emmi Pikler. Man tas atkal palīdz sakārtot domas un apstiprināt to, ka paļaujoties uz sava bērna spējām, uzticoties un liekot mieru ar saviem “vērtīgajiem padomiem”, es patiesībā esmu tik laba mamma, cik ir manos spēkos. Un nobrāzti ceļgali ir tikai izziņas procesa blakne 😉

Man nav pa rokai grāmata par Valdorfa pedagoģiju, lai nocitētu to precīzi, bet idejiski viena skaista esence teic: “Bērns, ar savu dabisko tieksmi izzināt un atdarināt, pats veido savu personību un pasaules izpratni. Mums ir viņiem tikai jābūt blakus kā labam piemēram atdarināšanai.” Laikam tā jau arī būs :) Ar labu nakti! :)

Tags: , ,

One Response to “Vai uzticēšanas bērnam attaisnojas?”

  1. Santa Says:

    Paldies par dalīšanos ar saviem “atradumiem” un vispozitīvākie vēlējumi visam, ko dariet! Jūsu lapu un veikaliņu esmu atklājusi pavisam nesen, bet pētu tos ar lielu prieku! Lai mums būtu vairāk tādas pozitīvas un enerģiskas ģimenītes! Lai izdodas!

Leave a Reply