Archive for the ‘Bērna vadīta ēšana’ Category

Atvēram grāmatu – 13.decembrī plkst.13

Wednesday, December 5th, 2012

Paldies visi mīļie, kas ar jaunās grāmatiņas “Bērna vadīta ēšana” iznākšanu mūs jau sasveikuši un… visi kā viens paprasījuši, kad tad būs ballīte :) Būs – 13. decembrī plkst. 13.00 pie mums veikaliņā, Baznīcas ielā 31, mācību telpā vērsim grāmatu vaļā oficiāli, aicinot piedalīties glavenajai vaininiecei – Klaudijai Hēlai, kura mūs sen sen atpakaļ iedvesmoja šai ēšanas metodei un tā arī pastarpināti grāmatas izdošanai :) Viņa arī ir sarakstījusi priekšvārdu latviešu izdevumam – tātad viņai ir ko teikt par šo – nu tad dosim Klaudijai vārdu :)

Bet kamēr Klaudija runās, paši iestiprināsimies ēdot ar pirkstiņiem – gan lieli, gan mazi. Jo klāsim bērniem draudzīgu galdu, lai mieloties var ne tikai mammas, tantes un onkuļi, bet arī paši mazākie, kuri taču ir galvenie šīs grāmatiņas varoņi. Un jūs redzēsiet, cik vienkārši var pagatavot gardus ēdienus, kas ir pilnīgi pieņemami visām vecumu grupām :)

Turklāt, pasākuma laikā grāmatiņa būs nopērkama par īpašu cenu! Tā nu – laipni gaidīti nākamajā ceturtdienā, 13.decembrī, plkst. 13.00 uz vieglām pusdienu uzkodām ar pirkstiņiem par godu jaunajai ēšanas grāmatai :)

 

 

“Bērna vadīta ēšana” – nu arī latviski

Saturday, November 24th, 2012

Grāmata “Bērna vadīta ēšana: Kā piebarošanu padarīt aizraujošu lieliem un maziem” (jeb angliski “Baby-led Weaning: Helping  Your Baby to Love Good Food”) ir bijusi mūsu iedvesmas avots savu puišeļu audzināšanā, tādēļ kādā brīdī šķita, ka tai vienkārši ir JĀTOP latviski. Un tā tapa. Nu ir uztapusi un nopērkama mūsu veikaliņā un, cerams, jau tuvākajā laikā būs redzama arī citu veikalu plauktos, lai tā būtu pieejama pēc iespējas daudziem Latvijas vecākiem.

Es nekad neņemtos apgalvot, ka tā ir metode, kas der ikvienam un visiem, tomēr autore raksta, ka sekmīgi šo metodi pielietot neesot iespējams vien atsevišķos gadījumos, kad bērniem ir veselības traucējumi. Un lai vai kā – man tomēr šķiet, ka ar šo metodi detalizēti iepazīties ir vērts ikvienam vecākam, kas stāv izvēles priekšā, kā ievest savu atvasīti plašajā lielo ēdienu pasaulē – vienkārši tāpēc, lai viņš stāvētu “izvēles priekšā”, nevis būtu tikai viens neapstrīdams ceļš – sablenderēt un piebarot.

Lūdzu, par pašu piegājienu palasiet šeit – te ir gan par to, kā tas īsti notiek, kādi ir idejas pamatprincipi un īstās un mānīgās pazīmes papildēdiena piedāvāšanas uzsākšanai.

Bet es padalīšos mūsu dubultajā pieredzē.

Kad Robinam bija knapi 4 mēneši, mēs nokļuvām slimnīcā. Stress vai iedomas, bet pēc atgriešanās mājās šķita, ka pieniņa ir mazāk un vajadzīgs vēl kas, lai piepildītu bērna punci. Tā kā bija tieši laiks, kad tirgū parādījās pirmie Latvijā audzētie dārzenīši, ne mirkli nešaubījos, ka labāk izvēlēties piebarošanu nevis maisījumu. Un es, apbruņojusies ar blenderi, bļodiņām, karotītēm un priekšautiņiem, ķēros pie lietas. Sākām mēs abi entuziasma pilni: man patika noņemties ar blenderēšanu, bet Robins, izbāzis mēlīti, notestēja manus brūvējumus. Tomēr prieki bija īsi. Man ātri apnika blenderēt kabacīšus un brokolīšus, no kuriem Robins apēda labi ja 10-20%, savukārt Robins labprātīgi apēstās devas nevis pieaudzēja, bet, pēc maza porcijas palielinājuma, sāka tās samazināt, līdz pārstāja ēst pavisam. Viņš vienkārši saknieba muti un pat nenograšoja, kas viņam tiek piedāvāts, tiklīdz steidzos pie viņa ar karoti. Gluži spiest ar varu man negribējās. Un piena daudzums arī šķita atgriezies līmenī. Tomēr sirdsmieru neradu – kas uzsākts, tas jāturpina. Un tuvojās jau dramatiskie 6 mēneši, kad neizbēgami vajadzēja sākt piebarot. Arī ģimenes ārste katrā vizītē noprasīja par sekmēm šai frontē. Atcerējos, ka Klaudija Hēla nodarbībā par krūtsbarošanu, bija stāstījusi par metodi, kas bija alternatīva uzspiestai barošanai ar karoti. Uzmeklēju pierakstus. Palasīju internetā un atslābu – nolēmu, ka mēģināsim pēc tās, jo viss cits, ko Klaudija mums bija stāstījusi, darbojās lieliski. Robins sāka sēdēt 9 mēnešu vecumā un es nekavējoties viņu aicināju pie galda. Un – ak tavu prieku! viņš no tiesas ķērās pie ēšanas. Dinamika, ar kādu viņš kāpināja apēstā daudzumus un ēšanas prasmes, ēdienkartes plašumu un interesi par papildēdienu – tas nebija prātam aptverami. Savu gada jubileju viņš sagaidīja ēsdams kartupeļus un gabaliņos sagrieztu karbonādi, bet saldajā ar karotīti notiesāja kūku. Viņš ēda kā liels cilvēks pēc 2-3 mēnešu treniņa un apēda bez tiepšanās patstāvīgi krietni lielākas porcijas kā viņa vienaudži blenderēto ēdienu, kas ar karoti salikts mutē. Viņam garšoja teju vai viss un tas bija noticis tik vienkārši!

Ar otro bērnu man vispār nenāce ne prātā ko blenderēt! Klāss sāka sēdēt pavēlu – vēl pēc 10 mēnešu sasniegšanas. Ap 7 mēnešiem mēdzām viņu paņemt pie galda, jo viņš izrādīja ļoti dzīvu interesi par ēdienu. Tomēr tas, ka viņš pats nesēdēja, man signalizēja, ka nav vēl laiks. Un nebija arī – ja ar’ viņš kādu kripatu noknābāja, tad tās tiešām bija kripatas. Toties tad, kad viņš apsēdās, ēšanas dinamika līdzinājās brāļa vēsturei – pēc nedēļas devāmies ceļojumā un līdzi mums nebija nekāda speciālā aprīkojuma, jo ikvienā sabiedriskās ēdināšanas iestādē atradām ko piemērotu, kas Klāsam garšoja un tika ēsts pamatīgos daudzumos tā, ka mammas piena ēdienreizes tika samazinātas līdz 2-3 pa diennakti no iepriekš drošajām 6-7 reizēm pa dienu. Sēdēt viņš sāka aprīļa beigās un jau maija vidū, kad devāmies ceļojumā, viņš nereti pa dienu bija ēdis tik sparīgi, ka aizmirsa paprasīties pie krūts visas dienas garumā. Mazāk kā mēneša laikā viņš no mammas piena kā pamatēdiena un piebarojuma kā izziņas, bija nonācis līdz papildēdienam kā pamatēdienam un mammas pienam nu bija pilnīgi cita nozīme.

Aptuveni gada un 2 mēnešu vecumā, Klāsa interese par papildēdienu sāka pierimt. Viņš pēc būtības ir tāds, kam interese par lietām ātri apsīkst (Dvīņiem tā esot :) ). Un nu šad un tad iznāk viņu pie galda pabakstīt, kad citas intereses ir ņēmušas virsroku. Atšķirībā no brāļa, ar galda piederumiem viņš rīkojas neveikli – protams, lieto dakšiņu, tomēr ne pilnīgi visu prot pats uzdurt. Ar karoti iet visādi – mēģināt mēģina, bet ja neiznāk, liek to malā un ieceļ kumosu mutē ar pirkstiņiem. Domāju, ka daļēji gan tas ir arī mūsu – vecāku – vainas dēļ, jo nevaļas pēc mēs viņam reizēm pārāk pamatīgi palīdzam ar galda piederumiem, iesmeļot karotē vai uzdurot uz dakšiņās medīto kumosu. Tā nu viņš ir apguvis, ka ja pēc pirmās neveiksmes mums pastieps tukšo dakšiņu, mēs palīdzēsim un uzdursim kumosu. Priekš kam tad pašam pūlēties? 😉

Tomēr kopumā esmu priecīga, ka arī ar otro puisēnu mūsu ceļš uz papildēdienu ir vedis tik vienkārši. Lai gan ir diezgan acīmredzami, ka Klāss sava tempermenta dēļ un mazliet paslinkās dabas, būtu bijis labs biezeņēdājs, jo viņam tīri labi patīk pavērt muti un ļaut, lai viņam tajā ko gardu ieliek bez liekām pūlēm :)

Par metodi (un grāmatu) man ir arī savs viedoklis un lietas, ko noteikti gribu pateikt.

6 mēneši ir pats ātrākais mirklis, kad sākt nevis atskaites datums, kuru nedrīkst nokavēt

Grāmatas autore ļoti bieži grāmatā min 6 mēnešus kā kādu robežšķirtni. Man tas ļoti iekrita acīs, jo veidojās pretruna – no vienas puses viņa raksta, ka bērni sāk paši sēdēt, rāpot, staigāt kad viņiem daba ir to devusi un laiks ir individuāls katram bērniņam – kādēļ gan, lai ar gatavību ēst būtu savādāk? no otras puses, šie piesauktie 6 mēneši pēkšņi tiek gandrīz universalizēti, lai arī par pazīmēm tiek saukta spēja patstāvīgi sēdēt. Un pēc E.Pikkleres vērojumiem, kā arī bērnu dabiskas attīstības piekritēju teiktā (piem., Klaudijas Hēlas) lielais vairums bērnu paši sēž ap 8-9 mēnešiem. Kur tad rodas tie 6?
sazinājos par šo ar autori un viņa atbildēja, ka šo vecumu grāmatā uzsver tik bieži tamdēļ, lai izskaustu piebarošanas uzsākšanu ĀTRĀK par šo vecumu. jo (!) daži bērni sēž arī 3 mēnešu vecumā (!) un uz to vien nevar lūkoties. tas man bija vēl trakāks jaunums. rakos tālāk un secināju, ka vainīgas ir kultūratšķirības un valoda.

1) Autores dzimtenē – Lielbritānijā – daudz mazāk tiek runāts par bērna dabisku attīstību un bērni tiek sēdināti īpašās uzpariktēs, kas notur viņus vertikālā pozīcijā sēdus jau ļoti agrīni – arī 3-4-5 mēnešu vecumā, jo ražotāji tos rekomendē ļoti agrīni nesēdošiem bērniem. Piemēram, vispopulārakais bestselleris pasaulē Bumbo krēsliņš tiek rekomendēts vēl nesēdošiem bērniem no mirkļa, kad viņi sāk noturēt galviņu.  Mamas&Papas ražo ko līdzīgu, sauktu par Baby Snug un arī tas tiek rekomendēts no galviņas turēšanas brīža jeb aptuveni 3 mēnešiem. Un vecāki tos tiešām lieto – palasiet sajūsminošos komentārus! Vai te, piemēram, viens sirdi plosošs blogieraksts, vai šeit populāra lapa ar pediatrijas piesitienu, pavisam nopietni stāsta un rāda ar īstu, nelaimīgu bēbīti, kā šādu krēsliņu lietot sākot no 8 nedēļu (!) vecuma… Īsi sakot – tikai nedaudz pasērfojot starp šādiem “bestselleriem” un “veiksmes stāstiem”, sapratu, ka ja Latvijā vairs nav visiem jāstāsta, ka spilvenos bērnu sēdināt nevajadzētu, tad rietumvalstīs šāda sēdināšanas prakse sit augstu vilni un bērna sēdēšana ap pus gadu ir teju vai obligāts lielums.

2) Angliski “sit” ir daudznozīmīgs vārds. Savukārt latviski to var tulkot gan kā “apsēsties” – kā es to uztvēru sākumā, vadoties no manas izpratnes par to, ko nozīmē dabiska sēdēšana; vai arī “nosēdēt”, kā to acīmredzot uztver autore pēc tam, kad iepazinos ar viņas viedokli par dažkārt 3 mēnešos sēdošajiem bērniem.

Līdz ar to aprunājos ar Klaudiju Hēlu, kas mums par šo metodi bija stāstījusi, un bijām pilnīgi vienisprātis, ka par bērna dabisku gatavību papildēdienam liecina bērna spēja patstāvīgi sēdēt un apsēsties nevis spēja neļimt, kad viņš iestutēts sēdus. Un autores daudzkārt pieminētie 6 mēneši tiktiešām ir jāuztver tikai un vienīgi kā sākuma robeža piebarošanai. Bet ir pilnīgi ok, ja vien bērnam nav veselības traucējumu un viņš saņem mātes pienu pēc pieprasījuma vai maisījumu, atbilstoši norādītajām normām, ka mēs gaidām līdz 8-9 mēnešiem un ja viss ok, arī kā mēs ar Klāsiņu – līdz 10-12, kad bērns apsēžas un ir gatavs sākt ēst pa nopietno. Gadiņu kā robežu, kad nu gan pienāktos kaut ko papildus ēst minēja arī mūsu pediatre. Arī Dina Krūze radioraidījumā “Ģimenes studija” apliecināja, ka nav pilnīgi nekāda pamata steigai – mammas pieniņš nav nekāds ūdentiņš, tas ir īsts ēdiens un bērns saņem visas nepieciešamaš uzturvielas, ja vien viņam netiek liegts šis labums, cik vien viņš lūdz :)

Tāpēc, lūdzu, laidiet maķenīt gar ausīm tos 6 mēnešus un neļaujieties mērenai panikai, ja jūsu mazulim ir jau 8 vai pat 9 mēneši un viņš vēl ēd tikai mammas pienu, jo nesēž – tas ir ok!

“Weaning” nav “pārtraukšana” – tā ir aizstāšana

Pati autore raksta internetā par vārda “weaning” tulkošanas problēmām – pat valodā, ko nemaz nav jātulko – angliski. Angļu angļu valodā šim vārdam piemīt nozīme, ka kaut kas tiek atņemts, aizstājot to ar ko jaunu. Savukārt amerikāņu angļu valodā šis vārds saistās tikai ar kaut kā noņemšanu un rada maldīgu negatīvu priekšstatu. Arī krieviski šo jēdzienu tulko kā “atņemšanu no krūts”. Tomēr ir svarīgi izprast, ka šī metode aicina ieklausīties bērnā un līdzās papildēdiena piedāvāšanai arvien ir neierobežoti daudz mātes piena vai atbilstīgs daudzums maisījuma, jo bērns sākumā tikai iepazīst papildēdienu un temps, kādā bērns ar cieto pārtiku sāk aizstāt mātes pienu ir katram ļoti individuāls. Šī metode ir par mērķi “iepazīstināt” bērnu ar papildēdienu, nevis “pārtraukt” krūtsbarošanu. Tieši šī iemesla dēļ metode ir ļoti draudzīga krūtsbarošanai, jo caurmērā paildzina krūtsbarošanas laiku pat gadījumos, kad krūtsbarošana tiek būtiski samazināta, tomēr tiek respektēts laiks, kad bērns pats ir gatavs pilnībā pārtraukt šo saikni ar mammu. Tādā ziņā man ļoti simpatizē poļu versijas grāmatas nosaukums, kas tulkojumā nozīmētu “Bērniem patīk izvēlēties” – tieši par to ir grāmata – par izvēlēšanos, par bērna patstāvīgiem lēmumiem: kad uzsākt papildēdiena ēšanu, ko ēst un cik daudz, kā arī kādu vietu puncī atvēlēt mammas pieniņam un cik ilgi pie šāda sadalījuma turēties. Respektēsim bērna izvēles, cik vien tas ir mūsu spēkos! :)

Lai jums patīk grāmata tāpat kā mums! :)

 

 

 

Bērna vadīta ēšana: Ģimenes studijā, LR1

Monday, July 2nd, 2012

Bija prieks, ka šodien Latvijas Radio 1 raidījumā “Ģimenes studija” bija sapulcējusies patiesi jauka kompānija – pediatre Dina Krūze, fizioterapeite Klaudija Hēla un mūsu Twiterdraudzene Dace Segliņa-Grīnblate, kuras dalījās informācijā un pieredzē par Bērna vadītu ēšanu. Bija dikti skumji, ka pēdējā mirklī gadījās kas nelāgs, kas liedza man piedalīties raidījumā klātienē… eh… bet te nu ir raidījuma ieraksts, ko ir noteikti vērts paklausīties – (jau) runā, ka esot iedrošinoši :)

 

Klāsa vienpadsmitais/divpadsmitais mēnesis: daudz kas ir mainījies

Sunday, June 10th, 2012