'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Robins pagājušā mācību gadā sāka skolas gaitas un viena no grūtajām izvēlēm bija skolas soma. Pirmkārt, man bija svarīgi, lai soma nekaitētu bērna mugurai, stājai un veselībai. Tādēļ rūpīgi iepazinos ar informāciju, kā būtu jāizvēlas soma no šī viedokļa. Un tagad varu to salīdzināt ar reālo pieredzi pirmajā mācību gadā un novērtēt, cik laba bijusi mūsu izvēle – YUUbag. Robins savu somu raksturo: “Man viņa patīk. Tā ir ērta, viegla, ir daudz kabatu un ar diviem rāvējslēdzējiem to var labi attaisīt. Un mūsu skolā tāda nav nevienam citam.”

Man vissvarīgākais – veselība

Lai soma bērnam būtu ērta un nekaitētu stājai, tai ir jābūt ar stingru muguras daļu un atbilstoša izmēra, lai tā ērti piegulētu bērna mugurai. Tas faktiski ir būtiskākais faktors somas izvēlē un sevišķi maza auguma bērniem somu noteikti būtu jāmēra. Pareizi somai būtu jāsākas pie skausta kauliņa un jābeidzas nedaudz virs gurnu kauliem. Pārliecināties, ka somas muguras garums atbilst bērna augumam var divejādi:

• somai būtu jābūt ne garākai kā 4-5 cm zem nabas līnijas (protams, aizmugurē);

• ja bērns ieliek rokas sānos uz gurna kauliem ar īkšķiem aizmugurē, tad somai būtu jābeidzas apmēram tur, kur ir īkšķi;

Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ sākumskolas klasēs nav ieteicams iegādāties izteikti vertikālās somas, kuras patiesībā paredzētas vecāko klašu skolēniem, jo vairumam pirmklasnieku šīs somas īsti neder, nepiekļaujas mugurai, bet gan atspiežas pret dibenu, jo ir par garu un neatbilst torsa izmēram. Lai mugursoma atrastos pareizi, bērns lieksies uz priekšu, kas nelabvēlīgi ietekmē visu ķermeni – kaklu, plecus, mugurkaulu, gūžas un pat ceļgalus.

Latvijā bieži tiek uzsvērts somas svars. Tomēr reālajā dzīvē šim īstu pamatojumu neatradu un arī dr. J.Upenieks savā lekcijā minēja, ka somas, kas smagākas par pieļaujamo svaru vairs nav mūsdienu lielākā problēma. Dažādi avoti liecina, ka 10-20% no bērna ķermeņa masas ir tas, cik būtu jāsver skolas somai ikdienā – Robina gadījumā tas būtu 3-5 kg apmēram. Tā kā mūsu skolā katram bērnam ir skapītis klasē, kur glabāt radošo materiālu kasti, sporta tērpu un citas lietas, kas nav nepieciešamas mājās, tad nēsāt somā nemaz neiznāk tik daudz lietas – 1-3 grāmatas, kuras mūsdienās ir plānas, mīkstos vākos un prātīgi sadalītas visam mācību gadam 2-3 daļās, pāris darba burtnīcas un pāris parastās burtnīcas, kā arī daži rakstāmpiederumi. Principā līdz nesamās lietas varētu pat vēl vairāk optimizēt, bet mēs ar šo neaizrāvāmies, jo šad un tad nosverot Robinu ar un bez somas secinājām, ka tās svars pat ar visu ūdenspudeli reti pārsniedz 3,5 kg. 5 kg nesasniedza nekad, pat tad, kad Robins drošības labad bija paņēmis šo un to lieku… Tā nu nosecināju, ka izvēloties somu, 200 g svara nav izšķirošas nozīmes. Tos mierīgi var ietaupīt kaut vai atsakoties no trīsstāvīgā penāļa, bez kura gan var iztikt

Svarīgāk par pašas somas svaru ir pareizi noregulēt mugursomas lences un obligāti lietot abas lences, lai simetriski sadalītu svaru uz abiem pleciem. Plecu lencēm būtu jābūt noregulētām tā, lai soma atrastos pareizā augstumā, sāktos līdz ar sprandas kauliņu (vietu, kur palokot galvu uz sprandas izvirzās kauliņš). Principā tas nozīmē, ka soma atrodas vienā līnijā ar pleciem. Un ja izvēlēta pareiza garuma soma, tad tās apakšmala būs gurna kaulu rajonā. Platas polsterētas lences sadalīs svaru simetriski uz abiem pleciem un negriezīsies plecos, ja soma ir smaga un jānes kādu gabaliņu.

Ieteicama ir krūšu sprādze, lai daļu slodzes izdalītu uz citām ķermeņa zonām un nodrošinātu, ka lences neslīd nost. YUUbag gadījumā mums patīk, ka lences ir J veida, kas nozīmē, ka uz pleciem tās nav pārāk platas, bet gurnu daļā tās aiziet uz sāniem un neberž sānos. Dažos ārzemju avotos īpaši smagām somām ieteicama arī vidukļa jostiņa, tomēr tāda atrodama reti kurai somai un novērtējām, ka diez vai to būs ērti lietot ar virsdrēbēm, savukārt skolas telpās somu sanāk nēsāt maz un tur no Robins noteikti nesprādzēs jostas sprādzes. Bet sprādzīti uz krūtīm Robins lieto gan – 99% gadījumu, kad soma ir uz muguras, lieto abas lences un burtiski automātiski aizsprādzē arī krūšu sprādzīti. Viņš saka, ka tā ir ērtāk, jo lences tad ir vietā un nav jātur ar īkšķiem.

Vēl viena būtiska lieta ir pareizi sakārtot mugursomu, lai smaguma centrs atrastos muguras vidusdaļā, turklāt pēc iespējas tuvu mugurai. To ir grūti izdarīt, ja somas iekšpusē ir viens liels nodalījums vai lielais + pāris kabatiņas, jo tad smagās grāmatas un burtnīcas tiek liktas lielajā nodalījumā un svars atrodas somas apakšdaļā. Dažādi avoti rekomendē vairākus nodalījumus somā, lai labāk izdalītu svaru pa visu somu un nekoncentrētu to somas lejas daļā, kurai patiesībā būtu jābūt tai vieglākajai. Pareizi ir novietot smagākās lietas pēc iespējas vidū – ne augšā un ne apakšā, pēc iespējas tuvāk mugurai, lai somu nevelk lejup.

YUUbag somai ir ļoti daudz iekšējo nodalījumu, iebūvēts sadalītājs un visas grāmatas un burtnīcas Robins liek tajā, turklāt to var aiztaisīt ar liplenti, piespiežot visu lielāko smagumu pie somas muguras daļas. Tas nodrošina gan kārtību, gan pareizu smaguma sadali, turklāt viss pa iekšu nežvangājas. Brīvajā telpā tad nonāk kādi sīkumi un pusdienu kārbiņa, kad mājās jānes, sporta tērps.

Domāju tieši tāpēc Robins savu somu sauc par ērtu un vieglu, jo skaidrs, ka jebkura auduma mugurene būtu vieglāka, bet vai ērtāka viņam? Diez vai!

Mums abiem svarīga – kārtība

Daudzie atsevišķie nodalījumi savukārt bija viena no lietām, kuri man kā mammai lika izvēlēties šo somu, jo katrai lietai ir sava vieta, somā pa lielam valda kārtība un plaši atveramā priekšpuse ļauj somas saturu viegli pārskatīt un kontrolēt, ka tajā nav ieviesušās lietas, kurām tur nebūtu jābūt. Robins saka, ka skolā gan somu pilnībā vaļā never, atver tikai apmēram pusotru malu un labi var orientēties saturā, jo somā iebūvētais sadalītājs ļauj visām saliktajām lietām nesajaukties kopā.

Un YUUbag somā ir “iebūvēts” mazs maciņa veida penālītis, kas bija pilnīgi pietiekams, lai glabātu džēsgumiju, zīmuli, lineālu, zīmuļa asināmo un līmes zīmuli. Tas iestiprinās speciālos āķīšos, ko Robins atzīst par vienu no somas “fīčām”. Visam citam – krāsainajiem zīmuļiem, flomasteriem u.c. lietām tika atrastas vietas somas daudzajās kabatiņās (vairāk kā 20 kabatas, tostarp īpaša vieta ar iedobi ūdens pudelei).

Somas iekšpusē vākā ir arī spēle ar magnētiskajiem kauliņiem – Robina somā ir Cirka angļu versija, jaunajās somās šosezon ir Riču-račs. Pagarinātajā dienā Robins šo šad un tad ar draugiem spēlējot, kad izmācījušies. Bet to var darīt jebkur, jo somas vāks ir ciets un to var izmantot arī kā mazu galdiņu, ja gribas pazīmēt vai pabeigt kādu mājasdarbu ceļā…

Ne mazāk svarīgi – dizains un funkcionalitāte

Protams, svarīgi ir arī tādi drošības elementi kā atstarotāji – mūsu somai ir visās pusēs, tā ka uz ceļa ir redzams. Daži avoti iesaka izvēlēties košas krāsas somu, lai bērnu varētu labi redzēt pilsētas satiksmē. Mēs gan izvēlējāmies tumšo somas versiju, jo tā mazāk smērējas, bet koši apģērbjam pašu bērnu Un arī melnā soma ir krāsaina un stilīga. Teikšu kā ir – man patīk pat ļoti, paskatos uz citām somām tagad lielveikalos un novērtēju, ka mūsējā smukāka. bet tas jau ir gaumes jautājums un par to nestrīdas Robinam savukārt patīk pazīmēties ar svilpīti, kas iestrādāta krūšu sprādzē, lai pasauktu palīgā kritiskā mirklī.

Vēl svarīgi esot izvēlēties mitrumizturīgu somu – mūsējā ir, lietu un sniegadraņķi pārcieš labi! Un arī mīnusgrādu salu – ir palikusi pa nakti mašīnā, nekāda vaina, nesalūzt. Saulē izbalējusi arī šķiet nav.

Vienvārdsakot – bildēs redzamā ir gadu visai nesaudzīgi lietotā Robina soma kāda nu tā izskatās reālajā dzīvē. Nekas nav saplīsis, izbeidzies vai nodilis un soma septembrī dosies uz skolu arī savā otrajā gadā. Principā esam rēķinājušies, ka šai somai būtu jākalpo mums gadus 3-4. Pagaidām nekas neliecina, ka tā nebūs.

Un ja mums liktu vēlreiz izvēlēties skolas somu Robinam, abi esam vienisprātis – mēs ņemtu šo pašu!

Vakar lasīju kāda tēva apņemšanās, ko viņš vēlas iemācīt saviem bērniem. Starp tām bija vēlme, lai bērns mīl lasīt, lai viņš prot fantazēt un būtu labs stāstnieks. (Starpcitu, raksta autors tās acīmredzot neuztvēra kā vienotu kopumu, bet izdalīja katru atsevišķi). Tad nu es mazliet gribu padalīties savās pārdomās par šo. Tām ir zināma teorētiskā bāze, tomēr par pamācību un zinātni to neuztveriet – vienkārši pārdomas.

Labi stāstnieki rodas klausoties

Pirmkārt, es nemaz neesmu pārliecināta, ka labas stāstnieka dotības ir vienīgā komunikācijas vērtība. Piemēram, man pašai (atļaušos domāt) piemīt zināmi izteikšanās dotumi. Taču es pati arī labi apzinos, ka es esmu pilnīgi nespējīga kodolīgi izteikt savu domu. Man ir bijusi tā laime strādāt kopā ar mākslinieku Krišu Salmani – viņš nav stāstnieks. Vismaz man liekas, cik nu viņu pazīstu, ka viņš ir tas, kas parasti klausās daudz vairāk kā runā. Taču tad, kad viņš runā, viņš runā īsi, kodolīgi un tā, ka auditorija ceļas kājās. Un es pazīstu vēl dažus tādus cilvēkus, kuru īsie izteikumi bez garas lirikas un tēlainām metaforām gandrīz visi ir pierakstāmi citātu un domu graudu krātuvēs… Tāpēc šo allaž paturu prātā, ka gari izrunāties reizēm ir daudz mazāk noderīgi, kā pateikt visu galveno vienā teikumā tā, ka citiem vairs nav ko piemetināt

Bet nu atpakaļ pie stāstniekiem. Jā, manuprāt, cilvēki iemācās stāstīt un runāt klausoties. Kādu laiku bērns klausās un klausās un tad, ja viņam dod vārdu un iespēju, viņš arī stāsta. Lieliska “metode” šai sakarā ir pasaku stāstīšana. Mūsmājās to ir daudz – Robins noteikti var izstāstīt vairākus desmitus pasaku, latviešu tautas pasaku. Ideālā variantā arī pieaugušajam būtu bērnam pasaku jāstāsta. Un jādara to daudzas reizes, lai arī pašam jau ir apnicis. Mans variants būtu, ka nedēļas pirmajā dienā pasaku kopā ar bērnu izlasa un tad nedēļu no vietas to pašu pasaku bērnam vecāks atstāsta. Un nākamajā nedēļā ķeras pie citas pasakas un atkal veselu nedēļu to klausās. Šādās domās ir arī jaunās “Latviešu ābeces” autoru kolektīvs un man par lielu prieku tai ir pievienots disks ar 22 latviešu tautas pasakām, uz kurām atsaucās arī pārējais ābeces darba materiāls – lasāmās frāzes, attēli un darba lapas. Autori iesaka diskā pievienotās pasakas izlasīt pašiem vecākiem un tad stāstīt tās bērniem. Jāteic, ka tur ir arī slinkais variants – pasaku audioieraksti, kurus mūsu puikas griež uz riņķi daudz un dikti. Un, protams, vairākas nu jau arī stāsta paši.

Bērnam pasaku nav jāliek atstāstīt, lai pārbaudītu, ko viņš atcerās. Vismaz mūsmājās, atkārtojot pasaku, stāstīt palīdz arī bērni, palabo kādu nojukušu vietu, papildina – tā es zinu, ka viņi atcerās labāk par mani. Klausoties audio pasaku, to, protams, nevar, bet tajās atkal ir cits labums – tās katru reizi atkārtojas identiski un bērni tās var apgūt pat kā dzejoli. Ar to labas ir pasakas, kas izteiktas dzejas formā, piemēram, “Eža kažociņš” – to Robins atnesis no bērndārza un vien dažiem fragmentiem iztrūkstot, to spēj noskaitīt dzejā teju visu. Pasaku stāstīt pašam bērnam var pamudināt kādā citā brīdī – piemēram, es šad un tad ierosinu Robinam pastāstīt mums kādu pasaku mašīnā. Viņš arī labprāt stāsta. Un mēs klausāmies… Tā pasakas vēl stingrāk nonāk arī Klāsa domu vācelītē… Šāda pasaku stāstīšana, tātad, ne vien trenē bērna spēju stāstīt pašam, bet arī trenē viņa atmiņu, dzirdētā teksta izpratni, spēju šo pašu domu nodot tālāk saviem vārdiem utt.

Turklāt pasakas veicina arī fantāziju. Briesmīgi daudz teorijas šeit es nepastāstīšu – jālūdz laikam kādu izglītotu pedagogu te paturpināt, bet… Cilvēks augot savu pasaules uztveri veido balstoties uz pieredzi, bet savu fantāziju var attīstīt, iepazīstot pasakainus tēlus, neticamas zemes un piedzīvojumus, kas ļauj tad jau pašam fantazēt tālāk.

Turklāt mūsmājās nav novilkta stingra robeža starp realitāti un fantāzijām. Rūķi eksistē, tas ir skaidrs. Arī laumiņas, fejas, dažādi pūķi, eņģeļi, Dieviņš, alnis mežā, kas apēd mammas gailenes, vāvere, kas rājas no koka zara, ja nāk par tuvu viņas krājumiem, Mežavecis, kas pieskata rūķīšus, skudru karaliene un viņas pavalstnieki… viņi visi dzīvo mūsu valstībā juku jukām. Nu Spaidermens gan nav īsts. To Robins pats secināja

Lai bagāta valoda

Nebaidieties pasakas sacerēt arī paši, stāstiet savas bērnības atmiņas… vienkārši bērniem ir jāklausās, jādzird valoda, jāpaplašina vārdu krājums, jādzird teikumu konstrukcijas un jāuztver visas citas valodas sastāvdaļas. Ar to man pasakas ļoti patīk, ka tajās ir daudz vecvārdu, sinonīmu, kādi mūsdienu valodā tiek lietoti reti. Cilvēki to sauc par “bagātu valodu”, kas labu stāstnieku atšķir no vienkārša stāstu stāstītāja. Un tas nu gan ir viens, ko atļaujos apzināti trenēt Robinam – Klāss vēl par mazu. Esam sākuši spēlēt sinonīmu spēli. Tas mūsmājās notiek tā: kad lasām grāmatu un tur ir kāds nedzirdētāks vārds, lūdzu Robinam to vārdu paskaidrot. Ja viņš atzīstās, ka nezina tā nozīmi, tad paskaidroju es. Un tad mēs lūkojam, cik vēl sinonīmus šim vārdam varam atrast. Nu, piemēram, lasijām Pifa piedzīvojumus un tur tāds foršs vārds kā “ačgārni” – izrunājām tā nozīmi un saucām sinonīmus – mums iznāca veseli seši. Bet tad nākamā dienā Robins skrien vecmammai prasīt, cik tu vari nosaukt sinonīmus vārdam “otrādi” – abi sauc pamīšus un izrādījās, ka vēl kādi daži nāca klāt… Es pati labprāt ikdienā lietoju vecvārdus vai vārdus, kuri par tādiem draud kļūt. Arī Robinam pieķeras pa kādam. Jurģis gan mēdz par to pazoboties, ka mēs tādus jokainus vārdus kaut kur izrāvuši, ka pat viņš nezinot, ko tie nozīmē, bet mēs neņemam pierē, jo šajā vecumposmā, kad bērns savu dzimto valodu jau pamatos apguvis un visu jauno burtiski uzsūc, šķiet vispiemērotākais brīdis, kad piepildīt viņa vārdu krājumu, lai tas būtu košs, krāsains un bagāts.

Un bagāta valoda nenoder vien rakstniekiem un žurnālistiem. Arī skolotājs, kas savu stāstāmo prot izstāstīt dzīvi, aizrauj daudz vairāk skolēnu, arī daloties savās zināšanās kādos priekšlasījumos, kaut pārdodot veikalā lietas – valoda ir mūsu saziņas līdzeklis un atver daudz durvis, tāpēc bagāts vārdu krājums ir neatņemama bagātība, manuprāt.

Sadomājiet un fantazējiet

Nez, visi bērni iziet cauri vecumposmam, kad mēģina rakstīt grāmatas? Es bērnībā rakstīju kaut ko pasakām līdzīgu – mēdzu nesen izlasītām grāmatām rakstīt turpinājumus. Tās nekļuva par bestselleriem, taču daži mani klasesbiedri tīri pavilkās Bet stāsts ir par to, ka pasaku nebeidzas ar “The end” – ļaujieties fantāzijai – turpiniet iesāktās pasakas, saceriet pavisam jaunas. Man kopš bērnības prātā palikusi silta atmiņa par manu tēvu – ik vakaru viņš ienāca pie mums ar māsu istabā, kad jau bijām gultā (ja bijām klausīgi aizgājušas gulēt) un apņēmās stāstīt pasaku par kaut ko “lielo” vai “mazo” – mums bija jānosauc priekšmets un jāizvēlas vai tas būs lielais vai mazais un tad viņš spontāni sacerēja pasaku, piemēram, par lielo rāvējslēdzēju vai mazo laiviņu utt. Sevišķi iemidzinoši tas nebija, bet reizēm bijām tā nosmējušies, ka bija jāskrien vēlreiz uz tualeti, lai nesačurātu bikšeles. Ar laiku viņš stāstu sacerēšanā ļāva iesaistīties arī mums, mēs papildinājām viņa stāstu vai stāstījām savu versiju par to pašu tēmu… Īsi sakot – riktīgi ālējāmies ar stāstniekošanu. Šī stāstniekošana tā pielipa, ka es sāku māsai bezmiega vakaros stāstīt pasakas par Salavecīju – tā bija teiksmaina zeme, no kurienes ieradās Salavecis, kas ikreiz paņēma līdzi kādu no mūsu rotaļlietām un tad sekoja tās piedzīvojumi Salavecījā. Ja labi turēja acis vaļā, tad varēja tumsā noķert to brīdi, kad viņš ar lielu liftu pie loga piebrauca un paņēma tās nakts viesi… mana māsa centās ļoti, bet laikam tā arī ne reizi nesagaidīja un neredzēja Salaveci braucam pēc rotaļlietu ciemiņiem. Es gan… šad un tad… 😉

Lielisks veids, kā attīstīt fantāziju ir lomu spēles ar vīriņiem. J.U.Roges grāmatā attaisnota arī varoņfigūriņu izmantošana pat ja tie ir popkultūras elki – tās ļauj bērnam izdzīvot savas fantāzijas, attīsta valodu un materializēt savas “pasakas” rotaļās. Protams, jo figūriņas nosacītākas, jo labāk – plašāka telpa fantāzijai bez priekšnosacījumiem, vai šis ir labais vai ļaunais varonis, sieviete vai vīrietis, vecuma un citiem atribūtiem. Piemēram, Minjona figūriņa par rūķi vai bruņinieku nekļūs. Taču der it viss, kas bērnam rada prieku un ļauj stundām ilgi iedomātā pasaulē izspēlēt tēlainus scenārijus.

Arī pašam jālasa

Kad bērns iemācās raiti lasīt, mēs visi gribam, lai viņam pieķeras “grāmatu tārpa” bacilis. Bet kā to panākt, lai bērns lasa? Manuprāt, zvaigznīšu došana, maksāšana par izlasīto, proporcijas ievērošana starp ekrānlaiku un grāmatu lasīšanas laiku utt… visas tās ir ārējās motivācijas – es lasu tāpēc, ka kāds grib nevis es gribu pats. Un tas man liekas visu šo metožu lielākais trūkums. Jo, manuprāt, grāmatu ir jālasa tāpēc, ka pašam gribās. Iekšējā griba ir man vienīgais pieņemamais dzinulis, lai iegūtu pret kaut ko mīlestību. Bet šī ir teorija manā galvā. Jo Robins vēl tikai tik tikko sācis savirknēt burtus. Tad nu mēs par šo ar viņu šad un tad aprunājamies – paskaidroju viņam, ka tas, ka es māku aši burtus salikt kopā ir nācis ar treniņu – jo vairāk lasa, jo vairāk tos burtus actiņas iegaumē un pazīst un tad jau paskatoties uz vārdu vien tie kaut kā automātiski sastājas kopā un iznāk vārds. Un nav nekāda cita ceļa to apgūt. Nevar cerēt, ka lasīšu viņam priekšā līdz 10 gadu vecumam un tad viņš paņems grāmatu un ļoti raiti lasīs pats – ja netrennēsies, nelasīs labāk kā šodien. Viņš to saprot, prast lasīt grib un tā nu šad un tad viņu pieķeru lasām. Zinu, ka reizēs, kad viņam diendusā nenāk miegs, viņš lasa nodaļu virsrakstus vai pasaku nosaukumus kādā grāmatā. Vai bilžu enciklopēdijā aprakstus pie attēliem. Un viņam veicas arvien raitāk. Bet atslēgas vārdi ir tie, ka viņš grib iemācīties raiti lasīt pats. Un jautājums, no kurienes viņam ir šī vēlme. Esmu lasījusi, ka būtiskākais, lai bērns kļūtu par grāmatu lasītāju, ir piemēri apkārt – ja arī vecāki lasa grāmatas, to dara citi ģimenes locekļi, tad arī bērns lasīs. Tāpēc, lai arī neesam nenormāli grāmatu mīļi, grāmatas lasām un darām to redzami. Jurģis šad un tad atlaižas gultā palasīt 15 minūtes – ja puikas prasa, kur tētis, tad saku nevis: “Atpūšas.”, bet gan: “Tētis augšā lasa grāmatu.”. Pati, liekot bērnus gulēt un pasēžot blakus saku: “Pasēdēšu, palasīšu grāmatu, kamēr tu aizmiedz.” Kopš mums ir Kindle, puikas ir pieraduši, ka grāmata var būt arī kā mazs datoriņš… un man par lielu prieku, grāmatas lasa arī lielākais brālēns no kaimiņmājas. Citrreiz Robins aiziet turp un nāk atpakaļ spēļu biedra nedabūjis: “Pauls lasa grāmatu.” Es iekšēji gavilēju – 9gadīgais brālēns, protams, ir elks. Un ja viņš lasa grāmatu, grāmatu lasa mamma un tētis, ik pa laikam grāmatām samainīties ienāk pavisam lielais brālēns un citi kaimiņradi… nu man neliekas ticami, ka Robins varētu neuztvert, ka grāmatas lasīt ir forši. Ka mēs to darām, jo mums tas patīk – patīk vairāk kā spēlēt datoru, skatīties televizoru – ka grāmatas lasīšanas foršums var to izkonkurēt mūsu ikdienas brīvā laika pavadīšanas veidos… lūkosim, vai viņu tas pieķers

Ak jā, un viens ko es gribēju nobeigumā piebilst, ka līdz ar mirkli, kad bērns sāk lasīt pasakas pats, nevajag viņam pārtraukt lasīt vai stāstīt pasakas priekšā. Neatceros vairs teorijas pamatojumu, bet fakst kā tāds – ka vajag vecās labās tradīcijas saglabāt un turpināt bērniem stāstīt un lasīt pasakas

Lai jums pasakaina diena!

Vakar Robins uzgāja savā spēlu plauktā Disneja kārtis ar skaitļiem un vienkāršiem saskaitīšanas uzdevumiem. Biju pārsteigta, kā viņš aši tika pie risinājumiem, atšāvis pirkstiņus skaitīja kopā gan 7 un 2, gan 3 un 4 utt. Protams, kad taujāju, kas viņam iemācījis šitā uz pirkstiem sarēķināt, tad (kā tas bieži novērojams valdorfpedagoģijā skolotiem bērniem), viņš mirkli padomājis teica, ka neviens – pats esot izdomājis Taču kādā brīdī pamanīju, ka viņam līdz galam nav skaidrs, ka dažādi skaitļi var veidot vienādu summu. Respektīvi, tikko bija trāpījies kāršu pāris, kur 4+4=8, bet mirkli vēlāk 3+5 nekādi nevarēja atrast sev īsto risinājumu, jo cik gan tas ir, ja nav astoņi, jo astoņi taču nupat jau bija 4+4… kamēr Robins risināja šo sarežģīto uzdevumu (un diez vai jums liktos vienkārši atrast risinājumu tam, kas acīmredzami ir 8, bet nevar būt 8) – palaidu apkārt istabai skatu un ieraudzīju mazu bundulīti ar strādnieku figūriņām. Urā! Tieši tas kas vajadzīgs!

Sarindoju Robina priekšā 2 brigādes – 4 dzeltenos un 4 zilos vīriņus. Robins saskaitīja, ka viņu kopā ir 8. Un tad mēs sākām aizraujošu dramaturģijas improvizāciju ar talkā saukšanu – te dzeltenās brigādes priekšnieks sauca pēc palīdzības vienu vai divus no zilās brigādes, bet tad atkal pamatīga palīdzība bija vajadzīga zilajiem un talkā skrēja visi dzelteni. Robins aizrautīgi iesaistījās leļļu izrādē, tipinādams pāri būvlaukumam un skaitīdams vīriņus: 4+4=8, 5+3=8, 6+2 – atkal 8, un pat 7+1 un izrādās 8+0 = 8 vīreļi skraidīja šurpu turpu un skaidrība bija rokā, ka 8 var iegūt dažādos komandu sastāvos. un tad viens vīrs bija dikti izsalcis un aizgāja pusdienu pārtraukumā un kaut kā vajadzēja izlīdzēties atlikušajiem 7 – un izrādījās, ka arī 7 var dabūt visādos veidos. Galu galā atbrauca vēl viesstrādnieki no pilsētas otra gala un jāatrisina bija mūžsenais jautājums – cik ir 5+5

Lai jums arī šai gadā negaidīti palīgi visādos darbiņos un izdodas atrast atrisinājumus visādiem grūtiem jautājumiem

Šī nedēļa mums bija īpaša – neplānojām neko citu, jo zinājām, ka Rīgā viesosies Alex Hochstrasser, kas ir MOLUK īpašnieks un radošā dvēsele – radījis Bilibo, Plui un jauno Oogi… viņš nav pats pasaules ražīgākais rotaļlietu dizainers, bet kad viņš ar kādu nāk klajā, tā viennozīmīgi ir ģeniāla. Mums vecākiem varbūt tā dažkārt nešķiet, mēs to nesaprotam, mums tās liekas dīvainas, liekas aizdomīgas vai mūs māc šaubas, vai bērniem tās patiks. Bet viņiem patīk… Uz to lieliski norādīja kaut vai Robins, ar kuru kopā sestdien devāmies uz jauno KidsRoomZoom ekspozīciju, kas izvietota Alberta ielas 12. nama 7. dzīvoklī – tas ir kultūras projekts Riga2014 ietvaros, kur īres dzīvoklī iekārtota dizainiska vide bērniem – mēbeles, interjera aksesuāri un rotaļlietas, kas veido estētisku un rosinošu vidi bērniem. Tā norisināsies no 2. līdz 31. oktobrim un ik sestdienu no 12 līdz 14 būs arī darbnīcas bērniem. Vairāk gan labāk palasīt www.garapastaiga.lv.

Kopā ar Robinu izstaigājām daudzās istabas, izmēģinājām to un šo, bet es ar fotoaparātu sekoju tam, kam pieķersies Robina acs, jo es bērniem uzticos, sekoju viņu intuīcijai un daudz ar saviem aizspriedumiem vai priekšstatiem cenšos neiejaukties. Bez komerciālas ieinteresētības – Robins atgriezās atkal un atkal tieši pie Aleksa veidotajām rotaļlietām – dažbrīd viņi ar tām rotaļājās kopā. Kad dienu iepriekš ar Aleksu vakariņojām, ziņkārīgi jautāju, vai viņam pašam ir bērni (jo man bija radušās aizdomas, ka nav), uz ko viņš atbildēja: “No I don’t have kids. Yes, I make toys for kids. I make them for myself – I like to play with them.” (Nē, man nav bērnu. Jā, es radu rotaļlietas bērniem. Es tās radu sev – man patīk ar tām spēlēties.) Šī sajūta nepamet. Viņš par savām rotaļlietām, sevišķi Oogiju, runā kā par saviem bērniem. Taču ir labi, ka viņš neuztver kā personīgu aizvainojumu to, ka daži viņa rotaļlietas neuztver, neizprot. Viņš saka, ka tā ir pieaugušo problēma – bērniem šīs rotaļlietas patīk – viņi ar tām rotaļājas intuitīvi un tikai aizspriedumaini pieaugušie grib zināt “ko ar to darīt?”, jo visam taču jābūt instrukcijai, nolūkam, mērķim. Bet bērniem daudzkārt svarīgāks ir process. Jo rotaļāšanās pati par sevi ir process, bez noteikta mērķa – tā ir pieredze ko bērns gūst no darbošanās. Vakariņu sarunas ar Aleksu aizved pie jauna jēdziena, kas tulkots latviski varbūt mazliet zaudē asumu, tāpēc atļaušos to atstāt anglisku – “push-the-button generation”. Aleks uzskata, ka bērni nemaz tā nav mainījušies – mainās pasaule ap viņiem, mainās vecāki. “Ir vieglāk iedot bērnam planšeti un tad viņš ir stundu ekrāna varā, kamēr mēs varam nodarboties ar savām lietām. Bet viņš jau no tā neko negūst – tas ir 2dimensiju attēls, nekas īsts. Bērns neko nepieredz.” Ikviena rotaļlieta, ko Alekss veido ir pilnībā bērna fantāzijas darbināta – neko nedarbina baterijas, nekam nav īsti nolūka, nekas nav pabeigts vai izdomāts līdz galam. Alekss atzīst, ka bērni, rotaļājoties ar viņa radītajām lietām, spēj atklāt viņam perspektīvas, kas viņam pašam, radot šīs rotaļlietas, nav pat prātā nākušas. To pierāda Robina atklājums, ka mitra Bilibo Mini trauciņa dibenā iemesti Pixelīši pielīp un nekrīt laukā pat apgriezti otrādi… Alekss ir pārsteigts un smaidīdams man saka, ka liktos neticami, ka viņš varētu vēl kaut ko nezināt par Bilibo – viņš to radījis pirms vairāk kā 10 gadiem, bet, lūk, šo viņš nav zinājis līdz pat šai dienai… Un Robins pagriež mazo Bilibo pret logu, bet gaisma spīd cauri un pielipušie Bilibo veido krāsu spektrācijas spēles ar Bilibo pamatkrāsu – Alekss fotogrāfē nepagurdams un nebeidz priecāties par jauno atklājumu…

…bet ja bērna rokās nonāk “push-the-button” paaudzes rotaļlieta, tad šādi atklājumi iet secen – bērns var atklāt tikai nolūku, kādam šī rotaļlieta radīta. Toties šādas rotaļlietas liek komfortabli justies pieaugušajiem – bērns izpildījis doto uzdevumu pareizi, piespiedis pareizo pogu vai pagriezis īsto puļķīti, atradis pareizo formiņu pareizam caurumam, salicis doto modelīti vai pat radījis kaut ko jaunu no dotajām figūrām utt… tās nenoliedzami ir noderīgas iemaņas, tomēr skumji, ja tādas kļūst teju visas rotaļlietas. Un tad, kad bērns kļūst radošs ar šāda veida rotaļlietām, mēs sakām, ka viņš rotaļlietu salauzis – bērni dažkārt tiek gluži vai demonizēti, ka viņi rotaļlietas tikai lauž. Bet viņi spēlējas – viņi izmanto rotaļlietu kādam citam nolūkam, kam tā nav bijusi paredzēta, jo tādas radošas ir bērna smadzenes, tā viņi ir iekārtoti – spēlēties ļoti daudzveidīgi. Un ja mēs neļaujam viņam rotaļlietu izmantot savādāk (lauzt) kā vien tajā vienīgajā veidā, kurš bērna acīs sevi jau izsmēlis, tad viņam rotaļlieta apnīk. Bet mēs atkal bažamies, ka “tam bērnam jau nav vērts rotaļlietas pirkt – viņam tās ātri apnīk un vairs nespēlējas”. Manuprāt, multifunkcionāla ir rotaļlieta, kurai nav nevienas funkcijas nevis tāda, kurai ir daudzas funkcijas un tāda rotaļlieta ir ļoti ilglaicīga, gan izturības, gan uzmanības noturības ziņā. Tomēr tādu pasaulē ir maz. Ļoti maz. Alekss pauž savu viedokli: “”Push-the-button” rotaļlietas ir vieglāk pārdot, mārketēt. Jo rotaļlietu jau pērk pieaugušais, tādas rotaļlietas viņiem ir saprotamākas. Viņi labāk saprot, par ko jāmaksā tā nauda, ja rotaļlieta ir sarežģīta.” Piekrītu. Procesu pārdot ir grūti, vieglāk pārdot mērķi. Galu galā taču arī par bērnu zīmējumiem mēs nemēdzam jautāt kā viņi to zīmējuši, kur, kādā omā vai tml. Mēs gribam zināt, ko viņi tur uzzīmējuši. Mūs interesē tikai rezultāts… Līdzīgi sportā. Piemērs, Facebook Leevon kluba treneris ievietoja pēcspēles foto no sadraudzības mača. Pirmais komentārs: “Kāds rezultāts?” – “Mazsvarīgs.” – atbildēja treneris Māris. Es smaidīju – milzīgi plati. Jo šajā vecumā svarīgi ir kustēties, spēlēt, mīlēt kustību un spēli.

Tikpat mazsvarīgi ir tas, vai bērns ir nospiedis pareizo pogu. Bērnam vispār nav vajadzīgas rotaļlietas ar pareizo atrisinājumu, viņam vajag darboties, SPĒLĒTIES!!! Pēc saviem ieskatiem, atklāt savas patiesības, nepatiesības un varbūtības… Mēs runājām ar Aleksu par Makedo komplektiem – viņš saka, ka vairāki no tiem, kas ir mūsu plauktos, vairs nemaz nav ražošanā un šis un tas no jaunajām rotaļlietām mums nav. Es apstiprināju, ka zinu to. un lepojos ar to. Jo Makedo ir viens no tiem skumjajiem stāstiem, kas sācis ar brīnišķīgu dzidru ideju – rotaļlietām bez instrukcijām, bet “nesaprasti” mēģina veidot arvien priekšgatavākas un instruētākas rotaļlietas. Vai tas ir labi? Man ir skumji. “Jā, viņi zaudē savu dvēseli cenšoties izdzīvot tirgū.” piekrīt Alekss. Un mēs uz mirkli ieturam klusuma brīdi.

Mēs runājam par jauno Plui Cloud. Es atzīstos, ka vecais man patīk labāk. Es saprotu iemeslus jauninājumam, saprotu, kāpēc tas ir atverams un kāpēc līdz ar to mainīts materiāls. Saprotu – vecāki pieprasa, lai varētu iztīrīt. Ok. Bet man vienalga šķiet, ka jo tīrāks dizains, jo rotaļlieta ir brīnišķīgāka. Jo bērna estētisko uztveri mēs veidojam no bērnības. Manuprāt, tieši agrīnajā bērnībā bērns izveido šos priekšstatus, kas tad ir skaists, derīgs, labs, viņa gaumē, bet kas tajā ietvarā neiederas. Jā, un man šķiet, ka Cloud ir kompromiss starp daili un pieprasījumu. Arvien uz dailes pusi, un tomēr… Mēs gari runājam par dizainu kā tādu – kur ir tā šķirtne, kad rotaļlieta jau kļūst par dizaina priekšmetu un vairs īsti nav rotaļlieta (piemēram, porcelāna legokluči)… Rotaļlietai ir jāfunkcionē visu pirms bērnam – aiz sava krāšnuma tai nebūtu jālaupa arī bērna iespējas ar to rotālāties, piekritīsiet?

Un man bija ļoti liels prieks KidsRoomZoom redzēt daudzas lieliskas rotaļlietas, kas ir radītas tam, lai bērns ar estētiski noformētu materiālu tomēr varētu spēlēties pats pēc saviem ieskatiem, cik vien sirds kāro. Man bija prieks, ka mums ar Robinu sakrita viedokļi. Man bija prieks, ka starp lieliskiem dizainiem redzēju daudzviet iekavās (LV)… man bija ļoti liels prieks par šo nedēļu un es noteikti iesaku jums aiziet uz izstādi kopā ar bērniem arī sasmelties prieku. Turklāt būtu labi, ja jūs pēc tam nekur nesteigtos. Mēs tur sabijām 2,5 h un devāmies prom tāpēc, ka bija jāsāk steigties…

Tālāk bildēs tas, kas patika man un/vai Robinam Atveriet tās lielākas – klāt arī komentāri.

Tas jau laikam nav noslēpums, ka mēs esam kaismīgi līdzsvara riteņu piekritēji – esam teorētiski pārliecināti, ka bērnam caur līdzsvara riteni ir daudz vieglāk nonākt pie braukšanas ar divriteni – t.i. nelietojot papildritenīšus. Teorija par to, kāpēc, mūsuprāt, līdzsvara ritenis + divritenis bez papildritenīšiem ir pareizais ceļš uz velobraukšanu ir lasāma te, bet prakse jau ir pavisam kas cits, vai ne? Līdz šim mēs varējām dalīties tikai teorētiskajās zināšanās, bet tagad mums būs arī praktiskā pozitīvā pieredze – tas ir noticis – Robins ir kļuvis par īstu riteņbraucēju

Robins pie sava līdzsvara riteņa tika 2 gadu dzimšanas dienā. Viņš uzreiz kāpa virsū un stūrēja pa māju tā lēni un prātīgi mīņādamies. Ar dažādu interesi – te kāpumiem, te pilnīgiem zudumiem – viņš dzīvojās līdz kamēr ārā uzspīdēja saulīte un iestājās pavasaris. Mums par lielu prieku, jau otrajā pastaigā viņš saprata ideju, uzsēdās un aizbrauca. Tā nu visu pagājušo vasaru Robins aktīvi riņķoja pa Rīgu (un ne tikai) ar līdzsvara riteni. Piedalījāmies arī ritenvasara.lv sacīkstēs (sezonas kopvērtējumā 3. vieta ir galīgi ne peļams rezultāts).

Un šo sezonu arī uzsākām bezpedāļu klasē. Lai gan aprīļa beigās izgājām ielās ar divriteni un pēc pusstundas mammas un tēta trenkāšanas, turot kundziņu pie apkakles ar vienu pirkstu, lai mammai mierīgāk… viņš aizbrauca pats. No 20-30 m attālā piestājušā Robina atskanēja: “Hei, mammu, kur tu paliki? Kāpēc tu mani neturi?”…

Kaut kā ar visu ceļošanu un tā, sanāca, ka vairs kopš tās dienas nepabraucām un prasmes nepieslīpējām. Un ar divriteni neuzmācos – ja Robins vēlējās braukt ar skrienamriteni, tad braucām ar to. Līdz uz divriteņa sāka klāties putekļi (kas man nepatika, jo skaidri apzinājos, ka viņš var braukt ar divriteni). Tā nu vakar sacīkstēs raudzījāmies, ka kāda maza dāma Robina vecumā it veikli brauca ar divriteni un piedalījās sacīkstēs jau solo divriteņu klasē. Sākām sarunu ar mammu un viņa teica, ka viss tikai pateicoties līdzsvara ritenim, ar kuru mazā braukusi visu iepriekšējo vasaru. Meitenītes mamma vēl piebilda, raudzīdamās uz Robinu, ka “tam jau arī tikai jādod un jābrauc ar divriteni”. Tā nu šodien izkārtoju pastaigu tā, ka – kā gadījies kā ne – skrienamriteņa līdzi nebija, bet divritenis bagāžniekā gan. Braukšanu Robins sāka ar kārtējo “nemāku/neprotu”… Bet atceļā no spēļlaukuma teicu, ka riteni rokā nenesīšu, pieturēšu viņu labāk pie apkakles, lai aizbrauc līdz mašīnai. Kad jutu, ka Robins jau vairākus metrus brauc pats, atlaidu viņu vaļā un sāku sist plaukstas. Tā ritmiski, kā viņš mina pedāļus un skaļi, lai viņš dzird. Bet viņš tikai turpināja braukt. Līdz apstājās un jautāja: “Mammu, kāpēc tu aplaudē?” Es atbildēju: “Jo man ir brīvas rokas – nav tevi jātur – tu brauc pats visu laiku, kamēr es situ plaukstas ” Robins bija dikti priecīgs, es pieturēju atkal, bet palaidu jau pēc pāris metriem un viņš atkal brauca, bet es situ plaukstas un viņš tikai brauca un brauca, un brauca. Man šķiet, ka tā plaukstu sišana viņam ļoti līdzēja, jo viņš bez atskatīšanās (kas draud ar apgāšanos) zināja, kad brauc pats – tā viņš varēja apzināties, ka patiesi brauc pats nevis es tikai stāstu pasakas. Mājās nokļuvām krietni pēc deviņiem vakarā, jo atklājis riteņbraukšanas prieku, Robins riņķoja pa parku un sauca, ka vajag palīdzēt uzsākt (tas gan vēl nepadodas) vēl un vēl… Tā nu mans 3 gadus un 4 mēnešus vecais jauneklis brauc ar divriteni. Tas bija TIK viegli. Stāstītu – neticētu!

Atceļā Robins iekāpa mašīnā un no atpakaļ vērstā sēdekļa atskanēja sagurusi nopūta: “Paldies mammīt un tēti, ka jūs mani palaidāt, kad es negribēju!” Mēs nosmējāmies (klusībā – tā ir ERF krēsliņu priekšrocība, ka tu allaž vari droši nosmīkņāt par savu prātvēderu, jo viņš to neredz 😉 ), bet vairāk sev nekā mums Robins vēl noteica: “Šodien man ir laba dzīve.”

Tā nu Robins tagad ir ierakstījies riteņbraucējos un teica, ka nākamnedēļ jau startēšot solo divriteņos. Tikai vēl Matīsam pastāstīšot, lai viņš arī mazliet patrenējas un brauc kopā ar Robinu pie tiem, kas ar pedāļiem