'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Kā jau kaut kur komentāros esmu izpļāpājusies, muki.lv paspārnē top jauna grāmata par mums tuvo veidu, kādā iepazīstināt bērnu ar plašo pārtikas pasauli – “Baby-Led Weaning” jeb “Bērna vadīta ēšana”. Bērna vadīta ēšana ir metode, kas sagrauj mītu, ka vienīgais veids, kā sākt mazuļa iepazīšanos ar pieaugušo ēdienu, ir biezenīši un ēdināšana ar karotīti. Šī pieeja parāda, kādēļ bērna patstāvīga ēšana jau no paša piebarošanas sākuma ir veselīgākais un dabiskākais veids bērna sekmīgai attīstībai. Uzticoties mazulim un ļaujot viņam pašam izlemt, kad un kā sākt ceļojumu plašajā ēdienu pasaulē, pāreja no zīdīšanas uz patstāvīgu ēšanu kļūst patīkama gan vecākiem, gan mazulim. Aptuveni 6 mēnešu vecumā lielākā daļa bērnu sāk izrādīt interesi par ēšanu, kā arī ir attīstījuši spējas, kas nepieciešamas patstāvīgai ēšanai – sēdēšanu, roku veiklību u.c. būtiskas prasmes. Šī grāmata ir labs padomdevējs vecākiem. Tajā stāstīts, kā palīdzēt bērnam ēst pašam un iepazīstināt viņu ar ēdienu dabiski un veselīgi:

• piedaloties kopīgās ģimenes ēdienreizēs no pirmās dienas;
• eksperimentējot un pašam iepazīstoties ar ēdienu sev piemērotā tempā;
• attīstot jaunas prasmes, ieskaitot acu un roku koordināciju un košļāšanu;
• iemācoties ēst daudzveidīgi un izbaudīt ēdienreizes.

Bērna vadīta ēšana kļuva par bērnu aprūpes fenomenu Lielbritānijā burtiski vienas nakts laikā, iedvesmojot tūkstošiem vecāku, kuri tagad apvienojušies arī strauji augošā interešu grupā internetā. Interneta vietne www.babyledweaning.com ir vieta, kur viņi dalās savā pieredzē gan blogā, gan foto galerijā, lai iedvesmotu arī citus. Šī iedvesma sasniegusi arī daudzus vecākus Latvijā – tieši tādēļ vēlamies izdot pasaules vadošās autores Džilas Reiplijas (Gill Rapley) grāmatu latviski. Patiesībā šo grāmatu angliski lasījis viens otrs Latvijas vecāks (arī mēs), tomēr šķita, ka ir laiks tai iznākt latviski, lai plašākam vecāku lokam šīs idejas kļūst pieejamākas. Grāmatu šobrīd cītīgi tulkojam un ceram, ka jau maijā tā varētu tikt iespiesta melniem burtiem uz balta papīra. Tomēr līdz tam mums vēl ir divi uzdevumi. Viens – jāsadabū mazliet finansiāla atbalsta; otrs – jāatrod foto materiāls.

Par pirmo: ja tavs uzņēmums, tavu draugu, radu vai draugu draugu firma ir tieši tāda, kura ļoti piestāv muki.lv ierosmēm un idejām par bērna vadītu ēšanu; ja tā mērķauditorija ir jauni vecāki, kuru ģimenē aug mazulis un viņi ir atvērti svaigām un dabiskām idejām bērnu audzināšanā, tad varbūt viņi vēlas atbalstīt grāmatas izdošanu, pretī saņemot iespēju izvietot sava uzņēmuma piedāvājumu reklāmai atvēlētajās lappusēs grāmatā? Par šo iespēju ir jāsazinās ar mums personīgi, rakstot muki.lv@inbox.lv un mēs cerams atradīsim kopsaucēju, kā sadarboties 😉

Otrs: mēs ļoti lūdzam atsaukties tās mammas un tētus (un citus radus), kuru atvasītes ir iemēģinājušas roku bērna vadītas ēšanas pieejā un tas ir iemūžināts kaut cik kvalitatīvos fotoattēlos. Jo izdevējs mums ir vēlējis pašiem apkopot attēlus ar bērna vadītas ēšanas pieredzi, lai publicētu tos grāmatā. Tāpēc mēs ļoti lūdzam, pāršķirstīt fotoalbūmus un pārskatīt fotoarhīvus, un sūtīt mums kaudžu kaudzēm bildes, kurās redzami jūsu mazuļi ēdot gabalēdienu, lai mēs varam publicēt tās grāmatā un iedrošināt arī citas Latvijas mammas ar uzskatāmiems piemēriem par smaidīgiem mazuļiem, kas izbauda ēdienu

Kad Robins bija gadu un mēnesi vecs (nu, labi – jauns ), biju suņu darīšanās Maskavā un kā suvenīru izdomāju atvest viņam matrjošku. Tās gan ir visai dārgs prieks, bet gribēju tādu noderīgu un ļoti etnisku suvenīru Un noderīgs tas ir no visas tiesas…

Padalīties pārdomās par matrjoškām mani pamudināja rakstiņš marta “Manā mazajā”, kas stāsta par piramīdu noderīgumu bērna attīstībā. Rakstā cita starpā teikt: “Kad bērns jau prot piramīdu salikt pēc ripiņu lielumiem, pieaugušais var paņemt mazuļa rociņu un ar to noglāstīt piramīdas sāniņu – tā mazais var labāk izprast rotaļlietas formu un sajutīs, cik harmoniska tā ir, kad salikta pēc izmēriem. Ja mazulis pēc acumēra vēl nespēj noteikt, vai piramīdas ripiņas saliktas pareizi, – nobraucot ar rociņu var labi sajust, kurā vietā kaut kas nogājis greizi.” Arī mūsu mājās ir piramīdiņas un es viennozīmīgi uzskatu, ka tā ir ļoti noderīga rotaļlieta bērnam gan krāsu mācībā, gan relatīvai izmēru apguvei, motorikas trenēšanai un virknei citu vērtīgu mācību. Tomēr “pareiza” piramīdas salikšana gan ir tas, ko neatzīstu. Tas, kas mums kā pieaugušajam šķiet pareizs savu loģisku apsvērumu dēļ, tāds var arī nemaz nebūt bērna izpratnē. Un varbūt, kārtojot piramīdas riņķus pa savam, viņš nebūt nav kļūdījies, bet gan kārto tos vien sev zināmā “pareizībā”. Un kādas tiesības mums ir noteikt, ka mūsu pareizība ir pareizāka par viņa kārtību? Un tad tāda mūsu kārtības uzspiešana, manuprāt, atkal ir kārtējā lieta, ko mēs bērnam iemācām, nevis ļaujam pašam atklāt. Un, kā zināms, bērnu daudzkārt vairāk motivē un iepriecina izziņa, ko viņš ir atklājis un apguvis paša spēkiem, nevis saņēmis no mums kā klišejisku mācību… Tieši tādēļ mani kā piramīdas variāciju sajūsmina matrjoškas, jo šeit izmēru “pareizību” nav bērnam jāielej ar karoti mutē – viņš to atklāj pats gluži dabiski, jo lielāko lellīti mazākajā neieliksi. Savukārt kādu izlaižot tā paliek pāri un nekur citur vairs neiederas. Līdz ar to mazais pilnīgi patstāvīgi eksperimentējot var atklāt izmēru secīgumu tieši kā mums tas tiktu un uzvarošā priekā kādā mirklī salikt lellītes “pareizi” pilnīgi pats – tad mamma var uzgavilēt kopā ar mazo. Un izmēru secīguma loģika šādi, manuprāt, bērnam atspoguļojas daudz praktiskākā veidā…

Starpcitu, iedomājos, ka līdzīgi izmēru secīgumu var bērna apgūt ar trauciņiem, kas savietoajmi cits citā tikai vienā noteiktā secībā – praktiski un vienkārši.

Un mūsu mājā bija vēl otra lieliska rotaļlieta, kas māca apgūt šo pašu pat vēl daudzdimensionālāk – Wedgits. Šo rotaļlietu ieguvām kā paraugu, ar domu, ka to varētu piedāvāt muki.lv paluktos – lai arī mums tā ļoti patika, tā tomēr ir padārga rotaļlieta un beigu beigās izlēmām to tirdzniecībā nepiedāvāt. Tomēr Robins it labprāt ar to spēlējās, pildīja kartītēs piedāvātos uzdevumus un apguva “izmēru relativitāti” tā un šitā 😀 Tā ka, ja kādreiz redzat to ārzemēs vai mēdzat pasūtīt lietas no aizrobežu internetveikaliem – šo nu rekomendējam no visas sirds Un varbūt kādu dienu, kad muki.lv būs vairāk plauktu, kādā sakrāmēsim arī vedžitus

Teikšu godīgi, šī mēneša ieraksta vietā gribēju rakstīt, ka tā kā Klāsa dzīvē galīgi nekas nav mainījies, tad rakstīšu par to, kā mammām stāvēt pāri citu vaimanām par bērnu lēnu attīstību… Palasīju pagājušā mēneša pārskatu un secināju, ka nemaz tā arī nevar teikt, ka nekas nav mainījies. Tā nu nospriedu vienu – pats svarīgākais, ka bērns attīstās salīdzinājumā ar saviem iepriekšējiem centieniem nevis citiem vienaudžiem. Un tā nu tomēr stāstīšu, kā tad šomēnes gājis pašam stāsta galvenajam varonim – Klāsiņam

Klāss ir pieņēmies svarā (atkal) – viņa svars ir 10 900 g, kas nozīmē, ka šobrīd mums ir mazākais pieaugums Klāsa vēsturē – tikai 400 g. Tas mani priecē, jo, godīgi runājot, sabremzēšanos svara pieaugumā gaidu diezgan pamatīgi. Garumā gan pastiepies – 77 cm. Un zobi arvien vēl 6

Klāss pošas augšup

Burtiski pēdējās dienās Klāss sācis stutēties uz izstieptām rociņām vien. Uzslienas tādās garās rociņās, atbalstījies uz plaukstiņām vien un rāda mums, kā prot. Un ja vēl kāds papriecājas, tad līksmi spiedz arī pats Klāsiņš Tas ir tieši tas, ko ļoti vēlējās panākt Klaudija, aicinot mūs likt rotaļlietas uz ievērojamiem paaugstinājumiem – ne vairs mazām kastītēm un groziņos, bet gan pamatīgiem pufiem, lielos katlos utt., lai Klāsam nekas cits neatliktu, kā celties pēc iespējas augstu, lai tiktu pie kārotajām mantiņām. Vai nu atmaksājies mūsu klausīgums, vai vienkārši Klāss sapratis, ka jāpošas uz nākamo līmeni, bet nu augšup viņš tiecas.

Otrs, kas tiecas augšup ir Klāsa dibengals – pastutējas uz rokām, tad deguns grīdā un izstiepj gaisā dupsi. Un atkal pats laimīgi urkšķ Tā nu viņš te riktējas – te viens gals gaisā, te otrs. Bet abus kopā salikt vēl nepošas. Nu lai, visam savs laiks…

… visam savs laiks.

Tā nu ir tā tēma, kuru vēlējos plašāk iztirzāt šī mēneša ierakstā. Jo, ja 7 mēnešu vecumā par to, vai mazais nesēž vai nerāpo, apjautājās tikai katrs otrais, tad sasniedzot 8 mēnešus, to noteikti izdara ikviens, kas vispār kaut ko pajautā par tavu bērnu. Un, uzzinājuši, ka viņš to vēl nedara, vairums no viņiem ar grūtībām slēpj savu līdzjūtību. Tad gribot negribot kādā brīdī sāk uzmākties šaubas, vai ar tavu bērnu tiktiešām viss ir kārtībā.

Man “sliņķi” ir bijuši abi puikas. Robins sēdēja 9 mēnešu vecumā, bet rāpot sāka vēl vēlāk. Un es pati vēl nebiju apbruņojusies ar pārliecību, ka tieši tā tas ir vislabāk. Tādēļ ikviens jautājums vai “iebakstīšana acī”, ka mazais to vai šo vēl nedara, bija tiešs trāpījums pašā vārīgākajā vietā. Ar Klāsu ir vieglāk – lai arī izskatās, ka viņš mūsu pacietību pārbaudīs pamatīgāk kā Robins, mana mammas pārliecība, ka visam ir savs laiks, padara dzīvi daudz vieglāku. Un veikaliņā ieklīdušo vecmāmiņu jautājumi, vai mani nesatrauc tas, ka “tik liels bērns vēl nerāpo”, mani vairs nespēj izsist no līdzsvara. Bet redz, es esmu īpaši rūpīgi bruņojusies Un pat tas neglābj mani no tādām pastiprinošām partikulām un vārdu kārtojumiem kā “tik vēlu” vai “vēl ilgāk”… tomēr, kā saka Klaudija Hēla, sākt sēdēt 9 mēnešos ir absolūti normāli. Jo sēdēšana, rāpošana un kājiņās sliešanās turpat jau vien ir un viņa uzskata, ka bērnam nebūtu jāsāk rāpot ātrāk kā 8-9 mēnešos. Taču pavisam normāli ir, ja bērns sāk rāpot arī pēc gada vecuma… Līdz pat pusotram gadam. Un tad arī patstāvīga staigāšana nāks īstajā laikā – nevis 10 vai 11 mēnešos, bet gan kādus mēnešus pēc gada jubilejas svinībām. Lūk, lai jums visi “termiņi” būtu acu priekšā, ielikšu tabuliņu, kuru man kā uzskates materiālu izsniedza Klaudija jau pirms Robina dzimšanas. (klikšķinot uz tabulas attēla, tā kļūs liela un salasāma)

Rotaļlietas varat aizmirst – lai dzīvo krikumiņi!

Klāsam ir attīstījies tā saucamais “pincetes tvēriens” – kad mazais spēj satvert nelielus priekšmetus ar rādītājpirkstu un īkšķi. Tas uzradās arsenālā pavisam pēkšņi – nebija tā, ka pirkstu kustības pamazām kļūtu koordinētākas – vienkārši vienā jaukā dienā es pamanīju, ka viņš mēģina lietas satvert ar diviem pirkstiem un pāris dienu laikā viņš ir to izkopis tik tāl’, ka par ierastajām rotaļlietām var pilnīgi aizmirst – vienīgais, ko Klāss meklē pa zemi ir sīki krikumiņi, ko kādu brīdi mēģināt nomedīt starp mazajiem pirksteļiem un tad iemānīt mutē. Vislabāk viņam tīk mazi papīriņi. Viņam vispār patīk papīri – būs laikam kāds direktors, darbs ar papīriem viņam, šķiet, ies pie sirds Jo, ja citiem bērniem īpašai motivācijai tuvumā jānoliek mobilo telefonu vai TV pulti, tad Klāsam vajag piemirst blakus kādu žurnālu vai lapiņu – ir pilnīgi skaidrs, ka viņš līdz tai tiks un kādā brīdī iestāsies aizdomīgs klusums, kura rezultāts viennozīmīgi ir Klāss ar pilnu (smaidīgu) muti papīru. Tā nu mēs tagad vaktējam, lai Klāsa tuvumā negadītos kas papīrveidīgs, jo viņš tiktiešām to patērē uzturā bez aizspriedumiem, kas bieži beidzas ar krekšķēšanu, kurā mums jāiejaucas un jāpalīdz atsvabināties no apēstās makalatūras.

Ko vēl Klāss ēd (bez papīriem)?

Neko. Tā kā viņš vēl arvien nesēž, tad neko diži tālāk ar ēšanu mēs neesam tikuši. Grēkot ar sēdēšanu vairāk kā tās pašas 5-7 min neatļaujamies, tādēļ Klāss pievienojas mums 1-2 ēdienreizēs dienā un mielojas ar kādu produktu, kas ir mūsu ēdienkartē un derētu arī viņam. Vai arī izsniedzam kaut ko īpaši viņam piemērotu: piemēram, kad tiesājam brokastu maizītes, viņš dabon bēbīšu sausiņu (un beigu beigās nosper brālim tomēr gabalu kraukšķīgas grauzdētās siermaizes, kas ir daudz gardāka ). Pusdienās no sautējuma katla izķeksēju atsevišķus dārzeņus un piedāvāju viņam bļodiņā. Vakariņās ēdam rīsus ar vistas gaļiņu, Klāsam piedāvājam rīsiņus un kādu gaļas gabaliņu… un tad desertā ananāsu. Jums vajadzētu redzēt KĀ viņš viebās – likās, ka nu gan esmu viņam štruntu iesmērējusi, ne saldu un gatavu ananāsu Īsi sakot – bēbīšēdiens mūsmājās arvien vēl nav ienācis – parasti cenšamies kaut ko savā ēdienkartē atrast, ar ko Klāsiņu arī uzcienāt. Un izņemot ananāsu, viņš neko vēl nav smādējis

Taču visvairāk pagaidām viņam tomēr patīk iepazīšanās ar virtuves piederumiem un galda kultūru. Piemēram, šovakar viņš mums pie vakariņām spēlēja dzīvo mūziku uz savas bļodiņas, apmetis to otrādi bungoja kā īsts āfrikānis un pats par šo bija dikti lielā sajūsmā. Un Robinam patika Ne mirkli vairs nespēja nosēdēt mierā pie šķīvja – bija jāsaka steidzīgs: “Pladies!” un jāskrien pēc savām bungām, lai pievienotos duetam.

Klāss sācis peldēt

Beidzot man izdevās atlicināt brīdi un visi apstākļi sakrita tā, ka mēs varējām uzsākt baseina apmeklējumus. Daudzskaitlī runāt būtu pāragri, jo bijuši baseinā esma tikai vienu reizi, bet mums ĻOTI patika. Klāss airējās pa baseinu kā lielais. Šķita, ka viņš tajā aizvadījis visu mūžu. Viņam vispār nebija bail no ūdens, visi trenerītes norādītie vingrinājumi tika izpildīti godam un “brīvais laiks” pavadīts cenšoties nokļūt līdz noskatītajām košajām bumbām vai citām rotaļlietām. Tā kā pieredze ar Robina agrīnu peldētapmācību ir bijusi ļoti pozitīva, tad arī Klāsu šķita pēdējais laiks iepazīstināt ar baseinu un ir liels prieks, ka viņam šī iepazīšanās ir patīkama. Mēs noteikti turpināsim

Citi mēneša jaunumi

Lai arī iepriekšējā mēneša apskatā par ERF ieminoties, sacīju, ka esam noskatījuši Klāsiņam Klippan Triofix krēslu, tomēr galu galā ar Triofixu brauc lielais brālis, bet Klāss iekārtojās Klippan KISS modelī. Tomēr garāk šeit arī neizplūdīšu, jo detalizēta atskaite par mūsu atmugurisko braukšanu ir atrodama šeit.

Savukārt par režīmu, ko cerīgi iesāku iepriekšējā mēneša ieraksta beigās, runāju jau mēneša vidū, kad sūkstījos par miedziņu – te. Tā nu bija, ka mēģinot ieviest korekcijas Klāsa miega ieradumos, sabojāju visu bez gala pamatīgi. Šobrīd gan esam puslīdz atgriezušies pie apmēram vieniem laikiem gulēšanai. Bet pie patstāvīgas iemigšanas gan vairs ne. Tā nu Klāsiņš tagad iemieg gluži tāpat kā vecākais brālis savulaik – tikai mammas azotītē ar pieniņa padevi mutē… nu neko. kā ir, tā ir Man jau, patiesībā, tā pačubināšanas divatā patīk

Man aizraujoši vērot, kā Klāss atrod sev jaunas izklaides. Piemēram, dibina attiecības ar suņiem, jo tiem, kopš Klāss pa māju sācis pārvietoties plašākās teritorijās, nu ir jāsāk rēķināties ar vēl vienu ģimenes locekli. Tad nu ir diezgan interesanti paskatīties, ko nu kurš no viņiem saka. Es neiejaucos, vienkārši esmu blakus. Bet Klāss ir uzmanīgs un četrkājainās dāmas prot to novērtēt. Te Klāss dabon buču vīriešu dienā Pats uzprasījās!

Bet nu tāds maķenīt garlaicīgs šis mēnesis ir bijis… aktivitātes horizontāli vēl arvien, ēšana nekāda un…

ak, Dievs! es pavisam aizmirsu. Klāss taču runā…

Klāss runā!

Jā, Klāss nu ir palicis runīgs kā nekad – viņa mute stāv ciet tikai guļot. Citādi viņš visu laiku kaut ko runājas. Ja ir priecīgs, tad viņa runas plūdi ir priecīgi nerimstoši – viņu galīgi nesatrauc, ka mēs īsti nesaprotam viņa valodu – viņš tik mums kaut ko stāsta ar platu smaidu, kā tāds arābu pašpasludināts gids (labi, ka naudiņu beigās neprasa) Ja viņš ir ērcīgs, tad viņš skaļi lādas un purpina, un tad gan mums labāk saprast, ko viņš mums mēģina pateikt. Bet patiesībā tas arī nemaz nav tik bezcerīgi. Kopsakarības var savilkt pat diezgan vienkārši, atliek vien nedaudz runātajā ieklausīties – ir gan “bāba, bāba” jeb “dāda, dāda”, kas nozīmē, ka steidzīgi jāpošas uz čuču. Tāpat ir “ģiģi, ģigi”, kas savukārt nozīmē, ka vēderā tukšums. “tete” atkal ir kaut kāds laimes vārds (mūsu tētis, protams, to interpretē pa savam un mēs viņam negribam postīt gandarījumu 😉 )… bet tad, kad tētis galīgi nespēj pievārēt Klāsa miegamici un ieaijāt viņu miedziņā, tad viņi abi reizē sauc “memme, memme”. Kad veikaliņā kāds uzkavējas, Klāsaprāt, pārāk ilgi, viņš ieziņo: “Tā-tā” un zīmīgi pamāj ar roku. Īsi sakot, acīgi pasekojot, esam sākuši saprasties. Lai arī paralēles ar latviešu valodu vilkt pagrūti, tomēr skaidrs, ka bērns konkrētas artikulācijas lieto pie konkrētām vajadzībām un mums vien atliek ieklausīties un sniegt viņam vajadzīgo palīdzību…

Nu ja nu, tad “tā-tā” – šim mēnesim pietiks

Aizvakar klausījos Klaudijas Hēlas lekciju nu jau kādu gandrīz simto reizi. Un es arvien tajās iegūstu ko jaunu – katra nodarbība ir savādāka – to veido kopā sanākušie vecāki, jautājumi un arī Klaudija katru reizi man piekodina: “Tu mani brīdini tikos un tikos, jo par attīstību es varu aizrunāties ilgi.” un tā vai tā viņa aizrunājas… un ir MILZĪGI interesanti. Šajā reizē pievērsu uzmanību tēzēm, kas saistītas ar rotaļlietu daudzumu uz mazuļa grīdas.

Kad bērniņš ticis līdz tam attīstības solim, kādā aptuveni šobrīd ir Klāss – viņam jāpiedāvā rotaļlietas lielās bļodās, kastēs un katlos, lai viņš ietu savās kustībās augšup, Klaudija aicina likt katrā apjomā līdzīga rakstura lietas – ja bumbas, tad bumbas, ja kluči, tad kluči utt. Turklāt līdz bērna gada vecumam ne vairāk kā 2 (nu labi, 3) lietas, jo vairāk jau tas ir haoss.

Bērnam patīk kārtība – uz grīdas veidojiet viņam tādas kā izpētes “stacijas”, kurās viņš savā kustībā piestāj un parotaļājas. Ja vienkārši haotiski izsvaidīsiet rotaļlietas pa bērna spēļu grīdu, viņam starp tām būs garlaicīgi, viņš ar tām nerotaļāsies un atradīs sev citu nodarbi, kas varbūt jums patiks mazāk – piemēram, meklēs vietas, kur pieķerties un uzrausties stāvus… Klaudija Hēla saka: “Tu nevari nolikt bērnu rotaļlietu kaudzē un teikt – spēlējies! Tas nestrādā – viņam tas ir bardaks, nav interesanti, viņam visa ir par daudz un viņš zaudē interesi momentā.”

Kad bērns kādā no savām “stacijām” pabijis un to izārdijis, brīdī, kad tai nav pievērsta uzmanība, to var atjaunot, varbūt nedaudz pavariējot, varbūt vienkārši sakārtojot kā bijis – tas paildzinās bērna rotaļāšanos uz grīdas, jo – izgājis vienu apli – viņš gluži nemanot sāks otro tūri pa saviem apskates punktiem

Rotaļu telpai pat lienošam bērnam ir jābūt ierobežotai – apkārt 2×3 m lielam paklājam lieciet sarullētas segas, autiņbikšu iepakojumus, kastes, pakaviņus u.c. neaugstus bortiņus, lai bērns nejustos kā deju zāles vidū – viņam vajag savu teritoriju. Ja viņš robežām lien pāri – tas ir ok, bet tad tā ir viņa izvēle doties tālāk.

Un šāda izmēra teritorijā rotaļu stacijas – maksimums 4-5 un pēc iespējas dažādas – cita iekšā kādā kastē, dziļumā, cita uzlikta augstāk – uz kādas autiņbikšu pakas instalācija – esiet radoši!

Arī rotaļu grīdas vidū jāliek kādi šķēršļi – pakavs ir izcils variants – bērns tam līdīs pāri, lai nonāktu savas teritorijas otrā pusē un tā trenēs līdzsvara pārnešanu no vienas rokas/ kājas uz otru.