Archive for the ‘Bērna attīstība’ Category

Basām kājām – kur un cik vien var!

Wednesday, June 24th, 2015

Basas_kajasDroši vien, pašķirstot mūsu blogu, ir skaidrs diezgan aši, ka mēs esam baskāju atbalstītāji caurum caur. Sākumā sēklu mūsu baskājībā sēja Klaudija Hēla, mācot, ka bērniem basas kājas ir vislabākās – kurpītes, kad ceļās kājās, augstas kapes un supinatori – tas viss ir pagātnes rēgi, kad bērnus mācīja staigāt – tagad, kad bērni attīstās paši, sev vien zināmā un vēlamā ritmā, viņi to dara maksimāli dabiski – attiecīgi viņu kājiņas arī nav nekādi jāsuportē – ne jābalsta, ne jāstutē, ne jāveido. Negribu atkārtoties, bet mudinu jūs gan palasīt rakstu par to, kā veidojas vesalas un kustīgas mazuļa kājiņas šeit, kā arī par to, kā izvēlēties apavus un kur mūs neceļos aizved apavu industrijas mārketings – lasiet šeit.

Šoreiz gribēju atbildēt uz kādu visai populāru mītu un jautājumu par bērna basajām kājiņām telpās. Bieži vien mammas, balstoties uz kādu speciālistu ieteikuma, pauž viedokli, ka basām kājām telpās nav nozīmes, jo tur bērns pārvietojās pa gludu grīdu un kairinājuma pēdām nav tik un tā, tāpēc bērna pēdas muskulatūra netiek nodarbināta. Taču tās ir pilnīgas aplamības – tāpat kā pieaudzis cilvēks, arī bērns kustina pēdu, ja tai ir dota brīvība. Es pat teiktu, ka bērns pēdu nodarbina vēl intensīvāk kā lielie, savelkot to, kustinot pirkstiņus un gluži neapzināti tādējādi trenējot pēdas muskulatūru, kas sekmē pēdas velves attīstību, saišu nostiprināšanos un visu citu, ko mēs nereti vēlamies, lai dara apavu inovācijas. Ja pavērosiet sava bērniņa kājas, kamēr viņš sēdus rotaļājas, kā to darīju šorīt, kamēr Klāss pūta burbuļus, tad redzēsiet, ka minūtes laikā bērns var izdarīt pat līdz 100 kustībām ar kājiņu un pirkstiņiem. Tās visas ir vērtīgas kustības. Ļoti vērtīgas viņa pēdiņas veselīgai attīstībai. Un tās nenotiktu, ja kājās būtu apaviņš ar stingru zolīti, kas šīs kustības ierobežo – pat viskvalitatīvākais, viselastīgākais apavs samazina kustību apjomu pat par 70%, nemaz nerunājot par stīviem apaviem ar supinatoru, kuri ierobežo kāju līdz pat 90% no kustību apjoma. Paskatiesties bildītē, kā Klāss savilcis pirkstiņus – un to viņš atkārtoja – iztaisnoja un atkal savilka, uzlocīja uz augšu un atkal pavilka zem sevis, – kamēr pūta burbuļus, kam kājas it kā nemaz nav nepieciešamas. Tieši tas arī ir iemesls, kāpēc bērnam ir jāskraida basām kājām kur un cik vien var – pa grīdu, pa zālienu, pa smilšu kasti – visur. Un kurpes jāvelk kājās tikai uz lieliem godiem un briesmīgā salā. Jo bez apaviem viņi kustina kāju daudz daudz vairāk un intensīvāk. Un tas ir ļoti labi :)

P.S. Un nav pamata bažām par vēso grīdu – kustinot kāju, asinsrite ir daudz aktīvāka un silda kāju krietni pamatīgāk, kā ietērptu apavos, kur kāja ir pasīva, asinsrite palēninās un apgāde ar siltām asinīm arī ir daudz mazāka.

Par apaviem un nepatiesībām

Wednesday, March 12th, 2014

“pareizie” apavi ir faktiski visbiežāk apspriestais temats mūsu veikaliņā. Tad nu nolēmu, ka vajadzētu visu līdz šim izlasīto un izrunāto ar speciālistiem apkopot vienā pamatīgā blogierakstā par šo tēmu.

Kādēļ par kājām tā “ņemas”?

Nezinu. Taču viens ir skaidrs – daudzi cilvēki, kuri visādi citādi tic, ka Dievs ir radījis cilvēku pilnīgu, ir diezgan droši, ka ar kājām Viņš tomēr nav ticis galā un tās mums iedalītas tādas ne līdz galam labas. Tādēļ bez cilvēku iejaukšanās labas un veselas tās nekādi nevar pastāvēt, kur nu vēl izaugt. Tādēļ sevišķi liela vērība tiek piešķirta bērnu apaviem, jo tiem “ir jāveido un jābalsta pēdiņa, potīte utt.”. Savukārt jau pieaugušā vecumā apviem atkal ir jaunas funkcijas – tiem ir jāamortizē, apavi ar supinatoru tiek uzskatīti par vispār izcili ērtiem, jo balsta velvi… Un piepaceltā papēža nozīme tiek slavināta… Turklāt šim viedoklim visvairāk seko ārsti, ortopēdi un ķirurgi. Būtiski citu viedokli nereti pauž bērnu ārsti, jo viņi mazo cilvēku redz pilnīgu, viņi redz veselu, kustīgu un perfektu dabas veidojumu nevis subjektu, kuram uzstādāma diagnozē un piemeklējama ārstēšana.

Taču reti kad mēs redzam sakarību tajā, ka apavi, kas balsta, ierobežo un veido bērna kāju mazotnē, patiesībā kāju veselību, no kuras turklāt izriet lielā mērā arī mūsu vispārīgā veselība, ietekmē tieši tā, ka mēs uz mūžu kļūstam atkarīgi no apaviem ar amortizatoriem, supinatoriem un papēžiem… Un kas pats dīvainākais – sekojot ierastajām praksēm bez to apšaubīšanas – mēs nereti neuzdodam pat gluži acīmredzamus jautājumus.

Kur radušies aplamie apavi?

Ortopēds Viljams A Rossi, kurš sarakstījis 8 grāmatas un vairāk kā 400 zinātniskas publikācijas par apaviem un pēdu veselību, apgalvo, ka lielākā daļa apavu gan vēsturē, gan mūsdienās kropļo cilvēka kāju un gaitu un tas tiek aizsākts jau ar pirmajiem apaviņiem vēl pirms bērns sācis staigāt. Es neatskatīšos tālā apavu vēsturē līdz pat 7 gadsimtam (to jūs varat šajā rakstā izlasīt paši, ja radusies interese), kad apavu evolūciju noteica kristīgās dogmas, tomēr pieminēšu, ka, piemēram, līdz pat 19 gadsimta beigām apavi nebija domāti labajai un kreisajai kājai un tad, kad parādījās pirmie apavi, kuri kaut nedaudz ņem vērā cilvēka dabiskas anatomiskas īpatnības, vairums cilvēku uz tiem lūkojās tikpat izsmējīgi, kā mūsdienās uzlūko cilvēka anatomijai maksimāli pietuvinātus minimālos jeb baskāju apavus.

Vēsturiski kurpes lielā mērā arī bija sociālā statusa simbols. Tuklāt, kad sākās industrializācijas laikmets un pilsētas arvien pletās plašumā, protams, arī praktiska vajadzība pēc kurpēm strauji auga – ar plikām kājām vai pastalās gluži pa lielpilsētu neskriesi. Ja man kāds pajautā tiešu jautājumu, kad bērnam ir vajadzīgi pirmie apavi, es par atbildi uzdziedu: “Dar man tēvis pastaliņas, skolā ieti man gribās.” – apavi bērnam ir nepieciešami iziešanai sabiedrībā, tā pauž pat latviešu tautas mantojums, jo to pieprasa sociālās normas, nevis cilvēka fizioloģija. Arī Klaudija Hēla smaidot teic: “Ja bez kapes un supinatora nevarētu iztikt, tad latvieši savās pastalās sen visi būtu plakano pēdu tauta.”

Laikā no 1930ajiem līdz pat 1970ajiem gadiem notika strauja apavu evolūcija un, ja runājam tieši par bērnu apaviem, tad tie tika pamatīgi “medicinizēti”, lielākā daļa ražotāju solīja ar apavu palīdzību novērst kāju vēršanu uz iekšu vai āru, pareizas pēdas veidošanos utt. Apavi izskatījās gluži kā ortopēdiskie, bija stīvi, augstām kapēm, pamatīgi sašņorējami vai sasprādzējami, lai mazais, kurš tādos pretdabiskos objektos ietērpts centās no tiem atbrīvoties, to nekādā gadījumā nevarētu izdarīt. Kādā brīdī (precīzāk 1948. gadā) ASV šāda apavu saukšana par veselīgiem, ortopēdiskiem utt. pat tika aizliegta ar likumu, jo apsekojot vairākus ražotājus, tika secināts, ka viņu rīcībā nav nekādu medicīnisku pētījumu, lai paustu šādus apgalvojumus.

Ja ielūkojamies jaunāko laiku apavu vēsturē, īpaši izceļot bērnu apavus, tad vēsturiski vairums bērnu sākot no 1970ajiem gadiem lielāko daļu gada pavadīja stīvos skolas apavos, bet vasarā valkāja “botas”, jo sākās skriešanas bums un sporta apavu valkāšana, kas saistījās ar prestižu un mūsdienīgu dzīvesstilu, kļūva mežonīgi populāra kā pieaugušajiem, tā bērniem. Kā apgalvu V.A. Rossi, ietekmīgi apavu ražotāji visā pasaulē vairāk koncentrējās uz vispārīgu reklāmu un propogandu, “izglītojot” vecākus un speciālistus par apaviem, kas “veicinās veselīgu bērna kājas attīstību” – bukleti, priekšlasījumi, veikalnieku instruēšana, padomi vecāku žurnālos un tml. kanāli tika izmantoti, lai komunicētu “pareizā” apava standartu. Taču vēl arvien nemaz neieguldīja īstos medicīniskos pētījumos, kādiem tad patiesībā būtu jābūt veselu kāju saudzējošiem apaviem. 1981. gadā klajā nāca apjomīgs pētījums, kas apgāza vairākus no mītiem, kuros apavu propaganda tika balstīta. Taču šī pētījuma rezultāti tika pārprasti un kā tika noliegti cietie “ortopēdiskie” apavi, tā kā labais pretspēks tiem tika slavēti sporta apavi. Tomēr greizi, jo tām ir ne mazāk trūkumu – tikai citi :) Latvijā, tāpat kā lielākajā daļā PSRS, botas, protams, bija liels deficīts un stīvos apavus turpinājām aut kājās arī vasarā, jo savādāku nebija. Puslīdz veicās tiem, kas skraidīja kedās.

Kas skumjākais – arī mūsdienās “dinozaurs nav pakustējies ne pussoli uz priekšu” un apavi arvien tiek pārdoti pēc tiem pašiem principiem kā pirms gadiem 40-50, bet ražots tiek tas, pēc kā ir pieprasījums – pēc “pareizajiem” apaviem. Tā rezultātā faktiski nevienam Rietumu pasaules pieaugušam cilvēkam nav atrodama vesela un pilnīgi nesamaitāta jeb normāla kāja. Ar “normālu” saprotot to kāju, kāda ir aptuveni vienam miljardam cilvēku, kuru kultūrā kāju apaušana nav norma. Profesors apgalvo, ka gandrīz 95% no rietumu pasaules cilvēkiem kājas ietekmēšana aizsākas bērnībā un pat bēbīša vecumā, valkājot anatomiski neatbilstīgus apavus.

Vai jums neliekas dīvaina apava forma?

Ja jūs palūkosieties uz normālu pieauguša cilvēka, kurš nekad nav nēsājis apavus (ja vien tādu pazīstat) pēdu, tad redzēsiet, ka tā ir plata, ar izplestiem vēdekļveida pirkstiem. Tieši tāda pati pēdiņa ir maziem bērniem. Un tad mēs šo pēdiņu ar izplestajiem pirkstiem, izplūdušo kontūru, ieaujam apavā, kurš visbiežāk ir šaurāks par pēdu, tā purngals ir noapaļots, tiecoties veidot smailāko daļu vietā, kur nemaz neatrodas pēdas tālākā vieta.

Piemēram, šajā attēlā redzama apava neatbilstība pieauguša cilvēka pēdai (turklāt tā jau vairs nav galīgi apavu neskarta pēda) – bērnam klājas vēl ļaunāk, jo viņa pēdiņa tiek “savaldīta” pamatīgāk, jo reti kad apavu ražotāji tiešām rada apavu bērnam nevis samazina pieaugušā apava siluetu. Šādu apavu nēsāšana ikdienā tiešām formē bērna kāju, tā veido mūsu sabiedrībai pieņemamu pēdas siluetu, kas atbilst mūsu kultūras un laikmeta priekšstatiem. Pavadot šādos apavos vairākas stundas dienā, kāja pakļaujas, jo kauliņi vēl ir mīksti, burtiski skrimslīši. Tā sašaurinās, mainās pirkstu izvietojums… un samazinās pēdas atbalsta laukums. Kāpēc tas vajadzīgs? Ej nu zini… tā pieņemts. Protams, ka daudzkārt labāk būtu, ja kurpes siluets atbilstu reālai cilvēka kājai, sevišķi bērniem būtu paplatināta pēdas priekšējā daļa, lai pirkstiņiem ir kur brīvi kustēties, pēda netiktu mākslīgi iegrožota un sašaurināta atbalsta virsma.

Cilvēka pēda ir ļoti ļoti mazs atbalsta laukums pret cilvēka vispārējo ķermeņa masu, turklāt cilvēks ir vienīgais zīdītājs, kas pārvietojas stāvus pilnīgi vertikāli un tādējādi visu savu svaru balsta uz vertikāli pozicionēta mugurkaula – bet pat stāvēšanā piedalās 650 muskuļi un 208 kauli. Tā ir sarežģīta mehānika, kur ik milimetram un detaļai ir nozīme. Paeksperimentējiet – pamēģiniet noturēt plaukstā 5×5 cm lielu kubiņu. Vienkārši… Bet pamēģiniet nobalansēt 5 cm diametrā metru garu nūju. Tas prasa daudz nopietnāku koncentrēšanos, vai ne? Tāpat ir ar cilvēka ķermeni tā garās vertikālās proporcijas dēļ. Un samazinot atbalsta laukumu, mēs šai balansā būtiski iejaucamies…

Papēdis…

… iejaucamies arī paceļot papēdi augstāk kā purngalu. Es neaģitēšu pret dāmu augstajiem papēžiem, taču pati šādus uzvelku vairs tikai svētku reizēs. Bet bērniem paaugstināta papēža daļa būtiski ietekmē kājas un stājas attīstību. Kā?

Lūk, attēlā redzama sieviete uz 5 cm augsta papēža – pavisam mazs ikdienišķu kurpju papēdīts. Tīri teorētiski tas viņas stāju mainītu kā attēla vidū. Protams, tā nav iespējams stāvēt un labajā malā redzams, kā mainās stāja, lai kompensētu izmaiņas pēdas novietojumā saglabājot taisnu svara asi. Pieņemsim, ka šai sievietei augums ir 170 cm, tātad 5 cm ir nepilni 3 % no viņas auguma. 80 cm garam bērniņam gada vecumā tātad pat 2 cm papēdītis radītu identisku efektu. Tātad apavi, kuru purngala un papēža daļas starpība jeb kritums ir ~2 cm patiesībā būtiski kropļo bērna stāju, jo maina balansu jeb svara izvietojumu uz pēdas. Dabiski stāvot ar basām kājām cilvēka svars ir pilnīgi vienmērīgi izlīdzināts pa visu pēdu sadalot to 50:50 uz purngalu un papēdi. Izmainot šo proporciju, izmainās teju vai ikviens muskulis un kauls ķermenī, jo nobīdās smaguma centrs, būtiskas izmaiņas notiek ceļgalos, iegurnī, mugurkaulā, izmainās krūškurvja tilpums, tātad tas ietekmē pat mūsu elpošanu un asinsriti, centrālo nervu sistēmu. Pat galvas sāpes var būt saistītas ar apaviem ar papēdi. Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka šāda iejaukšanās maza bērna līdzsvarā ne vien traucē viņam pārvietoties konkrētajā mirklī un apgūt kustību prieku, bet atstāj ietekmi ilgtermiņā.

Pierādīts, ka paaugstinātais papēdis augot arī sekmē saīsinātas ahileja cīpslas veidošanos. Kādu dienu vēroju bērnu raidījumu, kurā mazie izzinātāji viesojās pie svarcēlājiem. Svarcēlāji ierādīja mazajiem celšanas paņēmienus no tupus stāvokļa. Viņi aicināja mazos – tādus sākumskolniekus – notupties uz pilnas pēdas – pilna atbalsta laukuma. Domājiet daudzi to varēja? Viens no 5-6 bērniem. Pārējie tupās ar piepaceltu papēdi. Pamēģiniet pietupties – vai jūs tupat uz pilnas pēdas? Nē. Jo apavi jau darījuši savu. Citrreiz runāju ar kādu dūlu par dzemdību pozām. Viena no dabiskākajām būtu dzemdēt tupus. Diemžēl rietumu pasaules sievietēm tas ir teju neiespējami, jo mēs nespējam ilgstoši tupēt, jo darām to uz nepilnas pēdas un mums ir daudz apgrūtinošāk turēt līdzsvaru. Taču pavērojiet mazuli, kas tup smilškastē vai pie savām spēļlietām – viņš to dara uz pilnas pēdas bez jel kādas piepūles. Viņš tā nevarēs, ja valkās apavus ar piepaceltu aizmugurējo daļu.

Un sabiezināts papēdis ietekmē arī gaitu. Tas amortizē saņemto triecienu un veicina papēža saskari ar virsmu. Taču normāli cilvēks staigājot un sevišķi skrienot nemaz nepieskartos pie virsmas ar papēdi vispirms, bet gan vairāk ar pēdas vidusdaļu un priekšējo daļu…

Arkas jeb pēdas velve un supinators

Tieši tāpēc cilvēkam ir pēdas velve. Jo arka – kāda ir arī pēdas velve – ir unikāla konstrukcija, par kuru vislabāk jums pastāstītu arhitekti. Tā ir pilnībā spiediena atkarīga un jo spēcīgāks ir spiediens no augšas, jo pamatīgāk to tur balsti, kas šajā gadījumā ir pēdas priekšējā daļa un papēdis. Turklāt patiesībā cilvēka pēdu balsta pat 3 šādas savstarpēji saistītas arkas, kuru centrs atrodas tur, kur cilvēka svara viduslīnija. Pēdas velve cilvēkam darbojas kā amortizators – uz katra soļa tiek saņemts spiediens no augšas, pēda savas elastības pēc izlīdzinās, tā sadalot spiediena spēkus uz balsta punktiem, un atkal atgūst savu formu. Savukārt, ja cilvēkam kājās ir apavi ar supinatoru, tad pēdas velvei nav iespējas izstiepties garenvirzienā un šī amortizējošā funkcija zūd. Turklāt tiek izjaukts unikālais arkas spiediena mehānisms un patiesībā tas darbojas pat pretēji, jo veidojas spiediens no apakšas un tātad samazinās arī balsta punktu atbalsta spēks. Saka, ka ja arhveida tiltu balstīs no apakšas un pa to turpinās braukt pāri, tas sabruks. Līdzīgi iznīcinoša ir apavu ietekme uz pēdām.

Daudzkārt ārsti iebilst, ka šīs patiesības vairs nav spēkā mūsdienās, jo mēs pārvietojamies pa asfaltu un cietām, gludām virsmām. Tomēr dr.Rossi tam nepiekrīt – viņš atsaucās uz rikšām Āzijas valstīs, kā arī kuģu krāvējiem Bombejā, Singapūrā u.c., kas galvenokārt pārvietojas kailām kājām pa tādu pašu segumu, kādu ik dienas apavos minam mēs un viņu pēdu vēlves ir vislabākajā kārtībā, spēcīgas un labi attīstītas.

Turklāt dažādos pētījumos ir pierādīts, ka atbalstot pēdu ar supinatoru, veidojas korsetes efekts – konkrētā konstrukcija balsta pēdu, taču veicina muskuļu atrofiju velvē, jo tā vairs nepilda izstiepšanās un sākuma pozīcijā atgriešanās kustību, bet kļūst statiska – līdz ar to netrenējas muskuļi, kas galvenokārt veido pēdas velvi. Tātad apgalvojums, ka maza bērna apavā jābūt supinatoram, lai veicinātu velves veidošanos pilnīgi nekādi nevirknējas loģiskā ķēdītē ar augstāk aprakstīto. Patiesībā būtu jābūt gluži otrādi – jo lokanāka un mazāk balstoša ir pēdas zole, kas ļauj dabisku kustību, jo lielākas cerības, ka bērnam attīstīsies dabiska pēdas velve.

Elastīga un plāna zole…

… nozīmē to, ka tai jābūt lokainai. Taču tai jābūt lokainai nevis kaut kur pēdas priekšdaļā, bet vēlams visā garumā. Tādēļ, ka vietai, kur tā lokas ir ĻOTI liela nozīme. Tai ir jālokās tur, kur ir locītava, nevis 1 cm pirms vai pēc tās (skat attēlu). Tas ir iemesls, kāpēc speciālistu rekomendētā rezervīte izaugšanai patiesībā ir koks ar diviem galiem. No vienas puses, protams, ka bērna pirkstiem apavā nevajadzētu būt iespīlētiem, ko pieminēju jau augstāk aprakstot apavu pieņemtās formas, no otras puses, ja iegādājamies apavu, kurā pēdiņa atvirzīta daudz vairāk atpakaļ nekā paredz tās siluets, tad var gadīties, ka apava un pēdas reālā liekšanās līnija nemaz nesakrīt.

Pilnīgi nav saprotams, kādēļ ražotāji visbiežāk veido bērnu apavu zoles neadekvāti biezas, jo bērns patiesībā nespēj tās novalkāt līdz caurumiem: pirmkārt, tāpēc, ka izaug no apaviem daudz ātrāk, kā tie nodiltu, otrkārt, tāpēc, ka bērna svars ir salīdiznoši mazs, tādēļ berze ir ievērojami mazāka kā pieaugušo apaviem un nav pamata veidot bērna zoles kā armijas zābakiem.

Jāpiezīmē, ka pat viegli rokās saliecama zole samazina pēdas lokanību par aptuveni 50-60%. Lūk, vēl vienā zīmējumā redzama basa kāja kustībā un kāja vidusmēra apavā, kura zole pat puslīdz lokās. Tieši šī iemesla dēļ, ražotāji bieži ir spiesti veidot piepaceltu purngalu, kas vēl vairāk kropļo kājas novietojumu un mazina līdzsvaru un stabilitāti. Sevišķi svarīgi tas ir mazam bērnam – kādreiz pavērojiet, kā nesen staigāt sācis mazulis mēdz savilkt pirkstiņus burtiski iekrampējoties virsmā. Ta bērns izjūt lielāku stabilitāti un labāk balansē uz zemes. Tam ir būtiska nozīme staigājot un piepaceltie purngali tikai mazina šo stabilitāti… un kājas kustību. Jo principā notiek tāda kā šūpošanās – pārvelšanās no papēža uz purngalu nevis kājas saliekšana. Kāja kurpes iekšienē nelokās. Esat ievērojuši – līdzīgi zoles nelokanību kompensē koka tupelēm. Un kāja līdz ar to netiek nodarbināta, muskulīši neattīstās, pēdiņa veidojas nedabiska, atrofa.

Augsta kapīte, kas stabilizē kājiņu – priekš kam?

Dauzi apgalvo, ka stingra kapīte kājiņas stabilitātei ir obligāti nepieciešama. Izņemot dažus tiešām medicīniski pamatotus gadījumus, kad bērnam ir vērojama pārmērīga pronācija un potītes griešanās uz iekšu, bērnam ir vajadzīga maksimāla brīvība nevis saturēšana un balstīšana jeb iejaukšanās. To pašu iemeslu dēļ, kas jau minēti iepriekš – trenēt muskuļus var tikai tos darbinot nevis iegrožojot. Sevišķi skumji, kad apavus ar augstu kapīti meklē pavisam maziem bērniņiem, pirmās kurpītes un tml. Bērns agrīnā vecumā, kas tikko sācis celties kājiņās, vēl lielāko ties rāpo, lai nokļūtu no punkta A uz B. Augsta kape padara neiespējamu rāpošanu ar paralēlām pret zemi balstītām pēdiņu virspusītēm. Attiecīgi bērns sāk izvērst pēdas vai griezt uz iekšu un asimetriski nodarbina arī pārējās locītavas un muskuļus – asimetrisku kustību iegūst ceļgali un galvenais – iegurnis. Kad mazais pēcāk sāk staigāt, tad gan ir problēmas ar gaitu – bērns iespējams vērš uz iekšu purngalus, sākas problēmas ar pronāciju un atkal ir nepieciešams iejaukties un koriģēt. Turklāt šādi apavi, kas nav ēryi rāpošanai steidzina bērnu meklēt citus ceļus – staigāt. Bērns ātrāk būs uz kājām, gan tāpēc, ka rāpot kļuvis neērti vai pat sāpīgi, gan tāpēc, ka sajūta, ka kājiņas ir stabilas, neļogās, kalpo kā signāls, ka nu ir laiks celties un iet. Jo tieši tā bērns uzzina, ka ir gatavs iešanai – viņš ceļas kājās un mēģina nostāvēt bez pieturēšanās. Kad viņš to spēj, ir gana stabils, viņš sāk staigāt. Ja viņš vēl nejūtas stabils, viņš atliek staigāšanu uz vēlāku laiku – bērni, atšķirībā no mums, uzticās dabas balsij :) un nezin, ka viņus māna…

Pēc iespējas daudz basām kājām

Vislabāk būtu staigāt basām kājām. Pēc iespējas daudz. Jo tikai staigāšana basām kājām veido dabisku gaitu. Normāli cilvēka “pēdas ceļš” ir no pēdas vidusdaļas ārējās malas uz purngalu un tikai tad papēdi un vidusdaļu tuvinot zemei. Tas ir gan jau aprakstītās amortizācijas dēļ, gan tamdēļ, ka pēdas vidusdaļā koncentrējas visvairāk nervu galu un tādā veidā cilvēks instinktīvi sargā pēdu no savainojumiem. Ja kādam bērnam fizioterapeits nozīmēs vingrinājumus, lai trenētu pēdiņas pret plakano pēdu, tad tas ko bērnam liks darīt vispirms – staigāt uz pēdiņu ārējām malām un pirkstgaliem. Jo tā trenējas pēda. Trenējas pēda, kuru mēs ikdienā apavos atrofējam, jo šīs kustības izpaliek. Un izpaliek daudzas citas kustības. Pasēdiet mazam bērnam blakus kaut minūtiņu, kamēr viņš rotaļājas ar klucīšiem – viņa kājas nepiedalās? Protams, ka piedalās, viņš kustina pirkstus, savelk pēdiņu, groza potīti – paskaitiet kustības minūtē. Ja bērnam būtu kājās apavs, viņš to nedarītu. Tāpēc es pilnībā nepiekrītu speciālistiem, kas saka, ka pa gludu grīdu jau var skraidīt arī kurpītēs – tāpat tur nav nekā, kas bērna pēdiņu kairinātu – bērns pēdu kustina bez ārēja kairinājuma, viņš to trenē, sagatavo visas dzīves staigāšanai. Arī jūs kustināt basas kājas. Un daudz mazāk kustināt apautas.

Apaujot kāju cilvēks maina gaitu, pat ja apavi ir izcili, tuvu ideāliem, viņš nesaudzīgāk izturās pret savu pēdu, triec pret zemi papēdi, jo zaudē sensorās izjūtas. Lielā mērā gaita ir saistīta ar virsmu, pa kuru staigājam. Un tam ir sakars ar smadzenēm, jo saskaroties ar virsmu pēda signalizē par virsmas reljefu, cietumu utt. un pēda atbilstoši reaģē. Pa cietu gludu virsmu cilvēka basa pēda iet pavisam savādāk, kā pa mīkstu un nestabilu smilšu liedagu, pēdas muskulīši un viss cilvēka ķermenis ieņem atbilstīgu muskuļu stāvokli, balansu, virsmai, pa kuru pārvietojas. Bieži vien vecāki sūdzas, ka bērns apavos skrienot krīt, ķeras kājas. Ne vienmēr tas ir saistīts ar neatbilstīgu izmēru. Tam bieži sakars ir ar pēdas ierobežoto lokanību UN šo sensoro atbildes saiti ar smadzenēm – kājas nezin, pa kādu virsmu tās skrien un nevar tai pielāgoties, jo ir apautas.

Doktors Viliams A Rossi aprēķinājis, ka gadā aptuveni 2900 stundas bērns pavada miegā, protams, bez apaviem un apavos kājiņas ir ieģērbtas aptuveni 8400 stundas (!). Ja mēs kaut vai atmestu ieradumu telpās valkāt apavus, neapauto kāju brīvībai klāt nāktu aptuveni 3000-5000 h. Vai tas nebūtu lieliski? Tūkstošiem stundu dabiskas kustības, attīstības un augšanas mazajām pēdiņām. Tajās atlikušajās stundās …

Apavi, protams, ir vajadzīgi

…mēs nedzīvojam Āfrikā un kājas mēdz salt. Mēs dzīvojam pasaulē, kur tās var arī viegli savainot ar kāda neuzmanīgi nomestu stikla lausku vai ko citu. Taču valkāt tos vajadzētu tikai tur, kur tas patiesi nepieciešams. Un izvēlēties rūpīgi, ko vilkt kājās.

Saviem bērniem mēs meklējam apavus ar 0 grādu zoles kritumu – tātad pilnībā bez papēža pacēluma, turklāt meklējam pēc iespējas elastīgus apavus ar plānu zolīti. Un lūkojam, lai apavi ir ar plašu purngala daļu, lai pirkstiņi pēc iespējas maz tiktu saspiesti un saglabātu to dabisko formu.  Novēlam arī jums tādus atrast.

 

 

Brīvā spēle jeb ļausim bērniem spēlēties!

Wednesday, December 11th, 2013

Reizēm, vērojot, kā pavadu laiku ar saviem bērniem mājās darba dienas beigās, kāds varētu domāt, ka esmu gauži slikta mamma. Es vienkārši ļauju viņiem spēlēties. Mūsu jaunajā mājvietā ir atvēlēta neliela telpa rotaļām – spēļu stūris – tāda kā neitrālā zona, kur glabājas mantas, kas nav nevienam konkrēti dāvinātas, dažādi radošie materiāli, mūzikas instrumenti, koka spēļu vilciens, garāža u.c. svarīgas lietas. Savai ērtībai tur ierīkoju arī dīvānu, kurā es zvilnu, lasot žurnālu vai pastrādājot darbiņā nepadarīto… Jo kā izrādās, vislabāk bērnam ļaut spēlēties pašam. Bieži vien tas, ko bērniem šajā vecumā ļoti vajag, lai jūs esat līdzās. Laiku pa laikam puikas mani pasauc, izrāda uzzīmēto, uzbūvēto vai izstāsta īsu stāstu par tajā brīdī spēlēto spēli. Mēs to pārspriežam un viņi atkal iegrimst spēļu pasaulē, bet es savā darāmajā… Esmu tur līdzās. Un cenšos šādu brīvas spēlēšanās laiku atveltīt viņiem pēc iespējas daudz. Jo nereti vecāki un pedagogi nemaz neapzinās, ka brīva rotaļāšanās ir praktiski izzudusi no pirmsskolas vecuma bērnu ikdienas. Daudzās pirmsskolas izglītības iestādēs bērni tiek pāragri intensīvi izglītoti – rūpīgi saplānotais laiks dažādām pedagoģiskām aktivitātēm bērndārzā tiek papildināts ar pulciņu un nodarbību apmeklējumiem pēcpusdienā un bērniem arvien mazāk laika atliek vienkāršai sevis piedzīvošanai jeb brīvai spēlei. Tomēr tā ir neaizstājama bērna attīstībai, sevišķi pirmsskolas – 3 līdz 6 gadu – vecumā. Tieši tādēļ rakstīju šo rakstu, lūdzot palīdzību mūsu Robina bijušajai audzinātājai no Rīgas Valdorfa pirmsskolas un Kristīnei Tomsonei no “Ketes mājas”.

Kas ir brīvā spēle?

Bieži jau pašas spēles definēšanai traucē pieaugušo racionālisms un skatu punkts, jo spēle tiek uzlūkota kā līdzeklis bērna sagatavošanai un attīstībai jeb izglītošanai. Tādēļ, uztverot brīvo spēli jeb rotaļāšanos kā pedagoģisku instrumentu, paslīd garām tās galvenā nozīme un tā it viegli tiek aizstāta ar citām mērķtiecīgi izglītojošām nodarbēm. Tomēr ikvienam bērnam ir nepieciešams pēc iespējas daudz brīvas spēles, lai attīstītos viņa harmoniska personība un viņš augtu par iniciatīvas bagātu cilvēku. Spēle jeb rotaļāšanās ir process, kura kodols ir brīva rīcība, kas audzina pats sevi. Šai nodarbei nav cita mērķa kā pati spēle. Un tās mērķis nav sasniegt kādus rezultātus vai ko apgūt, lai gan, nenoliedzami, procesa gaitā tas notiek. Tā ir brīvi izvēlēta, paša bērna iekšēji motivēta rīcība, kurai nav mums pieaugušajiem saskatāms ārējs mērķis vai ieguvums. Rotaļāšanās var būt jebkas – kāda cita cilvēka darbības vērošana, vietas vai priekšmeta izpēte, jaunas spēles izdomāšana vai kāda radoša pašizpausme. Pat sapņošana ar atvērtām acīm. Rīgas Valdorfskolas pirmsskolas pedagoģe Sarmīte Gurgāne norāda: “Kāds bērns varbūt pat nespēlējas – tikai vēro. Mums it kā liekas, ka viņš taču neko nedara. Bet tā ir viņa spēle, viņš uzkrāj sevī šīs “zināšanas” un kādu dienu viņš radīs tām pielietojumu un, iespējams, rotaļāsies daudz aktīvāk kā citi.” Brīvas un neierobežotas spēles galvenais jautājums ir “Kā?” nevis “Kas?” vai “Ko?”. Spēle ir orientēta uz procesu un tajā nepastāv “pareizi” vai “nepareizi”, tajā pastāv problēma un risinājumu meklējumi, bērna paša pieredze salīdzinot alternatīvas, kā šo izvirzīto problēmu līdzsvarot. Šī problēma ir dots lielums, bet svarīgi ir tas, kā bērns šo problēmu identificē un risina – tieši tas ir viņa individuālais pienesums, kas ir unikāls ikvienā dzīves situācijā: kā tiek ripināta vai mesta bumba, kā lelle tiek nesta, likta gultā vai izjusta, kā šūpolēs tiek sadalīts svars, lai tās iekustinātu un tml. Un svarīgi, ka šajā starptelpā starp problēmu un risinājumu, bērns izjūt brīvību savos meklējumos, jo tieši tur rodas pētniecība un attīstās mazā personība. Darbība, kas rodas no spēles, nes sev līdzi ne vien evolūciju, bet arī involūciju – iešūpojoties kustās šūpoles un tas ir tas, ko mēs redzam no ārpuses, bet arī bērns sevī rod iekšēju atrisinājumu izvirzītajai problēmai un gūst pieredzi, katru reizi citādu, pat ja no ārpuses mums iznākums šķiet vienāds, jo pie šī iznākuma mazulis nonāk caur citu ceļu, citos apstākļos, garastāvoklī, intuitīvi pārbaudīdams dažādas alternatīvas un tieši tas ir iemesls, kādēļ nav tik daudz svarīgs rezultāts, cik liela nozīme ir procesam un izzināšanai, jo spēle ir daudzšķautņains izpētes process. Tādēļ nav iespējams kādam iemācīt iešūpot šūpoles pašam, neiesēžoties tajās un to nepaveicot, jo šo sajūtu ir jāizjūt, šīs līdzsvara svārstības ir jāsarindo un tikai caur personīgo pieredzi bērnam ir iespējams gūt zināšanas. Un gluži tāpat bērns kā mazs cilvēks sava dzīves ceļa sākumā, gūst pieredzi it visā caur izziņas procesu. Bērndārza “Ketes māja” vadītāja Kristīne Tomsone norāda: “Cilvēkam pats galvenais dzīvē ir pieredze. Tā veidojas cilvēka būtība – caur to, ko viņš pats ir pieredzējis viņš aug un attīstās.” Un pieredzes gūšanas tīrākā forma ir tieši brīvā spēle, kas ļauj pārdzīvot sevi neskaitāmās lomās un situācijās.

Brīvās spēles šķēršļi mūsdienās

Lai arī par brīvo spēli mūsdienu pedagoģijā tiek runāts ļoti daudz (daudz vairāk kā manā bērnībā), tomēr nereti diemžēl tie ir vairāk vārdi, zem kuriem paslēpusies pedagogu motivēta rīcība un noteikts, ierobežots laika sprīdis, kurš ir atvēlēts šai brīvajai rotaļai gluži kā mācību stundai, pēc kuras seko kāda cita ieplānota pedagoģiska aktivitāte. Turklāt nereti šai brīvajai spēlei tiek sagatavots ļoti daudz materiāla, kas pavisam neuzkrītoši virza bērna rotaļu un patiesībā to ierobežo, laupa iniciatīvu. Taču galvenokārt brīvā spēle ir atadarināšana un tas, ko bērni tiecas atdarināt visvairāk ir “dzīvais” jeb “īstais” darbs. Un jo vairāk viņi šo īsto darbu var vērot un vairāk laika bērnam tiek dots brīvi izspēlēt redzēto un pārdzīvot to sevī, jo labāk. Agrākos laikos zemnieki darbojās savās saimniecībās, veikdami ikdienas darbus, bet bērni atradās līdzās – viņiem tika pievērsta maz mērķtiecīgas uzmanības, bet viņiem bija vairāk iespēju vērot un vaļas atdarināt līdzās redzēto. Speciāliste ar nožēlu atzīst, ka mūsdienās iespēju vērot šādu īstu darbu bērniem ir arvien mazāk: “Ļoti reti kad bērnu redz šādu īstu radošu darbu, ko cilvēks dara ar iedvesmu – vai tas būtu radošs, atmatniecisks vai praktisks darbs.” Mūsdienās šo pieaugušo cilvēku dzīvo darbu aizstāj daudz intelektuāla darba, ko bērni no malas nevar saredzēt un tātad arī atdarināt ne. Tas, ko bērni visbiežāk redz ģimenē kā īstu darbu, ko vecāki veic ar sirdi un dvēseli, ir ēst gatavošana un bērnu aprūpe, ko, loģiski, bērni arī visbiežāk izspēlē savās brīvajās rotaļās. Viņi atdarina arī citur noskatītas ainas apkalpojošā sfērā – kafejnīca, veikals, ārsta kabinets – tās ir sadzīves situācijas, ko viņi izspēlē un iztēlojas sevi šajās lomās. Taču jo dažādākas īstā darba šķautnes bērns redz, jo plašāku dzīves pieredzi viņš gūst un var izrotaļāt savās rotaļās, kas savukārt nākotnē viņam palīdz rast savu vietu dzīvē un īstenot savu patieso aicinājumu. Mēs taču visi zinām, ka vislaimīgākie cilvēki ir tie, kuru darbs ir arī viņa vaļasprieks. Taču tikai atrodot to paša spēkiem nevis pieprasījuma vadīti, cilvēki var sekot šim aicinājumam no sirds. Un tam ir vajadzīga personīga pieredze, tādēļ jo plašāku pieredžu spektru saviem bērniem ļausim pārdzīvot bērnībā savās rotaļās, jo drošāk, ka īsto dzīves ceļu nākotnē viņš atradīs pats. Otrs būtisks šķērslis no sirds izspēlēties mūsdienās bērniem ir laiks jeb tā trūkums. Bērniem brīvajai spēlei tiek dots mazāk laika, jo izglītošanās caur brīvu spēlēšanos mūsdienās tiek aizstāta ar dažādām pieaugušu cilvēku virzītām nodarbēm vai izklaidi – bērni ne vien pārspīlētā daudzumā patērē medijus, bet arī tiek pāragri intelektualizēti, apmeklējot neskaitāmus pulciņus, nodarbības un atliek pavisam maz laika pabūt pašam ar sevi. No vienas puses vecāki vēl labu saviem bērniem, vēlas viņus nodarbināt – izglītot vai izklaidēt, lai aizpildītu viņu brīvo laiku, bet no otras puses neapzināti atņem iespēju bērniem pašizglītoties caur rotaļām un “garlaikoties”, tādējādi motivējot sevi radošām rotaļām.

Garlaikošanās

S.Gurgāne norāda, ka ir sava daļa taisnības atziņā, ka garlaicība veicina radošu rotaļu jeb brīvo spēli. Tomēr ir svarīgi izšķirt divas dažādas garlaicības. Vienā gadījumā mums tikai izskatās, ka bērns garlaikojas, bet patiesībā viņš vēro un uzkrāj sev pieredzi caur vērošanu, lai kādā brīdī šīs akumulētās zināšanas pielietotu praksē. Šajā “brīvajā spēlē” iejaukties ir tikpat nepiedodami, kā pārtraukt aktīvu bērna darbošanos, kura mums ir nepārprotami saredzama. Otrs garlaikošanās veids ir tad, kad bērns patiesi ir ierobežots savā brīvas gribas izpausmē un nesaņem iekšēju impulsu piedalīties notiekošajā. Tomēr arī šajā gadījumā nevajadzētu vedināt bērnu uz aktīvu rīcību, piedāvājot ierosmi rotaļām tiešā veidā, bet gan motivēt bērnu rotaļai ar savu ieinteresējošu darbošanos. “Bērni, kas jūtās patiesi garlaikoti, dzīvo iekšēji sašķelti. Ja šie bērni tiek ierauti kādā darbībā, tad līdz ar to viņi tiek novērsti no sevis, no saviem iekšējiem meklējumiem un pakārtoti tādam pasaules uzskatam, kuram nedarbošanās ir netikums un tikai darbīgs cilvēks var tikt uzskatīts par tikumisku.” savos darbos paužu atziņu Verners Kūfuss. “Tas, kurš maza bērna šķietamo pasivitāti vēlas aizstāt ar darbību, kuru pieaugušie uzskata par pareizu, pilnīgi pārprot to, kas bērnā īsti notiek.” Atminoties savu personīgo bērnības pieredzi S.Gurgāne norāda, ka vērā ņemams garlaicības katalizators ir arī vientulība, tādēļ bērniem pirmsskolas vecumā ir būtiski socializēties, sevišķi, ja mazajam nav citu brāļu un māsu līdzīgā vecumā, ar kuriem kopā izspēlēties. Šim nolūkam bērndārzs ir ideāla vieta, ja vien šajā pirmsskolas izglītības iestādē tiek atvēlēta pietiekama uzmanība brīvajai spēlei un viss tur pavadītais laiks nav aizpildīts ar izglītojošām aktivitātēm un izklaidēm. Nodrošinot bērnam piemērotu vidi radošām rotaļām un pašizpausmei kopā ar citiem bērniem, mēs sniedzam labāko izglītību, kādu vien varam vēlēt saviem bērniem pirmsskolas vecumā.

Kā motivēt brīvo spēli?

Lai no tiesas īstenotu brīvās spēles principus bērna ikdienā, mums būtu Rūdolfa Šteinera vārdiem runājot “tikai jābūt līdzās par labu piemēru” – nevis jādod bērnam impulss darbībai, uzdodot viņam konkrētus uzdevumu, bet gan jādarbojas pašiem, nodrošinot bērnam iedvesmojošu impulsu atdarināšanai. Turklāt jādod bērnam pēc iespējas daudz brīva laika šiem atdarināšanas mirkļiem, jo tieši rotaļāšanās ir bērna darbs pirmsskolas vecumā. Darbojoties arī jāpatur prātā, ka bērni nenošķir spēļu pasauli no reālās un “īsto” darbu no savām rotaļām. Pirmsskolas vecumā bērns vienlīdz reāli mazgā leļļu traukus iedomātā izlietnē, kā berž īstu šķīvi mammas uzraudzībā piešļakstinot visu virtuvi. Un viņa darbs nav orientēts uz mērķi jeb labi padarītu darbu – faktiski tā visa ir rotaļa, viņš to dara procesa un pieredzes dēļ. Tādēļ nav vērts bērnu mudināt uz kārtīgi paveiktu darbiņu, jo tā visa arvien ir spēle, kuru bērnam ir jāizdzīvo izdzīvošanas nevis rezultāta dēļ.

Praktiskas ierosmes brīvās spēles rosināšanai

  • Vērtējiet augstu bērna brīvo laiku – pārskatiet sava bērna dienaskārtību – varbūt ir kāda nodarbība, no kuras varētu atteikties?
  • Ierobežojiet mediju patēriņu – tā vietā labāk izstāstiet bērnam pasaku! Fantāzijas, kas veidojas no mutvārdu stāstiem attīsta bērna smadzenes būtiski savādāk, kā televīzijā redzēti multeņu varoņi.
  • Nodrošiniet bērnam vienkāršas, fantāziju rosinošas rotaļlietas bez konkrētām detaļām! Vienkārša lupatu lelle, dabiska materiāla rotaļlietas bez konkrēta pielietojuma daudz vairāk rosinās bērna iztēli kā plastmasas figūriņas lomu spēlēm.
  • Sakārtojiet rotaļlietas iedvesmojoši – lellei labāk gulēt gultiņā nevis stāvēt plauktā, bet dzīvnieku figūriņām veidot kopīgu ainiņu nekā tikt samestām rotaļlietu kastē.
  • Pavadiet vairāk laika svaigā gaisā, veltiet mirkļus dabas vērojumiem!
  • Dariet kopā “īsto” darbu – ļaujiet bērnam palīdzēt salocīt veļu, piebērt miltus mīklai vai kopīgi salabot kādu salūzušu mājsaimniecības priekšmetu – kopīgi izbaudiet procesu ne fokusējieties uz rezultātu!

Kā gan īsti raisās valodiņa?

Monday, August 26th, 2013

Sen sen atpakaļ es rakstīju par valodiņas raisīšanos blogā. Droši vien šobrīd es domātu mazliet savādāk, citas lietas šķistu noderīgas. Jo ir pārsteidzoši, cik atšķirīgi ir bērni. (zinu, zinu, salīdzināt nedrīkst – un tomēr, tikai atšķirību iezīmēšanai 😉 )…

Robins savus pirmos vārdiņus izrunāja ap gadu, tie parādījās strauji un ļoti uzstājīgi – daži vienzilbes vārdi – “ba” (bumba), “pa” (lampa) utt. Taču viņš it jēdzīgi runāja jau pusotra gada vecumā un sasniedzot divus gadus runāja kā mazs Einšteins – teikumiem un rindkopām, vārdu krājums simtiem (kā toreiz teica Jurģis – viņš droši vien zina vairāk vārdus kā vidējais amerikānis 😉 )… Mazliet pēc 2 gadu vecuma viņš jau interesējās par dažiem burtiem, mācēja atpazīt savu burtiņu – R, E, M, T, V, O un dažus citus.

Klāss runāt sāka agri. Jau ap 7-8 mēnešu vecumu, ja atmiņa neviļ, viņš jau skaidri zināja, ko nozīmē attā, prata vēl dažus sadzīvē noderīgus vārdus. Tomēr valodas attīstība tik strauji neprogresēja un laikā, kad brālis jau runāja teikumiem, trallināja dziesmiņas pantiņiem utt., Klāss runā ļoti viduvēji. Protams, Robins viņam uzlicis augstu latiņu un zinu daudzus bērnus, kuri nerunā tā kā Klāss arī gadu vecāki. Tomēr Klāss daudz sliktāk artikulē skaņas, veido ļoti daudz savu vārdu un spītīgi no tiem neatbrīvojas utt.

Nu ļoti dažādi mums tie puišeļi. Es tikai nesaprotu, kāpēc… neredzu nevienu acīmredzamu iemeslu. Un biju priecīga, kad mūsu Dacīte izstāstīja par ļoti labu sociālo pedagoģi, kas prentatālās attīstības seminārā ļoti iedvesmojoši stāstījusi par valodiņas attīstību pat jau puncī… ieinteresējos un izlēmām uzaicināt Irēnu Hadaņonuku pie mums uz jauno vecāku skolu. Ļoti gribu dzirdēt, ko viņa stāstīs par valodas attīstību no punča līdz pat garajiem teikumiem jau šiten ārpusē 😉 Varbūt man izdodas rast atbildi uz jautājumu, kādēļ mani brālīši tik atšķirīgi ritina to savu valodiņas kamoliņu… Ja arī jums ir kādi jautājumi par valodas attīstību bērniem, droši pievienojieties uz semināru “Kā raisās valodiņa?” š.g. 30.augustā plkst. 17.00.

Par āra rotaļām

Tuesday, April 9th, 2013

Es nojaušu, ka par rotaļām ārā šobrīd kāds grib vismazāk kaut ko dzirdēt. Tomēr es mazliet ar skatu nākotnē… (cerams, tuvā). Tā kā man ir iepaticies rakstīt žurnālam “Mans mazais” (pa kādam manam rakstiņam var lasīt visos šī gada numuros), tad gatavoju rakstu arī jūnija numuram par bērnu spēļlaukumu ierīkošanu. Uz sarunu aicināju mūsu bērndārza audzinātāju – Sarmīti. Kad viņu uzrunāju un ieskicēju tēmu, viņa uz manu jautājumu par obligāto minimumu spēļlaukumā atbildēja vienkārši: “Es esmu uzaugusi lauku vidē – man nebija ne šūpoles, ne smilškastes, bet es neesmu palikusi nedz neizšūpojusies, ne smiltīs neizrušinājusies.” Teikšu godīgi – pēc šādas tēzes nospriedu, ka raksta man nebūs, jo visi mani abi atvērumi beigsies ar to, ka neko nevajag un jāspēlējas kā ir, bet vai tad tas reāli ir iespējams? Ko gan bērns var sadarīt pagalmā, ja nav pienācīga spēllaukuma… bet raksts būs, jo saruna patiesībā izvērtās super jauka un materiāla izvērtās pavisam daudz. Bet par to tad lasiet jūnija “Manā mazajā”. Šeit es gribēju padalīties mūsu ģimenes brīvdienu rotaļās pagalmā šīs sarunas iespaidā.

Tā kā tētis strādāja, tad mēs ar puikām devāmies ārā. Saulīte tā sildīja, ka grēks bija to neizmantot. Kamēr puikas sprieda, ka ziemu vajag vienkārši norakt un centās to arī ar lāpstiņām un ķerru izdarīt, es vācu pa pagalmu prom būvniecības atlikumus – dēļu galus un citus štruntus. Un tad iemaisījās Robins, kurš palūdza man kādu garāku dēli. Tā kā saruna par rotaļu laukumu ar Sarmīti bija vēl iepriekšējās pēcpusdienas gaišā piemiņā, ar dziļu interesi atdevu Robinam dēli. Nez, ko viņš ar to pasāks? Pēc cik minūtēm viņš to nometīs? Bet pēc dažām minūtēm viņž atstiepa pats jau citu koka gabalu un prasīja, vai to var paturēt. Novērtēju, ka naglu tajā nav un atļāvu. Tā ar “kvalitātes kontroli” drīz Robins bija ticis pie diezgan paprāva būvmateriālu daudzuma, no kuriem tapa līdzsvara celiņš. Augšup un lejup, ar pagriezieniem un konstruēts un rekonstruēts… Viņš balansēja pa to, pats izdomāja noteikumus, ka ja sazvārojas un kāja pieduras pie zemes, tad jāsāk no sākuma… Man šķiet viņš nogāja pa to reizes 100. Un pavadīja ņemoties ar dēļu galiem vismaz pusotru stundu, līdz apnika… man :)

Otrs, kas likās interesanti, ka pavisam drīz par brāļa darbošanos ieinteresējās Klāss, kurš aši vien atrada savu platāku dēli, ieriktēja to uz zemes un arī sāka pa to staigāt kā pa līdzsvara baļķi. Protams, tas bija vienkāršākas konstrukcijas – atbilstošs viņa inženērijas spējām un prasmei turēt līdzsvaru. Arī viņam tas prasīja zināmu piepūli, jo viņš arvien staigā kā bēbīši, liekot kājas blakus nevis vienu otrai priekšā un noiet pa šauru strēli viņam ir īpaši jācenšas. Bet viņš centās – atkal un atkal balansēja no viena gala līdz otram, tad kāpa nost un devās uz sākumu, lai noietu pa dēli vēlreiz… Un kad es mēģināju iejaukties, viņš skaļi kliedza: “Pats, pats!” Īsi sakot – džeki bija no tiesas aizņemti un es varēju iet dillēs.

Un tad es atcerējos visu, ko Sarmīte bija iepriekšējā dienā stāstījusi par materiālu, bet ne gataviem risinājumiem, par ideālo spēllaukumu, kuram nav vecuma ierobežojumu nevienā virzienā utt… un te viņš bija – tapis no veciem dēļu galiem. Darbošanās bērniem uz pusotru stundu. Un viņi nekad tik aizrautīgi nedarbotos tādu laika sprīdi ap gatavi sameistarotu līdzsvara baļķi.

Tā ka nepērciet gatavās konstrukcijas – (izņēmums ir smilšu kaste un šūpoles – tās varot iegādāties arī gatavas, ja tīk) – sagaidīsim pavasari, jūnija “Manu mazo” un taisīsim spēļlaukumu bērniem paši savām rokām kopā. Lai visiem jautrāk!

Par staigāšanu un staidzināšanu

Saturday, March 2nd, 2013

Šodien sakrita divas tādas lietas, kas saslēdzoties kopā radīja savstarpēju reakciju un attapos, ka par to vajadzētu uzrakstīt blogā, jo šad tad mēdzu šo pārrunāt ar mammām veikaliņā.

Diena sākās ar to, ka uzgāju vecas bildes, kur mēs visi (tostarp pieaugušie), kā mazi bērni vaļojāmies kādā ļoti interesantā un ļoti lielā bērnu rotaļlaukumā (faktiski atrakcijas bija izvietotas milzīgā parka platībā) Šveicē, sava vasaras ceļojuma laikā. Tur bija arī sērija ar bildēm, kurās bija iemūžināti mūsu mēģinājumi staigāt pa virvi. (apsolos ielikt bildes, kuras vēl ir fotoaparātā). Nelielā augstumā – apmēram 40 cm virs zemes – bija nostiepta plata trose. Robins pa to pie rokas staigāja kā pērtiķēns (viņam tobrīd bija 3 gadi) – turp un atpakaļ. Nekādu problēmu, likās, ka viņš ir teju vai profesionāls cirka mākslinieks. Turklāt, ja sākumā viņš kārtīgi turējās pie rokas, tad jau pēc īsa mirkļa viņam bija vajadzīga tikai neliela pieturēšanās burtiski pie pirksta gala, lai saglabātu līdzsvaru uz troses. Bet… tiklīdz nebija arī šī pirksta gala, viņš nespēja pat nostāvēt uz troses – palaidis vaļā atbalsta punktu, viņš zvāļojās un vēlās zemē, tā arī neatradis līdzsvara viduslīniju savā ķermenī. Šķita, ka viņš muļķojas – kā gan tas var būt, ka tikai mazliet simboliski pieķeroties pie pirkstiņa, viņš var brīvi pastaigāties pa trosi, bet tiklīdz šis atbalsta punkts nav, nevar pat nostāvēt. Ākstās? Kāpām uz troses paši un mēģinājām. Un patiesi – brīdī, kad Jurģis pasniedza man roku, arī es spēju izveicīgi maršēt pa trosi abos virzienos – kaut uzdejot. Bet tiklīdz mēģināju uz virves uzkāpt pati, tā nespēju nobalansēt pat tik daudz, lai mierīgi nostāvētu. Neesmu zinātniece un šo fenomenu nevaru izskaidrot zinātniski, taču viens bija skaidrs – šim vienam pirkstam, pie kā pieturēties, ir būtiska nozīme un vienā gadījumā es tiku virtuozi staidzināta pa virvi, bet otrā gadījumā pašas spēkiem nespēju pat lāga nostāvēt.

Un saslēdzās man tad, kad veikaliņā ienāca kāds mazs bērniņš, kurš turējās pie mammas rokas un ļoti aktīvi rindoja neveiklus soļus uz priekšu. Lai arī bērniņam nenoliedzami šī atrakcija patika, bija skaidrs, ka neturoties pie mammas rokas, viņš visticamāk rāpotu nevis staigātu: dažbrīd viņš bīstami sazvāļojās, iekaroties rokā, citu brīdi metās kājeles un viņš sen būtu nokritis rāpus un devies tālāk uz četrām. Arī tad, kad viņš staigāja bez kļūmēm, varēja redzēt, ka viņš ir sasvēries uz priekšu (sameklēju Gūglītē līdzīgu bildi no sāna, lai var labi redzēt, kā bērna ķermenis ieņem nedabisku pozu tad, kad viņš staigā turoties pie rokas vai rokām) un šai ķermeņa pozīcijai nav nekāda sakara ar īstu staigāšanu, jo bērns neizprot gravitācijas likumsakarību un pie dabiskiem apstākļiem būtu gar zemi šādi slīpi saliecies uz priekšu… īsi sakot es uzreiz atcerējos situāciju ar trosi un Klaudijas Hēlas teikto, ka arī turēšana pie rokas ir staidzināšana, jo bērns gūst greizu priekšstatu par to, kas ar viņu notiktu staigājot patstāvīgi, īstenībā vecāks viņu pietur un pietur daudz nopietnāk, nekā viņam liekas. Lai arī varbūt liekas, ka tikai aiz paša pirkstu galiņa un tas taču tikai simboliski, no savām izjūtām uz troses varu teikt, ka tam ir izšķiroša nozīme un tas nebūt nav “gandrīz staigā”, jo tādā gadījumā es arī protu “gandrīz staigāt pa virvi” :)

Kāpēc man šķita svarīgi to pastāstīt, jo vecāki aiz nezināšanas, neko ļaunu nedomājot jau mēdz bērniem dot roku un šādi viņus pie rociņas vest kamēr viņi vēl patstāvīgi nestaigā, domājot, ka tas palīdzēs ātrāk iemācīties staigāt. Un, ka bērns jau bez piecām minūtēm staigā pats. Bet bērns no šādas darbošanās neko negūst, es pat teiktu, ka īstās staigāšanas mirklis tādējādi attālinās. Ja mēs būtu turpinājuši pie rokas staigāt pa virvi turp un atpakaļ, kas mums patiesi izdevās ļoti labi – pat bez zvārošanās vai kādām ārēji samanāmām kļūmēm, tad mēs pilnīgi nemaz neuzlabotu savu virves dejotāju prasmes, jo esmu pārliecināta, ka arī pēc 2 nedēļu sparīgiem “treniņiem” pie rokas, tiklīdz pirksts tiktu palaists vaļā, mēs nespētu pat nostāvēt uz šīs virves vienā punktā. Laiks būtu vienkāŗsi izniekots. Un tai pat laikā, ja mēs mērķtiecīgi kāptu uz troses un kristu lejā, mēģinot nostāvēt un atkal celtos un kāptu uz tās, lai arī sākotnēji tā droši vien būtu neveiksmju rinda, mēs daudz ātrāk iemācītos sagrupēt savu ķermeni uz troses tā, lai varētu vismaz nostāvēt un kādu dienu droši vien varētu paspert arī pāris soļu 😀 Un man šķiet, ka kaut kā līdzīgi ir mazulim – radot mānīgu līdzsvara sajūtu pie rokas, mēs bērnam liedzam izprast savu vertikālo stāvokli un mācīties to noturēt patstāvīgi, jo mēs ar savu atbalstu kropļojam viņa izjūtas šajā vertikālajā pārvietošanās pozīcijā. Bet brīdī, kad bērns jūtas gana gatavs staigāšanai, viņš vienkārši dodas uz priekšu pats.

P.S. Es galīgi nerunāju par to, ka roku nevajadzētu dot staigājošam bērnam. Piemēram, es mēdzu Klāsiņam iedot roku ejot pa ielu, jo viņš bieži mēdz paklupt un krist, kas ir sāpīgi un nav forši arī iekrist dubļu peļķē. Bet es nedodu roku šo pašu iemeslu pēc mājās, jo katram tomēr savs kritienu limits ir jāizsmeļ, pirms iemācās virtuozi skraidelēt. Tāpat dodu roku pa trepēm kāpjot drošības apsvērumu dēļ. Esam šo pārrunājušas ar K.Hēlu un viņa saka, ka principā bērnam roku esot jādod pēc iespējas maz. Protams, ir reizes, kad tā ir vajadzīga, tomēr pēc iespējas maz. Gan nevajadzētu atteikt bērnam rociņas došanu, kad viņš to vēlas kā emocionāla atbalsta zīmi, jo patiesībā sadošanās rokās pēc bērna iniciatīvas ir būtisks emocionālas tuvības solis no bērna puses un šāda kopīga paiešanās sadotās rokās stiprina saikni starp lielo un mazo :)

Kad bērnam vajadzīgas kurpes?

Thursday, August 2nd, 2012

… tas ir biežāk uzdotais jautājums, ko apspriežam, stāvēdamas pie muki.lv kurpju plauktiem ar citām mammām. Viedokļi ir dažādi, tomēr tos visus apzinot, esam izkristalizējuši savu nostāju, ko mēģināšu salikt argumentu virknējumā šajā blogierakstā.

Sāk celties kājās – vajag kurpes? Drīzāk nē.

Sākumā mums jāsaprot, ko nozīmē, ka bērns ceļas kājās. Un kā viņš to dara.

Bērni var celties kājās pareizi – tas ir atspiežoties uz vienas kājiņas (tā kā mēdz kādu bildināt – uz viena ceļa) un tad, pārnesot svaru uz pēdas, pievelk klāt otru kāju un caur šādu tupus pozu augšā ir. Tā ir pareiza piecelšanās un ideāli, ja bērns to vienlīdz bieži dara caur vienu un otru kāju. Sākumā viņš, protams, pieturās ar rociņām, vēlāk var to izdarīt arī bez pieturēšanās – tomēr galvenais atbalsts ir uz kājām. Ja bērns ceļas šādi un viņam ir gana daudz mēnešu, lai mēs nedomātu, ka viņš kājās ceļas pāragri, tad mēs sakām skaļu – NĒ, kurpes bērnam nav vajadzīgas – viņš ir gatavs šādai vertikālai pozīcijai, dara to korekti, kājas liek pareizi un viss ir izcili – iejaukšanaš kājiņas attīstībā nav nepieciešama un bērns turpina darboties basām kājiņām vai (ja nu mammai dikti šķiet, ka vajag) plānās zeķītēs.

Bet bērns kājās var celties arī nepareizi – tas ir, galvenokārt pievelkoties ar rokām. Tad bērns aizrāpo (visļaunāk, ja tikai aizlien) līdz kādam paaugstinājumam, piemēram, dīvānam, un pieķeroties pie malas, pievelkas ar rokām, līdz nokļūst pozīcijā, ka var atsperties uz kājiņām un nokļūt stāvus pozīcijā. Parasti bērni tad to dara visai neveikli, laužot pēdiņas – tās tiek vai nu lauztas caur pēdas virspusi vai saliktas kā Č.Čaplinam sāniski, kas izskatās – au! – gandrīz sāpīgi. Parasti bērni, kas ceļas šādi, to dara ne vien pāragri, bet arī nemāk tikt lejā un mēdz sāpīgi krist un sagādāt vecākiem raizes. Ja bērns kājiņās ceļas šādi – aplami – tad mēs skatām katru gadījumu atsevišķi un diskutējam. No vienas puses kājiņas noteikti vēl nav gatavas vertikālai slodzei un kauliņi ir mīksti, saites nestabilas, muskuļi vāji – tīri teorētiski pāragra vertikāla slodze var radīt pat deformācijas, kas var būt iekritušas potītes, plakanā pēda u.c. Tādēļ kurpes it kā būtu nepieciešamas potītes balstīšanai. Bet no otras puses tās ir kā zāles situācijā, kad bērns pataloģiski pāragri ceļas kājās nepareizi. Bet prakse gan rāda, ka kurpes ar augstu cietu kapi mēdz radīt bērnam arī mānīgu stabilitātes sajūtu un vēl vairāk veicina celšanos kājās – bērnam kājiņas neļogās, viņš sajūtās stabils un vēl vairāk laika pavada stateniski. Turklāt kurpes ar augstu, cietu kapi traucē rāpot, kas gan sabojā rāpošanas tehniku, gan loģiski domājošs bērns nedarīs to, ko viņam ir grūti darīt – tātad viņi mazāk rāpos, bet vairāk sliesies kājās. Līdz ar to tas ir tāds kā apburts loks – no vienas puses pāragras kājās stāvēšanas situācijā būtu jādara viss, lai bērns pēc iespējas maz celtos kājās, no otras puses, kurpes to tikai veicinās. Tātad atkal – labāk nē? Man šķiet, ka drīzāk risinājums būtu nevies apavi, bet gan jāsakopo visi spēki, lai pēc iespējas atturētu bērnu no sliešanās kājās – visiem pieaugušajiem jāpārvācās uz zemes, jāveido interesantas rāpojamas konstrukcijas, būdiņas, tunelīši un K.Hēlas vārdiem “jāpadara interesanta grīda”. Un arī tad, ja kurpes ir risinājums, ko izvēlaties jūs, lai tās turētu potīti, tad LittleBlueLamb un līdzīgas dabiskas, mīkstas un vieglas kurpītes nav tās kurpes, par ko runā augsto kapju piekritēji – tad tiešām ir jālūko uz apaviem, kas bērna potīti balsta kā slēpjzābaciņš un darbojas kaut kā līdzīgi kā šina, iefiksējot potīti.

Kad apavi ir vajadzīgi?

Mūsuprāt, kas (gandrīz) sakrīt arī ar K.Hēlas viedokli, apavus bērnam ir vērts iegādāties tad, kad mazajam, izejot ārpus mājas, ir nepieciešamība apģērbt kājas. Dr.Salmiņš saka, ka apavu galvenās funkcijas ir aizsargāt kāju no savainojumiem vai temperatūras izmaiņām. Tomēr mūsdienās nereti kāju apaušanu pieprasa arī sabiedrības normas. Piemēram, lielveikalā bērnu nākas “ieslodzīt” ratiņos vai turēt klēpī, ja kājās ir vien zeķītes. Tad apavi lieti noder, lai paietos pieturoties pie ratiņiem vai pastāvētu pie soliņa, gaidot mammu laukā no pielaikošanas kabīnes. Taču dr.Salmiņš atzinīgi novērtējis LittleBlueLamb apavus kā pirmās kurpītes pastaigām laukā, jo tās godam pilda savas funkcijas un mazā staigātāja kājas pasargā no visādiem apdraudējumiem, tomēr ir vieglas, superlokanas un ļauj bērnam kustēties tikpat kā ar basām kājām, neierobežojot kustību amplitūdu un tikpat kā arī nemazinot kustību intensitāti un pēdas jūtīgumu.

Starpcitu, pēdas jūtīgums, kā izrādās, ir vēl sarežģītāks jautājums. Biju pārliecināta, ka būtiski staigāt basām kājām ir, jo pēda tiek stimulēta un tādējādi, kairinot pēdu, attīstās muskulatūra un veidojas pēdas velve. Šos argumentus parasti apstrīd tie pliko pēdu pretinieki, kas saka, ka plikām pēdām pļaviņā ir nozīme, bet mājās uz līdzenas grīdas – nekāda. Tad nu ar interesi lasīju pliko pēdu (gan vairāk pieaugušajiem jeb visas dzīves garumā) piekritēju pētījumus un izziņas avotus, kur teikts, ka plikas kājas arī pasargā locītavas no slodzes, jo mēs instinktīvi liekam savādāk pēdu un saudzējam locītavas, līdz pat visu skeletu. Lasiet paši:

“2006.gadā reimatologu grupa no Rasa medicīnas koledžas Čikāgā pētīja ceļa kustības dinamiku. Gadiem ilgi ārsti ieteikuši saviem osteoartrīta pacientiem valkāt apavus ar labi amortizētām, mīkstām zolēm, lai samazinātu slodzi locītavām. Tiek izmantotas arī dažādas skavas un saites. Taču Čikāgas ārsti nolēma pamēģināt ko citu — viņi palūdza pacientus staigāt gan parastos apavos, gan basām kājām un mērīja ceļu slodzi. Tas bija gaidīts, taču diezgan liels pārsteigums uzzināt, ka basām kājām slodze ir par 12% mazāka, nekā staigājot labi amortizētos ortopēdiskajos apavos.
«Kad kājās ir lielas, mīkstas kurpes, jūs mazāk domājat par to, kā liekat pēdu, un iznāk ļoti lempīgi un smagi soļi,» atklājumu komentē ārstu grupas vadītāja Nadža Sakūra. «Turpretī, ejot basām kājām, kustība no papēža līdz pirkstgaliem iznāk diezgan dabiska. Trieciens ir krietni maigāks, jo kaila pēda ir lokanāka un tai netraucē mākslīgais papēdis. Vairākums apavu, arī sporta apavi, ir ar papēdi, un tagad mēs zinām, ka papēdis var palielināt slodzi ceļiem.»
Vēl viens faktors, uzsver ārste, ir informācija, ko uztver kaila pēda un sūta ķermenim. «Jūsu ķermenis pats sev saka: «Mana pēda nupat skāra zemi, man jāiet, tāpēc jāaktivizē visi tie mehānismi, kas sargā locītavas.» Jūsu ķermeņa dabiskie neiromehāniskie signāli tik tiešām spēj pasargāt locekļus. Staigājot basam kājām, ieslēdzas daudz vairāk sensoru, nekā staigājot kurpēs ar biezu zoli.»
Tas pats attiecas uz sporta apaviem. Jau 1997.gadā kanādiešu pētnieki Stīvens Robiņš un Edvards Veikeds no Makdžila universitātes Monreālā atklāja: jo sarežģītāks sporta kurpes polsterējums, jo bezrūpīgāk un smagāk skrējējs triec kājas pret zemi. Izrādās, tas notiek instinktīvi, jo pēda pati grib skart zemi pēc iespējas vairāk, ignorējot amortizējošos slāņus, kas iestrādāti kurpē.”

Ideja ir pavisam vienkārša – pastaigājiet basām kājām pa kairinošu virsmu – piemēram, asiem akmentiņiem. Un jūs uzzināsiet, kā dabiski cilvēks staigā basām kājām: vispirms zemi skar papēdis, turklāt salīdzinoši saudzīgi, tad ārējā pēdas virsma, jo tiek sargāta pēdas pamatne no iespējamiem savainojumiem; tad slodze pāriet uz pēdas velvi, kas ir tonizēta (saspringta) un tad atspēriens notiek ar pēdas priekšējo daļu jeb pirkstiem. Kad kādreiz pie mums iegriežas mammas, lai iegādātos jaunu LBL kurpju pāri mazajam, mēdzam saņemt atsauksmes, ka “nostaigātas līdz caurumiem” tieši lielā pirksta rajonā – lūk tieši tāpēc, jo bērns veido dabisku pēdas kustību un lielākā atspēriena slodze ir uz pirkstiem. Savukārt, ja pastaigāsiet pa to pašu grantēto celiņu ar kurpēm, pat it kā smalkām sporta kurpēm, sapratīsiet, ka kāju liekat pavisam savādāk, turklāt paviršāk un nesaudzīgāk. Un pavērojot apavu nodiluma vietas, tās visbiežāk būs papēža ārējā vai iekšējā mala, tātad atspēriens noteik ar papēdi, ne purngalu.

Aizpļāpājos :) Bet nu īsi sakot – ar šo savu ierakstu vēlējos vēlreiz atgādināt – bērnam ar basām kājām ir vislabāk – viņš tā ne vien veido visveselīgāko un dabiskāko kājiņas aprisi, kairinot pēdiņas un vingrinot tās muskulatūru, bet arī vispareizāk sadala slodzi uz pēdas un saudzē pārējās locītavas un katru kauliņu savā trauslajā, briestošajā ķermenītī. Tādēļ ļaujiet bērnam pēc iespējas daudz un ilgi dzīvot basām kājām, bet, iegādājoties apavus, pērciet tādus, kas maksimāli ļauj bērnam uzturēt basu kāju sajūtas, neamortizē, nebalsta, neformē utt. – tādi ir nu jau pieejami ne vien Pediped un LittleBlueLamb izpidlījumā, bet arī daudziem smalkiem un pasaulslaveniem zīmoliem. Un tikai tad, ja jūsu bērnam ir kādas neveselības un ārsta un jūsu rūpīgas izvērtēšanas rezultātā esat izlēmuši lūkot pēc apaviem, kas nodrošina veselību, apaujiet bērnu kājiņu ietekmējošos apavos. Jo veselam bērnam nav vajadzīgi nedz kruķi, nedz ortopēdiski apavi.

Bērna valodas attīstība

Thursday, July 5th, 2012

Vienu dienu, Klāss dzīvojās veikaliņā un aizejošai tantei klusiņām nočiepstēja: “Atā-tā!” – Tante durvīs sastinga un atgriezusies lūkojās uz mani un teica: “Vai var būt, ka viņš man teica attā-atā?” Es pasmaidīju un teicu, ka var gan, jo viņš jau pāris mēnešu zin šo vārdiņu un tas nav vienīgais, ko Klāsiņš prot mums pateikt. Viņš runā.

Taisnības labad gan jāsaka, ka runāšanu Klāss sāka tieši ar atvadīšanās frāzi, jo viņu intensīvi apmācīja mūsu jaukie klienti, kas vienmēr no viņa atvadījās, ja vien viņš bija bodītē – protams, ka viņam 10x biežāk kā jebkuram citam bērnam, iznāca dzirdēt šo frāzi un tātad ātrāk viņš to arī apguva :) Iespējams, ka tieši šis vārds pavēra slūžas citu vārdu plūsmai. Bet varbūt viņš būtu sācis runāt tieši tad, kad sāka arī bez šīs apmācības…

Bērna valoda attīstās visstraujāk pirmajos trīs dzīves gados, kad smadzenes ir īpaši atvērtas valodiņas uzņemšanai. Tāpēc daudzi pētījumi parāda, ka bērni, kuri dzīvojuši bagātīgā valodas vidē pirmo dzīves gadu laikā, var lepoties ar augstāku IQ līmeni un būtiski bagātīgāku valodu arī nobriedušā vecumā.

Arī visa pirmā dzīves gada garumā bērns veido savu valodu un daudzi tic, ka pamati valodai tiek likti jau mammas puncī, kad mazulis dzird balsis, valodas plūdumu. Bērniņam piedzimstot, viņš aptver, redzot kā pieaugušie sarunājas, ka ar skaņām var komunicēt – lūk kam tā runāšana vajadzīga. Tādēļ turpiniet runāt – ģērbjot mazo, nēsājot rokās, vannojot. Un klausieties bērnā. Viņa pirmā komunikācija ir raudāšana – ja tas darbojas, bērnam amats ir rokā un ilgi nebūs jāgaida, kad daždažādas skaņas signalizēs, kad bērns ir izsalcis, sačurājis bikšeles vai – gluži pretēji – ir dikti apmierināts ar dzīvi :) Jums tikai jāieklausās.

Jau dzīves 2.-3. mēnesī bērns sāk apzināties, ka ar dažādām mutes kustībām spēj vokalizēt un sāk aktīvi to izmēģināt. Un pat tik agri kā 4-5 mēnešu vecumā var izskanēt pirmais te-te vai ma-ma, kas liks kust vecāku sirdīm. Nedusmojiet uz mani, ka es jums tā saku – bet šīm skaņām gan nav īsti nekāds liels sakars ar runāšanu un visi tie, kas veicīgi ieraksta bērna dienasgrāmatā, ka pirmais vārdiņš ir bijis tētis vai mamma, var droši to izsvītrot :) Jo bērna prātā šīm skaņām nav īsti nekādas saiknes ar mammu un tēti un daudz apzinātāk bērns valodu sākt lietot tuvojoties gadiņam. Es pat esmu lasījusi, ka bērna valoda ap 6-8 mēnešiem attīstās līdz vairākiem šādiem vārdiņiem, kuri pat tā kā jau sāk šķist apzināti un tad bērns šos vārdus “pazaudē” un ap gada vecumu sāk veidot īsto valodiņu, meklēdams patiesi apzinātus vārdus un sākdams tos rindot savā vārdu krājumā.

Aptuveni 6-9 mēnešu vecumā bērna valoda, kas vēl aizvien skan kā svešvalodu monologi, sāk iegūt intonācijas, “teikumus” un skanējumu, kas vairāk līdzinās viņa dzimtajai valodai. Tas tādēļ, ka bērns atdarina valodu, ko dzird sev apkārt. Un jo vairāk mazais dzirdēs valodu, jo vieglāk viņam to apgūt. Tādēļ runājiet ar mazo – un nevis bēbīšu valodā, bet latviešu (vai kāda nu ir jūsu ģimenes valoda). Suns ir suns un nav vauva. (Es it labi atceros, kā kādreiz, kad Robins bija mazs, mūsu omīte rādīja Robinam suni un saka: “Tas ir vauva.”, uz ko Robins skaidrā latviešu valodā atbildēja: “Tas nav vauva. Tas ir suns.” Viņam bija aptuveni 2 gadi. Tā ka nekrītiet kaunā 😉 )

Esiet bērnam par labu paraugu – izrunājiet vārdus skaidri (neatdariniet jauko bēbīšvalodiņu vai šļupstiņu), centieties nelietot pamazināmās formas, runāt mazliet lēnāk, lai bērns var labāk izsekot intonācijām un mutes kustībām. Varbūt nelietojiet gluži Jaunsudrabiņa cienīgus salikti sakārtotus un pakārtotus teikumus. Un lasiet priekšā! Turklāt izvēlieties grāmatas, ko lasīt. Mūsdienās ir apbrīnojami daudz draņķīgu grāmatu bērniem – lielākoties infantīlas vai pārsarežģītas. Tomēr ir daudzas arī tīri labas. Un lūkojiet, lai tās nav pārspīlēti vecākiem bērniem, jo valodai vajadzētu būt puslīdz vienkāršai (atbilstošai bērna vecumam), teikumiem īsiem un skaidriem, vārdiem vienkāršiem (svešvārdi un vecvārdi pagaidām, lai paliek aiz strīpas). Lai arī saku, ka vārdiem nevajadzētu būt sarežģītiem, tas nenozīmē, ka jārunā tikai primitīvos vārdos. Ar to domāju, ka nevajag bērnu apgrūtināt ar tādiem jēdzieniem, ko viņam grūti izprast (piem., “metafizika”), bet it labi var lietot vienas nozīmes dažādus apzīmējumus jeb sinonīmus, kas tikai bagātinās bērna valodu nākotnē.

Vēl labāk, ja jūs nevis lasāt stāstus un pasakas, bet stāstāt tās paši. Gan iepriekš izlasītas un pēc atmiņas atstāstītas, gan pašu sacerētas – tām ir pilnīgi cita enerģētika, cits intelektuālais materiāls. Atkārtojot vienu pasaku atkal un atkal stāstot, jūs tomēr katru reizi to izstāstīsiet savādāk un bērns uztvers, kā vienu un to pašu domu var pateikt neskaitāmos dažādos veidos, ar daudz dažādiem vārdiem.

Otra būtiska lieta, kas attīsta bērna valodu (un zinātnieki, kas pievērsušies šī pētīšanai, apgalvo, ka mēs uz pasakām un grāmatām esam pārāk safokusējušies) ir dziedāšana. Un nevis CD uzlikšana, bet jūsu pašu dziedāšana. Dziesma ir īpaša valodas forma, kura ir ritmizēta un melodiska un bērna smadzenes to labāk uztver. Un ne vien uztver – dziedāšana arī īpaši attīsta smadzenes un sagatavo mazuli valodas uztveršanai un atainošanai savā runā. Tā māca bērnu domāt vārdos, kas ir svarīgi raitas un bagātīgas runas veidošanai. Un, protams, tas attīsta dzirdi – ne vien muzikālo, bet arī fonemātisko, kas būtu nepieciešama labai valodas uztverei.

Tā kā mazuļa runāšana ir cieši saistīta ar to, ko viņš dzird, tad, protams, primāri jūs varat viņa valodas attīstību veicināt nodrošinot īpaši daudz valodas skanējuma ap viņu – gan runātās, gan dziedātās. Tomēr… vai jūs vēl arvien mākat klausīties paši? Ieklausieties savos bērnos, dodiet iespēju runāt arī viņiem! Veidojiet ar bērnu dialogu – ģērbjoties jautājiet, kuru krekliņu viņš šodien grib vilkt. Un ļaujiet viņam dot zīmi vai norādīt vai pat pateikt, kuru tad viņš izvēlas. Tas, ka viņā ieklausās, iedrošinās viņu komunicēt vēl vairāk. Un dodiet laiku – bērnam varbūt nepieciešams saņemties, aptvert, ka no viņa gaida atbildi – tas var prasīt 5-10 un varbūt pat 20 sekundes. Varbūt minūti. Dodiet viņam laiku atbildēt, neskubiniet viņu!

Un klausieties, ko bērns saka! Jaukajā bērna tērzēšanā pazib kāds burtu savienojums, kas it labi var pārvērsties vārdiņā? Atkārtojiet viņa izteikto zilbi un iesaistiet to vārdiņā – tā bērns sapratīs, ka skaņas, ko viņš veido pavisam vienkārši var kļūt jēgpilnas. Tas iedrošinās viņu, demonstrēs, ka viņam sanāk un uz patiesu valodiņu un īstiem vārdiem nebūs ilgi jāgaida.

Aptuveni gada vecumā bērns sāk lietot pirmos vārdiņus. Daži avoti saka, ka gada vecumā bērna krājumā būtu jābūt 5-10 vienzilbes vārdiem, kurus viņš lieto mērķtiecīgi un saprot vecāki vai citi aprūpētāji.

Otrā dzīves gada otrajā pusē bērni parasti sāk strauji papildināt savu vārdu krājumu un ap divu gadu vecumu jau saliek vārdu savienojumus, veido nelielus 2 vārdu teikumiņus.

Kas var kavēt bērna valodu? Protams, medicīniski iemesli: dzirdes traucējumi, problēmas ar runas orgāniem (īsa mēles saitīte, apgrūtināta elpošana u.c.), neiroloģiski bojājumi. Tomēr tas ir reti un cerams, ka nav par mums un jums. Bieži valodiņas aizkavēšanos veicināt var arī vecāki. Maz ar bērnu sarunājoties un komunicējot, arī bērns ir “nerunīgs”. Vai gluži pretēji – ja vecāki ir tik ļoti runīgi, ka bērnam nav pauzes, kurā iestarpināt savu vārdiņu, bērns var noslēgties un nerunāt. Es pazīstu kādu mammu, kas ir liela pļāpa (nu gluži kā es) – viņa tik dedzīgi sarunājas un tik bieži lieto frāzi savam bērnam: “Nu pagaidi, netraucē, es runāju!”, ka es vispār brīnos, kā viņas bērns ir sācis runāt. Viņš runā. Bet ne daudz. Tādēļ apdomājieties, vai jūs dodat vietu sava bērna izteikumiem.

Līdzīgs, bet mazliet savādāks valodas kavēklis ir “teikumu pabeigšana” – kad mamma jau pēc acīm redz, ko bērns grib teikt vai saprot viņu no praktiski neartikulētas skaņas, kāda kunksta vai čīkstiena. Pirmkārt, bērnam nemaz nerodās vajadzība runāt, lai pavēstītu par savām vajadzībām, otrkārt mamma, pabeidzot ikvienu bērna teikumu, kad viņš sastomās un meklē īstos vārdus, liedz iespēju bērnam izteikties… Ļaujiet bērnam runāt. Lieciet bērnam runāt?! :)

Kas notiek, ja bērns nerunā? nekas. Viņš vienkārši nerunā. Mazliet kavējoties valodai panika nav jāceļ. Itin visi mēs attīstamies savā tempā – Klāss vēl arvien nerāpo. Toties runā. Citi nerunā, toties skrien pusmaratonu savām kājām 😉 Tomēr, ja bērnam ilgstoši kavējas valoda, tas liedz viņam sociāli integrēties un attiecīgi kavē viņa tālāku intelektuālu un sociālu attīstību. Lai gan… stāsta, ka Einšteins neesot runājis līdz pat 5 gadu vecumam. Viņam vienkārši nav bijis ko teikt. Toties kad sāka…

 

Jauns skats uz verammantu

Thursday, June 14th, 2012

Bilžu ar Klāsu nav, bet būtu bijušas noderīgas. Nav tāpēc, ka Klāsam ir sācies periods “parādi-man-ko-tu-safotogrāfēji” – tiklīdz pavēršu pret viņu objektīvu, viņš pārtrauc iesākto darbību un enerģiski pieprasa atrādīt sabildēto materiālu 😉 Tādēļ centīšos tēlaini vārdos apstāstīt, kādu jaunu skatu uz verammantu viņš man šodien pavērsa.

Tradicionāli verammantiņu veikaliņā iesakām bērniem no apmēram 7-8 mēnešu vecuma, kad sīkās motorikas attīstīšanas nolūkā, rekomendējam to dot bērnam, sasienot abus galus kopā un atstājot brīvu pēc iespējas garu šņores daļu. Tā bērns nevar veramās figūriņas nomaukt nost, tomēr var tās bīdīt pa šņorīti, tādējādi trenējot pirkstiņus un rociņas. Ar Klāsu arī esmu atklājusi, ka varu mantiņu labi apsiet ap sēžamratu barjeriņu, lai manta vienmēr ir klēpī, bet nekad nepazūd. Cita mamma man izstāstīja, ka mantu sējusi pie kulbiņas abās pusēs, tā šī mantiņa kalpojusi jau no 2-3 mēnešu vecuma kā ratu grabulis arī dzen.

Kā paredzēts – t.i. vērt uz šņorītes figūriņas – Robins verammantu sāka izmantot aptuveni gada vecumā, pat mazliet ātrāk. Teikšu godīgi, ka atskaites punkts tas nav – es biju ieguldījusi zināmas pūles viņa apmācībā un tagad zinu, ka lepoties tur nav ar ko, jo bērnam tādas prasmes vērtīgāk atklāt pašam, kā samācīties no mammas. Klāsam šajā vecumā – t.i. ap gadu – nav diez ko liela interese par verammantas vēršanu, jo es viņam ar pareizo tās pielietojumu neuzplījos – ļauju viņam darboties ar to pēc sirds patikas pašam, jo šobrīd šī rotaļlieta viņam ir no tiesas aktuāla, viņš ņemas ar to gandrīz ikreiz, kad vispār mantām pieslēdzas. Un tā nu viņš man ir parādījis, kādas tiešām vērtīgas lietas ar to var darīt.

Pirmkārt, mazās koka figūriņas ir patiesi noderīgas, lai tās liktu kaut kur iekšā – viņš tās met smuki skanošajā Pringles čipsu bundžā un tad griež bundžu otrādi un ber atkal laukā. Lai cik bezjēdzīga šī nodarbe neliktos, tomēr tas, ka bērns palaiž savu mīļo bumbiņu tādā tumšā nezināmajā kā šī bundža, liecina par viņa izpratni par telpu, dziļumu un tādām lietām, kas savukārt ir cieši saistīts ar izpratni par celšanos kājās un tikšanu atkal lejā. Kā stāsta Klaudija Hēla attīstības nodarbībās, bērns, kas sācis slieties kājās pirms vēl met priekšmetus dziļākā traukā, neizprot telpas jēdzienu un nesaprot, ka palaists vaļā priekšmets – arī viņš pats – krīt līdz saskaras ar virsmu. Tādēļ bieži vien bērni, kas pāragri nokļūst stāvus pozīcijā, sāpīgi krīt, jo intelektuālajā attīstībā neattīstās harmoniski ar fizisko attīstību un neizprot tieši šo telpas īpašību kopumu arī attiecībā uz savu ķermeni. Nereti vecāki tad bērnam “māca” nolaisties zemē, tomēr bērns šādā veidā iemācās tikai šo vienu situācijas risinājumu un mehāniski atkārto iemācīto, bet neizprot pašu ideju. Tā nu šai koka figūriņu krāmēšanai dažāda dziļuma traukos es piegriežu lielu vērību un to novērtēju.

Otrkārt, Klāss aizgūtnēm vingrina plaukstiņas, uzlasot izkaisītās figūriņas pa zemi – viņš ar milzīgu azartu cenšās maksimizēt vienā plaukstiņā satveramo figūru skaitu – turot rokā vienu bumbiņu, to neatlaižot viņš ar pirkstiņiem ievirza plaukstā vēl vienu, tad aizvirza to plaukstā tālāk (arvien vēl operējot tikai ar to vienu plaukstu) un uzlasa vēl vienu figūriņu, kas jau paliek visai grūti, jo trīs figūras ir faktiski vairāk, kā viņa plaukstas virsma… un tad viņš mēģina pacelt vēl ceturto. Un tad to pašu visu ar otru plaukstu. Es vispār esmu pārsteigta, cik simetriski attīstītas ir viņa spējas – viņš spēj vienlīdz veikli operēt gan ar labo, gan kreiso rociņu – to esmu novērojusi ne vien šajā rotaļā, bet arī pie galda, darbojoties ar dakšiņu un ēdamo. Atceros, ka Robins bija ļoti izteikti orientēts uz kreiso roku – es pat kādu brīdi biju pārliecināta, ka viņš būs kreilis un jau biju salasījusies, ko tik tas mums nesola (gan plusus, gan mīnusus) – tagad saprotu, ka laikam pārāk daudz iesaistījos rotaļās ar Robinu un, protams, vienmēr pasniedzu viņam visu ar savu labo roku, kādēļ viņam iznāca vairāk nodarbināt kreiso. Treškārt, – kas man šķita visaizraujošāk un pārsteidzošāk – Klāss iemet uzlasītās figūriņas lielajā caurdurī – tādā plastmasas bļodā ar caurumainu apakšu, kādā man tiktos šobrīd skalot zemenes. Un tad viņš kustina caurduri un vēro, ko darīs figūriņas. Smaidiet vien – ko gan viņas var darīt? Bet bērns iemācās, ka apaļā bumbiņa ripo, kārtīgi riņķo pa caurduri un taisa skaņu. Ripiņa nav tik apaļa kā bumbiņa un ripo tikai vienā virzienā – pa apaļo malu. Savukārt klucītis neripo nemaz. Klāss tā pakustina figūras, tad izņem klucīti – to, kas nez kādēļ neskan un negrib skraidīt pa bļodu – viņš to rūpīgi izpēta, pagroza pirkstos un iemet bļodā no jauna – pakustina caurduri, bet figūriņa arvien vēl neskrien pa bļodu. Tad viņš izceļ bumbiņu, to, kas skrien gluži kā traka un smuki grab – papēta to, met atpakaļ bļodā un turpina nodarbi… Tas varbūt izklausīsies dīvaini, bet bērns mācās ģeometriju. Viņš mācās izprast formas. Un es sāku apjaust, ciks varīgi tas ir, iedziļinoties valdorfpedagoģijas formu zīmēšanā un eiritmijā…

Tā nu es šodien sēdēju gandrīz pusstundu līdzās bērnam un ar aizturētu elpu vēroju, kā bērns sevi skolo. Šādā izziņā ir desmitkārt vairāk vērtības manās acīs, kā tajā, ka viņa vecākais brālis šajā vecumā jau vēra verammantu uz šņorītes. Jo viņš nekad nav viļājis figūriņas pa bļodu, nekad nav tās pētījis un salīdzinājis – viņš tās ir tikai vēris.

Un es saku paldies Klāsiņam – es šodien iemācījos ko jaunu. Ko ļoti vērtīgu jaunu… un gribēju padalīties ar jums. Ka tādā vienkāršā rotaļlietā kā verammanta ir tik milzīga vērtība. Un ka tagad es vēl jo vairāk zinu, ka tāda manta ir ikviena bērna must-haves.

Top grāmata par Bērna vadītu ēšanu (BLW)

Monday, April 2nd, 2012

Kā jau kaut kur komentāros esmu izpļāpājusies, muki.lv paspārnē top jauna grāmata par mums tuvo veidu, kādā iepazīstināt bērnu ar plašo pārtikas pasauli – “Baby-Led Weaning” jeb “Bērna vadīta ēšana”. Bērna vadīta ēšana ir metode, kas sagrauj mītu, ka vienīgais veids, kā sākt mazuļa iepazīšanos ar pieaugušo ēdienu, ir biezenīši un ēdināšana ar karotīti. Šī pieeja parāda, kādēļ bērna patstāvīga ēšana jau no paša piebarošanas sākuma ir veselīgākais un dabiskākais veids bērna sekmīgai attīstībai. Uzticoties mazulim un ļaujot viņam pašam izlemt, kad un kā sākt ceļojumu plašajā ēdienu pasaulē, pāreja no zīdīšanas uz patstāvīgu ēšanu kļūst patīkama gan vecākiem, gan mazulim. Aptuveni 6 mēnešu vecumā lielākā daļa bērnu sāk izrādīt interesi par ēšanu, kā arī ir attīstījuši spējas, kas nepieciešamas patstāvīgai ēšanai – sēdēšanu, roku veiklību u.c. būtiskas prasmes. Šī grāmata ir labs padomdevējs vecākiem. Tajā stāstīts, kā palīdzēt bērnam ēst pašam un iepazīstināt viņu ar ēdienu dabiski un veselīgi:

  • piedaloties kopīgās ģimenes ēdienreizēs no pirmās dienas;
  • eksperimentējot un pašam iepazīstoties ar ēdienu sev piemērotā tempā;
  • attīstot jaunas prasmes, ieskaitot acu un roku koordināciju un košļāšanu;
  • iemācoties ēst daudzveidīgi un izbaudīt ēdienreizes.

Bērna vadīta ēšana kļuva par bērnu aprūpes fenomenu Lielbritānijā burtiski vienas nakts laikā, iedvesmojot tūkstošiem vecāku, kuri tagad apvienojušies arī strauji augošā interešu grupā internetā. Interneta vietne www.babyledweaning.com ir vieta, kur viņi dalās savā pieredzē gan blogā, gan foto galerijā, lai iedvesmotu arī citus. Šī iedvesma sasniegusi arī daudzus vecākus Latvijā – tieši tādēļ vēlamies izdot pasaules vadošās autores Džilas Reiplijas (Gill Rapley) grāmatu latviski. Patiesībā šo grāmatu angliski lasījis viens otrs Latvijas vecāks (arī mēs), tomēr šķita, ka ir laiks tai iznākt latviski, lai plašākam vecāku lokam šīs idejas kļūst pieejamākas. Grāmatu šobrīd cītīgi tulkojam un ceram, ka jau maijā tā varētu tikt iespiesta melniem burtiem uz balta papīra. Tomēr līdz tam mums vēl ir divi uzdevumi. Viens – jāsadabū mazliet finansiāla atbalsta; otrs – jāatrod foto materiāls.

Par pirmo: ja tavs uzņēmums, tavu draugu, radu vai draugu draugu firma ir tieši tāda, kura ļoti piestāv muki.lv ierosmēm un idejām par bērna vadītu ēšanu; ja tā mērķauditorija ir jauni vecāki, kuru ģimenē aug mazulis un viņi ir atvērti svaigām un dabiskām idejām bērnu audzināšanā, tad varbūt viņi vēlas atbalstīt grāmatas izdošanu, pretī saņemot iespēju izvietot sava uzņēmuma piedāvājumu reklāmai atvēlētajās lappusēs grāmatā? Par šo iespēju ir jāsazinās ar mums personīgi, rakstot muki.lv@inbox.lv un mēs cerams atradīsim kopsaucēju, kā sadarboties 😉

Otrs: mēs ļoti lūdzam atsaukties tās mammas un tētus (un citus radus), kuru atvasītes ir iemēģinājušas roku bērna vadītas ēšanas pieejā un tas ir iemūžināts kaut cik kvalitatīvos fotoattēlos. Jo izdevējs mums ir vēlējis pašiem apkopot attēlus ar bērna vadītas ēšanas pieredzi, lai publicētu tos grāmatā. Tāpēc mēs ļoti lūdzam, pāršķirstīt fotoalbūmus un pārskatīt fotoarhīvus, un sūtīt mums kaudžu kaudzēm bildes, kurās redzami jūsu mazuļi ēdot gabalēdienu, lai mēs varam publicēt tās grāmatā un iedrošināt arī citas Latvijas mammas ar uzskatāmiems piemēriem par smaidīgiem mazuļiem, kas izbauda ēdienu :)