'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Vai supinatoram ir laba slava?

Supinators kādreiz bija galvenais bērnu apavu elements, pēc kā vecāki izvērtēja, vai apavi ir labi. Vecmodīgā ideja bija tāda, ka bērna pēdai vajadzēja palīdzību, kad tā aug – cieta zole, atbalsts un polsterējums ap potīti un, pats galvenais, “velves balsts” jeb supinators.

Tas nestrādā! Taču neskatoties uz to, cilvēki šai teorijai arvien tic, par spīti tam, ka ļoti daudzi tērē līdzekļus, lai apmeklētu dārgus speciālistus un iegadātos dažādus ortopēdiskus ārstnieciskos līdzekļus, ieliktnīšus, pēdiņas, speciālos apavus, ortozes un nereti pat veic ķirurģiskas manipulācijas. Bet ja nu problēma nav mūsu pēdās, bet gan “risinājumos”, kurus mēs ņemam talkā jau no bērnības – kurpēs, kuras bērniem tiek uzvilktas no brīža, kad viņš sper pirmos soļus?

Agrāk uzskatīja, ka zīdaiņiem un maziem bērniem piedzimstot ar plakanām pēdām, augot, pēdas velvēm bija jāpalīdz attīstīties, tāpēc tās vajadzēja atbalstīt apavu iekšpusē. Taču nu jau labu laiku ir zināms, ka bērna pēda dabiski ir plakana un pēdas velve veidojas pamazām, kļūstot samanāma ap dzīves otro trešo gadu, bet pilnībā var attīstīties pat līdz pubertātes vecumam.

Cilvēka pēda ir dabas meistardarbs – kādēļ to mainīt?

Mūsu – cilvēku – pēdas ir attīstījušās dzīvot basām kājām daudzos sarežģītos reljefos vairāku gadu tūkstošu garumā, un tā būtu diezgan liela dabas kļūda, ja izrādītos, ka tās ir tik hroniski vājas, ka tām nepieciešama palīdzība, lai pareizi attīstītos pat visos veselu bērnu gadījumos. Taču patiesība ir tāda, ka ar dabu viss ir kārtībā – nekādas kļūdas nav un vesela bērna pēda pilnībā pati spēj attīstīties par veselu pieaugušā pēdu, ja vien mēs tai liekam mieru un neiespīlējam to nedabiskas formas apavos uz vairākām stundām dienā, kas to deformē un padara mazkustīgu.

Ja mēs salīdzinām ikdienā apautu un neapautu bērnu pēdas (piemēram, Vācijā un Āfrikā), tad baskājaino bērnu pēdas ir ievērojami platākas, plašāk izvērstiem pirkstiem, kas kopumā norāda uz spēcīgāku un labāk attīstītu pēdu; basās pēdas ir ievērojami mazāk deformētas, tostarp ir vērojamas mazākas pirkstu un hallux valgus izmaiņas (kas ir pirmā pazīme par iespējamiem kauliņa izaugumiem nobriedušā vecumā). Turklāt salīdzinošajos pētījumos arī atklāts, ka āfrikāņu bērni, kuri apavus nenēsā, ir ar labāku līdzsvaru un vispārējo motoriku, kā viņu apautie vienaudži.

Kā raksta ortopēds Viljams A. Rossi: “Bija nepieciešami 4 miljoni gadu, lai attīstītu mūsu unikālo cilvēka pēdu un savdabīgo gaitu… tikai dažu tūkstošu gadu laikā, un ar vienu neuzmanīgi izstrādātu instrumentu, mūsu apaviem, mēs esam izmainījuši cilvēka gaitas dabisko formu, traucējot tās izcilo dabas inženierijas efektivitāti, nomācot to ar ierobežojumiem un spriedzi un liedzot tai dabiskumu un vieglu pārvietošanos no galvas līdz kājām.”

Zīdaiņi piedzimst ar plakanām (glītām!) pēdām; bērnu pēdas velves laika gaitā attīstās, un, pēdai augot, tāpat arī tās kauliem, muskuļiem un cīpslām, maina formu. Ja tās tiek turētas ierobežojumā un nespēj kustēties, ir saliektas un saspringtas – tas ir tāpat kā pēda mēģina augt ierobežojošā modelī. Cilvēkiem liekas nepieņemami, ja salīdzinām mūsu rietumnieku apavus ar japāņu tradīcijām nosiet mazu meiteņu pēdas, kas šķiet aizvēsturiski un varmācīgi. Bet vai mūsu apavi ir ievērojami atšķirīgi? Rengena uzņēmumi rāda, ka ne īpaši.

Arka – unikāls dabas veidojums

Arka jeb velve patiesībā ir viena no izturīgākajām formām, kas sastopama gan dabā, gan celtniecībā – paskatieties uz senu akmens tiltu, kas saglabājas gadu tūkstošiem! Tāpat darbojas arkas jeb velves mūsu pēdās – kā pēdas iekšpusē esošās atsperes, kas paredzētas “noslogošanai” un “atslogošanai” ar katru soli, un iekšējie muskuļi un saites nodrošina visu nepieciešamo atbalstu un elastīgo atsitienu. Ievietojiet zem tilta arkas balstu, lai to atbalstītu, un jūs noņemsiet šo noslogošanas/atslogošanas efektu no velves ģeometrijas un tā sāks plaisāt tieši virs balsta un senais tilts sabruks, tāpat kā pamazām apavi ar velves atbalstu atstāj iespaidu uz mūsu veselību.

Protams, tāpat kā jebkurš muskulis mūsu ķermenī – bez slodzes tas zaudē spēku. Ja pēdas velves saņem pārāk daudz ĀRĒJĀ atbalsta, tās zaudē savu IEKŠĒJĀ atbalsta sistēmu. Tieši tādēļ secinājums ir vienkāršs – bērna apaviem NAV nepieciešams supinators jeb velves atbalsts. Un patiesībā, ja bērns jau no pirmajiem soļiem nodrošināts ar šādiem apaviem, tad arī pieaudzis varēs turpināt tādus nēsāt un mākslīgs atbalsts tam nekad nebūs nepieciešams, jo viņa pēdas būs attīstījušās veselas un spēcīgas.

Dr Kacie Flegal, kura specializācija ir pediatrija, raksta: “Viens no vienkāršākajiem veidiem, kā motivēt propriocepcijas un vestibulārā aparāta attīstību, ir pēc iespējas vairāk ļaut mūsu mazuļiem būt basām kājām.” Tātad risinājums sākas ar mums pašiem un to, kā mēs palīdzam mūsu bērniem augt – ļaujot viņiem pēc iespējas vairāk iet basām kājām, lai viņu kājas augtu spēcīgas, elastīgas un platas līdzsvarotai un prasmīgai kustībai. Un, ja apavi ir nepieciešami, mēs domājam, ka apaviem pēc iespējas mazāk jātraucē pēdai, darot to dabiski: bez velves balsta un bez polsterējuma, kājai ir nepieciešams minimālais minimums, lai tā būtu aizsargāta tikai no laikapstākļiem un droši pasargāta no savainojumiem.

Apmēram 95% zīdaiņu ir dzimuši ar potenciālu augt veselām kājām. Mēs vēlamies to saglabāt.

_______________________

Te atsauces uz avotiem

Par to, ka dzīvošanās ar basām kājām bērniem attīsta nervu un vestibulāro aparātu sistēmas:

https://www.washingtonpost.com/news/parenting/wp/2016/02/29/why-kids-should-go-barefoot-more-and-probably-adults-too/

Pētījumi par ikdienā apautām un neapautām, kā arī vēsturiskajām pēdām

https://www.tandfonline.com/doi/abs/10.1080/19424280903386411?scroll=top&needAccess=true&journalCode=tfws20

https://www.researchgate.net/publication/232251119_Shod_versus_unshod_The_emergence_of_forefoot_pathology_in_modern_humans

Vācu / dienvidāfrikāņu pētījums, kurā salīdzinātas pēdas:

https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5010736/

Vācu / dienvidāfrikāņu pētījums, kurā salīdzinātas motoriskās prasmes:

https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5996942/

Droši vien, pašķirstot mūsu blogu, ir skaidrs diezgan aši, ka mēs esam baskāju atbalstītāji caurum caur. Sākumā sēklu mūsu baskājībā sēja Klaudija Hēla, mācot, ka bērniem basas kājas ir vislabākās – kurpītes, kad ceļās kājās, augstas kapes un supinatori – tas viss ir pagātnes rēgi, kad bērnus mācīja staigāt – tagad, kad bērni attīstās paši, sev vien zināmā un vēlamā ritmā, viņi to dara maksimāli dabiski – attiecīgi viņu kājiņas arī nav nekādi jāsuportē – ne jābalsta, ne jāstutē, ne jāveido. Negribu atkārtoties, bet mudinu jūs gan palasīt rakstu par to, kā veidojas vesalas un kustīgas mazuļa kājiņas šeit, kā arī par to, kā izvēlēties apavus un kur mūs neceļos aizved apavu industrijas mārketings – lasiet šeit.

Šoreiz gribēju atbildēt uz kādu visai populāru mītu un jautājumu par bērna basajām kājiņām telpās. Bieži vien mammas, balstoties uz kādu speciālistu ieteikuma, pauž viedokli, ka basām kājām telpās nav nozīmes, jo tur bērns pārvietojās pa gludu grīdu un kairinājuma pēdām nav tik un tā, tāpēc bērna pēdas muskulatūra netiek nodarbināta. Taču tās ir pilnīgas aplamības – tāpat kā pieaudzis cilvēks, arī bērns kustina pēdu, ja tai ir dota brīvība. Es pat teiktu, ka bērns pēdu nodarbina vēl intensīvāk kā lielie, savelkot to, kustinot pirkstiņus un gluži neapzināti tādējādi trenējot pēdas muskulatūru, kas sekmē pēdas velves attīstību, saišu nostiprināšanos un visu citu, ko mēs nereti vēlamies, lai dara apavu inovācijas. Ja pavērosiet sava bērniņa kājas, kamēr viņš sēdus rotaļājas, kā to darīju šorīt, kamēr Klāss pūta burbuļus, tad redzēsiet, ka minūtes laikā bērns var izdarīt pat līdz 100 kustībām ar kājiņu un pirkstiņiem. Tās visas ir vērtīgas kustības. Ļoti vērtīgas viņa pēdiņas veselīgai attīstībai. Un tās nenotiktu, ja kājās būtu apaviņš ar stingru zolīti, kas šīs kustības ierobežo – pat viskvalitatīvākais, viselastīgākais apavs samazina kustību apjomu pat par 70%, nemaz nerunājot par stīviem apaviem ar supinatoru, kuri ierobežo kāju līdz pat 90% no kustību apjoma. Paskatiesties bildītē, kā Klāss savilcis pirkstiņus – un to viņš atkārtoja – iztaisnoja un atkal savilka, uzlocīja uz augšu un atkal pavilka zem sevis, – kamēr pūta burbuļus, kam kājas it kā nemaz nav nepieciešamas. Tieši tas arī ir iemesls, kāpēc bērnam ir jāskraida basām kājām kur un cik vien var – pa grīdu, pa zālienu, pa smilšu kasti – visur. Un kurpes jāvelk kājās tikai uz lieliem godiem un briesmīgā salā. Jo bez apaviem viņi kustina kāju daudz daudz vairāk un intensīvāk. Un tas ir ļoti labi

Turklāt jāņem vērā, ka lielu daļu laika rotaļājoties, bērns to dara nevis sēdus pie galda (ai, ja mēs viņam to liekam – laidiet brīvībā, ļaujiet bērniem tupēt, rāpot, pietupties!), bet gan pietupjoties, sēžot uz celīšiem (kas ir ļoti vērtīga poza, jo palīdz saglabāt potītes fleksibilitāti), rāpojot, lodājot, pat guļot uz vēdera. Un visas šīs pozas pieprasa 100% pēdu un potīšu mobilitāti, kādu apavos nav iespējams sasniegt. Tādēļ it sevišķi iekštelpām, piemēram, bērndārza grupiņai, apavus meklējiet pēc iespējas elastīgus, jo visbiežāk tieši šie apavi bērnam ir kājās lielāko dienas daļu un ja vien nav iespējams telpās būt bez apaviem, tad tiem jābūt tik tuviem plikām kājām, cik vien tas iespējams.

P.S. Un nav pamata bažām par vēso grīdu – kustinot kāju, asinsrite ir daudz aktīvāka un silda kāju krietni pamatīgāk, kā ietērptu apavos, kur kāja ir pasīva, asinsrite palēninās un apgāde ar siltām asinīm arī ir daudz mazāka.

“pareizie” apavi ir faktiski visbiežāk apspriestais temats mūsu veikaliņā. Tad nu nolēmu, ka vajadzētu visu līdz šim izlasīto un izrunāto ar speciālistiem apkopot vienā pamatīgā blogierakstā par šo tēmu.

Kādēļ par kājām tā “ņemas”?

Nezinu. Taču viens ir skaidrs – daudzi cilvēki, kuri visādi citādi tic, ka Dievs ir radījis cilvēku pilnīgu, ir diezgan droši, ka ar kājām Viņš tomēr nav ticis galā un tās mums iedalītas tādas ne līdz galam labas. Tādēļ bez cilvēku iejaukšanās labas un veselas tās nekādi nevar pastāvēt, kur nu vēl izaugt. Tādēļ sevišķi liela vērība tiek piešķirta bērnu apaviem, jo tiem “ir jāveido un jābalsta pēdiņa, potīte utt.”. Savukārt jau pieaugušā vecumā apviem atkal ir jaunas funkcijas – tiem ir jāamortizē, apavi ar supinatoru tiek uzskatīti par vispār izcili ērtiem, jo balsta velvi… Un piepaceltā papēža nozīme tiek slavināta… Turklāt šim viedoklim visvairāk seko ārsti, ortopēdi un ķirurgi. Būtiski citu viedokli nereti pauž bērnu ārsti, jo viņi mazo cilvēku redz pilnīgu, viņi redz veselu, kustīgu un perfektu dabas veidojumu nevis subjektu, kuram uzstādāma diagnozē un piemeklējama ārstēšana.

Taču reti kad mēs redzam sakarību tajā, ka apavi, kas balsta, ierobežo un veido bērna kāju mazotnē, patiesībā kāju veselību, no kuras turklāt izriet lielā mērā arī mūsu vispārīgā veselība, ietekmē tieši tā, ka mēs uz mūžu kļūstam atkarīgi no apaviem ar amortizatoriem, supinatoriem un papēžiem… Un kas pats dīvainākais – sekojot ierastajām praksēm bez to apšaubīšanas – mēs nereti neuzdodam pat gluži acīmredzamus jautājumus.

Kur radušies aplamie apavi?

Ortopēds Viljams A Rossi, kurš sarakstījis 8 grāmatas un vairāk kā 400 zinātniskas publikācijas par apaviem un pēdu veselību, apgalvo, ka lielākā daļa apavu gan vēsturē, gan mūsdienās kropļo cilvēka kāju un gaitu un tas tiek aizsākts jau ar pirmajiem apaviņiem vēl pirms bērns sācis staigāt. Es neatskatīšos tālā apavu vēsturē līdz pat 7 gadsimtam (to jūs varat šajā rakstā izlasīt paši, ja radusies interese), kad apavu evolūciju noteica kristīgās dogmas, tomēr pieminēšu, ka, piemēram, līdz pat 19 gadsimta beigām apavi nebija domāti labajai un kreisajai kājai un tad, kad parādījās pirmie apavi, kuri kaut nedaudz ņem vērā cilvēka dabiskas anatomiskas īpatnības, vairums cilvēku uz tiem lūkojās tikpat izsmējīgi, kā mūsdienās uzlūko cilvēka anatomijai maksimāli pietuvinātus minimālos jeb baskāju apavus.

Vēsturiski kurpes lielā mērā arī bija sociālā statusa simbols. Tuklāt, kad sākās industrializācijas laikmets un pilsētas arvien pletās plašumā, protams, arī praktiska vajadzība pēc kurpēm strauji auga – ar plikām kājām vai pastalās gluži pa lielpilsētu neskriesi. Ja man kāds pajautā tiešu jautājumu, kad bērnam ir vajadzīgi pirmie apavi, es par atbildi uzdziedu: “Dar man tēvis pastaliņas, skolā ieti man gribās.” – apavi bērnam ir nepieciešami iziešanai sabiedrībā, tā pauž pat latviešu tautas mantojums, jo to pieprasa sociālās normas, nevis cilvēka fizioloģija. Arī Klaudija Hēla smaidot teic: “Ja bez kapes un supinatora nevarētu iztikt, tad latvieši savās pastalās sen visi būtu plakano pēdu tauta.”

Laikā no 1930ajiem līdz pat 1970ajiem gadiem notika strauja apavu evolūcija un, ja runājam tieši par bērnu apaviem, tad tie tika pamatīgi “medicinizēti”, lielākā daļa ražotāju solīja ar apavu palīdzību novērst kāju vēršanu uz iekšu vai āru, pareizas pēdas veidošanos utt. Apavi izskatījās gluži kā ortopēdiskie, bija stīvi, augstām kapēm, pamatīgi sašņorējami vai sasprādzējami, lai mazais, kurš tādos pretdabiskos objektos ietērpts centās no tiem atbrīvoties, to nekādā gadījumā nevarētu izdarīt. Kādā brīdī (precīzāk 1948. gadā) ASV šāda apavu saukšana par veselīgiem, ortopēdiskiem utt. pat tika aizliegta ar likumu, jo apsekojot vairākus ražotājus, tika secināts, ka viņu rīcībā nav nekādu medicīnisku pētījumu, lai paustu šādus apgalvojumus.

Ja ielūkojamies jaunāko laiku apavu vēsturē, īpaši izceļot bērnu apavus, tad vēsturiski vairums bērnu sākot no 1970ajiem gadiem lielāko daļu gada pavadīja stīvos skolas apavos, bet vasarā valkāja “botas”, jo sākās skriešanas bums un sporta apavu valkāšana, kas saistījās ar prestižu un mūsdienīgu dzīvesstilu, kļūva mežonīgi populāra kā pieaugušajiem, tā bērniem. Kā apgalvu V.A. Rossi, ietekmīgi apavu ražotāji visā pasaulē vairāk koncentrējās uz vispārīgu reklāmu un propogandu, “izglītojot” vecākus un speciālistus par apaviem, kas “veicinās veselīgu bērna kājas attīstību” – bukleti, priekšlasījumi, veikalnieku instruēšana, padomi vecāku žurnālos un tml. kanāli tika izmantoti, lai komunicētu “pareizā” apava standartu. Taču vēl arvien nemaz neieguldīja īstos medicīniskos pētījumos, kādiem tad patiesībā būtu jābūt veselu kāju saudzējošiem apaviem. 1981. gadā klajā nāca apjomīgs pētījums, kas apgāza vairākus no mītiem, kuros apavu propaganda tika balstīta. Taču šī pētījuma rezultāti tika pārprasti un kā tika noliegti cietie “ortopēdiskie” apavi, tā kā labais pretspēks tiem tika slavēti sporta apavi. Tomēr greizi, jo tām ir ne mazāk trūkumu – tikai citi  Latvijā, tāpat kā lielākajā daļā PSRS, botas, protams, bija liels deficīts un stīvos apavus turpinājām aut kājās arī vasarā, jo savādāku nebija. Puslīdz veicās tiem, kas skraidīja kedās.

Kas skumjākais – arī mūsdienās “dinozaurs nav pakustējies ne pussoli uz priekšu” un apavi arvien tiek pārdoti pēc tiem pašiem principiem kā pirms gadiem 40-50, bet ražots tiek tas, pēc kā ir pieprasījums – pēc “pareizajiem” apaviem. Tā rezultātā faktiski nevienam Rietumu pasaules pieaugušam cilvēkam nav atrodama vesela un pilnīgi nesamaitāta jeb normāla kāja. Ar “normālu” saprotot to kāju, kāda ir aptuveni vienam miljardam cilvēku, kuru kultūrā kāju apaušana nav norma. Profesors apgalvo, ka gandrīz 95% no rietumu pasaules cilvēkiem kājas ietekmēšana aizsākas bērnībā un pat bēbīša vecumā, valkājot anatomiski neatbilstīgus apavus.

Vai jums neliekas dīvaina apava forma?

Ja jūs palūkosieties uz normālu pieauguša cilvēka, kurš nekad nav nēsājis apavus (ja vien tādu pazīstat) pēdu, tad redzēsiet, ka tā ir plata, ar izplestiem vēdekļveida pirkstiem. Tieši tāda pati pēdiņa ir maziem bērniem. Un tad mēs šo pēdiņu ar izplestajiem pirkstiem, izplūdušo kontūru, ieaujam apavā, kurš visbiežāk ir šaurāks par pēdu, tā purngals ir noapaļots, tiecoties veidot smailāko daļu vietā, kur nemaz neatrodas pēdas tālākā vieta.

Piemēram, šajā attēlā redzama apava neatbilstība pieauguša cilvēka pēdai (turklāt tā jau vairs nav galīgi apavu neskarta pēda) – bērnam klājas vēl ļaunāk, jo viņa pēdiņa tiek “savaldīta” pamatīgāk, jo reti kad apavu ražotāji tiešām rada apavu bērnam nevis samazina pieaugušā apava siluetu. Šādu apavu nēsāšana ikdienā tiešām formē bērna kāju, tā veido mūsu sabiedrībai pieņemamu pēdas siluetu, kas atbilst mūsu kultūras un laikmeta priekšstatiem. Pavadot šādos apavos vairākas stundas dienā, kāja pakļaujas, jo kauliņi vēl ir mīksti, burtiski skrimslīši. Tā sašaurinās, mainās pirkstu izvietojums… un samazinās pēdas atbalsta laukums. Kāpēc tas vajadzīgs? Ej nu zini… tā pieņemts. Protams, ka daudzkārt labāk būtu, ja kurpes siluets atbilstu reālai cilvēka kājai, sevišķi bērniem būtu paplatināta pēdas priekšējā daļa, lai pirkstiņiem ir kur brīvi kustēties, pēda netiktu mākslīgi iegrožota un sašaurināta atbalsta virsma.

Cilvēka pēda ir ļoti ļoti mazs atbalsta laukums pret cilvēka vispārējo ķermeņa masu, turklāt cilvēks ir vienīgais zīdītājs, kas pārvietojas stāvus pilnīgi vertikāli un tādējādi visu savu svaru balsta uz vertikāli pozicionēta mugurkaula – bet pat stāvēšanā piedalās 650 muskuļi un 208 kauli. Tā ir sarežģīta mehānika, kur ik milimetram un detaļai ir nozīme. Paeksperimentējiet – pamēģiniet noturēt plaukstā 5×5 cm lielu kubiņu. Vienkārši… Bet pamēģiniet nobalansēt 5 cm diametrā metru garu nūju. Tas prasa daudz nopietnāku koncentrēšanos, vai ne? Tāpat ir ar cilvēka ķermeni tā garās vertikālās proporcijas dēļ. Un samazinot atbalsta laukumu, mēs šai balansā būtiski iejaucamies…

Papēdis…

… iejaucamies arī paceļot papēdi augstāk kā purngalu. Es neaģitēšu pret dāmu augstajiem papēžiem, taču pati šādus uzvelku vairs tikai svētku reizēs. Bet bērniem paaugstināta papēža daļa būtiski ietekmē kājas un stājas attīstību. Kā?

Lūk, attēlā redzama sieviete uz 5 cm augsta papēža – pavisam mazs ikdienišķu kurpju papēdīts. Tīri teorētiski tas viņas stāju mainītu kā attēla vidū. Protams, tā nav iespējams stāvēt un labajā malā redzams, kā mainās stāja, lai kompensētu izmaiņas pēdas novietojumā saglabājot taisnu svara asi. Pieņemsim, ka šai sievietei augums ir 170 cm, tātad 5 cm ir nepilni 3 % no viņas auguma. 80 cm garam bērniņam gada vecumā tātad pat 2 cm papēdītis radītu identisku efektu. Tātad apavi, kuru purngala un papēža daļas starpība jeb kritums ir ~2 cm patiesībā būtiski kropļo bērna stāju, jo maina balansu jeb svara izvietojumu uz pēdas. Dabiski stāvot ar basām kājām cilvēka svars ir pilnīgi vienmērīgi izlīdzināts pa visu pēdu sadalot to 50:50 uz purngalu un papēdi. Izmainot šo proporciju, izmainās teju vai ikviens muskulis un kauls ķermenī, jo nobīdās smaguma centrs, būtiskas izmaiņas notiek ceļgalos, iegurnī, mugurkaulā, izmainās krūškurvja tilpums, tātad tas ietekmē pat mūsu elpošanu un asinsriti, centrālo nervu sistēmu. Pat galvas sāpes var būt saistītas ar apaviem ar papēdi. Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka šāda iejaukšanās maza bērna līdzsvarā ne vien traucē viņam pārvietoties konkrētajā mirklī un apgūt kustību prieku, bet atstāj ietekmi ilgtermiņā.

Pierādīts, ka paaugstinātais papēdis augot arī sekmē saīsinātas ahileja cīpslas veidošanos. Kādu dienu vēroju bērnu raidījumu, kurā mazie izzinātāji viesojās pie svarcēlājiem. Svarcēlāji ierādīja mazajiem celšanas paņēmienus no tupus stāvokļa. Viņi aicināja mazos – tādus sākumskolniekus – notupties uz pilnas pēdas – pilna atbalsta laukuma. Domājiet daudzi to varēja? Viens no 5-6 bērniem. Pārējie tupās ar piepaceltu papēdi. Pamēģiniet pietupties – vai jūs tupat uz pilnas pēdas? Nē. Jo apavi jau darījuši savu. Citrreiz runāju ar kādu dūlu par dzemdību pozām. Viena no dabiskākajām būtu dzemdēt tupus. Diemžēl rietumu pasaules sievietēm tas ir teju neiespējami, jo mēs nespējam ilgstoši tupēt, jo darām to uz nepilnas pēdas un mums ir daudz apgrūtinošāk turēt līdzsvaru. Taču pavērojiet mazuli, kas tup smilškastē vai pie savām spēļlietām – viņš to dara uz pilnas pēdas bez jel kādas piepūles. Viņš tā nevarēs, ja valkās apavus ar piepaceltu aizmugurējo daļu.

Un sabiezināts papēdis ietekmē arī gaitu. Tas amortizē saņemto triecienu un veicina papēža saskari ar virsmu. Taču normāli cilvēks staigājot un sevišķi skrienot nemaz nepieskartos pie virsmas ar papēdi vispirms, bet gan vairāk ar pēdas vidusdaļu un priekšējo daļu…

Arkas jeb pēdas velve un supinators

Tieši tāpēc cilvēkam ir pēdas velve. Jo arka – kāda ir arī pēdas velve – ir unikāla konstrukcija, par kuru vislabāk jums pastāstītu arhitekti. Tā ir pilnībā spiediena atkarīga un jo spēcīgāks ir spiediens no augšas, jo pamatīgāk to tur balsti, kas šajā gadījumā ir pēdas priekšējā daļa un papēdis. Turklāt patiesībā cilvēka pēdu balsta pat 3 šādas savstarpēji saistītas arkas, kuru centrs atrodas tur, kur cilvēka svara viduslīnija. Pēdas velve cilvēkam darbojas kā amortizators – uz katra soļa tiek saņemts spiediens no augšas, pēda savas elastības pēc izlīdzinās, tā sadalot spiediena spēkus uz balsta punktiem, un atkal atgūst savu formu. Savukārt, ja cilvēkam kājās ir apavi ar supinatoru, tad pēdas velvei nav iespējas izstiepties garenvirzienā un šī amortizējošā funkcija zūd. Turklāt tiek izjaukts unikālais arkas spiediena mehānisms un patiesībā tas darbojas pat pretēji, jo veidojas spiediens no apakšas un tātad samazinās arī balsta punktu atbalsta spēks. Saka, ka ja arhveida tiltu balstīs no apakšas un pa to turpinās braukt pāri, tas sabruks. Līdzīgi iznīcinoša ir apavu ietekme uz pēdām.

Daudzkārt ārsti iebilst, ka šīs patiesības vairs nav spēkā mūsdienās, jo mēs pārvietojamies pa asfaltu un cietām, gludām virsmām. Tomēr dr.Rossi tam nepiekrīt – viņš atsaucās uz rikšām Āzijas valstīs, kā arī kuģu krāvējiem Bombejā, Singapūrā u.c., kas galvenokārt pārvietojas kailām kājām pa tādu pašu segumu, kādu ik dienas apavos minam mēs un viņu pēdu vēlves ir vislabākajā kārtībā, spēcīgas un labi attīstītas.

Turklāt dažādos pētījumos ir pierādīts, ka atbalstot pēdu ar supinatoru, veidojas korsetes efekts – konkrētā konstrukcija balsta pēdu, taču veicina muskuļu atrofiju velvē, jo tā vairs nepilda izstiepšanās un sākuma pozīcijā atgriešanās kustību, bet kļūst statiska – līdz ar to netrenējas muskuļi, kas galvenokārt veido pēdas velvi. Tātad apgalvojums, ka maza bērna apavā jābūt supinatoram, lai veicinātu velves veidošanos pilnīgi nekādi nevirknējas loģiskā ķēdītē ar augstāk aprakstīto. Patiesībā būtu jābūt gluži otrādi – jo lokanāka un mazāk balstoša ir pēdas zole, kas ļauj dabisku kustību, jo lielākas cerības, ka bērnam attīstīsies dabiska pēdas velve.

Elastīga un plāna zole…

… nozīmē to, ka tai jābūt lokainai. Taču tai jābūt lokainai nevis kaut kur pēdas priekšdaļā, bet vēlams visā garumā. Tādēļ, ka vietai, kur tā lokas ir ĻOTI liela nozīme. Tai ir jālokās tur, kur ir locītava, nevis 1 cm pirms vai pēc tās (skat attēlu). Tas ir iemesls, kāpēc speciālistu rekomendētā rezervīte izaugšanai patiesībā ir koks ar diviem galiem. No vienas puses, protams, ka bērna pirkstiem apavā nevajadzētu būt iespīlētiem, ko pieminēju jau augstāk aprakstot apavu pieņemtās formas, no otras puses, ja iegādājamies apavu, kurā pēdiņa atvirzīta daudz vairāk atpakaļ nekā paredz tās siluets, tad var gadīties, ka apava un pēdas reālā liekšanās līnija nemaz nesakrīt.

Pilnīgi nav saprotams, kādēļ ražotāji visbiežāk veido bērnu apavu zoles neadekvāti biezas, jo bērns patiesībā nespēj tās novalkāt līdz caurumiem: pirmkārt, tāpēc, ka izaug no apaviem daudz ātrāk, kā tie nodiltu, otrkārt, tāpēc, ka bērna svars ir salīdiznoši mazs, tādēļ berze ir ievērojami mazāka kā pieaugušo apaviem un nav pamata veidot bērna zoles kā armijas zābakiem.

Jāpiezīmē, ka pat viegli rokās saliecama zole samazina pēdas lokanību par aptuveni 50-60%. Lūk, vēl vienā zīmējumā redzama basa kāja kustībā un kāja vidusmēra apavā, kura zole pat puslīdz lokās. Tieši šī iemesla dēļ, ražotāji bieži ir spiesti veidot piepaceltu purngalu, kas vēl vairāk kropļo kājas novietojumu un mazina līdzsvaru un stabilitāti. Sevišķi svarīgi tas ir mazam bērnam – kādreiz pavērojiet, kā nesen staigāt sācis mazulis mēdz savilkt pirkstiņus burtiski iekrampējoties virsmā. Ta bērns izjūt lielāku stabilitāti un labāk balansē uz zemes. Tam ir būtiska nozīme staigājot un piepaceltie purngali tikai mazina šo stabilitāti… un kājas kustību. Jo principā notiek tāda kā šūpošanās – pārvelšanās no papēža uz purngalu nevis kājas saliekšana. Kāja kurpes iekšienē nelokās. Esat ievērojuši – līdzīgi zoles nelokanību kompensē koka tupelēm. Un kāja līdz ar to netiek nodarbināta, muskulīši neattīstās, pēdiņa veidojas nedabiska, atrofa.

Augsta kapīte, kas stabilizē kājiņu – priekš kam?

Dauzi apgalvo, ka stingra kapīte kājiņas stabilitātei ir obligāti nepieciešama. Izņemot dažus tiešām medicīniski pamatotus gadījumus, kad bērnam ir vērojama pārmērīga pronācija un potītes griešanās uz iekšu, bērnam ir vajadzīga maksimāla brīvība nevis saturēšana un balstīšana jeb iejaukšanās. To pašu iemeslu dēļ, kas jau minēti iepriekš – trenēt muskuļus var tikai tos darbinot nevis iegrožojot. Sevišķi skumji, kad apavus ar augstu kapīti meklē pavisam maziem bērniņiem, pirmās kurpītes un tml. Bērns agrīnā vecumā, kas tikko sācis celties kājiņās, vēl lielāko ties rāpo, lai nokļūtu no punkta A uz B. Augsta kape padara neiespējamu rāpošanu ar paralēlām pret zemi balstītām pēdiņu virspusītēm. Attiecīgi bērns sāk izvērst pēdas vai griezt uz iekšu un asimetriski nodarbina arī pārējās locītavas un muskuļus – asimetrisku kustību iegūst ceļgali un galvenais – iegurnis. Kad mazais pēcāk sāk staigāt, tad gan ir problēmas ar gaitu – bērns iespējams vērš uz iekšu purngalus, sākas problēmas ar pronāciju un atkal ir nepieciešams iejaukties un koriģēt. Turklāt šādi apavi, kas nav ēryi rāpošanai steidzina bērnu meklēt citus ceļus – staigāt. Bērns ātrāk būs uz kājām, gan tāpēc, ka rāpot kļuvis neērti vai pat sāpīgi, gan tāpēc, ka sajūta, ka kājiņas ir stabilas, neļogās, kalpo kā signāls, ka nu ir laiks celties un iet. Jo tieši tā bērns uzzina, ka ir gatavs iešanai – viņš ceļas kājās un mēģina nostāvēt bez pieturēšanās. Kad viņš to spēj, ir gana stabils, viņš sāk staigāt. Ja viņš vēl nejūtas stabils, viņš atliek staigāšanu uz vēlāku laiku – bērni, atšķirībā no mums, uzticās dabas balsij un nezin, ka viņus māna…

Pēc iespējas daudz basām kājām

Vislabāk būtu staigāt basām kājām. Pēc iespējas daudz. Jo tikai staigāšana basām kājām veido dabisku gaitu. Normāli cilvēka “pēdas ceļš” ir no pēdas vidusdaļas ārējās malas uz purngalu un tikai tad papēdi un vidusdaļu tuvinot zemei. Tas ir gan jau aprakstītās amortizācijas dēļ, gan tamdēļ, ka pēdas vidusdaļā koncentrējas visvairāk nervu galu un tādā veidā cilvēks instinktīvi sargā pēdu no savainojumiem. Ja kādam bērnam fizioterapeits nozīmēs vingrinājumus, lai trenētu pēdiņas pret plakano pēdu, tad tas ko bērnam liks darīt vispirms – staigāt uz pēdiņu ārējām malām un pirkstgaliem. Jo tā trenējas pēda. Trenējas pēda, kuru mēs ikdienā apavos atrofējam, jo šīs kustības izpaliek. Un izpaliek daudzas citas kustības. Pasēdiet mazam bērnam blakus kaut minūtiņu, kamēr viņš rotaļājas ar klucīšiem – viņa kājas nepiedalās? Protams, ka piedalās, viņš kustina pirkstus, savelk pēdiņu, groza potīti – paskaitiet kustības minūtē. Ja bērnam būtu kājās apavs, viņš to nedarītu. Tāpēc es pilnībā nepiekrītu speciālistiem, kas saka, ka pa gludu grīdu jau var skraidīt arī kurpītēs – tāpat tur nav nekā, kas bērna pēdiņu kairinātu – bērns pēdu kustina bez ārēja kairinājuma, viņš to trenē, sagatavo visas dzīves staigāšanai. Arī jūs kustināt basas kājas. Un daudz mazāk kustināt apautas.

Apaujot kāju cilvēks maina gaitu, pat ja apavi ir izcili, tuvu ideāliem, viņš nesaudzīgāk izturās pret savu pēdu, triec pret zemi papēdi, jo zaudē sensorās izjūtas. Lielā mērā gaita ir saistīta ar virsmu, pa kuru staigājam. Un tam ir sakars ar smadzenēm, jo saskaroties ar virsmu pēda signalizē par virsmas reljefu, cietumu utt. un pēda atbilstoši reaģē. Pa cietu gludu virsmu cilvēka basa pēda iet pavisam savādāk, kā pa mīkstu un nestabilu smilšu liedagu, pēdas muskulīši un viss cilvēka ķermenis ieņem atbilstīgu muskuļu stāvokli, balansu, virsmai, pa kuru pārvietojas. Bieži vien vecāki sūdzas, ka bērns apavos skrienot krīt, ķeras kājas. Ne vienmēr tas ir saistīts ar neatbilstīgu izmēru. Tam bieži sakars ir ar pēdas ierobežoto lokanību UN šo sensoro atbildes saiti ar smadzenēm – kājas nezin, pa kādu virsmu tās skrien un nevar tai pielāgoties, jo ir apautas.

Doktors Viliams A Rossi aprēķinājis, ka gadā aptuveni 2900 stundas bērns pavada miegā, protams, bez apaviem un apavos kājiņas ir ieģērbtas aptuveni 8400 stundas (!). Ja mēs kaut vai atmestu ieradumu telpās valkāt apavus, neapauto kāju brīvībai klāt nāktu aptuveni 3000-5000 h. Vai tas nebūtu lieliski? Tūkstošiem stundu dabiskas kustības, attīstības un augšanas mazajām pēdiņām. Tajās atlikušajās stundās …

Apavi, protams, ir vajadzīgi

…mēs nedzīvojam Āfrikā un kājas mēdz salt. Mēs dzīvojam pasaulē, kur tās var arī viegli savainot ar kāda neuzmanīgi nomestu stikla lausku vai ko citu. Taču valkāt tos vajadzētu tikai tur, kur tas patiesi nepieciešams. Un izvēlēties rūpīgi, ko vilkt kājās.

Saviem bērniem mēs meklējam apavus ar 0 grādu zoles kritumu – tātad pilnībā bez papēža pacēluma, turklāt meklējam pēc iespējas elastīgus apavus ar plānu zolīti. Un lūkojam, lai apavi ir ar plašu purngala daļu, lai pirkstiņi pēc iespējas maz tiktu saspiesti un saglabātu to dabisko formu.  Novēlam arī jums tādus atrast.

Reizēm, vērojot, kā pavadu laiku ar saviem bērniem mājās darba dienas beigās, kāds varētu domāt, ka esmu gauži slikta mamma. Es vienkārši ļauju viņiem spēlēties. Mūsu jaunajā mājvietā ir atvēlēta neliela telpa rotaļām – spēļu stūris – tāda kā neitrālā zona, kur glabājas mantas, kas nav nevienam konkrēti dāvinātas, dažādi radošie materiāli, mūzikas instrumenti, koka spēļu vilciens, garāža u.c. svarīgas lietas. Savai ērtībai tur ierīkoju arī dīvānu, kurā es zvilnu, lasot žurnālu vai pastrādājot darbiņā nepadarīto… Jo kā izrādās, vislabāk bērnam ļaut spēlēties pašam. Bieži vien tas, ko bērniem šajā vecumā ļoti vajag, lai jūs esat līdzās. Laiku pa laikam puikas mani pasauc, izrāda uzzīmēto, uzbūvēto vai izstāsta īsu stāstu par tajā brīdī spēlēto spēli. Mēs to pārspriežam un viņi atkal iegrimst spēļu pasaulē, bet es savā darāmajā… Esmu tur līdzās. Un cenšos šādu brīvas spēlēšanās laiku atveltīt viņiem pēc iespējas daudz. Jo nereti vecāki un pedagogi nemaz neapzinās, ka brīva rotaļāšanās ir praktiski izzudusi no pirmsskolas vecuma bērnu ikdienas. Daudzās pirmsskolas izglītības iestādēs bērni tiek pāragri intensīvi izglītoti – rūpīgi saplānotais laiks dažādām pedagoģiskām aktivitātēm bērndārzā tiek papildināts ar pulciņu un nodarbību apmeklējumiem pēcpusdienā un bērniem arvien mazāk laika atliek vienkāršai sevis piedzīvošanai jeb brīvai spēlei. Tomēr tā ir neaizstājama bērna attīstībai, sevišķi pirmsskolas – 3 līdz 6 gadu – vecumā. Tieši tādēļ rakstīju šo rakstu, lūdzot palīdzību mūsu Robina bijušajai audzinātājai no Rīgas Valdorfa pirmsskolas un Kristīnei Tomsonei no “Ketes mājas”.

Kas ir brīvā spēle?

Bieži jau pašas spēles definēšanai traucē pieaugušo racionālisms un skatu punkts, jo spēle tiek uzlūkota kā līdzeklis bērna sagatavošanai un attīstībai jeb izglītošanai. Tādēļ, uztverot brīvo spēli jeb rotaļāšanos kā pedagoģisku instrumentu, paslīd garām tās galvenā nozīme un tā it viegli tiek aizstāta ar citām mērķtiecīgi izglītojošām nodarbēm. Tomēr ikvienam bērnam ir nepieciešams pēc iespējas daudz brīvas spēles, lai attīstītos viņa harmoniska personība un viņš augtu par iniciatīvas bagātu cilvēku. Spēle jeb rotaļāšanās ir process, kura kodols ir brīva rīcība, kas audzina pats sevi. Šai nodarbei nav cita mērķa kā pati spēle. Un tās mērķis nav sasniegt kādus rezultātus vai ko apgūt, lai gan, nenoliedzami, procesa gaitā tas notiek. Tā ir brīvi izvēlēta, paša bērna iekšēji motivēta rīcība, kurai nav mums pieaugušajiem saskatāms ārējs mērķis vai ieguvums. Rotaļāšanās var būt jebkas – kāda cita cilvēka darbības vērošana, vietas vai priekšmeta izpēte, jaunas spēles izdomāšana vai kāda radoša pašizpausme. Pat sapņošana ar atvērtām acīm. Rīgas Valdorfskolas pirmsskolas pedagoģe Sarmīte Gurgāne norāda: “Kāds bērns varbūt pat nespēlējas – tikai vēro. Mums it kā liekas, ka viņš taču neko nedara. Bet tā ir viņa spēle, viņš uzkrāj sevī šīs “zināšanas” un kādu dienu viņš radīs tām pielietojumu un, iespējams, rotaļāsies daudz aktīvāk kā citi.” Brīvas un neierobežotas spēles galvenais jautājums ir “Kā?” nevis “Kas?” vai “Ko?”. Spēle ir orientēta uz procesu un tajā nepastāv “pareizi” vai “nepareizi”, tajā pastāv problēma un risinājumu meklējumi, bērna paša pieredze salīdzinot alternatīvas, kā šo izvirzīto problēmu līdzsvarot. Šī problēma ir dots lielums, bet svarīgi ir tas, kā bērns šo problēmu identificē un risina – tieši tas ir viņa individuālais pienesums, kas ir unikāls ikvienā dzīves situācijā: kā tiek ripināta vai mesta bumba, kā lelle tiek nesta, likta gultā vai izjusta, kā šūpolēs tiek sadalīts svars, lai tās iekustinātu un tml. Un svarīgi, ka šajā starptelpā starp problēmu un risinājumu, bērns izjūt brīvību savos meklējumos, jo tieši tur rodas pētniecība un attīstās mazā personība. Darbība, kas rodas no spēles, nes sev līdzi ne vien evolūciju, bet arī involūciju – iešūpojoties kustās šūpoles un tas ir tas, ko mēs redzam no ārpuses, bet arī bērns sevī rod iekšēju atrisinājumu izvirzītajai problēmai un gūst pieredzi, katru reizi citādu, pat ja no ārpuses mums iznākums šķiet vienāds, jo pie šī iznākuma mazulis nonāk caur citu ceļu, citos apstākļos, garastāvoklī, intuitīvi pārbaudīdams dažādas alternatīvas un tieši tas ir iemesls, kādēļ nav tik daudz svarīgs rezultāts, cik liela nozīme ir procesam un izzināšanai, jo spēle ir daudzšķautņains izpētes process. Tādēļ nav iespējams kādam iemācīt iešūpot šūpoles pašam, neiesēžoties tajās un to nepaveicot, jo šo sajūtu ir jāizjūt, šīs līdzsvara svārstības ir jāsarindo un tikai caur personīgo pieredzi bērnam ir iespējams gūt zināšanas. Un gluži tāpat bērns kā mazs cilvēks sava dzīves ceļa sākumā, gūst pieredzi it visā caur izziņas procesu. Bērndārza “Ketes māja” vadītāja Kristīne Tomsone norāda: “Cilvēkam pats galvenais dzīvē ir pieredze. Tā veidojas cilvēka būtība – caur to, ko viņš pats ir pieredzējis viņš aug un attīstās.” Un pieredzes gūšanas tīrākā forma ir tieši brīvā spēle, kas ļauj pārdzīvot sevi neskaitāmās lomās un situācijās.

Brīvās spēles šķēršļi mūsdienās

Lai arī par brīvo spēli mūsdienu pedagoģijā tiek runāts ļoti daudz (daudz vairāk kā manā bērnībā), tomēr nereti diemžēl tie ir vairāk vārdi, zem kuriem paslēpusies pedagogu motivēta rīcība un noteikts, ierobežots laika sprīdis, kurš ir atvēlēts šai brīvajai rotaļai gluži kā mācību stundai, pēc kuras seko kāda cita ieplānota pedagoģiska aktivitāte. Turklāt nereti šai brīvajai spēlei tiek sagatavots ļoti daudz materiāla, kas pavisam neuzkrītoši virza bērna rotaļu un patiesībā to ierobežo, laupa iniciatīvu. Taču galvenokārt brīvā spēle ir atadarināšana un tas, ko bērni tiecas atdarināt visvairāk ir “dzīvais” jeb “īstais” darbs. Un jo vairāk viņi šo īsto darbu var vērot un vairāk laika bērnam tiek dots brīvi izspēlēt redzēto un pārdzīvot to sevī, jo labāk. Agrākos laikos zemnieki darbojās savās saimniecībās, veikdami ikdienas darbus, bet bērni atradās līdzās – viņiem tika pievērsta maz mērķtiecīgas uzmanības, bet viņiem bija vairāk iespēju vērot un vaļas atdarināt līdzās redzēto. Speciāliste ar nožēlu atzīst, ka mūsdienās iespēju vērot šādu īstu darbu bērniem ir arvien mazāk: “Ļoti reti kad bērnu redz šādu īstu radošu darbu, ko cilvēks dara ar iedvesmu – vai tas būtu radošs, atmatniecisks vai praktisks darbs.” Mūsdienās šo pieaugušo cilvēku dzīvo darbu aizstāj daudz intelektuāla darba, ko bērni no malas nevar saredzēt un tātad arī atdarināt ne. Tas, ko bērni visbiežāk redz ģimenē kā īstu darbu, ko vecāki veic ar sirdi un dvēseli, ir ēst gatavošana un bērnu aprūpe, ko, loģiski, bērni arī visbiežāk izspēlē savās brīvajās rotaļās. Viņi atdarina arī citur noskatītas ainas apkalpojošā sfērā – kafejnīca, veikals, ārsta kabinets – tās ir sadzīves situācijas, ko viņi izspēlē un iztēlojas sevi šajās lomās. Taču jo dažādākas īstā darba šķautnes bērns redz, jo plašāku dzīves pieredzi viņš gūst un var izrotaļāt savās rotaļās, kas savukārt nākotnē viņam palīdz rast savu vietu dzīvē un īstenot savu patieso aicinājumu. Mēs taču visi zinām, ka vislaimīgākie cilvēki ir tie, kuru darbs ir arī viņa vaļasprieks. Taču tikai atrodot to paša spēkiem nevis pieprasījuma vadīti, cilvēki var sekot šim aicinājumam no sirds. Un tam ir vajadzīga personīga pieredze, tādēļ jo plašāku pieredžu spektru saviem bērniem ļausim pārdzīvot bērnībā savās rotaļās, jo drošāk, ka īsto dzīves ceļu nākotnē viņš atradīs pats. Otrs būtisks šķērslis no sirds izspēlēties mūsdienās bērniem ir laiks jeb tā trūkums. Bērniem brīvajai spēlei tiek dots mazāk laika, jo izglītošanās caur brīvu spēlēšanos mūsdienās tiek aizstāta ar dažādām pieaugušu cilvēku virzītām nodarbēm vai izklaidi – bērni ne vien pārspīlētā daudzumā patērē medijus, bet arī tiek pāragri intelektualizēti, apmeklējot neskaitāmus pulciņus, nodarbības un atliek pavisam maz laika pabūt pašam ar sevi. No vienas puses vecāki vēl labu saviem bērniem, vēlas viņus nodarbināt – izglītot vai izklaidēt, lai aizpildītu viņu brīvo laiku, bet no otras puses neapzināti atņem iespēju bērniem pašizglītoties caur rotaļām un “garlaikoties”, tādējādi motivējot sevi radošām rotaļām.

Garlaikošanās

S.Gurgāne norāda, ka ir sava daļa taisnības atziņā, ka garlaicība veicina radošu rotaļu jeb brīvo spēli. Tomēr ir svarīgi izšķirt divas dažādas garlaicības. Vienā gadījumā mums tikai izskatās, ka bērns garlaikojas, bet patiesībā viņš vēro un uzkrāj sev pieredzi caur vērošanu, lai kādā brīdī šīs akumulētās zināšanas pielietotu praksē. Šajā “brīvajā spēlē” iejaukties ir tikpat nepiedodami, kā pārtraukt aktīvu bērna darbošanos, kura mums ir nepārprotami saredzama. Otrs garlaikošanās veids ir tad, kad bērns patiesi ir ierobežots savā brīvas gribas izpausmē un nesaņem iekšēju impulsu piedalīties notiekošajā. Tomēr arī šajā gadījumā nevajadzētu vedināt bērnu uz aktīvu rīcību, piedāvājot ierosmi rotaļām tiešā veidā, bet gan motivēt bērnu rotaļai ar savu ieinteresējošu darbošanos. “Bērni, kas jūtās patiesi garlaikoti, dzīvo iekšēji sašķelti. Ja šie bērni tiek ierauti kādā darbībā, tad līdz ar to viņi tiek novērsti no sevis, no saviem iekšējiem meklējumiem un pakārtoti tādam pasaules uzskatam, kuram nedarbošanās ir netikums un tikai darbīgs cilvēks var tikt uzskatīts par tikumisku.” savos darbos paužu atziņu Verners Kūfuss. “Tas, kurš maza bērna šķietamo pasivitāti vēlas aizstāt ar darbību, kuru pieaugušie uzskata par pareizu, pilnīgi pārprot to, kas bērnā īsti notiek.” Atminoties savu personīgo bērnības pieredzi S.Gurgāne norāda, ka vērā ņemams garlaicības katalizators ir arī vientulība, tādēļ bērniem pirmsskolas vecumā ir būtiski socializēties, sevišķi, ja mazajam nav citu brāļu un māsu līdzīgā vecumā, ar kuriem kopā izspēlēties. Šim nolūkam bērndārzs ir ideāla vieta, ja vien šajā pirmsskolas izglītības iestādē tiek atvēlēta pietiekama uzmanība brīvajai spēlei un viss tur pavadītais laiks nav aizpildīts ar izglītojošām aktivitātēm un izklaidēm. Nodrošinot bērnam piemērotu vidi radošām rotaļām un pašizpausmei kopā ar citiem bērniem, mēs sniedzam labāko izglītību, kādu vien varam vēlēt saviem bērniem pirmsskolas vecumā.

Kā motivēt brīvo spēli?

Lai no tiesas īstenotu brīvās spēles principus bērna ikdienā, mums būtu Rūdolfa Šteinera vārdiem runājot “tikai jābūt līdzās par labu piemēru” – nevis jādod bērnam impulss darbībai, uzdodot viņam konkrētus uzdevumu, bet gan jādarbojas pašiem, nodrošinot bērnam iedvesmojošu impulsu atdarināšanai. Turklāt jādod bērnam pēc iespējas daudz brīva laika šiem atdarināšanas mirkļiem, jo tieši rotaļāšanās ir bērna darbs pirmsskolas vecumā. Darbojoties arī jāpatur prātā, ka bērni nenošķir spēļu pasauli no reālās un “īsto” darbu no savām rotaļām. Pirmsskolas vecumā bērns vienlīdz reāli mazgā leļļu traukus iedomātā izlietnē, kā berž īstu šķīvi mammas uzraudzībā piešļakstinot visu virtuvi. Un viņa darbs nav orientēts uz mērķi jeb labi padarītu darbu – faktiski tā visa ir rotaļa, viņš to dara procesa un pieredzes dēļ. Tādēļ nav vērts bērnu mudināt uz kārtīgi paveiktu darbiņu, jo tā visa arvien ir spēle, kuru bērnam ir jāizdzīvo izdzīvošanas nevis rezultāta dēļ.

Praktiskas ierosmes brīvās spēles rosināšanai

• Vērtējiet augstu bērna brīvo laiku – pārskatiet sava bērna dienaskārtību – varbūt ir kāda nodarbība, no kuras varētu atteikties?
• Ierobežojiet mediju patēriņu – tā vietā labāk izstāstiet bērnam pasaku! Fantāzijas, kas veidojas no mutvārdu stāstiem attīsta bērna smadzenes būtiski savādāk, kā televīzijā redzēti multeņu varoņi.
• Nodrošiniet bērnam vienkāršas, fantāziju rosinošas rotaļlietas bez konkrētām detaļām! Vienkārša lupatu lelle, dabiska materiāla rotaļlietas bez konkrēta pielietojuma daudz vairāk rosinās bērna iztēli kā plastmasas figūriņas lomu spēlēm.
• Sakārtojiet rotaļlietas iedvesmojoši – lellei labāk gulēt gultiņā nevis stāvēt plauktā, bet dzīvnieku figūriņām veidot kopīgu ainiņu nekā tikt samestām rotaļlietu kastē.
• Pavadiet vairāk laika svaigā gaisā, veltiet mirkļus dabas vērojumiem!
• Dariet kopā “īsto” darbu – ļaujiet bērnam palīdzēt salocīt veļu, piebērt miltus mīklai vai kopīgi salabot kādu salūzušu mājsaimniecības priekšmetu – kopīgi izbaudiet procesu ne fokusējieties uz rezultātu!

Sen sen atpakaļ es rakstīju par valodiņas raisīšanos blogā. Droši vien šobrīd es domātu mazliet savādāk, citas lietas šķistu noderīgas. Jo ir pārsteidzoši, cik atšķirīgi ir bērni. (zinu, zinu, salīdzināt nedrīkst – un tomēr, tikai atšķirību iezīmēšanai 😉 )…

Robins savus pirmos vārdiņus izrunāja ap gadu, tie parādījās strauji un ļoti uzstājīgi – daži vienzilbes vārdi – “ba” (bumba), “pa” (lampa) utt. Taču viņš it jēdzīgi runāja jau pusotra gada vecumā un sasniedzot divus gadus runāja kā mazs Einšteins – teikumiem un rindkopām, vārdu krājums simtiem (kā toreiz teica Jurģis – viņš droši vien zina vairāk vārdus kā vidējais amerikānis 😉 )… Mazliet pēc 2 gadu vecuma viņš jau interesējās par dažiem burtiem, mācēja atpazīt savu burtiņu – R, E, M, T, V, O un dažus citus.

Klāss runāt sāka agri. Jau ap 7-8 mēnešu vecumu, ja atmiņa neviļ, viņš jau skaidri zināja, ko nozīmē attā, prata vēl dažus sadzīvē noderīgus vārdus. Tomēr valodas attīstība tik strauji neprogresēja un laikā, kad brālis jau runāja teikumiem, trallināja dziesmiņas pantiņiem utt., Klāss runā ļoti viduvēji. Protams, Robins viņam uzlicis augstu latiņu un zinu daudzus bērnus, kuri nerunā tā kā Klāss arī gadu vecāki. Tomēr Klāss daudz sliktāk artikulē skaņas, veido ļoti daudz savu vārdu un spītīgi no tiem neatbrīvojas utt.

Nu ļoti dažādi mums tie puišeļi. Es tikai nesaprotu, kāpēc… neredzu nevienu acīmredzamu iemeslu. Un biju priecīga, kad mūsu Dacīte izstāstīja par ļoti labu sociālo pedagoģi, kas prentatālās attīstības seminārā ļoti iedvesmojoši stāstījusi par valodiņas attīstību pat jau puncī… ieinteresējos un izlēmām uzaicināt Irēnu Hadaņonuku pie mums uz jauno vecāku skolu. Ļoti gribu dzirdēt, ko viņa stāstīs par valodas attīstību no punča līdz pat garajiem teikumiem jau šiten ārpusē 😉 Varbūt man izdodas rast atbildi uz jautājumu, kādēļ mani brālīši tik atšķirīgi ritina to savu valodiņas kamoliņu… Ja arī jums ir kādi jautājumi par valodas attīstību bērniem, droši pievienojieties uz semināru “Kā raisās valodiņa?” š.g. 30.augustā plkst. 17.00.