'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Maija pēdējā dienā pie mums atkal bija Klaudija ar lekciju par bērna attīstību – kaut esmu dzirdējusi visas viņas lekcijas reizes, katra ir savādāka un ikvienā dzirdu ko iepriekš nesaklausītu Tāda nu man priekšrocība. Šajā reizē lielāks uzsvars kā citkārt tika likts uz bērna spēju trenēšanu vs atklāšanu. Ar to gribu teikt, ka man dikti iepatikās atziņa, ka mēs esam ļoti veikli bērnam ietrenēt kaut ko jaunu, bet lai ļautu viņam pašam to atklāt – tas gan mums ne visai labi izdodas. Konkrēts piemērs šai tēmai bija sorteri jeb formu šķirotāju – Klaudija stāstīja, ka, protams, varam iegādāties savam mazulim sorteri ar daudz dažādām formām, kuras patiesībā visas ir tikai niansēs atšķirīgas un kubiskas, un iemācīt bērnam tās salikt pareizajos caurumiņos. Bet tā būs iemācīta, uztrenēta spēja – ne mazuļa paša atklāsme vai paša sperts solis attīstībā. Taču viņa ieteic tomēr izveidot sorterīti pašiem – paņemt parastu kurpju kasti un divas bumbas – piemēram viņa rādījā Oball Classic un Oball Mini – izgriezt kastes virspusē atbilstoša izmēra caurumus un ļaut, lai mazulis pats atklāj, ka vienā – lielākajā – caurumā var ielikt abas bumbas, bet mazākajā tikai mazo un lielākā nepadodas. Tāda lieta, ko mazais pats ar savu izpētes dziņu ir atklājis, bērna attīstībai dod daudz vairāk kā vecāku priekšā parādītas un ar lielu neatlaidību satrenētas iemaņas. Lūk tā

Šajā bloga ierakstā es gribu parunāt ar un par sievietēm. Tā ir tāda maķenīt smaga tēma, bet es tomēr no visas sirds aicinu par to mazliet aizdomāties, jo par to daudz labāk ir runāt, kā bāzt galvu smiltīs un izlikties, ka tas tamdēļ paies man garām. Tā nopietnā lieta ir krūts vēzis. Bet tai ir liela un gaiša puse – ja par to runā, atver acis un laikus pārbaudās, tad krūts vēzis ir veiksmīgi ārstējams. Tas ir iemesls, kādēļ es gribu uzrakstīt šeit pāris rindkopas arī par ne tik foršām lietām. Mani pašu tas ir skāris jau agrā bērnībā, kad šī slimība paņēma manu vecmāmiņu – foršo un mīļo vecmāmiņu, kas iemācīja man burtus un vēl lērumu visa kā laba. Un tādēļ es zinu, ka man kā cilvēkam, kuram ģimenē ir bijusi šī slimība, palielinās risks ar to saslimt. Es esmu tā katra devītā, par kuru runā šobrīd aktuālā reklāmas kampaņa – esmu riska grupā. Taču šī apziņa mani mudina pārbaudīties – kaut arī biežāk ar krūts vēzi saslimst sievietes pēc 50, pārbaudīties nenāk par skādi ikvienai jau krietni agrāk – www.veselaskrutis.lv rakstīts, ka sievietēm vecumā no 20 līdz 50 gadiem būtu ik mēneis jāveic krūšu pašizmeklēšana un vismaz reizi trīs gados pārbaude pie ārsta. Un sievietēm pēc 50 doties pie daktera vajadzētu vēl biežāk, turklāt viņām valsts apmaksā mamogrāfijas pārbaudi reizi 2 gados, tā ka laist garām iespēju būtu aplami. Un vēl mani uzmundrināja ziņa, ka bērniņa barošana ar krūti IEVĒROJAMI samazina risku saslimt ar krūts vēzi, tādēļ speciālisti iesaka barot mazuli ar krūti vismaz pirmos 4 mēnešus. Lūk, vēl viens iemesls barot mazo ar savu pieniņu Robinu esmu barojusi cītīgi, tagad mazo punčbēbi arī saēdināsim – savtīgi un forši Nu, lūk! Savu labo darbu esmu padarījusi – ceru, ka šo ierakstu izlasīs vismaz kāda sieviete un par to mazliet padomās. Tā esmu atsaukusies aicinājumam uzrunāt sev apkārt esošās sievietes un aicināt viņas pārbaudīties! Lūdzu, pārbaudieties! Un uzrunājiet arī jūs savas mammas, māsas, draudzenes – ļoti jau gribas domāt, ka nevienu tas neskars, bet ja nu tomēr, tad varbūt jūsu rokās ir izglābt kādu dzīvību. Jo, vēlreiz atkārtojos, krūts vēzis ir ārstējams, ja vien par to laikus uzzin.

Informācija rakstiņam atrasta www.veselaskrutis.lv

Uzgāju jauku fragmentu no sarunas ar Klaudiju Hēlu no šā gada žurnāla “Veselība” janvāra numura. Būs jādodas uz bibliotēku izlasīt viss raksts, jo fragments ir gluži mūsu gaumē Padalāmies!

„Pret zīdaini jāizturas cieņpilni. Tas nozīmē, ka zīdaiņa aprūpes laikā vajag sagaidīt viņa atbildes reakciju, paskatīties, ko viņš saka, nevis vienkārši ātri nomainīt autiņbiksītes,” stāsta fizioterapeite un četru bērnu mamma Klaudija Hēla.

„Kaut arī zīdainis neprot runāt, viņš atbild — smaida, raud, saviebjas, ar rokām parāda, ka kaut ko negrib, ziņkāri skatās, viņš var arī aizmigt, ja ir garlaicīgi. Zīdaiņiem, par priekšlaikus dzimušiem, ir tik daudz zīmju — viņi ar rokām aizver acis vai ausis. Tas ir sekundes jautājums, viņš parāda emocijas, tad nopūšas, un tur vari viņam skarties klāt. Jo viņš ir sapratis, ka viņu ciena.

Vienmēr iesaku iedomāties sevi bērna vietā — tu no rīta guli saldā miegā, kāds ienāk, iededz gaismu, skaļi uzsauc vai uzliek uz ādas aukstas rokas, un tev jābūt mierīgai, sirdsdarbībai normālai, elpošanai vienmērīgai. Tas nav iespējams! Bet cik bieži mēs tā darām saviem bērniem? Te arī ir atbilde — nevajag gaidīt, ka pret mums bērns izturēsies citādi. Ja rīkojamies necienīgi pret bērnu, nevaram cieņu gaidīt pretī. Ja zinu, ka bērnam nepatīk spilgta gaisma, man viņš jāmodina ar klusinātu gaismu un mīļiem vārdiem. Sākumā tas no vecākiem prasa daudz laika, spēju organizēt. Bet, tikko bērns saprot, ka tas nostrādā, viņš to neizmanto, jo mēs pēc būtības neesam ļauni cilvēki, mēs nedzimstam, lai kādam nodarītu pāri. Mēs gribam sadarboties, būt mierīgi, nevis kliegt viens uz otru, kaut gan tas diemžēl ir iedarbīgi.

Jau zīdaiņa vecumā cilvēks iemācās — ja es kliedzu, tad esmu ievērojams. To iemācīt var ļoti vienkārši — neiedziļinoties bērnā. Ja jūs prasītu vecākiem, kāda ir pazīme, ka bērns grib ēst, lielākā daļa teiktu — raudāšana. Bet, ja cilvēks raud aiz bada, tas jau ir izmisums. Viss ir nokavēts! Vēlmi ēst bērns parāda ar dažādām zīmēm — čāpstināšanu, roku kustināšanu. Viņš čāpstina arvien skaļāk un skaļāk un tad saprot — es te čāpstinu un kustinu rokas jau piecas minūtes, bet neviens nenāk, labi, pabļaušu. Viņš iekliedzas, momentā ierodas mamma, un viņš dabū ēst. Secinājums — turpmāk jākliedz! Nākamreiz viņš pamostas un kliedz uzreiz, jo saprot — tas ir vienīgais veids, kā saņemt uzmanību.

Tieši tāpēc esmu pārliecināta — ja mēs no paša sākuma ar cieņu attiektos pret saviem bērniem, sabiedrība ar laiku mainītos un nebūtu tik negatīva.

Bet šo visu es nezināju, kad auga mani bērni. Nedomāju, ka galīgi nošāvu greizi, kaut gan daudzas lietas esmu nokavējusi. Es nepadomāju, kā pārtinu savu bērnu, neparādīju viņam autiņbiksītes un nepastāstīju, ko darīšu. Vienkārši ātri izdarīju, tāpēc, ka vajadzēja. Neaizdomājos, ka zīdainis varētu saprast, kas pašlaik notiek, ka viņš ar laiku iegaumēs, kāpēc tu viņu liec uz pārtinamā galda, kāpēc parādi kaut kādu auduma gabaliņu. Bet viņš sapratīs, ka tagad tiks mainītas autiņbiksītes, nevis tīrītas acis.”

Fragmentu uzgājām portālā www.mammamuntetiem.lv

Šim blogierakstam droši vien maz nozīmes jums, bet man gribās ar kādu padalīties savās labajās sajūtas – vīrieši pie saviem pienākumiem (gan mazie, gan lielie), savukārt suņi šito nesapratīs Tad nu dalos virtuāli.

Tāda laba lēna sajūta… Citrreiz vienkārši tāpat, bet citrreiz tam ir labi zināms iemesls… šodien es zinu, kas mani pacēlis 5 cm virs zemes – savā muki.lv pagrabiņā esam īstenojuši vēl vienu no tām lietām, kas bija mans mazais sapnītis, tikai man māņticība – kamēr nav piepildījies, es par to skaļi nerunāju. Aizvakar Klaudija Hēla pirmo reizi ienāca pie mums ciemā jaunajā mājvietā pagrabiņā. Viņa nenāca nejauši, bet gan ir galvenā mana sapnīša sastāvdaļa – man tā gribējās, lai mūsu muki.lv pagrabiņā ir stūrītis, kur var sanākt mammas un paklausīties cilvēkus, kas iedvesmo mūs – muki.lv ģimenīti. Tagad mums tāds stūrītis ir un pirmās Klaudijas nodarbības aiz muguras. Atvadoties līdz citai reizei, cilvēki teica, ka super forši un paldies Ir laba sajūta Un dzirdēt visu to, ko Klaudija stāstīja… – lai arī nedzirdu vakardienas lekciju pirmo reizi, lai arī esmu vēl papildus tam daudz par šo lasījusi, runājusi ar Klaudiju – un tomēr man atkal un atkal ir kaut kas, ko sev likt aiz auss, ko paturēt prātā, sevišķi tāpēc, ka pēc iespējas cenšos to stāstīt cilvēkiem, kas nāk uz muki.lv nopirkt ko derīgu… bet tāda eiforiska sajūta nav pametusi mani pat pēc nakts miega. Un pa galvu rosās idejas par jaunām nodarbībām, lekciju tēmām, ko vēl palūgt Klaudijai pastāstīt… jo es nojaušu, ka viņa zin un prot izstāstīt vislabāk. Ak, cik labi ir tas, ka mēs viņu pazīstam

Vakardienas sarunas tēma bija “Bērna attīstība līdz gada vecumam” – izrunājāmies gan par to, kā vecākiem nevajag iejaukties bērna attīstībā, gan par rotaļlietām, kas noder rotaļām un nemaz nav rotaļlietas… par daudz ko. Vienkārši par tiem principiem, kā bērni aug – aug un izaug, mums ir tikai jābūt blakus kā atbalstam, palīgam un mammai… Šādas lekcijas būs vēl, jo pat tikai starp “savējiem” gribētāju bija TIK daudz, ka man bija priecīgi jāsarunā ar Klaudiju vēl daži papildus datumi. Savējie, tas nozīmē tie, kas saņem e-pastā jaunumus (šad un tad rakstām svarīgas ziņas) no muki.lv – tiem tad iespēju piedāvājām pirmajiem un redz kā sanāca, ka publiski izsludināt to nemaz neiznāca… Ja arī tu gribi saņemt muki.lv jaunumus e-pastā, tad noteikti padod ziņu uz muki.lv@inbox.lv un mēs tevi iegrāmatosim jaunumu saņēmēju adrešu grāmatā. Tā vieglāk nepalaist garām “ekskluzīvos” piedāvājumus un būtiskos jaunumus 😀 Bet būs, būs vēl Klaudijas nodarbības – viņa sacīja, ka pie mums ir labi un forši un tad jau droši vien sarunāsim ne vienu vien pasēdēšanu ar Klaudiju. Un man jau arī gribas vēl un vēl Bet kā Klaudija vakar teica: “Jums nekur nav jāsteidzās! Esiet pacietīgi!” – viņa gan to teica par bērnu attīstību, jo ikviens vesels bērns rāpo, sēž un staigā Bet man liekas, ka tajā visumā ir viena liela un dziļa jēga – vēl lielāka un globālāka kā bērna attīstība (lai arī tas nekādā gadījumā nav maz!), jo , manuprāt, tieši mūsu izmisīgā vēlme sasteigt it visu, katru nieku izdarīt mazliet ātrāk, ir pamatā daudzām aplamībām, kas mūs pārņēmušas…

lai saulaina un nesteidzīga diena!

Mūsu top5 Klaudija Hēla šodien akceptēja gandrīz bez komentāriem – tad jau būsim bijuši labi skolnieki Tāpat topā tika kā nemainīgs favorīts ielikta Obumba, Frack&Fischer grabulīšu izvēle pilnībā akceptēta un arī Bilibo Mini topā iederas, vien Klaudija piebilst, ka ap 5-6 mēnešiem mazajam vajadzētu vēl vienu papildus bļodiņu, kas ir lielāka, lai tajā var ko krāmēt iekšā. Par koka grabulīšiem Klaudija nebija ar mums vienisprātis – ar tiem vairāk grabināt varot vecāki, mazāk tur ko darboties bērniņam… Klaudija Hēla grozās starp mūsu plauktiem un norāda uz miega lupatiņām – Franck&Fischer Biba būtu viņas topā… mēs varam tikai piekrist – smuka viņa, stūros iesietie mezgliņi šķiet forši mazajam, strīpainais sarkanums mums arī patīk… nu re nu – tagad mūsu koptops kārtībā:

1. Oball

2. Franck&Fischer tamborētie grabuļi

3. Franck&Fischer Hjalte

4. Franck&Fischer Biba

5. Mini Bilibo

Un, pildot Klaudijai doto solījumu, piebilstu, ka šeit mēs runājam par rotaļlietām/bērnu mantiņām – jo mazulis var (un viņam pat vajadzētu) spēlēties ar daudz un dažādiem priekšmetiem – koka karotes, kārbiņas, lupatiņas, daždažādi mājsaimniecības piederumi (piemēram, putojamā slotiņa)… to visu noteikti ir jāiekļauj mazuļa spēļlietu arsenālā… un tomēr, vismaz mums liekas, un droši vien Klaudija piekristu, ka pārspīlēt ar mantiņām nevajag – 2-3-4 lietas un mazulim ir galīgi gana, lai darbotos ar tām līdz piekusumam… un tad jau atkal varam ko pamainīt, ja kļūst garlaicīgi… bet nenoliekam bebīti milzīgā mantu kaudzē, lūdzu!

Šo rakstiņu jau sen gribēju uzrakstīt. Un veidot kā tādu rakstu sēriju, lai iezīmētu pirmos dzīves sešus mēnešus un tad otro pusgadiņu, un tad jau skatīsim, kas labāk noderētu mazulim no gada līdz diviem. Vēl jo vairāk ceru, ka šo varētu uzrakstīt pēc saviem ieskatiem un tad salīdzināt, kur mani palabotu un kādu izvēli izdarītu Klaudija Hēla – palūgšu jau tuvākajās dienās, kad viņa pie mums ciemosies, sakrāmēt kaudzīte viņas top piecinieku

Bet te nu mūsējais!

1. Oball – protams, protams, protams – tas ir nenoliedzams nr.1 un konkurentu nav – visbiežāk mazuļiem, kas tikai pāris mēnešus kā ieraudzījuši šo brīnumu pilno pasauli, iesaku Oball Classic – jo tā sver nedaudz vairāk kā 30 g, ir viegli satverama un ceļama, turklāt palīdz attīstīt mazos pirkstiņus, iemācīties pārlikt priekšmetus no vienas rociņas otrā utt. Ar to tad arī sākam!

2. Franck&Fischer Hjalte – man viens ļoti mīļš radījums – grabulītis bezgala viegls, neliels, vienkāršas formas – īsti piemērots mazajam kā viena no pirmajām mantiņām. Un audumos izvēlētas košas kontrastējošas krāsas mazuļa pirmo saredzamo krāsu gammā – balts, sarkans un melns. Turklāt astīte ir labs sūkājamais gals, savukārt krokodīla “baisie” zobi noderēs paknibināšanai mazajiem pirkstiņiem. Un ir organiskā kokvilna

3. Franck&Fischer tamborētie grabulīši – būtiskas nozīmes nav kuru zvēriņu izvēlaties – man patīk gotiņa, jo tai ir papildus divi mutē bāžami ragi Bet tas nu noteikti ir otršķirīgi. Mazākam bērniņam atkal droši vien parocīgāki ir tie, ar riņķīti, jo tie ir mazāki un vieglāki. Mani favorīti tie ir tamdēļ, ka ir raupjas tamborētas faktūras, grabeklītis iekšā ir kluss un dabisks un tie radīti no mazskaitlīgām kontrastējošām krāsām bez sīksīkām detaļām – tātad lieliski piemēroti mazuļa redzei un taustei. Kā arī ir organiskās kokvilnas – tātad bāžami mutītē bez bēdu

4. Mini Bilibo – mazas bļodiņas, ko nereti pediatri un fizioterapeiti iesaka bērniem. Tomēr šajās mani priecē, ka tās ir tiešām domātas bērniem – noliekta maliņa, lai ir ērti satvert – vienā snīpī divi caurumiņi, kā radīti bērna pirkstiņiem. To droši var bāzt mutē (atšķirībā no lielākās daļas plastmasas trauku, kas nopērkami veikalos), jo uz iepakojuma neuzkrītoši rakstīts “BPA free” un tās ir pavisam nelielas un vieglas, turklāt košas Un tām ir apaļš dibens, tādēļ mazulis uzsitot pa to, var nolūkoties, kā tā iešūpojas, un pamazām sākt aptvert, ka viņš šai pasaulē ko var ietekmēt

5. Koka grabulīši no EcoToys – ir gan krāsaini, gan dažādu zvēriņu formā (Robina favorīts bija zilonis, jo tam ir snuķis, kur kārtīgi iekosties)… Ir forši, ka tiem ir tā dabiskā koka skaņa – neticēsiet, bet bērniem tā patīk krietni labāk par jebkuru plastmasas grabekli. Koka krāsas grabulīši eļļoti un krāsoti ar mellenēm, bet krāsainie un košie ir forši, jo arī tos nav jābaidās nograšot – bērnam draudzīgas krāsiņas no Tikkurila!

Nu lūk, tāds nu 5 mantu komplektiņš un šķiet, ka mums gandrīz viss ir – gan bumba, gan dažādu faktūru mīksti grabulīši un kāds ciets no koka… un tad vēl mazās bļodiņas, ko var gan skaļi klapēt, gan nomest zemē un lūkot, kā tā zvāļojās, gan ielikt tajā Oball… un izņemt ārā… Vēl mammai jāpalūdz dažas mazas lupatiņas, kāda vieglāka koka karote, kāds metāla vāciņš, kāds droši pagraužams sīkumiņš… un esam nobruņojušies dzīves pirmajiem 6 mēnešiem.

Starpcitu, būtu jauki uzzināt, kāds ir jūsu mazuļa rotaļlietu top 5 līdz pus gadiņa vecumam… padalīsieties?

Cita starpā es studēju arī sociālo antropoloģiju – maģistrantūrā Rīgas Stradiņa Universitātē. Parasti par to daudz nerunāju, jo mācības ir noslīdējušas nepieklājīgi zemu manā prioritāšu sarakstā, bet šodien tās uzlēca atkal augstāk topā, jo Klāvs Sedlenieks iemeta Twitterī vienu ziņu ar rakstu par bērniem. Kam interesē pilns raksts un antropoloģija, tie droši var iepazīties ar to šeit, taču pavisam īsi man likās interesants pētījums.

Izrādās, eksperimentējot noskaidrots, ka bērns 14-18 mēnešu vecumā labprāt altruistiski palīdz – patiesībā burtiski metas palīgā, ja redz, ka var līdzēt “bezpalīdzīgajam” pieaugušajam – padot priekšmetu, kuru tas nevar aizsniegt, atvērt durtiņas un izdarīt citus mazus darbiņus, bez noteiktas atlīdzības. Un šī vēlme izlīdzēt mazinās tiklīdz sākam mazulim atlīdzināt par “pakalpojumu” – piedāvāt kādu gardumu, uzslavēt vai ieslēgt lieku multeni (tā mēs daram Robinam 😉 ). Izskaidrojums gauži vienkāršs – kamēr mazulis altruistiski palīdz saredzot mērķi veicamajā uzdevumā, viņam ir pilnīgi cita veida motivācija, kas nav vērsta uz viņu pašu. Savukārt sākot saņemt par padarīto atlīdzību, motivācija pārfokusējas uz atlīdzības iegūšanu jeb sevi un tiklīdz mēs šādu atlīdzību nepiedāvājam, tā motivācija strauji krītas un vēlme palīdzēt vienkārši tāpat arī ir jau sveša… tā nu mēs tos altruistiņus nokaujam

Pētījums, redz, ir antropoloģisks, tāpēc īsti risinājumu, kā pareizi audzināt bērnu, lai viņš mūžam paliktu nesavtīgs, autori nav piedāvajuši (jo tas arī nav bijis viņu mērķis) bet ir izvirzīts jautājums, vai tas vispār ir iespējams un vajadzīgs… jo dzīvojot lielajā “launajā” pasaulē agri vai vēlu cilvēks šo altruismu zaudē apkārtējās vides ietekmē, kaut vai tamdēļ, ka kāds to sāk savtīgi izmantot…

bet šis patiesi bija ļoti īsi, vienkāršoti un nepilnīgi. īsi sakot – man vienkārši viela pārdomām un jums varbūt arī kādu domu rosina

Nedēļas nogalē, sērfojot internetā, uzgāju kādu rakstu par to, kādiem kritērijiem būtu jāseko gudri pērkot rotaļlietas. Ar prieku atklāju, ka veids, kādā mēs gluži intuitīvi izvēlamies mantiņas Robinam un piedāvājam jums, ir gluži līdzīgs – mēs šos padomus bijām jau likuši lietā pirms vēl ar tiem bijām iepazinušies Un tad jau varbūt ir vērts to sakārtot sarakstiņā, lai arī jums čekboksīšiem ir pa rokai, kad pārdomājat, vai ir vērts naudiņu izdot par vienu vai otru lietu. Jāteic gan, ka man šajā sarakstā pietrūka dažu visai svarīgu detaļu, tādēļ es jau esmu paspējusi to papildināt ar, manuprāt, svarīgām atziņām Un tātad:

1. Atbilstība vecumam

Ja bērns izrāda interesi par rotaļlietu, tad ieprieciniet viņa zinātkāri! Vecums, kas parasti norādīts uz kastes, biežāk ir mārketinga triks – neļaujiet stīviem vīriem uzvalkos noteikt, par kādām rotaļlietām jūsu mazulim būtu jāinteresējas. Patiesībā dažas no labākajām rotaļlietām ir interesantas jebkurā vecumā, kā, piemēram, Obumbas (attēlā) – arī tad, ja uz iepakojuma norādīts, ka rotaļlieta derīga no 0+, vecāks bērns var rast tajā daudz prieka vienkārši lietojot to komplicētākā veidā. No otras puses, ja rotaļlieta domāta ievērojami vecākam bērnam, tad ir jānovērtē, vai jūsu bērnam tā jau ir piemērota – iespējams tā var prasīt iemaņas vai pirkstiņu veiklību, kuru jūsu bērniņam vēl nav – tad gan varbūt labāk nogaidīt – rotaļlietas var būt bērnam izaicinājums, bet tās nedrīkst pārvērsties aizkaitinājumā vai radīt vilšanos, ja mazulis netiek galā ar mantu. Un galu galā, vienmēr paturam prātā, ka daži ierobežojumi uz kastītes ir drošības dēļ – piekrītu, ka nereti tie ir smieklīgi un izvietoti vietā un nevietā, tomēr tikai mūsu vecāku ziņā ir novērtēt, vai mazulim rotaļlieta ir droša. (more…)

Kad man kāda mamma saka: “Bet bērns ceļas kājās, kā tad lai viņu notur pie zemes!?”, tad man ir tikai viena atbilde, ko man kādreiz uz šādu pašu jautājumu atbildēja Klaudija Hēla: “Padari viņam grīdu interesantu!” Un šai sakarā mums ir sava pieredze, kurā varbūt ir vērts padalīties.

Patiesībā sen biju iecerējusi uzrakstīt mazu blogierakstu par kartona māju būšanu. Kaut kā līdz šim mūs nav piemeklējusi tāda rūpnieciski ražota kartona māja, par kuru mēs vēlētos no visas sirds izdot naudu… vēl jo vairāk tamdēļ, ka materiāla kartona mājai mūsu birojiņā ir atliku likām.

Gan jau arī jums, labi padomājot, pa rokai atrastos kāda liela kartona kaste – nu tāda, kuras viena mala ir vismaz metrs un augstums ap 60 cm vai tml. Tad nu tieši tādu kartona kasti mēs metām vēkšpēdus, izvēršot kastes virsas malas uz visām debespusēm, lai kaste būtu stabila – sienas un jumts vienā rāvienā gatavs. Tad atliek vien vienoties, kur būs durvis, kur logi un tos izgriezt ar asu nazi – ja vēlamies atveramu, tad griežam tikai 3 maliņas paredzamajai ailei, ja logs būs bez slēģiem, tad izgriežam četrstūrus vai apļus vai kādas vien formas gribam. Durvīm svarīgs rokturītis – citkārt izgriežam caurumiņu, kur ieāķēt pirkstiņu, lai tās var no iekšpuses aizvērt, bet var arī piešūt pogas no abām pusītēm durtiņām… īsi sakot, jāliek vien lietā izdoma un jāīsteno visas arhitektoniskās ieceres! mums ar Robinu lielu prieku sagādā arī māju sazīmēt – es zīmēju puķes, Robins saules… tā nu mums ir nodarbe veselam vakaram un māja ir arī koša un krāsaina. un mazajam ir tapusi māja, kas ir tieši tik aizraujošs objekts, lai rāpot vien gribētos – tādā mājā stāvus nepiecelsies, iekšā uz divām kājām neieiesi utt. – gandrīz žēl, ka es tajā nevaru ierūmēties. jo rāpošana ir veselīga visu vecumu cilvēkiem.

vēl viens mājas jaukums ir tas, ka tā neko nemaksā un tad, kad interese noplok, māju drošu sirdi var nodot lietošanā atkritumu savācējiem jeb, kā saka Robins, “aiznest tantei” (tante – sētniece) lai tad, kad ievajagās jaunu pajumti, to atkal varētu radīt no jauna

ja nu šis raksts jūs iedvesmo mājai, bet jums patiesi nav nevienas piemērotas kastes, mums vismaz divas potenciālās mājas noteikti birojiņā kā reizīti ir – dodiet tik ziņu un nodosim jūsu radošām izklaidēm – lai tikai mazie rāpo!

Nu Robinam ir divi gadi. Un pietika man tikai kādam pastāstīt, ka nekādas “divgadnieku krīzes” mums nav, kad tas sākās… Kad Robins pirmo reizi ieziņoja, ka čučēt iešot pliku dupsi (mēs čučot un dodoties ārā no mājas vēl tomēr uzcērtam autiņbiksītes, lai neiznāk nepatikšanas), bez pidžammas – getrās vien. Tāds nu viņš man tur gulēja garšļaukus uz vannas istabas grīdas – pliks kā tikko dzimis, tikai vienas 4x raženāks pirmajā reizē man tas likās komiski, izdevās sarunāt tomēr pa manam un tas aizmirsās… bet tad pirmo reizi Robins atteicās ģērbt nost drēbes bērndārzā… un otrdienas rītā abi vīriešcilvēki, man par lielu pārsteigumu, ieradās mājās abi kopā pusstundu pēc tam, kad bija to pametuši, lai dotos uz bērndārzu – pirmā doma man bija, ka bērndārzs ciet… izrunājāmies, izspriedāmies visi trijatā un tad atkal bērndārzs tika apmeklēts rātni. daži trādi rīži jau ieskanējās atkal brīvdienās… un tad otrdienā atkal tētis pazūd bez pēdām – kad sazvanīts, ziņo, ka Robins atkal iespītējies – bērndārzā nepalikšot. un kad palika, tad pēcpusdienā atkal neiešot mājās… tā nu mēs šīs esam iesaukuši par Niķīgajām otrdienām… redzēs, kas būs nākamotrdien tagad jau pasmaidu, bet kopumā šis mums atkal ir tāds mazs šociņš bērnaudzināšanā, jo jau likās, ka paliek vieglāk…

izrunājos ar audzinātāju… viņas arī norāda, ka Robins sācis savā runā arvien biežāk pieminēt sevi, tostarp lietojot pirmās personas vietniekvārdu “es”, “man” utt. – bērns apzinās sevi kā personību, lūko, kā tā ietekmē pasaules kārtību un lietas ap viņu… redz nu, tagad mums mājās ir mazs vīrelis… personība. kuru negribas iznīdēt jau iedīglī – ar šo esam ļoti piesardzīgi. patiesībā man pat sāk likties, ka nostaigāt pa to šauro līniju, kas ir starp personības iznīdēšanu un bērna izlutināšanu, ir sarežģītāk, nekā celties naktīs un mainīt pamperi vai darīt visu to grūto sākumdarbu, kas man likās tik nepārvarams posms bērnaudzināšanā…

Un mums bija jāsāk pāršķirstīt interneta lapas, kurās kas teikts par šo problēmu un piedāvāti risinājumi. un interesantu rakstu uzgājām portālā maminuklubs.lv – nemaz nemēģināšu pārstāstīt. labāk vien izlasiet! vismaz man likās noderīgs, kad īsti nav gudra cilvēka, kam pajautāt – rāties vai piekāpties?…

Nu lūk! Vēliet mums izturību! Un ja jums kādam arī ir Niķīgās otrdienas, trešdienas vai piektdienu pēcpusdienas, tad vēlam jums to pašu