Archive for the ‘Vērts izlasīt’ Category

Kā ģērbt bērnu ziemā?

Friday, January 22nd, 2021

small-elephant-hoodAr bērnu noteikti ir vērtīgi doties garākās pastaigās arī ziemā. Protams, jābūt saprātīgiem – īpaši lielā salā bērns var gūt apsaldējumus sejai vai citām nenosegtajām ķermeņa daļām. Taču tad, kad temperatūras stabiņš ir virs -10C, atteikties no pastaigas svaigā gaisā nav pamata. Tomēr jārūpējas, lai mazais tajās nenosaltu vai – gluži pretēji – nesakarstu, pārāk biezi saģērbts. Kā tad mazo vislabāk ģērbt?

Pirmkārt, speciālisti iesaka mazuli ģērbt kārtām, jo tā ne vien noturēsiet siltumu starp apģērba slāņiem, bet tas ļauj arī koriģēt apģērba biezumu pēc nepieciešamības.

Pirmajai kārtiņai jābūt cieši piegulošai pie ķermeņa – bodijam un biksītēm vai kopējam rāpulītim. Jāatceras, ka kokvilna neaizvada prom mitrumu, tādēļ tas nav pats piemērotākais materiāls ziemai, jo ātri kļūst vēss. Vislabāk izvēlēties merino vilnu vai vilnas un zīda kombinācijas. To burvība slēpjas tajā, ka tās nodrošina ķermeņa termoregulāciju – sasilda, kad kļūst vēsi un atvēsina, kad kļūst par karstu.

Otrā kārta varētu būt biezāks vilnas apģērbs vai flīsa kārta. Man patīk kopējais vilnas kombinezons pa virsu pirmajai plānajai kārtiņai. Forši noder arī vilnas zeķītes. Un noteikti jāpasargā galviņa un kakls, kā arī krūškurvis, kur ir paši svarīgākie dzīvības orgāni – sirds un plaušas. Šim nolūkam izcili der tā saucamās ķivercepures (Manymonts ķivercepure apgāza manus priekšstatus, ka visas ķivercepures man nepatīk – šī man tiešām ļoti patika, jo forši piegulēja galvai gluži kā otrā ādiņa) – kas piekļaujas galvai, nosedz austiņas un to mala ir kā šalle un nosedz daļēji arī krūtis un skaustu.

Šādi saģērbtu mazo pastaigā gājēju ieģērbj trešajā – ārējā kārtā, kas aiztur vēju un mitrumu. Mazākiem bērniem tas ir guļammaiss ratiņos, bet lielāki bērniem ērtāk izvēlēties kombinezonu. Ja bērnam apakšā jau ir divas citas siltas kārtas, tad virsējam kombinezonam nav jābūt biezam – labi derēs arī vidēji plāns soft-shell vai starpsezonu kombinezons. Tādu pirkt izdevīgāk, jo tas der ilgākam laikam – ne vien pāris mēnešus ziemā kā virsējā kārta, bet arī rudenī un pavasarī ar atbilstoši koriģētām apakšējām kārtiņām un nav jāpērk dažādām sezonām paredzētie kombinezoni, turklāt plānie kombinezoni ir būtiski lētāki, kā supertehnoloģijām bagātie ziemas kolekcijas.

Par to, vai ērtāks ir divdaļīgais kombinezons vai kopējais man ir divejāds viedoklis. No vienas puses, kopējā kombinezonā aiz bikšu jostas nekad netiks sniegs, muguriņa vienmēr būs apģērbta arī sēžot tupus, tādu ir vieglāk uzvilkt un novilkt. Tam ir daudz plusu un bērndārza gaitām izvēlējos tikai kopējo kombinezonu. Taču pastaigām pilsētā man tīri labi patika arī divdaļīgais kombinezons, jo nereti izmantojām tikai jaciņu un siltās bikses vilkām tikai ejot uz spēļlaukumu. Tas izslēdza arī iespēju, ka automašīnā bērns satuntuļots – jaciņa nost un bērns ir atbilstoši plānā vilnas apģērbā, arī lielveikalā vai citā sabiedriskā vietā vieglāk atģērbt. Tā ka ir savi plusi un savi mīnusi vienam un otram.

Arī apavi ne vienmēr vissuperbiezākie ir paši siltākie. Patiesībā kokainā, nelokanā apavā, kur kāja ir nekustīga, mazinās asinscirkulācija un kājas drīz vien sāk salt. Tādēļ plānākos apavos ar lokanu zoli, kur asinsrite visu laiku pēdiņas apgādā ar siltumu, būs siltāk un arī stabilāk, skrienot pa slidenu virsmu vai vēl jo vairāk sperot pirmos soļus.

Ja pēc atbilstoša apģērba lūkojaties muki.lv, tad mēs sirsnīgi iesakām ManyMonths vilnas apģērbus – bodijus, krekliņus, bikses, džemperus un jaciņas, izcilas ķivercepures, vilnas cimdiņus, kā arī viengabala kombinezonus no 100% merino vilnas. Manymonths jau pats nosaukums norāda uz to, ka šie apģērbi derēs vairākus mēnešus jeb izmērus. Mazajiem bērniem, piemēram, apģērbs der no 3 līdz 18 mēnešiem, bet lielākiem bērniem no gadiņa līdz 2,5 gadiem. Pavisam lielāki bērni apģērbu var valkāt pat 3 ziemas, jo izmērs piemērots no 3 līdz 5,5 gadiem.

Arī piemērotus apavus noteikti atradīsim. Pašai pirmajai ziemai uz savām kājām, noteikti iesaku mīkstzoļu apaviņus no pirmo solīšu līnijas – tie būs lokanu un bērnam ērti un silti arī gana. Bet lielākiem skrējējiem laba izvēle ir Bogs zābaciņi vai atbilstoši gaumei un vēlmēm Camper apavi ziemai ar GoreTex vai PrimaLoft membrānu.

Baudām ziemu tā, lai nesalst!

Vai bērnu apavos ir nepieciešams supinators jeb velves balsts?

Thursday, April 16th, 2020

Vai supinatoram ir laba slava?

Supinators kādreiz bija galvenais bērnu apavu elements, pēc kā vecāki izvērtēja, vai apavi ir labi. Vecmodīgā ideja bija tāda, ka bērna pēdai vajadzēja palīdzību, kad tā aug – cieta zole, atbalsts un polsterējums ap potīti un, pats galvenais, “velves balsts” jeb supinators.

Tas nestrādā! Taču neskatoties uz to, cilvēki šai teorijai arvien tic, par spīti tam, ka ļoti daudzi tērē līdzekļus, lai apmeklētu dārgus speciālistus un iegadātos dažādus ortopēdiskus ārstnieciskos līdzekļus, ieliktnīšus, pēdiņas, speciālos apavus, ortozes un nereti pat veic ķirurģiskas manipulācijas. Bet ja nu problēma nav mūsu pēdās, bet gan “risinājumos”, kurus mēs ņemam talkā jau no bērnības – kurpēs, kuras bērniem tiek uzvilktas no brīža, kad viņš sper pirmos soļus?

Agrāk uzskatīja, ka zīdaiņiem un maziem bērniem piedzimstot ar plakanām pēdām, augot, pēdas velvēm bija jāpalīdz attīstīties, tāpēc tās vajadzēja atbalstīt apavu iekšpusē. Taču nu jau labu laiku ir zināms, ka bērna pēda dabiski ir plakana un pēdas velve veidojas pamazām, kļūstot samanāma ap dzīves otro trešo gadu, bet pilnībā var attīstīties pat līdz pubertātes vecumam.

Cilvēka pēda ir dabas meistardarbs – kādēļ to mainīt?

Mūsu – cilvēku – pēdas ir attīstījušās dzīvot basām kājām daudzos sarežģītos reljefos vairāku gadu tūkstošu garumā, un tā būtu diezgan liela dabas kļūda, ja izrādītos, ka tās ir tik hroniski vājas, ka tām nepieciešama palīdzība, lai pareizi attīstītos pat visos veselu bērnu gadījumos. Taču patiesība ir tāda, ka ar dabu viss ir kārtībā – nekādas kļūdas nav un vesela bērna pēda pilnībā pati spēj attīstīties par veselu pieaugušā pēdu, ja vien mēs tai liekam mieru un neiespīlējam to nedabiskas formas apavos uz vairākām stundām dienā, kas to deformē un padara mazkustīgu.

Ja mēs salīdzinām ikdienā apautu un neapautu bērnu pēdas (piemēram, Vācijā un Āfrikā), tad baskājaino bērnu pēdas ir ievērojami platākas, plašāk izvērstiem pirkstiem, kas kopumā norāda uz spēcīgāku un labāk attīstītu pēdu; basās pēdas ir ievērojami mazāk deformētas, tostarp ir vērojamas mazākas pirkstu un hallux valgus izmaiņas (kas ir pirmā pazīme par iespējamiem kauliņa izaugumiem nobriedušā vecumā). Turklāt salīdzinošajos pētījumos arī atklāts, ka āfrikāņu bērni, kuri apavus nenēsā, ir ar labāku līdzsvaru un vispārējo motoriku, kā viņu apautie vienaudži.

Kā raksta ortopēds Viljams A. Rossi: “Bija nepieciešami 4 miljoni gadu, lai attīstītu mūsu unikālo cilvēka pēdu un savdabīgo gaitu… tikai dažu tūkstošu gadu laikā, un ar vienu neuzmanīgi izstrādātu instrumentu, mūsu apaviem, mēs esam izmainījuši cilvēka gaitas dabisko formu, traucējot tās izcilo dabas inženierijas efektivitāti, nomācot to ar ierobežojumiem un spriedzi un liedzot tai dabiskumu un vieglu pārvietošanos no galvas līdz kājām.”

Zīdaiņi piedzimst ar plakanām (glītām!) pēdām; bērnu pēdas velves laika gaitā attīstās, un, pēdai augot, tāpat arī tās kauliem, muskuļiem un cīpslām, maina formu. Ja tās tiek turētas ierobežojumā un nespēj kustēties, ir saliektas un saspringtas – tas ir tāpat kā pēda mēģina augt ierobežojošā modelī. Cilvēkiem liekas nepieņemami, ja salīdzinām mūsu rietumnieku apavus ar japāņu tradīcijām nosiet mazu meiteņu pēdas, kas šķiet aizvēsturiski un varmācīgi. Bet vai mūsu apavi ir ievērojami atšķirīgi? Rengena uzņēmumi rāda, ka ne īpaši.

Arka – unikāls dabas veidojums

Arka jeb velve patiesībā ir viena no izturīgākajām formām, kas sastopama gan dabā, gan celtniecībā – paskatieties uz senu akmens tiltu, kas saglabājas gadu tūkstošiem! Tāpat darbojas arkas jeb velves mūsu pēdās – kā pēdas iekšpusē esošās atsperes, kas paredzētas “noslogošanai” un “atslogošanai” ar katru soli, un iekšējie muskuļi un saites nodrošina visu nepieciešamo atbalstu un elastīgo atsitienu. Ievietojiet zem tilta arkas balstu, lai to atbalstītu, un jūs noņemsiet šo noslogošanas/atslogošanas efektu no velves ģeometrijas un tā sāks plaisāt tieši virs balsta un senais tilts sabruks, tāpat kā pamazām apavi ar velves atbalstu atstāj iespaidu uz mūsu veselību.

Protams, tāpat kā jebkurš muskulis mūsu ķermenī – bez slodzes tas zaudē spēku. Ja pēdas velves saņem pārāk daudz ĀRĒJĀ atbalsta, tās zaudē savu IEKŠĒJĀ atbalsta sistēmu. Tieši tādēļ secinājums ir vienkāršs – bērna apaviem NAV nepieciešams supinators jeb velves atbalsts. Un patiesībā, ja bērns jau no pirmajiem soļiem nodrošināts ar šādiem apaviem, tad arī pieaudzis varēs turpināt tādus nēsāt un mākslīgs atbalsts tam nekad nebūs nepieciešams, jo viņa pēdas būs attīstījušās veselas un spēcīgas.

Dr Kacie Flegal, kura specializācija ir pediatrija, raksta: “Viens no vienkāršākajiem veidiem, kā motivēt propriocepcijas un vestibulārā aparāta attīstību, ir pēc iespējas vairāk ļaut mūsu mazuļiem būt basām kājām.” Tātad risinājums sākas ar mums pašiem un to, kā mēs palīdzam mūsu bērniem augt – ļaujot viņiem pēc iespējas vairāk iet basām kājām, lai viņu kājas augtu spēcīgas, elastīgas un platas līdzsvarotai un prasmīgai kustībai. Un, ja apavi ir nepieciešami, mēs domājam, ka apaviem pēc iespējas mazāk jātraucē pēdai, darot to dabiski: bez velves balsta un bez polsterējuma, kājai ir nepieciešams minimālais minimums, lai tā būtu aizsargāta tikai no laikapstākļiem un droši pasargāta no savainojumiem.

Apmēram 95% zīdaiņu ir dzimuši ar potenciālu augt veselām kājām. Mēs vēlamies to saglabāt.

_______________________

Te atsauces uz avotiem

Par to, ka dzīvošanās ar basām kājām bērniem attīsta nervu un vestibulāro aparātu sistēmas:

https://www.washingtonpost.com/news/parenting/wp/2016/02/29/why-kids-should-go-barefoot-more-and-probably-adults-too/

 

Pētījumi par ikdienā apautām un neapautām, kā arī vēsturiskajām pēdām

https://www.tandfonline.com/doi/abs/10.1080/19424280903386411?scroll=top&needAccess=true&journalCode=tfws20

https://www.researchgate.net/publication/232251119_Shod_versus_unshod_The_emergence_of_forefoot_pathology_in_modern_humans

 

Vācu / dienvidāfrikāņu pētījums, kurā salīdzinātas pēdas:

https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5010736/

 

Vācu / dienvidāfrikāņu pētījums, kurā salīdzinātas motoriskās prasmes:

https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5996942/

Saulesbrilles saulainai nākotnei – kā atpazīt?

Monday, April 1st, 2019

Babiators_-_Original_Navigators_-_Blue_Crush_2000xDažkārt vecāki pievērš uzmanību savu personisko aizsarglīdzekļu izvēlei, taču par bērna actiņām aizmirst vai iegādājas lētas brilles lielveikalā, domājot, ka tās jau tikai uz īsu laiku un lielāku naudas summu par tām tērēt žēl. Taču mēs aicinām izturēties atbildīgi pret saulesbriļļu izvēli bērnam, jo tieši bērnībā cilvēks pavada saulē apmēram 2/3 no dzīves laikā saulē pavadītā laika – bērns skrien, spēlējas, jautrojas saulē, kamēr pieaugušie paslēpušies paēnā saules iedarbībā nonāk krietni mazāku laiku, vai ne? Globālās sasilšanas rezultātā noārdoties ozona slānim, saulesbriļļu nepieciešamība paliek arvien aktuālāka ne vien tropiskās un saules pielietās zemēs, bet arī Ziemeļeiropā. Turklāt, ko bieži piemirstam, mēs ar bērniem ik gadu mēdzam doties atvaļinājumā gan slēpot, gan sauļoties, tādēļ šā vai tā kvalitatīvas brillītes, kas ne vien ļaus stilot, bet arī pasargās actiņas, ir vajadzīgas ikvienam mazulim. Tātad – brilles vajadzīgas ir. Tālāk jautājums – kādas?

Patiesībā arī pieaugušajiem vajadzētu izturēties vērīgi, jo nereti modes preču veikalā iegādātas brilles ir tikai īslaicīgas nēsāšanas aksesuārs un ilgstošai nēsāšanai nav piemērots – dažkārt organisms par to signalizē pats ar galvas sāpēm vai tml. simptomiem, bet bērns par to nevar mūs informēt un šādus simptomus, pat ja tie vecākiem tiek izstāstīti, nesaista ar brillēm. Ir svarīgi saprast, ka saulesbrilles importēt Eiropas Savienībā var divos dažādos veidos – kā personisko aizsardzības līdzekli, kas nosaka ĻOTI striktas prasības pret izstrādājumu, tostarp ne tikai UVA/UVB aizsardzību, ko tas sniedz, bet arī lēcu kvalitāti un precīzu marķējumu, nepieciešamo dokumentāciju utt. Taču daudz lētāks un vienkāršāks ceļš kā saules brilles nonāk plauktā ir to nodēvēt par aksesuāru, tur jau prasību nav faktiski vairs nekādu. Bet mēs pievērsīsimies īstām saulesbrillēm, personiskajiem aizsardzības līdzekļiem, šoreiz bērniem.

Izrādās, ka nekvalitatīvas saulesbrilles ir sliktāk nekā vispār bez brillītēm, jo stikliņš, kas rada tikai ēnu actiņām, piemāna acs zīlīti un tā tumsā izplešas, bet nepasargāta no UVA un UVB stariem, tā ir pakļauta saules kaitīgajai ietekmei vēl vairāk, kā tad, ja acis būtu piemiegtas un acs zīlīte spožā gaismā šaura kā kaķēnam. Tādēļ jāpatur prātā – vai nu kvalitatīvas, vai nekādas, bet lielveikalā iegādātas brilles par 1 eiro es gan savam bērnam uz deguna vairs neliktu.

Iegādājoties brilles, neļaujieties apmāņiem un pārbaudiet to, vai tiešām iegādātās brilles pasargās acis no saules kaitīgās ietekmes – uz brillēm ir jābūt marķējumam, ka ir 100% UV aizsardzība, izcili, ja kaut kur ir norādīts, ka brillēm ir UV400. Puslīdz droši, ka rakstītais ir patiesība, jūs varat būt, ja uz brillītēm, līdzās informācijai par UV aizsardzību, atrodat arī Eiropas Savienības kvalitātes sertifikācijas zīmīti CE – un nevis kaut kādā fontiņā rakstītus divus latīņu burtus, bet gan CE simboliņu (šādu). Vārdu savienojumu “puslīdz droši” lietoju tamdēļ, ka ne vienmēr CE sertifikācija norāda, ka brilles ir sertificētas kā optikas līdzeklis – kā jau minēju, tās var būt importētas valstī arī kā rotaļlieta vai aksesuārs un tad, lai arī kopumā kvalitatīvs izstrādājums, tomēr tās neprasa atbilstību tādām prasībām, kādām būtu jāatbilst kvalitatīvam optikas līdzeklim. Tādēļ, ja par UVA un UVB staru aizsardzību savām vai bērna saulesbrillēm neesat droši, to ir iespējams pārbaudīt visās nopietnākajās optikās – par mazu naudiņu uz aparāta šo pārbaudi veic pavisam aši.

Trešā lieta, par kuru man izdevās atrast vismazāk info, tomēr ES regulējumos par optikas līdzekļiem šādas prasības ir, optiskā klase (angliski Optical Class). Tas man bija jaunums (mazliet var palasīties šeit, tur arī saite uz ES spēkā esošajām likumdošanas regulām)  – par to dzirdēju pirmo reizi, tomēr info šķita svarīgs, lai padalītos. Īsi atstāstot – optikas līmenis apzīme saulesbriļļu lēcas optiskos traucējumus (neiedziļināšos, jo tie ir tik dažādi – sfēriskie, cilindriskie, prizmātiskie un astigmātiskie – šādi svešvārdi nāca manā ceļā). Taču secinājumi – 1. klase jeb līmenis ir visaugstākā un pieļauj tikai 0.09 dioptriju atkāpi jeb minimālu attēla kropļojumu, tādējādi praktiski neietekmējot cilvēka redzi. Akceptējama ikdienas valkāšanai ir arī 2. klase jeb līmenis, kas pieļauj 0.12 dioptriju izmaiņas, tomēr nav tik būtiska, lai ietekmētu cilvēka redzi ilgtermiņā. Savukārt 3. optikas klase jeb līmenis, veido attēla izmaiņas līdz pat 0.25 dioptrijām un Eiropā šāds līmenis optikas līdzekļiem un acu aizsarglīdzekļiem nav pieļaujams (atļauts ASV un Ķīnā), kā arī atšifrējumu tabulās tiek minēts tikai valkāšanai atsevišķos gadījumos – ja ar šādas dioptrijas brillēm cilvēks (sevišķi jau bērns) actiņas aizsargā regulāri un ilgstoši, veidojas redzes izmaiņas. Brillītes, kurām lēcas liekums ir tik liels, ka skats uz dzīvi tiek izmainīts vēl vairāk kā par 0.25 dioptrijām, netiek apzīmētas ne ar kādu optikas klasi jeb līmeni, attiecīgi nav sertificētas likšanai uz deguna kā optikas jeb personiskās aizsardzības līdzeklis, jo būtiski iespaido redzi. Bērniem tas ir jo sevišķi svarīgi tādēļ, ka pirmsskolas vecumā redze vēl tikai stabilizējas (visas mammas zina, ka bērnam sākumā ir plusiņi un tad tie pamazām mazinās – vēl dodoties uz skolu ārsts pārbauda, vai plusiņi nav pārāk mazi un nedraudz mīnusiņi) – ja acis ilgstoši ietekmē nekvalitatīvas brilles, redze var tikt ietekmēta un sabojāta.

Nu un pēdējā lieta, ko jau var pārbaudīt paši tīri vizuāli novērtējot saulesbrilles – lai tām nav asu detaļu un tās būtu derīgas un drošas ērtai valkāšanai.

Tad nu īsi pārskriešu pazīmēm, ko es meklētu uz saulesbrillēm, ja tās būtu nolēmusi iegādāties un gribētu būt droša, ka tās dos labumu nevis nesīs postu bērna actiņām:

– uz saulesbrillēm ir jābūt norādēm par UV aizsardzību – 100% UVA/UVB aizsardzība vai 100% UV aizsardzība. Ja ir rakstīts, ka ir UV aizsardzība, bet 100% nav minēti, tad ļoti ticams, ka lēcas pilnībā nepasargā no kaitīgās saules ietekmes, bet aiztur tikai daļu (iespējams pat simbolisku) kaitīgā starojuma.

– labas saulesbrilles leposies ar uzrakstu UV400 – šāds filtrs 100% aiztur UVA/UVB starus

– komplektā ar iepriekšminētajiem uzrakstiem par saules aizsardzību ir jābūt CE kvalitātes sertifikācijas simbolam – CE simbolam ir jābūt tieši uz preces nevis kastītes vai vispār nekur. Tikai simbols uz pašas preces norāda, ka konkrētā prece (nevis attāla tās radiniece) ir izgājusi korektus testus un sertifikācijas procesu, kā arī, ka šos testus kādas kontrolējošas institūcijas ir pārbaudījušas.

– visticamāk, ka saulesbrillēm, kuras ir Latvijā (Eiropā) nokļuvušas kā optikas līdzeklis (nevis rotaļlieta vai aksesuārs), ražotājs vai pārdevējs to ar lepnumu arī būs norādījis uz iepakojuma vai briļļu pasītē, uzrādot pēc kāda ES regulējuma šīs acenītes ir sertificētas. Regula par saulesbriļļu kvalitāti ir BS EN 1836:2005. Bērnu saulesbrillēm, kas paredzētas maziem bērniem, būtu jāatbilst arī regulējumam BS EN 71 (par rotaļlietām).

– kvalitatīvām saulesbrillēm parasti ir norādīts arī optikas līmenis jeb klase – valkāšanai ikdienā vislabāk izvēlēties 1. optikas līmeni, sliktākajā gadījumā 2., bet vairieties no 3. vai brillēm, kurām nav uzrādīta informācija par optiskām izmaiņām redzējumā – šādas brilles nav sertificētas pēc Eiropas standartiem kā saulesbrilles un visticāmāk neatbilst arī citām regulējumu prasībām

– ja nu pavisam viss ir piemirsies, ko es te sarakstu, stāvot pie plaukta kādā briļļu izpārdošanā un cenšoties pretoties dikti labam piedāvājumam, atcerieties – lai saulesbrilles tiktu sertificētas kā optikas līdzeklis Eiropas Savienībā, tām ir jāatbilst visām augstāk minētajām marķējuma prasībām, bet cita starpā uz brillēm, kas nav paredzētas tiešai “lūrēšanai” saulē, tam ir jābūt arī uzrakstītam. Līdz ar to, ja uz brillēm (der arī iepakojums vai birciņa) kaut kur atrodat uzrakstu, ka tās nav paredzētas tiešai ilgstošai saules aplūkošanai, tad visticamāk, šo briļļu pārdevējs kaut ko zin par regulējumiem, kādi ir saistīti ar optiskas kvalitātes saulesbriļļu piedāvāšanu Eiropas Savienībā. Un gluži pretēji – jā šāda uzraksta briļļu tuvumā nav, tad visticamāk tās Latviju sasniegušas ne kā brilles, bet gan kaut kas cits 😉

Lai jums saulaina vasara :)

 

 

Kā izvēlēties līdzsvara riteni

Friday, February 22nd, 2019

IMG_3522Šķiet nemaz ne tik sen dalījāmies savā pirmajā pieredzē par līdzsvara riteņiem, skaidrojām, kādēļ tas ir daudz foršāk nekā velosipēds ar papildritenīšiem. Jo tas ir ritenis, ko pavisam mazs – 2 gadus vecs vai pat jaunāks bērns – spēj pilnībā menedžēt pats, braukt ar to pa jebkādu virsmu, veikli manevrēt, pieveikt lielus attālumus, braukt augšup un lejup pa kalniem un vizināties, cik vien sirds vēlas, ar milzu prieku.
Tāpat kā pārējā pasaulē, tas bija kas jauns un Latvijā ienāca maz pamazām – daudzu skeptisku komentāru un neticīgu skatienu pavadīts. Taču īstenībā kopš mūsu pirmā līdzsvara riteņa ir pagājuši 8 gadi, mēs esam palikuši gudrāki un pieredzējušāki šai jomā, un situācija pasaulē un Latvijā ir pamatīgi mainījusies. Līdzsvara riteņu piedāvājums ir manāmi paplašinājies un nu šķiet ir īstais laiks saprast – kā tieši izvēlēties piemērotāko līdzsvara riteni savam mazajam braucējam, lai braukšana ar to patiešām sagādātu prieku. Pieredze rāda, ka nozīme nav nedz krāsai, nedz zīmējumam uz rāmja, bet gan pilnīgi citām kvalitātēm, kas padara braukšanu ērtu un patīkamu, kas vistiešākajā veidā noteiks to, vai bērnam ar šo riteni patiks vizināties, vai tomēr ne. Ergonomiska poza, komfortabls brauciens un pēc iespējas maza piepūle, lai tiktu uz priekšu, ir tie lielumi, kas sagādā prieku par labi izraudzītu līdzsvara riteni.

Izmērs – svarīgākais sēdekļa augstums.

size-guide-illustrationPlašajā līdzsvara riteņu klāstā atradīsiet modeļus ar riteņiem no 10″ līdz pat 20″. Vispopulārākais ir 12″ ritenis, taču tas ir tikai riteņa diametrs un dažādi 12″ modeļi var būt piemēroti ļoti dažāda auguma un vecuma bērniem. Tāpēc, nosakot, vai ritenītis labi derēs šobrīd un plānotajā lietošanas laikā, būtiskākais ir sēdekļa augstums – tam vajadzētu būt apmēram 2-3 cm zem bērna stakles. Pareizi bērna stakles augstumu būtu mērīt nevis pa kājas iegšējo malu, bet gan taisni no zemes. Visvienkāršāk to ir izdarīt, noliekot mazo pie sienas tāpat kā mērot augumu – bez apaviem, papēži pie sienas, un ielikt starp kājām grāmatu ar malu uz augšu. Jānomēra attālums no grāmatas malas līdz grīdai. Tas tad arī ir stakles augstums. Lai bērns justos droši uz riteņa un varētu atbalstīties ar abām kājām uz zemes arī sasvērienā, līdzsvara riteņa sēdeklim ir jābūt nedaudz zemākam par iegūto mērījumu. Pretējā gadījumā nedrošāki bērni ar riteni negribēs braukt, jo tas vairs nebūs kā staigājot pa zemi, bet būs jāceļas pirkstgalos vismaz ar vienu kāju. Savukārt ņiprāki mazie nesēdēs uz sēdekļa, bet virzīsies uz sēdeklīša priekšējo daļu vai vispār staigās ar ritenīti starp kājām un uz sēdekļa nesēdīsies.

Svaram ir nozīme!

Ir pilnīga taisnība, ka ar vieglāku riteni braukt ir daudz vieglāk, jo nepieciešama mazāka piepūle, lai dabūtu to uz priekšu. Taču ne vienmēr svaram ir jābūt pēc iespējas mazam, jo dažkārt, lai samazinātu svaru, ražotājam ir jāatsakās no būtiskām vai kvalitatīvām komponentēm. Piemēram, pumpējamās riepas ir smagākas nekā putu (foam) riepas, bet viennozīmīgi apsvēršanas vērta komponente, kad runājam par riteņa izvēli. Tāpat lielākam bērnam, kas brauc ātri, noder rokas bremze, dubļu sargi aizsargā no nošķiestas muguras, bet tas viss veido riteņa kopējo svaru. Tāpēc svarīgi ir ievērot universālu likumu – līdzsvara riteņa svaram nevajadzētu pārsniegt 30% no paša mazā braucēja svara. Tātad, piemēram, 13 kg smagam divgadniekam – vidēji normāls svars 2gadīgam zēnam – būtu jālūkojas pēc līdzsvara riteņa zem 4 kg, bet tai pat laikā, ja riteni vēlaties iegādāties lielākam bērnam teiksim standarta 3gadniekam vidējais svars ir ap 15 kg, tad ritenis var svērt arī 4,5 kg un bērns šo pus kilograma starpību īpaši neizjutīs, ja citādi riteni būsiet izvēlējušies atbilstīgu. Protams, bērni var braukt arī ar smagāku riteni, bet pēc iespējas viegls ritenis ir vieglāk balansējams un prasa mazāku piepūli no bērna to pārvietot, tostarp arī nest, jo bērni to dara – uzceļ uz apmales, uznes pa trepēm utt. Protams, vēl ir labi paturēt prātā, ka riteni šad un tad būs jānes jums, kad bērns nolems, ka šodienai pietiek, bet būsiet pastaigas tālākajā punktā no mājām 😉

Riepas – vissvarīgākās tētiem :)

Un pareiz ir, jo šo viņi saprot labāk un tieši viņiem būs jātiek galā, kad sāksies ķibeles :) Latvijā faktiski ir pieejami līdzsvara riteņi ar trīs veidu riepām – putu materiāls (foam), gumijas pneimatiskās jeb pumpējamās un plastmasas ritenīši.

Vislabākās ir pumpējamās riepas – tās viennozīmīgi nodrošina vislabāko amortizāciju mazajam braucējam un saudzē viņa ķermeni no triecieniem. Cik svarīgs ir protektora zīmējums, tiešām, lai spriež tēti! Ir pieejamas ar izteiktākiem protektoriem, kas vairāk derēs bērniem, kas brauc pa mežu, granti, slapju zāli utt. Tāpat ir riepas ar mērenāku reljefu, kas piemērotas pilsētvidei – ar tādām būs vieglāk tikt uz priekšu pa celiņu parkā, nekā ja būsiet izvēlējušies ļoti radžainas riepas, kas veidos pretestību. Ļoti smalkiem riteņiem ir arī īpašākas riepas, piemēram “Fat Boy” vai “Big Apple”, kas varbūt kaut ko izsaka tikai lietpratējam. Tās ir specifiski veidotas, lai nodrošinātu vēl labāku amortizāciju, saķeri utt. un būs nozīmīgas agresīvākiem braucējiem, kas izpilda trikus, lec pa rampām un dara tādas lietas. Runājot par riepju protektora veidu, es vienmēr paturu prātā, ka bērni ir bērni un viņi sver daudz mazāk kā pieaugušie, līdz ar ko berze ir daudz mazāka un protektora zīmējumam galēji izšķiroša nozīme, manuprāt, nav. Svarīgi, lai pumpējamā riepa būtu labas kvalitātes, ērti ir, ja ir liektais ventīlis vienkāršākai pumpēšanai. Pumpējamo riepu lielākie trūkumi – iespēja pārdurt (bet var arī nomainīt) un tās nav pašas vieglākās.

Putu materiāla riepas ir ievērojami vieglākas un, protams, nav caurduramas. Taču tās nenodrošina gandrīz nekādu amortizāciju un ir visai slidenas. Labi derēs bērnam, lai brauktu pa ietvi vai vizinātos parkā, bet var sagādāt problēmas, ja dodaties mežonīgākā izbraukumā. Turklāt esošajam reljefam vispār nav īsti lielas nozīmes, jo tas diezgan ātri nodilst. Parasti tās ir sastopamas lētāku modeļu un zīmolu riteņiem. Protams, ir daži apzināti izņēmumi, kuri šādas riepas izvēlējušies, lai iegūtu maksimāli vieglu riteņa svaru, atsakoties no pilnīgi visa, kas braukšanu varētu padarīt ērtu vieglāka svara vārdā. Kā jau augstāk rakstīju, tas ir zināms risinājums un tehniska izvēle – vai jums piemērotākā, jāizlemj pašiem.

Screen Shot 2016-02-21 at 5.53.30 PMLūk, attēlā ir redzams salīdzinājums ar apmēram 20 kg slodzi uz riepu – pa kreisi ir putu materiāla riepa, kas neabsorbē slodzi nemaz, savukārt gumijas riepa spēj slodzi absorbēt visai ievērojami. Ja bērns jau ir ašāks braucējs, šad un tad brauc pa akmeņainākām virsmām, nemaz nerunājot par kādiem trikiem un palēcieniem, tad pumpējamām riepām būs liela nozīme, lai brauciens būtu patīkams un piezemēšanās saudzīga.

Plastmasas ritenīši ir domāti tikai telpām – tie ir absolūti slideni, nenodrošina amortizāciju vispār un nav domāti braukšanai ārā – ne pa zāli, ne pa asfaltu, jo ātri nodils. Bet pašam pirmajam ritenītim mājās – kāpēc gan ne.

Pasaules tirgū parādās arī jauni risinājumi – gumijas ar iekšējām kamerām, TRP un citi varianti, bet līdz Latvijai šķiet tie vēl nav nokļuvuši, vismaz ne masveidā.

Metāla, koka vai…?

Izvēlēties var starp metāla, koka un citu materiālu riteņiem, piemēram, stiklšķiedras kompozītmateriāls (šķiet tikai FirstBike) vai plastmasa. Ir vēl kāds? Karbona rāmis? Vispopulārākie ir metāla – tērauda vai alumīnija – un koka riteņi. Tērauda riteņi parasti ir smagāki (bet ne vienmēr) un var rūsēt. Toties ir izturīgāki un piemērotāki vissmagākajiem braucējiem. Alumīnija rāmjiem parasti ir mazāks svara limits, jo tie ir elastīgāki un var deformēties pie lielākas slodzes.

Koka rāmji ir draudzīgāki dabai un labi kopts (!) dārgā gala ritenis var kalpot ļoti ilgi, bet lētie koka riteņi gan diezgan aši izjūk pa saskaitāmajiem vai kopti ne pēc instrukcijām izskatās visai palietoti, un draudzība dabai var arī neiestāties, ja pēc sezonas jāpērk jauns. Jāņem vērā, ka koka riteņiem arī bieži ir mazākas augstuma pielāgošanas iespējas kā citu materiālu braucamajiem.

Par plastmasas riteņiem man nav īsti komentāru – nezinu nevienu vērā ņemamu kvalitatīvu zīmolu, kas piedāvātu riteņus no plastmasas. Drošvien tie ir viegli, taču par funkcionalitāti, izturību un dzīves ilgumu grūti spriest, atsauksmes par man zināmajiem nav vai ir sliktas.

Rāmja forma

Rāmja forma drošvien ir pirmais aprakstītais lielums, kas varbūt nav tik pašsaprotams izvēles kritērijs kā augšminētie, jo ne visi vecāki tam pievērš uzmanību – tēti aizrāvušies ar riepām, mammas pēta materiālu, jo tas ietekmē dizainu. Bet rāmja ģeometrija būs tas, kas būs svarīgs bērnam. Tam ir ļoti liela nozīme, jo tieši rāmja ģeometrija ietekmē to, cik ērti, dabiski un lietderīgi bērns varēs ar riteni braukt, cik ērti uz tā jutīsies. Savukārt tas noteiks, vai viņš vispār ar to brauks. Arī ļoti smuks eko ritenis drīz mētāsies garāžā, ja bērnam ar to būs fiziski grūti pabraukt.Lielai daļai no-name ritenīšu tieši šeit sākas lielākas problēmas, jo ir maz uzmanības veltīts riteņa izstrādei. Screen Shot 2016-02-21 at 7.25.05 PMNepārdomātai riteņa ģeometrijai ir raksturīgs īss, kompakts rāmis ar augstu novietotu sēdekli (attēlā WeeRide mazais ritenis, ko šī iemesla dēļ klientiem nepiedāvājam). Rezultāts: šāds ritenis, lai arī viegls un smuks, der lielāka auguma bērnam, bet tā kā ir maz horizontālās telpas, tad ceļgali jau duras stūrē un jāmet kūkums. Turklāt īsu riteni ir daudz grūtāk balansēt, kā arī sēžot augstu virs riteņiem ir grūtāk balansēt. Tieši tāpēc labs ritenis iesācējam ir ar garenu rāmja ģeometriju, pietiekamu horizontālo telpu, zemu (pret riteņiem) novietotu sēdekli. Bet pārspīlēt ar garumu, protams, arī nevajag, jo tad bērnam būs stipri jāliecas uz priekšu. Mazs bērns, kas tikko mācās braukt ar riteni, labi jutīsies sēžot uz tā ar pēc iespējas taisnu muguru, jo tā dabiskā ķermeņa viduslīnija atradīsies tuvu tam, kā bērns staigā un attiecīgi būs visvieglāk turēt līdzsvaru. To, starpcitu, būtiski ietekmē stūres novietojums. Tā ka arī tam ir nozīme :) Too-Too-awardTo, cik svarīga ir ritenīša ģeometrija mums vislabāk parādija Yedoo līdzsvara riteņi – it sevišķi mazajiem braucējiem – tik dabiska, ērta un burtiski “kā radīts” sajūta, kad mazie pircēji izmēģina riteņus veikalā, tomēr paturot prātā, ka šis nav pirkums vienai vasarai un vecāki būs priecīgi, ja ar izraudzīto ritenīti varēs braukt 2-3 sezonas, kamēr mazais jau sāks mīt pedāļus. Tādēļ ir svarīgi, kā un cik regulējams ir sēdeklis.

 

Tam, vai stūres augstums ir regulējams ir dažādi aspketi – ja velosipēds ir ar nepārdomātu ģeometriju, tad labāk, lai stūres augstumu var mainīt, jo dažādi konfigurējot stūres un sēdekļa novietojumu var cerēt nedaudz uzlabot bērna pozīciju uz riteņa. Savukārt riteņiem ar pārdomātu formātu stūres regulēšanai var nebūt izšķiroša nozīme – parasti tā atrodas salīdzinoši augstu mazam bērnam, kamēr sēdeklis vēl ir zemu, bet augot garākam un kļūstot pieredzējušākam braucējam, sēdeklis tiek celts uz augšu un statiskā stūre, attiecīgi kļūst relatīvi zemāka – tas novieto bērnu nedaudz ieslīpā, agresīvākā braukšanas stāvoklī, kas veido dinamiskāku braucienu un būs piemērotāks lielākam bērnam, pieredzējušākam braucējam. Viss loģiski!

Runājot par sēdekļa regulēšanu – svarīgi būtu (sevišķi īsa rāmja gadījumā), lai ceļot sēdekli augšup, tas virzītos arī atpakaļ – parasti to panāk, veidojot sēdekļa statni slīpu, taču mēdz būt arī sēdekļi ar regulējamu atstatumu no stūres. Tas būtiski ietekmēs horizontālo telpu garāka auguma bērnam. Protams, ja ritenis ir ar stipri iegarenu ģeometriju, tad šis var nebūt nepieciešams, jo vietas ceļgaliem pietiks tāpat.

Screen Shot 2016-02-21 at 7.49.14 PMVai nozīme ir pakāpieniņam, kur uzlikt kājas? Mums pašiem šāds ritenis ir bijis tikai izmēģinājumam un mūsu bērni šo pakāpienu neizmantoja. Materiālos, kuros iedvesmojos teikts gluži tas pats “Kāju atbalsts līdzsvara riteņiem ir tikai tādēļ, ka pieaugušajiem šķiet, ka tas varētu būt noderīgs – bērniem tas nav nepieciešams”. Ja vien bērni nebrauc pa garu kalnu nogāzi, tad viņi labprātāk tur kājas izvērstas, lai vajadzības gadījumā koriģētu ātrumu – atspertos vai piebremzētu, – kā arī jūtās tā drošāk. Tomēr ja vien šis kāpslītis neveido paplatinājumu un netraucē bērnam atsperties (bet tas tā vispār diezgan bieži ir), tad no tā nav arī lielas skādes. Un jāpiekrīt, ka mazākam bērnam tas var atvieglot uzkāpšanu un nokāpšanu.

Ar vai bez bremzēm?

Atbilde uz šo jautājumu nav viennozīmīga. Līdzsvara riteņu braucēju primārā apstāšanās vienmēr būs kājas, tā ir instinktīva un pašsaprotama reakcija, ja ir jāapstājas skrienot. Tāpēc rokasbremzei nav tik liela nozīme kā pedāļu divritenim. Taču ap 3.5 gadu vecumu bērna roku koordinācija un saprašana ir attīstījusies tik tāl, ka viņš var sākt izmantot labi veidotu rokas bremzi. Piemēram, Robinam bija rokasbremze ritenim, bet viņš to sāka izmantot tikai minētajā vecumā un tā bija un palika sekundārā bremze, jo, ja bija pēkšņi jāapstājas, lai izvairītos no sadursmes ar kādu, lietā tik un tā tika liktas kājas :) Tomēr rokasbremze lieti noder ātruma samazināšanai, piebremzēšanai no kalna vai pagriezienos, lai apstātos plānoti. Tas aiztaupīs kurpēm zināmu daļu sūruma un grūtuma :)

Screen Shot 2016-02-21 at 6.02.20 PMTaču ir arī svarīgi, kā bremze veidota, jo mazā rociņa nevar nospiest standarta divritenīša bremzi, kas paredzēta jau skolas vecuma bērnam. Tāpēc bremzei ir jābūt paredzētai īpaši mazai rociņai (parasti ražotāji to uzsver savu priekšrocību uzskaitījumā) – tā gan vizuāli ir savādāka, gan arī spiežas vieglāk. To noteikti ir vērts noskaidrot, pirms pieņemat grūto lēmumu par bremzes nepieciešamību – nopirkt tikai tāpēc, ka bremze kā tāda ir ne vienmēr būs liela jēga, ja bērns to tāpat nespēs lietot.

Bet jāatceras, ka pavisam mazam bērnam var rasties vēlme bremzi visu laiku spiest un tad atkal netiek uz priekšu (tā bija Klāsam). Tāpēc, ja izvēlaties mazu riteni, kuru bērns iespējams lietos no 2 līdz 4 gadu vecumam, mierīgi var iztikt arī bez bremzes. Starpcitu, ja mazais bremzi visu laiku vēlas turēt un ir grūti viņu no šī niķa atradināt, tad iesākumā var atbrīvot bremzes trosīti, lai tā ir pēc iespējas maz efektīva un netraucē mazajam braucējam apgūt braukšanas tehniku.

Stūres ierobežotājs – galvenais drošība!

Arī jautājumā par stūres ierobežotāju izskan dažādi viedokļi. Lielai daļai riteņu tie ir un tas tiek pamatots kā būtisks faktors bērna drošībai, lai nebūtu iespējams strauji sagriezt stūri un krist. Oponenti stūres ierobežotājus salīdzina ar papildriteņiem un uzskata, ka bērnam jau no paša sākuma ir jāapgūst braukšana ar ritenīti, kurš darbojas pēc iespējas līdzīgi pedāļu ritenim, lai negūtu nelāgus ieradumus. Bet lai viņi strīdās, jo ar labu stūres ierobežotāju patiesībā braukšana netiek būtiski ietekmēta un drošāk ir. Savukārt ar sliktu stūres ierobežotāju var krist tikpat nepatīkami kā vispār bez, jo tas ierobežo manevrēšanas iespējas. Ar sliktu es saprotu ļoti nelielu sagriešanas leņķi, kas kritiskā gadījumā var neļaut bērnam stūrēt un izvairīties no sadursmes un kritiena, bet ikdienā vienkārši krīt uz nerviem, jo bērns nevar normāli vizināties. No šādiem stūres ierobežotājiem gan pēc iespējas iesaku izvairīties. Screen Shot 2016-02-21 at 6.24.14 PMAttēlā ir sliede no diviem riteņiem – plašākais loks ir tipisks šaura leņķa stūrei, otrs ir forša stūres ierobežotāja ritenis – no apļa diametra varam secināt, cik liela starpība var būt iespējai izvairīties no sadursmes, ja kāds izskrējis priekšā. Vai cik lielāks ir risks, ka bērns neizņem līkumu un no ietves nokrīt uz braucamās daļas (no savas pieredzes zinu, ar kādu adrenalīnu šķērsoju gājēju pāreju uz riteņa, ja ceļš būs jāturpina perpendikulāri gājēju pārejai – labāk pārstumju pie rokas). Reizēm varam redzēt, ka bērni ar šaura leņķa stūres ierobežotāju šo problēmu risina pa savam – viņi pārceļ velosipēda priekšu, lai pagrieztos un dotos virzienā, kuru nolūkojuši, taisnākā trajektorijā, jo ir pieraduši, ka nevar izņemt līkumu (tas gan strādā tikai vizinoties, bet negarantē drošību izšķirošās situācijās). Tas patiesībā var kļūt par ieradumu, kurš paliek arī riteni nomainot. Visforšāk, ja stūres ierobežotājs ir elastīgs (ar gumijas cilpu), kādi ir sastopami dārgāko modeļu riteņiem, jo tie stūres sagriešanu aptur pamazām, turklāt ir noņemami, un neradīs vispār nekādus jautājumus, pārejot uz pedāļu divriteni, kam ierobežotāja nav.

Vēl par stūri svarīgi pievērst uzmanību rokturīšiem, lai arī parasti tie šķiet maznozīmīgi. Roktura galiem vajadzētu būt paplatinātiem – aplītis, bumbulītis, jel kas cits, kas ierobežo iespēju turēties tuvu vai pāri stūres galiem. Šie izvirzījumi pasargās bērna plaukstas no nobrāzumiem, kad viņš ieskries mājas sienā, sētā vai kokā, kā arī kritienu laikā. Daži ražotāji veido arī pusloka plaukstu sargus pāri pirkstiem visā roktura platumā.

Sēdeklis – vai ir jāizvēlas?

Sēdeklim arī ir ļoti liela nozīme, lai bērns veiksmīgi uzsāktu braukšanu ar riteni: ir svarīga gan forma, gan amortizācijas un virsmas materiāls. Piemēram, mums tikai liekas, ka plats sēdeklis ir ērtākss – mazam bērnam pārāk plats sēdeklis var likt nedabiski izvērst kājas, sevišķi, ja bērns ir ar šauru iegurni. Tas vai nu apgrūtinās braukšanu, jo jāatsperas būs ar izvērstām pēdām, kas patiesībā ir slikti no fizioloģiskā viedokļa, jo veido nekorektu, asimetrisku kāju novietojumu un provocē potīšu vēršanos uz iekšu (pārmērīgu pronāciju), vai arī bērns nesēdēs uz sēdekļa pilnībā, bet virzīsies uz priekšu, kur sēdeklis sašaurinās. Turklāt plats sēdeklis arī nozīmē, ka kāju kopējais garums līdz zemei samazinās – tādēļ mēdz gadīties, ka vecāki it kā pareizi nomērījuši bērna stakles augstumu, iegādājas riteni internetā un, saņemot gaidīto sūtījumu, secina, ka šovasar šis ritenis diez vai vispār derēs, jo bērnam platā sēdekļa dēļ nākas stipri izplest kājas, bet mēri, protams, ņemti stāvot taisnās kājās nevis kā futbola vārtsargam.

Manā skatījumā, vislabākā ir liekta sēdekļa forma. Lieta tāda, ka braukšana ar balansa riteni ir būtiski atšķirīga attiecībā pret kāju atbalsta punktu nekā tad, ja braucam ar pedāļu riteni – pēdāļu riteņa atbalsts ir pedāļi, kas, neatkarīgi no tā vai braucam kalnā vai lejup, dod mums vienādu iespēju uz tiem atbalstīties. Savukārt, braucot ar līdzsvara riteni, kāju atbalsta punkts ir tieši šis kalns un attiecīgi, ja bērns skrien lejup pa kalnu, tad viņš slīd uz priekšu un ir lieliski, ja sēdeklis ir neslīdīga materiāla un augšupvērstu priekšējo daļu vai vismaz līmenisks. Taču lielai daļai riteņu tas ir pat nedaudz lejup vērsts, jo aizgūts no velosipēdiem.

Tāpat forši, ja sēdeklim ir vismaz kāds polsterējums – tas tomēr amortizē zināmu triecienu daļu uz mugurkaulu un pavisam ciets sēdeklis, ja vēl ir amortizāciju neabsorbējošas riepas, var būt galējs pārbaudījums, braucot pa grantētu celiņu pat pār nelieliem olīšiem :) Jāraugās arī, cik izturīgs sēdeklis ir – lētākajiem modeļiem mēdz būt ļoti švaks sēdekli sedzošais materiāls un tas ātri nodilst, ir caurs. Sēdekļa materiālam būs nozīme arī dēļ tā, vai bērnam būs patīkami uz tā sēdēt ar īsām šortiņām (vai pat bez tām – mūsmājās Klāss it bieži izlaida kādu līkumu ar slapjām peldbiksēm pēc šļūtenes priekiem dārzā), bet jāpatur prātā arī tas, kā šo krēslu kopt, jo daudzi bērni sāk braukt ar riteni vēl tikai apgūstot podiņlietas un visādi gadās, kad aizrautīgi vizinās :)

Kam vēl ir vērts pievērst uzmanību?

Vēl svarīgi novērtēt “aizķeres punktus” – segtas skrūves, iedziļinātas skrūves, ar uzlikām – tie ir dažādi risinājumi, lai pasargātu bērnu no iespējamas savainošanās, ja tāda trāpās skrejošo kājiņu ceļā. Ir vērts novērtēt braucamā siluetu arī no augšas – vai nav plašu izvirzījumu, kas varētu traucēt skrējienam – jau pieminēju, ka nereti kāju uzlikšanai domātās konstrukcijas var būt pat traucējošas, bet arī aizmugurējā riteņa dakša, bremžu detaļas un tml., var traucēt raitam skrējienam vai pat draudēt ar savainojumiem.

Nobeigumā

Vēl tikai gribēju paust savu nostāju par to, kad vislabāk iegādāties riteni. Parasti bērniem riteni iegādājas divu trīs gadu vecumā, bet nav retums to pirkt arī lielākiem bērniem. Labākais variants ir riteni pirkt agrā pavasarī (martā, aprīlī) – sevišķi, ja bērns ir maziņš vai kautrīgs iesācējs – bērnam būs iespēja ar jauno braucamo aprast mājas apstākļos, pabīdīties dažus soļus pa istabu, izprast stūri, sēdekli un citas lietas, kas mums šķiet pašsaprotamas. Kad bērnam istabā kļūst par šauru, tad jau būs klāt pavasaris un var doties laukā, lai sāktu pirmo īsto skrējienu. Ja bērnam riteni uzdāvina uz dzimšanas dienu vasaras vidū, tad iespējams, ka tā pa īstam viņš būs iejuties tikai tad, kad sezona būs jau galā. Protams, ņiprākiem braucējiem un lielākiem bērniem nepieciešamais laiks ir īsāks un uz trīs gadu jubileju ritenīti mierīgi var dāvināt arī maijā vai jūnijā :)

Riteni vislabāk gan iegādāties klātienē, kopā ar bērnu, kur riteni var pamērīt un novērtēt, kā bērns uz tā sēž. Nereti apraksti internetā ir lieliski, bet bildītēs bez bērna uz tā, nav iespējams novērtēt ne tā izmērus, ne konstrukciju, kur nu vēl saprast, kā tas derēs tieši jūsu bērnam. Tāpēc, ja vien ir iespēja, riteni vislabāk vajag piemērīt, sevišķi, ja par to nav iespējams iegūt vērā ņemamas atsauksmes.

Ceru, ka apkopotā informācija palīdzēs izdarīt īsto izvēli un atrast piemērotāko līdzsvara velo jūsu bērnam. Galvenais esiet objektīvi un negribiet visu visu. Novērtējiet, kas tiešām jums ir svarīgi, bet uz ko var ietaupīt gan izvēlēs, gan budžetā. Paturiet prātā, ka vairums bērnu ar līdzsvara riteni brauc apmēram 2 gadus un tad veiksmīgi pāriet uz pedāļu riteni. Ar šādu bērna vecuma amplitūdu tad arī rēķinieties, izdarot izvēles. Un vēl ņemiet vērā, cik jums ģimenē braucēju – bieži ir vērts padalīt ieguldījumu uz “mantinieku” skaitu, jo ar labas kvalitātes riteni var izbraukt 2-3-+bērni un to vēl var sekmīgi realizēt otrreizējā tirgū, daļu investīciju atgūstot. Bet visi bērni būs braukuši ar labas kvalitātes riteni un guvuši no tā prieku.

Un pašās pašās beigās atgādinu, ka visiem mazajiem braucējiem nepieciešama ķivere. Tas ir gan tāpēc, ka tā ir drošāk, gan arī tādēļ, ka CSN pieprasa bērniem vecumā līdz 12 gadiem, braucot ar velo pa ietvēm vai veloceliņiem, valkāt ķiveri :) Par to, kā to pareizi noregulēt un lietot, lasiet šeit!

Informācija avoti ir pašu pieredze un lielisks amerikāņu bērnu riteņu review portāls TwoWeelingTots.com

 

 

Basām kājām prom dabā

Wednesday, June 17th, 2015

Nav noslēpums, ka mūsmājās basām pēdām staigājam un skrienam daudz – kad vien tas iespējams, apavus prom no kājām un minam zemi pa baso. Taisnības labad pat jāteic, ka Robinu un Klāsu dažbrīd grūti iedabūt atpakaļ kurpēs – mēģinājumi vienoties, ka līdz mašīnai no veikala var aizcilpot basām kājā, izskan tad un šad. Bet audzinātājas sūdzās, ka puikas pa bērndārza pagalmu joņo basām kājām un nav piedabūjami apvilkt kurpes… Mani tas tikai iepriecina. Jo dzīvošanai ar basām kājām ir ļoti daudz priekšrocību. Tās visas vienuviet centos apkopot pagājušajā vasarā, veidojot rakstu zaļā dzīvesstila žurnālam “Vides vēstis”. Par rakstu saņēmu komplimentus, bet daļa no tiem noteikti pienākas tiem, kas man palīdzēja ar informāciju, kā arī redaktorei Anitrai Toomai, kas manus domu skrējienus spēj iedabūt vajadzīgajā vārdu un zīmju skaitā…
Šeit pievienošu rakstu izlasīšanai pdf formātā. Basas_kajas_VV_2014

Bet atgādināšu, ka Vides Vēstis ir vienkārši lieliski lielisks žurnāls par dabu un dabisku dzīvošanu. Turklāt to ne vien iespējams vienmēr iegādāties muki.lv veikaliņā par 3 eur, bet arī tiešsaistē lasīt žurnāla arhīvu pilnīgi bez maksas – izmantojiet to un paplašiniet savu redzesloku, jo es Vides Vēstis sev atklāju tikai pagājušā gadā, kad Anitra mani viesmīlīgi aicināja piepildīt tā lappuses par tām tēmām, kuras pārzinu. Un man tas bija patīkams atklājums, kas lika pamatīgi nožēlot, ka to esmu atklājusi tikai tad un ne ātrāk, jo tur patiešām ir daudz interesanta info gan praktiskai dabiskai būšanai, gan izziņai un iedvesmai. Tā ka no sirds iesaku jums lasīt Vides Vēstis, jo tas ir patiesi interesants izdevums tiem, kas rūpējas par sevi un apkārtējo vidi.

Atjaunots ERF krēsliņu apskats

Saturday, August 30th, 2014

Kāds laiks pagājis, tādēļ ilgāk atmuguriski braucamo krēsliņu saraksts prasīties prasās pēc atjaunināšanas. Te nu tas ir!

Tabuliņā apkopoju visus muki.lv apskatāmos un iegādājamos krēsliņus. Zem tabuliņas uzskaitīšu citus krēsliņus, kas eksistē Eiropā un Latvijā.

Autokrēsliņa modelis Cena EUR Grupa Isofix instalācija Jostu instalācija Atsaites Atmuguriski (RF) Uz priekšu (FF) Kā paliktnis ar atzveltni Slīpuma maiņa Vieta auto
Britax DualFix 480 0-1 Ir Nav Nav 0-18 kg 9-18 kg, rotējošs Ir Mazs
Britax Max-Fix 395 0-1 Ir Nav Nav 0-18 kg Ir Vidējs
Hauck Varioguard 275 0-1 Ir Ir Nav 0-18 kg (ar Isofix) 9-18 kg Atmuguriski tikai slīpākajā Mazs
0-13 kg (ar jostu) Uz priekšu ir
Klippan KISS 2 345 0-1 Ir Ir Nav 0-18 kg Ir Mazs/vidējs
BeSafe iZi Combi X3 ISOfix* 419 1 Ir Tikai uz priekšu Nav 9-18 kg 9-18 kg Ir Liels
BeSafe iZi Combi X3* 395 1 Nav Ir Ir 9-18 kg 9-18 kg Ir Liels
BeSafe iZi Kid X3 ISOfix* 419 1 Ir Nav Nav 9-18 kg Ir Liels
BeSafe iZi Kid X3* 395 1 Nav Ir Ir 9-18 kg Ir Liels
Axkid Duofix 440 1-2 Ir Ir Ir, automātiski spriegojas 9-25 kg 9-18 kg 15-25 kg Ir Vidējs/liels
Axkid Kidzone 355 1-2 Nav Ir Ir 9-25 kg 9-18 kg 15-25 kg Ir Vidējs
Axkid Minikid 325 1-2 Nav Ir Ir, automātiski spriegojas 9-25 kg Ir Vidējs
BeSafe iZi Plus 425 1-2 Nav Ir Ir 9-25 kg Ir Liels
Britax Max-Way 315 1-2 Nav Ir Ir 9-25 kg Ir Mazs
Klippan Triofix* 400 1-2-3 Ir Ir Nav 9-18 kg 9-18 kg 15-36 kg Nav Mazs
Klippan Triofix-Recline 420 1-2-3 Ir Ir Nav 9-18 kg 9-18 kg 15-36 kg Ir Mazs/vidējs
* šos krēsliņus nepieciešams pasūtīt

Papildus tam, ko var iegādāties muki.lv, Latvijā var nopirkt vēl:

– Cybex Sirona – maksā aptuveni 450 eur, faktiski 1. grupa, jo tas nav piemērots jaundzimuša mazuļa pārvadāšanai. Instalējams tikai ar Isofix, bez iespējas stiprināt ar jostu. Bez atsaitēm. Atmuguriski 0-18 kg, uz priekšu 9-18 kg (ar bamperi). Nav izmantojams kā paliktnis ar atzveltni. Slīpuma maiņas pozīcijas ir, rotējošs. Salīdzinoši neliels automašīnā, bet arī čaula ir maza un ierobežota iespēja to izmantot atmuguriski līdz pilniem 18 kg. Mēs nepiedāvājam muki.lv, jo savam bērniņam šo krēsliņu neizvēlētos, mūsuprāt, nepietiekamā triecienabsorbējošā materiāla čaulas daļā dēļ.

– MaxiCosi 2Way Pearl – pats krēsliņš maksā aptuveni 270 eur, taču tas fiksējams tikai uz 2way bāzes, kas maksā vēl aptuveni 220 eur. Komplekts maksā aptuveni 480 eur. 1. grupas krēsliņš, jo ražotājs pirms tam iesaka uz 2way bāzes izmantot Pebble 0.grupas autokrēsliņu par ~175 eur. Bāze instalējama tikai ar Isofix, bez iespējas stiprināt ar jostu. Bez atsaitēm. Atmuguriski 0-18 kg, uz priekšu 9-18 kg. Nav izmantojams kā paliktnis ar atzveltni. Slīpuma maiņas pozīcijas ir. Automašīnā mazs/vidējs. Pats par sevi droši vien krēsliņš ir jauks, tomēr ieguldījums ir visai pamatīgs. Tas arī iemesls, kāpēc nepiedāvājam muki.lv

– Recaro Polaric – 300 eur. 9-18 kg krēsliņš, kas fiksējams tikai ar Isofix, nav opcijas fiksēt ar automašīnas drošības jostu. Ir atsaites. Atmuguriski 9-18 kg, uz priekšu nav fiksējams, kā paliktnis nav izmantojams. Slīpuma maiņas pozīcijas ir.  Automašīnā aizņem daudz vietas.

Eiropas tirgū ir pieejami vairāki krēsliņi, kas Latvijā nav nopērkami.

– Akta Graco Belogic – 9-25 kg, stiprināms tikai ar automašīnas drošības jostu, ir atsaites. Atmuguriski 9-25 kg, uz priekšu nav izmantojams. Vidēji liels.

– Akta Graco Cosmic Comfort S – 9-25 kg,  stiprināms tikai ar automašīnas drošības jostu, ir atsaites. Atmuguriski 9-25 kg, uz priekšu 15-25 kā paliktnis ar atzveltni. Vidēji liels. Cik mums zināms, netiek vairs ražots kopš 2013. gada nogales.

– Brio Zento – 0-25 kg, stiprināms tikai ar automašīnas drošības jostu, ir atsaites. Atmuguriski 0-25 kg, uz priekšu 15-18 kg ar integrētajām jostām, 15-25 kg kā paliktnis ar atzveltni. Slīpuma maiņas pozīcijas ir (atškīrīgi instalēšanas paņēmieni). Vidēji liels.

– Britax Hi-Way – 0-25 kg, stiprināms tikai ar automašīnas drošības jostu, ir atsaites. Atmuguriski 0-25 kg, uz priekšu nav izmantojams. Slīpuma maiņas pozīcijas ir. Neliels.

– Britax Multi-Tech II – 9-25 kg, stiprināms tikai ar automašīnas drošības jostu, ir atsaites. Atmuguriski 9-25 kg, uz priekšu 9-18 kg, 15-25 kā paliktnis ar atzveltni. Slīpuma maiņas pozīcijas nav. Vidēji liels.

– Fair G 0/1 – 0-18 kg, stiprināms gan ar Isofix, gan automašīnas jostu, atsaites nav. Atmuguriski 0-18 kg, uz priekšu 9-18 kg, kā paliktni nevar izmantot. Slīpuma maiņas pozīcijas ir. Vidēji liels.

– Maxi Cosi Mobi XP – 9-18 kg, stiprināms tikai ar automašīnas drošības jostu, ir atsaites. Atmuguriski 9-18 kg, uz priekšu un kā paliktnis nav izmantojams. Slīpuma maiņas pozīcijas ir. Liels.

– Vēl ir vairāki Joie sēdeklīši, kas apgalvo, ka ir sertificēti braukšanai atmuguriski līdz 18 kg, tomēr šīs Korejiešu firmas apšaubāmās mahinācijas ar lietošanas instrukcijām un sertifikācijām, vieš neuzticību, ka šie sēdeklīši tiešām ir droši atmuguriski ilgāk par 13 kg svaru. Tos esmu arī redzējusi dzīvē un kamēr nebūšu dzirdējusi patiesi kāda objektīva un zinoša eksperta atzinīgos vārdus par tiem, savu bērnu un arī mūsu pircēju bērnus šī ražotāja izstrādājumiem neuzticēšu.

– Vēl ir Takata un CasualPlay zīmoliem pa vienam atmuguriskam krēsliņu modelim – nav komentāru.

Šķiet, ka tas arī viss. Ja, lūkojot pēc krēsliņa, kurā vizināt savu mazuli atmuguriski ilgāk – t.i. vismaz līdz 18 kg, savu nolūkoto krēsliņu šajā sarakstā neatrodat, tad rūpīgi pārliecinieties, vai 0-18 kg krēsliņam ražotājs nav norādījis, ka pie 13 kg (vai dažiem krēsliņiem pat 9-10 kg) krēsliņu obligāti jāpavērš ar skatu bruakšanas virzienā. No zināmākajiem ražotājiem tāds ir Britax First Class, Concorde Ultimax, Maxi Cosi/Bebeconfort MiloFix un Opal, kā arī vairāki CAM, Chicco, Espiro, Jane, Nania, Nurse, 4Baby un citu ražotāju sēdeklīši. Šāda veida krēsliņš tiek saukts par kombinētā tipa krēsliņu un iespējams ļaus mazliet ilgāk braukt atmuguriski, jo čaulas dēļ krēsliņu patiesi varēs izmantot atmuguriski līdz pilniem 13 kg, tomēr būtiski ilgāk bērniņš nedrīkst braukt ar skatu pretēji braukšanas virzienam un sasniedzot ražotāja norādīto svaru obligāti ir jāgriež uz priekšu.

 

Kā pareizi lietot ķiveri mazajam riteņbraucējam

Friday, May 16th, 2014

Sākoties siltajam laikam, ielās un parkos, pagalmos un spēļlaukumos redzami arvien vairāk bērni uz riteņiem – gan līdzsvara ritenīšiem (kas priecē – tā lieta tiešām kļuvusi populāra :) ), gan pedāļu braucamajiem un arī vecākiem velosēdeklīšos redzami mazie līdzbraucēji. Labi, ja viņi valkā ķiveri, jo tā braukt nenoliedzami ir drošāk. Te jāatgādina bērna anatomiskā īpatnība, ka galva ir liela un ķermeņa smaguma centrs atrodas daudz augstāk nekā pieaugušam cilvēkam, tādēļ kritienos bērni daudz biežāk traumē galvu, jo tā vienkārši “velk pie zemes”. Tāpēc ķiverei jābūt – pareizi lietota atbilstoša veloķivere spēj samazināt galvas traumu risku pat par 85%!!! Un labi, ja arī pārējie ģimenes locekļi rādītu labu piemēru un lietot ķiveres. Jāņem vērā arī tas, ka velo ķiverei ir īpaša forma, atšķirīga no skeitborda vai slēpošanas ķiveres. Neesmu speciāliste visos ķiveru veidos, taču zinu, ka eksperti rekomendē tomēr lietot konkrētajam sporta veidam paredzēto ķiveri. Piemēram, velo ķiveres izveidotas ar pagarinātu priekšdaļu – tā pasargā cilvēku no sejas traumām – krītot ķiveres priekšējā daļa sasniedz zemi pirmā un palīdz saglabāt spraugu starp seju un piezemēšanās virsmu, tā pasargājot no triecieniem pieres daļu, degunu, zobus un pat zodu.

Lai ķivere sargātu mazo velobraucēju, ne vien jālieto konkrētajam sporta veidam paredzēta ķivere, bet tā jāuzliek bērnam pareizi. Visvienkāršāk to izdarīt, paturot prātā 2-V-1 likumu.

1. Novietojiet 2 pirkstus virs bērna uzacīm – tieši tik lielam jābūt attālumam līdz ķiverei.

 

2. Siksniņām ap bērna ausi jābūt vienāda garuma un jāveido V burts – tad ir droši, ka ķivere nekritīs par daudz uz pieres vai pakauša.

 

3. Kad siksniņa pietiekami stingri savilkta, starp to un bērna zodiņu iespējams ievietot 1 pirkstu.

Stilīgi pakausī atgrūzta ķivere, vaļīga vai vispār neaizsprādzēta – ta snozīmē, ka ķiveres faktiski nav un bērna galvu tā nesargā, līdz ar to pēc būtības tās vienīgā funkcija ir smukums un varbūt pedagoģiskais nolūks, kas māca bērnam, ka vispār ķivere ir vajadzīga.

Atbildot uz jautājumu, kad jāsāk vilkt ķiveri – tiklīdz sāk braukt ar riteni ārpus mājas. Arī mazulis, kas ar līdzsvara riteni varbūt tikai čāpo jau jāsapoš ķiverītē, jo tai ir augstāk minētā pedagoģiskā funkcija – braukšanai ar riteni = vajadzīgs ritenis + ķivere. Ja laikus šādi to nenostādīsiet, iespējams vēlāk būs sarežģīti bērnam paskaidrot, kādēļ pēkšņi ķivere ir kļuvusi obligāta, un disciplinēt braucēju, kas jau būs kļuvis ātrs un bezbailīgs būs daudz grūtāk.

Atcerieties! Vairums ķiveru ir derīgas tikai vienam kritienam un pēc pamatīgāka trieciena ir jāmaina. Ja velo ķivere ir acīmredzami bojāta – tai ir plaisas vai sabojāts amortizējošais slānis, tā vairs nepasargā braucēja galvu.

Par apaviem un nepatiesībām

Wednesday, March 12th, 2014

“pareizie” apavi ir faktiski visbiežāk apspriestais temats mūsu veikaliņā. Tad nu nolēmu, ka vajadzētu visu līdz šim izlasīto un izrunāto ar speciālistiem apkopot vienā pamatīgā blogierakstā par šo tēmu.

Kādēļ par kājām tā “ņemas”?

Nezinu. Taču viens ir skaidrs – daudzi cilvēki, kuri visādi citādi tic, ka Dievs ir radījis cilvēku pilnīgu, ir diezgan droši, ka ar kājām Viņš tomēr nav ticis galā un tās mums iedalītas tādas ne līdz galam labas. Tādēļ bez cilvēku iejaukšanās labas un veselas tās nekādi nevar pastāvēt, kur nu vēl izaugt. Tādēļ sevišķi liela vērība tiek piešķirta bērnu apaviem, jo tiem “ir jāveido un jābalsta pēdiņa, potīte utt.”. Savukārt jau pieaugušā vecumā apviem atkal ir jaunas funkcijas – tiem ir jāamortizē, apavi ar supinatoru tiek uzskatīti par vispār izcili ērtiem, jo balsta velvi… Un piepaceltā papēža nozīme tiek slavināta… Turklāt šim viedoklim visvairāk seko ārsti, ortopēdi un ķirurgi. Būtiski citu viedokli nereti pauž bērnu ārsti, jo viņi mazo cilvēku redz pilnīgu, viņi redz veselu, kustīgu un perfektu dabas veidojumu nevis subjektu, kuram uzstādāma diagnozē un piemeklējama ārstēšana.

Taču reti kad mēs redzam sakarību tajā, ka apavi, kas balsta, ierobežo un veido bērna kāju mazotnē, patiesībā kāju veselību, no kuras turklāt izriet lielā mērā arī mūsu vispārīgā veselība, ietekmē tieši tā, ka mēs uz mūžu kļūstam atkarīgi no apaviem ar amortizatoriem, supinatoriem un papēžiem… Un kas pats dīvainākais – sekojot ierastajām praksēm bez to apšaubīšanas – mēs nereti neuzdodam pat gluži acīmredzamus jautājumus.

Kur radušies aplamie apavi?

Ortopēds Viljams A Rossi, kurš sarakstījis 8 grāmatas un vairāk kā 400 zinātniskas publikācijas par apaviem un pēdu veselību, apgalvo, ka lielākā daļa apavu gan vēsturē, gan mūsdienās kropļo cilvēka kāju un gaitu un tas tiek aizsākts jau ar pirmajiem apaviņiem vēl pirms bērns sācis staigāt. Es neatskatīšos tālā apavu vēsturē līdz pat 7 gadsimtam (to jūs varat šajā rakstā izlasīt paši, ja radusies interese), kad apavu evolūciju noteica kristīgās dogmas, tomēr pieminēšu, ka, piemēram, līdz pat 19 gadsimta beigām apavi nebija domāti labajai un kreisajai kājai un tad, kad parādījās pirmie apavi, kuri kaut nedaudz ņem vērā cilvēka dabiskas anatomiskas īpatnības, vairums cilvēku uz tiem lūkojās tikpat izsmējīgi, kā mūsdienās uzlūko cilvēka anatomijai maksimāli pietuvinātus minimālos jeb baskāju apavus.

Vēsturiski kurpes lielā mērā arī bija sociālā statusa simbols. Tuklāt, kad sākās industrializācijas laikmets un pilsētas arvien pletās plašumā, protams, arī praktiska vajadzība pēc kurpēm strauji auga – ar plikām kājām vai pastalās gluži pa lielpilsētu neskriesi. Ja man kāds pajautā tiešu jautājumu, kad bērnam ir vajadzīgi pirmie apavi, es par atbildi uzdziedu: “Dar man tēvis pastaliņas, skolā ieti man gribās.” – apavi bērnam ir nepieciešami iziešanai sabiedrībā, tā pauž pat latviešu tautas mantojums, jo to pieprasa sociālās normas, nevis cilvēka fizioloģija. Arī Klaudija Hēla smaidot teic: “Ja bez kapes un supinatora nevarētu iztikt, tad latvieši savās pastalās sen visi būtu plakano pēdu tauta.”

Laikā no 1930ajiem līdz pat 1970ajiem gadiem notika strauja apavu evolūcija un, ja runājam tieši par bērnu apaviem, tad tie tika pamatīgi “medicinizēti”, lielākā daļa ražotāju solīja ar apavu palīdzību novērst kāju vēršanu uz iekšu vai āru, pareizas pēdas veidošanos utt. Apavi izskatījās gluži kā ortopēdiskie, bija stīvi, augstām kapēm, pamatīgi sašņorējami vai sasprādzējami, lai mazais, kurš tādos pretdabiskos objektos ietērpts centās no tiem atbrīvoties, to nekādā gadījumā nevarētu izdarīt. Kādā brīdī (precīzāk 1948. gadā) ASV šāda apavu saukšana par veselīgiem, ortopēdiskiem utt. pat tika aizliegta ar likumu, jo apsekojot vairākus ražotājus, tika secināts, ka viņu rīcībā nav nekādu medicīnisku pētījumu, lai paustu šādus apgalvojumus.

Ja ielūkojamies jaunāko laiku apavu vēsturē, īpaši izceļot bērnu apavus, tad vēsturiski vairums bērnu sākot no 1970ajiem gadiem lielāko daļu gada pavadīja stīvos skolas apavos, bet vasarā valkāja “botas”, jo sākās skriešanas bums un sporta apavu valkāšana, kas saistījās ar prestižu un mūsdienīgu dzīvesstilu, kļūva mežonīgi populāra kā pieaugušajiem, tā bērniem. Kā apgalvu V.A. Rossi, ietekmīgi apavu ražotāji visā pasaulē vairāk koncentrējās uz vispārīgu reklāmu un propogandu, “izglītojot” vecākus un speciālistus par apaviem, kas “veicinās veselīgu bērna kājas attīstību” – bukleti, priekšlasījumi, veikalnieku instruēšana, padomi vecāku žurnālos un tml. kanāli tika izmantoti, lai komunicētu “pareizā” apava standartu. Taču vēl arvien nemaz neieguldīja īstos medicīniskos pētījumos, kādiem tad patiesībā būtu jābūt veselu kāju saudzējošiem apaviem. 1981. gadā klajā nāca apjomīgs pētījums, kas apgāza vairākus no mītiem, kuros apavu propaganda tika balstīta. Taču šī pētījuma rezultāti tika pārprasti un kā tika noliegti cietie “ortopēdiskie” apavi, tā kā labais pretspēks tiem tika slavēti sporta apavi. Tomēr greizi, jo tām ir ne mazāk trūkumu – tikai citi :) Latvijā, tāpat kā lielākajā daļā PSRS, botas, protams, bija liels deficīts un stīvos apavus turpinājām aut kājās arī vasarā, jo savādāku nebija. Puslīdz veicās tiem, kas skraidīja kedās.

Kas skumjākais – arī mūsdienās “dinozaurs nav pakustējies ne pussoli uz priekšu” un apavi arvien tiek pārdoti pēc tiem pašiem principiem kā pirms gadiem 40-50, bet ražots tiek tas, pēc kā ir pieprasījums – pēc “pareizajiem” apaviem. Tā rezultātā faktiski nevienam Rietumu pasaules pieaugušam cilvēkam nav atrodama vesela un pilnīgi nesamaitāta jeb normāla kāja. Ar “normālu” saprotot to kāju, kāda ir aptuveni vienam miljardam cilvēku, kuru kultūrā kāju apaušana nav norma. Profesors apgalvo, ka gandrīz 95% no rietumu pasaules cilvēkiem kājas ietekmēšana aizsākas bērnībā un pat bēbīša vecumā, valkājot anatomiski neatbilstīgus apavus.

Vai jums neliekas dīvaina apava forma?

Ja jūs palūkosieties uz normālu pieauguša cilvēka, kurš nekad nav nēsājis apavus (ja vien tādu pazīstat) pēdu, tad redzēsiet, ka tā ir plata, ar izplestiem vēdekļveida pirkstiem. Tieši tāda pati pēdiņa ir maziem bērniem. Un tad mēs šo pēdiņu ar izplestajiem pirkstiem, izplūdušo kontūru, ieaujam apavā, kurš visbiežāk ir šaurāks par pēdu, tā purngals ir noapaļots, tiecoties veidot smailāko daļu vietā, kur nemaz neatrodas pēdas tālākā vieta.

Piemēram, šajā attēlā redzama apava neatbilstība pieauguša cilvēka pēdai (turklāt tā jau vairs nav galīgi apavu neskarta pēda) – bērnam klājas vēl ļaunāk, jo viņa pēdiņa tiek “savaldīta” pamatīgāk, jo reti kad apavu ražotāji tiešām rada apavu bērnam nevis samazina pieaugušā apava siluetu. Šādu apavu nēsāšana ikdienā tiešām formē bērna kāju, tā veido mūsu sabiedrībai pieņemamu pēdas siluetu, kas atbilst mūsu kultūras un laikmeta priekšstatiem. Pavadot šādos apavos vairākas stundas dienā, kāja pakļaujas, jo kauliņi vēl ir mīksti, burtiski skrimslīši. Tā sašaurinās, mainās pirkstu izvietojums… un samazinās pēdas atbalsta laukums. Kāpēc tas vajadzīgs? Ej nu zini… tā pieņemts. Protams, ka daudzkārt labāk būtu, ja kurpes siluets atbilstu reālai cilvēka kājai, sevišķi bērniem būtu paplatināta pēdas priekšējā daļa, lai pirkstiņiem ir kur brīvi kustēties, pēda netiktu mākslīgi iegrožota un sašaurināta atbalsta virsma.

Cilvēka pēda ir ļoti ļoti mazs atbalsta laukums pret cilvēka vispārējo ķermeņa masu, turklāt cilvēks ir vienīgais zīdītājs, kas pārvietojas stāvus pilnīgi vertikāli un tādējādi visu savu svaru balsta uz vertikāli pozicionēta mugurkaula – bet pat stāvēšanā piedalās 650 muskuļi un 208 kauli. Tā ir sarežģīta mehānika, kur ik milimetram un detaļai ir nozīme. Paeksperimentējiet – pamēģiniet noturēt plaukstā 5×5 cm lielu kubiņu. Vienkārši… Bet pamēģiniet nobalansēt 5 cm diametrā metru garu nūju. Tas prasa daudz nopietnāku koncentrēšanos, vai ne? Tāpat ir ar cilvēka ķermeni tā garās vertikālās proporcijas dēļ. Un samazinot atbalsta laukumu, mēs šai balansā būtiski iejaucamies…

Papēdis…

… iejaucamies arī paceļot papēdi augstāk kā purngalu. Es neaģitēšu pret dāmu augstajiem papēžiem, taču pati šādus uzvelku vairs tikai svētku reizēs. Bet bērniem paaugstināta papēža daļa būtiski ietekmē kājas un stājas attīstību. Kā?

Lūk, attēlā redzama sieviete uz 5 cm augsta papēža – pavisam mazs ikdienišķu kurpju papēdīts. Tīri teorētiski tas viņas stāju mainītu kā attēla vidū. Protams, tā nav iespējams stāvēt un labajā malā redzams, kā mainās stāja, lai kompensētu izmaiņas pēdas novietojumā saglabājot taisnu svara asi. Pieņemsim, ka šai sievietei augums ir 170 cm, tātad 5 cm ir nepilni 3 % no viņas auguma. 80 cm garam bērniņam gada vecumā tātad pat 2 cm papēdītis radītu identisku efektu. Tātad apavi, kuru purngala un papēža daļas starpība jeb kritums ir ~2 cm patiesībā būtiski kropļo bērna stāju, jo maina balansu jeb svara izvietojumu uz pēdas. Dabiski stāvot ar basām kājām cilvēka svars ir pilnīgi vienmērīgi izlīdzināts pa visu pēdu sadalot to 50:50 uz purngalu un papēdi. Izmainot šo proporciju, izmainās teju vai ikviens muskulis un kauls ķermenī, jo nobīdās smaguma centrs, būtiskas izmaiņas notiek ceļgalos, iegurnī, mugurkaulā, izmainās krūškurvja tilpums, tātad tas ietekmē pat mūsu elpošanu un asinsriti, centrālo nervu sistēmu. Pat galvas sāpes var būt saistītas ar apaviem ar papēdi. Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka šāda iejaukšanās maza bērna līdzsvarā ne vien traucē viņam pārvietoties konkrētajā mirklī un apgūt kustību prieku, bet atstāj ietekmi ilgtermiņā.

Pierādīts, ka paaugstinātais papēdis augot arī sekmē saīsinātas ahileja cīpslas veidošanos. Kādu dienu vēroju bērnu raidījumu, kurā mazie izzinātāji viesojās pie svarcēlājiem. Svarcēlāji ierādīja mazajiem celšanas paņēmienus no tupus stāvokļa. Viņi aicināja mazos – tādus sākumskolniekus – notupties uz pilnas pēdas – pilna atbalsta laukuma. Domājiet daudzi to varēja? Viens no 5-6 bērniem. Pārējie tupās ar piepaceltu papēdi. Pamēģiniet pietupties – vai jūs tupat uz pilnas pēdas? Nē. Jo apavi jau darījuši savu. Citrreiz runāju ar kādu dūlu par dzemdību pozām. Viena no dabiskākajām būtu dzemdēt tupus. Diemžēl rietumu pasaules sievietēm tas ir teju neiespējami, jo mēs nespējam ilgstoši tupēt, jo darām to uz nepilnas pēdas un mums ir daudz apgrūtinošāk turēt līdzsvaru. Taču pavērojiet mazuli, kas tup smilškastē vai pie savām spēļlietām – viņš to dara uz pilnas pēdas bez jel kādas piepūles. Viņš tā nevarēs, ja valkās apavus ar piepaceltu aizmugurējo daļu.

Un sabiezināts papēdis ietekmē arī gaitu. Tas amortizē saņemto triecienu un veicina papēža saskari ar virsmu. Taču normāli cilvēks staigājot un sevišķi skrienot nemaz nepieskartos pie virsmas ar papēdi vispirms, bet gan vairāk ar pēdas vidusdaļu un priekšējo daļu…

Arkas jeb pēdas velve un supinators

Tieši tāpēc cilvēkam ir pēdas velve. Jo arka – kāda ir arī pēdas velve – ir unikāla konstrukcija, par kuru vislabāk jums pastāstītu arhitekti. Tā ir pilnībā spiediena atkarīga un jo spēcīgāks ir spiediens no augšas, jo pamatīgāk to tur balsti, kas šajā gadījumā ir pēdas priekšējā daļa un papēdis. Turklāt patiesībā cilvēka pēdu balsta pat 3 šādas savstarpēji saistītas arkas, kuru centrs atrodas tur, kur cilvēka svara viduslīnija. Pēdas velve cilvēkam darbojas kā amortizators – uz katra soļa tiek saņemts spiediens no augšas, pēda savas elastības pēc izlīdzinās, tā sadalot spiediena spēkus uz balsta punktiem, un atkal atgūst savu formu. Savukārt, ja cilvēkam kājās ir apavi ar supinatoru, tad pēdas velvei nav iespējas izstiepties garenvirzienā un šī amortizējošā funkcija zūd. Turklāt tiek izjaukts unikālais arkas spiediena mehānisms un patiesībā tas darbojas pat pretēji, jo veidojas spiediens no apakšas un tātad samazinās arī balsta punktu atbalsta spēks. Saka, ka ja arhveida tiltu balstīs no apakšas un pa to turpinās braukt pāri, tas sabruks. Līdzīgi iznīcinoša ir apavu ietekme uz pēdām.

Daudzkārt ārsti iebilst, ka šīs patiesības vairs nav spēkā mūsdienās, jo mēs pārvietojamies pa asfaltu un cietām, gludām virsmām. Tomēr dr.Rossi tam nepiekrīt – viņš atsaucās uz rikšām Āzijas valstīs, kā arī kuģu krāvējiem Bombejā, Singapūrā u.c., kas galvenokārt pārvietojas kailām kājām pa tādu pašu segumu, kādu ik dienas apavos minam mēs un viņu pēdu vēlves ir vislabākajā kārtībā, spēcīgas un labi attīstītas.

Turklāt dažādos pētījumos ir pierādīts, ka atbalstot pēdu ar supinatoru, veidojas korsetes efekts – konkrētā konstrukcija balsta pēdu, taču veicina muskuļu atrofiju velvē, jo tā vairs nepilda izstiepšanās un sākuma pozīcijā atgriešanās kustību, bet kļūst statiska – līdz ar to netrenējas muskuļi, kas galvenokārt veido pēdas velvi. Tātad apgalvojums, ka maza bērna apavā jābūt supinatoram, lai veicinātu velves veidošanos pilnīgi nekādi nevirknējas loģiskā ķēdītē ar augstāk aprakstīto. Patiesībā būtu jābūt gluži otrādi – jo lokanāka un mazāk balstoša ir pēdas zole, kas ļauj dabisku kustību, jo lielākas cerības, ka bērnam attīstīsies dabiska pēdas velve.

Elastīga un plāna zole…

… nozīmē to, ka tai jābūt lokainai. Taču tai jābūt lokainai nevis kaut kur pēdas priekšdaļā, bet vēlams visā garumā. Tādēļ, ka vietai, kur tā lokas ir ĻOTI liela nozīme. Tai ir jālokās tur, kur ir locītava, nevis 1 cm pirms vai pēc tās (skat attēlu). Tas ir iemesls, kāpēc speciālistu rekomendētā rezervīte izaugšanai patiesībā ir koks ar diviem galiem. No vienas puses, protams, ka bērna pirkstiem apavā nevajadzētu būt iespīlētiem, ko pieminēju jau augstāk aprakstot apavu pieņemtās formas, no otras puses, ja iegādājamies apavu, kurā pēdiņa atvirzīta daudz vairāk atpakaļ nekā paredz tās siluets, tad var gadīties, ka apava un pēdas reālā liekšanās līnija nemaz nesakrīt.

Pilnīgi nav saprotams, kādēļ ražotāji visbiežāk veido bērnu apavu zoles neadekvāti biezas, jo bērns patiesībā nespēj tās novalkāt līdz caurumiem: pirmkārt, tāpēc, ka izaug no apaviem daudz ātrāk, kā tie nodiltu, otrkārt, tāpēc, ka bērna svars ir salīdiznoši mazs, tādēļ berze ir ievērojami mazāka kā pieaugušo apaviem un nav pamata veidot bērna zoles kā armijas zābakiem.

Jāpiezīmē, ka pat viegli rokās saliecama zole samazina pēdas lokanību par aptuveni 50-60%. Lūk, vēl vienā zīmējumā redzama basa kāja kustībā un kāja vidusmēra apavā, kura zole pat puslīdz lokās. Tieši šī iemesla dēļ, ražotāji bieži ir spiesti veidot piepaceltu purngalu, kas vēl vairāk kropļo kājas novietojumu un mazina līdzsvaru un stabilitāti. Sevišķi svarīgi tas ir mazam bērnam – kādreiz pavērojiet, kā nesen staigāt sācis mazulis mēdz savilkt pirkstiņus burtiski iekrampējoties virsmā. Ta bērns izjūt lielāku stabilitāti un labāk balansē uz zemes. Tam ir būtiska nozīme staigājot un piepaceltie purngali tikai mazina šo stabilitāti… un kājas kustību. Jo principā notiek tāda kā šūpošanās – pārvelšanās no papēža uz purngalu nevis kājas saliekšana. Kāja kurpes iekšienē nelokās. Esat ievērojuši – līdzīgi zoles nelokanību kompensē koka tupelēm. Un kāja līdz ar to netiek nodarbināta, muskulīši neattīstās, pēdiņa veidojas nedabiska, atrofa.

Augsta kapīte, kas stabilizē kājiņu – priekš kam?

Dauzi apgalvo, ka stingra kapīte kājiņas stabilitātei ir obligāti nepieciešama. Izņemot dažus tiešām medicīniski pamatotus gadījumus, kad bērnam ir vērojama pārmērīga pronācija un potītes griešanās uz iekšu, bērnam ir vajadzīga maksimāla brīvība nevis saturēšana un balstīšana jeb iejaukšanās. To pašu iemeslu dēļ, kas jau minēti iepriekš – trenēt muskuļus var tikai tos darbinot nevis iegrožojot. Sevišķi skumji, kad apavus ar augstu kapīti meklē pavisam maziem bērniņiem, pirmās kurpītes un tml. Bērns agrīnā vecumā, kas tikko sācis celties kājiņās, vēl lielāko ties rāpo, lai nokļūtu no punkta A uz B. Augsta kape padara neiespējamu rāpošanu ar paralēlām pret zemi balstītām pēdiņu virspusītēm. Attiecīgi bērns sāk izvērst pēdas vai griezt uz iekšu un asimetriski nodarbina arī pārējās locītavas un muskuļus – asimetrisku kustību iegūst ceļgali un galvenais – iegurnis. Kad mazais pēcāk sāk staigāt, tad gan ir problēmas ar gaitu – bērns iespējams vērš uz iekšu purngalus, sākas problēmas ar pronāciju un atkal ir nepieciešams iejaukties un koriģēt. Turklāt šādi apavi, kas nav ēryi rāpošanai steidzina bērnu meklēt citus ceļus – staigāt. Bērns ātrāk būs uz kājām, gan tāpēc, ka rāpot kļuvis neērti vai pat sāpīgi, gan tāpēc, ka sajūta, ka kājiņas ir stabilas, neļogās, kalpo kā signāls, ka nu ir laiks celties un iet. Jo tieši tā bērns uzzina, ka ir gatavs iešanai – viņš ceļas kājās un mēģina nostāvēt bez pieturēšanās. Kad viņš to spēj, ir gana stabils, viņš sāk staigāt. Ja viņš vēl nejūtas stabils, viņš atliek staigāšanu uz vēlāku laiku – bērni, atšķirībā no mums, uzticās dabas balsij :) un nezin, ka viņus māna…

Pēc iespējas daudz basām kājām

Vislabāk būtu staigāt basām kājām. Pēc iespējas daudz. Jo tikai staigāšana basām kājām veido dabisku gaitu. Normāli cilvēka “pēdas ceļš” ir no pēdas vidusdaļas ārējās malas uz purngalu un tikai tad papēdi un vidusdaļu tuvinot zemei. Tas ir gan jau aprakstītās amortizācijas dēļ, gan tamdēļ, ka pēdas vidusdaļā koncentrējas visvairāk nervu galu un tādā veidā cilvēks instinktīvi sargā pēdu no savainojumiem. Ja kādam bērnam fizioterapeits nozīmēs vingrinājumus, lai trenētu pēdiņas pret plakano pēdu, tad tas ko bērnam liks darīt vispirms – staigāt uz pēdiņu ārējām malām un pirkstgaliem. Jo tā trenējas pēda. Trenējas pēda, kuru mēs ikdienā apavos atrofējam, jo šīs kustības izpaliek. Un izpaliek daudzas citas kustības. Pasēdiet mazam bērnam blakus kaut minūtiņu, kamēr viņš rotaļājas ar klucīšiem – viņa kājas nepiedalās? Protams, ka piedalās, viņš kustina pirkstus, savelk pēdiņu, groza potīti – paskaitiet kustības minūtē. Ja bērnam būtu kājās apavs, viņš to nedarītu. Tāpēc es pilnībā nepiekrītu speciālistiem, kas saka, ka pa gludu grīdu jau var skraidīt arī kurpītēs – tāpat tur nav nekā, kas bērna pēdiņu kairinātu – bērns pēdu kustina bez ārēja kairinājuma, viņš to trenē, sagatavo visas dzīves staigāšanai. Arī jūs kustināt basas kājas. Un daudz mazāk kustināt apautas.

Apaujot kāju cilvēks maina gaitu, pat ja apavi ir izcili, tuvu ideāliem, viņš nesaudzīgāk izturās pret savu pēdu, triec pret zemi papēdi, jo zaudē sensorās izjūtas. Lielā mērā gaita ir saistīta ar virsmu, pa kuru staigājam. Un tam ir sakars ar smadzenēm, jo saskaroties ar virsmu pēda signalizē par virsmas reljefu, cietumu utt. un pēda atbilstoši reaģē. Pa cietu gludu virsmu cilvēka basa pēda iet pavisam savādāk, kā pa mīkstu un nestabilu smilšu liedagu, pēdas muskulīši un viss cilvēka ķermenis ieņem atbilstīgu muskuļu stāvokli, balansu, virsmai, pa kuru pārvietojas. Bieži vien vecāki sūdzas, ka bērns apavos skrienot krīt, ķeras kājas. Ne vienmēr tas ir saistīts ar neatbilstīgu izmēru. Tam bieži sakars ir ar pēdas ierobežoto lokanību UN šo sensoro atbildes saiti ar smadzenēm – kājas nezin, pa kādu virsmu tās skrien un nevar tai pielāgoties, jo ir apautas.

Doktors Viliams A Rossi aprēķinājis, ka gadā aptuveni 2900 stundas bērns pavada miegā, protams, bez apaviem un apavos kājiņas ir ieģērbtas aptuveni 8400 stundas (!). Ja mēs kaut vai atmestu ieradumu telpās valkāt apavus, neapauto kāju brīvībai klāt nāktu aptuveni 3000-5000 h. Vai tas nebūtu lieliski? Tūkstošiem stundu dabiskas kustības, attīstības un augšanas mazajām pēdiņām. Tajās atlikušajās stundās …

Apavi, protams, ir vajadzīgi

…mēs nedzīvojam Āfrikā un kājas mēdz salt. Mēs dzīvojam pasaulē, kur tās var arī viegli savainot ar kāda neuzmanīgi nomestu stikla lausku vai ko citu. Taču valkāt tos vajadzētu tikai tur, kur tas patiesi nepieciešams. Un izvēlēties rūpīgi, ko vilkt kājās.

Saviem bērniem mēs meklējam apavus ar 0 grādu zoles kritumu – tātad pilnībā bez papēža pacēluma, turklāt meklējam pēc iespējas elastīgus apavus ar plānu zolīti. Un lūkojam, lai apavi ir ar plašu purngala daļu, lai pirkstiņi pēc iespējas maz tiktu saspiesti un saglabātu to dabisko formu.  Novēlam arī jums tādus atrast.

 

 

Brīvā spēle jeb ļausim bērniem spēlēties!

Wednesday, December 11th, 2013

Reizēm, vērojot, kā pavadu laiku ar saviem bērniem mājās darba dienas beigās, kāds varētu domāt, ka esmu gauži slikta mamma. Es vienkārši ļauju viņiem spēlēties. Mūsu jaunajā mājvietā ir atvēlēta neliela telpa rotaļām – spēļu stūris – tāda kā neitrālā zona, kur glabājas mantas, kas nav nevienam konkrēti dāvinātas, dažādi radošie materiāli, mūzikas instrumenti, koka spēļu vilciens, garāža u.c. svarīgas lietas. Savai ērtībai tur ierīkoju arī dīvānu, kurā es zvilnu, lasot žurnālu vai pastrādājot darbiņā nepadarīto… Jo kā izrādās, vislabāk bērnam ļaut spēlēties pašam. Bieži vien tas, ko bērniem šajā vecumā ļoti vajag, lai jūs esat līdzās. Laiku pa laikam puikas mani pasauc, izrāda uzzīmēto, uzbūvēto vai izstāsta īsu stāstu par tajā brīdī spēlēto spēli. Mēs to pārspriežam un viņi atkal iegrimst spēļu pasaulē, bet es savā darāmajā… Esmu tur līdzās. Un cenšos šādu brīvas spēlēšanās laiku atveltīt viņiem pēc iespējas daudz. Jo nereti vecāki un pedagogi nemaz neapzinās, ka brīva rotaļāšanās ir praktiski izzudusi no pirmsskolas vecuma bērnu ikdienas. Daudzās pirmsskolas izglītības iestādēs bērni tiek pāragri intensīvi izglītoti – rūpīgi saplānotais laiks dažādām pedagoģiskām aktivitātēm bērndārzā tiek papildināts ar pulciņu un nodarbību apmeklējumiem pēcpusdienā un bērniem arvien mazāk laika atliek vienkāršai sevis piedzīvošanai jeb brīvai spēlei. Tomēr tā ir neaizstājama bērna attīstībai, sevišķi pirmsskolas – 3 līdz 6 gadu – vecumā. Tieši tādēļ rakstīju šo rakstu, lūdzot palīdzību mūsu Robina bijušajai audzinātājai no Rīgas Valdorfa pirmsskolas un Kristīnei Tomsonei no “Ketes mājas”.

Kas ir brīvā spēle?

Bieži jau pašas spēles definēšanai traucē pieaugušo racionālisms un skatu punkts, jo spēle tiek uzlūkota kā līdzeklis bērna sagatavošanai un attīstībai jeb izglītošanai. Tādēļ, uztverot brīvo spēli jeb rotaļāšanos kā pedagoģisku instrumentu, paslīd garām tās galvenā nozīme un tā it viegli tiek aizstāta ar citām mērķtiecīgi izglītojošām nodarbēm. Tomēr ikvienam bērnam ir nepieciešams pēc iespējas daudz brīvas spēles, lai attīstītos viņa harmoniska personība un viņš augtu par iniciatīvas bagātu cilvēku. Spēle jeb rotaļāšanās ir process, kura kodols ir brīva rīcība, kas audzina pats sevi. Šai nodarbei nav cita mērķa kā pati spēle. Un tās mērķis nav sasniegt kādus rezultātus vai ko apgūt, lai gan, nenoliedzami, procesa gaitā tas notiek. Tā ir brīvi izvēlēta, paša bērna iekšēji motivēta rīcība, kurai nav mums pieaugušajiem saskatāms ārējs mērķis vai ieguvums. Rotaļāšanās var būt jebkas – kāda cita cilvēka darbības vērošana, vietas vai priekšmeta izpēte, jaunas spēles izdomāšana vai kāda radoša pašizpausme. Pat sapņošana ar atvērtām acīm. Rīgas Valdorfskolas pirmsskolas pedagoģe Sarmīte Gurgāne norāda: “Kāds bērns varbūt pat nespēlējas – tikai vēro. Mums it kā liekas, ka viņš taču neko nedara. Bet tā ir viņa spēle, viņš uzkrāj sevī šīs “zināšanas” un kādu dienu viņš radīs tām pielietojumu un, iespējams, rotaļāsies daudz aktīvāk kā citi.” Brīvas un neierobežotas spēles galvenais jautājums ir “Kā?” nevis “Kas?” vai “Ko?”. Spēle ir orientēta uz procesu un tajā nepastāv “pareizi” vai “nepareizi”, tajā pastāv problēma un risinājumu meklējumi, bērna paša pieredze salīdzinot alternatīvas, kā šo izvirzīto problēmu līdzsvarot. Šī problēma ir dots lielums, bet svarīgi ir tas, kā bērns šo problēmu identificē un risina – tieši tas ir viņa individuālais pienesums, kas ir unikāls ikvienā dzīves situācijā: kā tiek ripināta vai mesta bumba, kā lelle tiek nesta, likta gultā vai izjusta, kā šūpolēs tiek sadalīts svars, lai tās iekustinātu un tml. Un svarīgi, ka šajā starptelpā starp problēmu un risinājumu, bērns izjūt brīvību savos meklējumos, jo tieši tur rodas pētniecība un attīstās mazā personība. Darbība, kas rodas no spēles, nes sev līdzi ne vien evolūciju, bet arī involūciju – iešūpojoties kustās šūpoles un tas ir tas, ko mēs redzam no ārpuses, bet arī bērns sevī rod iekšēju atrisinājumu izvirzītajai problēmai un gūst pieredzi, katru reizi citādu, pat ja no ārpuses mums iznākums šķiet vienāds, jo pie šī iznākuma mazulis nonāk caur citu ceļu, citos apstākļos, garastāvoklī, intuitīvi pārbaudīdams dažādas alternatīvas un tieši tas ir iemesls, kādēļ nav tik daudz svarīgs rezultāts, cik liela nozīme ir procesam un izzināšanai, jo spēle ir daudzšķautņains izpētes process. Tādēļ nav iespējams kādam iemācīt iešūpot šūpoles pašam, neiesēžoties tajās un to nepaveicot, jo šo sajūtu ir jāizjūt, šīs līdzsvara svārstības ir jāsarindo un tikai caur personīgo pieredzi bērnam ir iespējams gūt zināšanas. Un gluži tāpat bērns kā mazs cilvēks sava dzīves ceļa sākumā, gūst pieredzi it visā caur izziņas procesu. Bērndārza “Ketes māja” vadītāja Kristīne Tomsone norāda: “Cilvēkam pats galvenais dzīvē ir pieredze. Tā veidojas cilvēka būtība – caur to, ko viņš pats ir pieredzējis viņš aug un attīstās.” Un pieredzes gūšanas tīrākā forma ir tieši brīvā spēle, kas ļauj pārdzīvot sevi neskaitāmās lomās un situācijās.

Brīvās spēles šķēršļi mūsdienās

Lai arī par brīvo spēli mūsdienu pedagoģijā tiek runāts ļoti daudz (daudz vairāk kā manā bērnībā), tomēr nereti diemžēl tie ir vairāk vārdi, zem kuriem paslēpusies pedagogu motivēta rīcība un noteikts, ierobežots laika sprīdis, kurš ir atvēlēts šai brīvajai rotaļai gluži kā mācību stundai, pēc kuras seko kāda cita ieplānota pedagoģiska aktivitāte. Turklāt nereti šai brīvajai spēlei tiek sagatavots ļoti daudz materiāla, kas pavisam neuzkrītoši virza bērna rotaļu un patiesībā to ierobežo, laupa iniciatīvu. Taču galvenokārt brīvā spēle ir atadarināšana un tas, ko bērni tiecas atdarināt visvairāk ir “dzīvais” jeb “īstais” darbs. Un jo vairāk viņi šo īsto darbu var vērot un vairāk laika bērnam tiek dots brīvi izspēlēt redzēto un pārdzīvot to sevī, jo labāk. Agrākos laikos zemnieki darbojās savās saimniecībās, veikdami ikdienas darbus, bet bērni atradās līdzās – viņiem tika pievērsta maz mērķtiecīgas uzmanības, bet viņiem bija vairāk iespēju vērot un vaļas atdarināt līdzās redzēto. Speciāliste ar nožēlu atzīst, ka mūsdienās iespēju vērot šādu īstu darbu bērniem ir arvien mazāk: “Ļoti reti kad bērnu redz šādu īstu radošu darbu, ko cilvēks dara ar iedvesmu – vai tas būtu radošs, atmatniecisks vai praktisks darbs.” Mūsdienās šo pieaugušo cilvēku dzīvo darbu aizstāj daudz intelektuāla darba, ko bērni no malas nevar saredzēt un tātad arī atdarināt ne. Tas, ko bērni visbiežāk redz ģimenē kā īstu darbu, ko vecāki veic ar sirdi un dvēseli, ir ēst gatavošana un bērnu aprūpe, ko, loģiski, bērni arī visbiežāk izspēlē savās brīvajās rotaļās. Viņi atdarina arī citur noskatītas ainas apkalpojošā sfērā – kafejnīca, veikals, ārsta kabinets – tās ir sadzīves situācijas, ko viņi izspēlē un iztēlojas sevi šajās lomās. Taču jo dažādākas īstā darba šķautnes bērns redz, jo plašāku dzīves pieredzi viņš gūst un var izrotaļāt savās rotaļās, kas savukārt nākotnē viņam palīdz rast savu vietu dzīvē un īstenot savu patieso aicinājumu. Mēs taču visi zinām, ka vislaimīgākie cilvēki ir tie, kuru darbs ir arī viņa vaļasprieks. Taču tikai atrodot to paša spēkiem nevis pieprasījuma vadīti, cilvēki var sekot šim aicinājumam no sirds. Un tam ir vajadzīga personīga pieredze, tādēļ jo plašāku pieredžu spektru saviem bērniem ļausim pārdzīvot bērnībā savās rotaļās, jo drošāk, ka īsto dzīves ceļu nākotnē viņš atradīs pats. Otrs būtisks šķērslis no sirds izspēlēties mūsdienās bērniem ir laiks jeb tā trūkums. Bērniem brīvajai spēlei tiek dots mazāk laika, jo izglītošanās caur brīvu spēlēšanos mūsdienās tiek aizstāta ar dažādām pieaugušu cilvēku virzītām nodarbēm vai izklaidi – bērni ne vien pārspīlētā daudzumā patērē medijus, bet arī tiek pāragri intelektualizēti, apmeklējot neskaitāmus pulciņus, nodarbības un atliek pavisam maz laika pabūt pašam ar sevi. No vienas puses vecāki vēl labu saviem bērniem, vēlas viņus nodarbināt – izglītot vai izklaidēt, lai aizpildītu viņu brīvo laiku, bet no otras puses neapzināti atņem iespēju bērniem pašizglītoties caur rotaļām un “garlaikoties”, tādējādi motivējot sevi radošām rotaļām.

Garlaikošanās

S.Gurgāne norāda, ka ir sava daļa taisnības atziņā, ka garlaicība veicina radošu rotaļu jeb brīvo spēli. Tomēr ir svarīgi izšķirt divas dažādas garlaicības. Vienā gadījumā mums tikai izskatās, ka bērns garlaikojas, bet patiesībā viņš vēro un uzkrāj sev pieredzi caur vērošanu, lai kādā brīdī šīs akumulētās zināšanas pielietotu praksē. Šajā “brīvajā spēlē” iejaukties ir tikpat nepiedodami, kā pārtraukt aktīvu bērna darbošanos, kura mums ir nepārprotami saredzama. Otrs garlaikošanās veids ir tad, kad bērns patiesi ir ierobežots savā brīvas gribas izpausmē un nesaņem iekšēju impulsu piedalīties notiekošajā. Tomēr arī šajā gadījumā nevajadzētu vedināt bērnu uz aktīvu rīcību, piedāvājot ierosmi rotaļām tiešā veidā, bet gan motivēt bērnu rotaļai ar savu ieinteresējošu darbošanos. “Bērni, kas jūtās patiesi garlaikoti, dzīvo iekšēji sašķelti. Ja šie bērni tiek ierauti kādā darbībā, tad līdz ar to viņi tiek novērsti no sevis, no saviem iekšējiem meklējumiem un pakārtoti tādam pasaules uzskatam, kuram nedarbošanās ir netikums un tikai darbīgs cilvēks var tikt uzskatīts par tikumisku.” savos darbos paužu atziņu Verners Kūfuss. “Tas, kurš maza bērna šķietamo pasivitāti vēlas aizstāt ar darbību, kuru pieaugušie uzskata par pareizu, pilnīgi pārprot to, kas bērnā īsti notiek.” Atminoties savu personīgo bērnības pieredzi S.Gurgāne norāda, ka vērā ņemams garlaicības katalizators ir arī vientulība, tādēļ bērniem pirmsskolas vecumā ir būtiski socializēties, sevišķi, ja mazajam nav citu brāļu un māsu līdzīgā vecumā, ar kuriem kopā izspēlēties. Šim nolūkam bērndārzs ir ideāla vieta, ja vien šajā pirmsskolas izglītības iestādē tiek atvēlēta pietiekama uzmanība brīvajai spēlei un viss tur pavadītais laiks nav aizpildīts ar izglītojošām aktivitātēm un izklaidēm. Nodrošinot bērnam piemērotu vidi radošām rotaļām un pašizpausmei kopā ar citiem bērniem, mēs sniedzam labāko izglītību, kādu vien varam vēlēt saviem bērniem pirmsskolas vecumā.

Kā motivēt brīvo spēli?

Lai no tiesas īstenotu brīvās spēles principus bērna ikdienā, mums būtu Rūdolfa Šteinera vārdiem runājot “tikai jābūt līdzās par labu piemēru” – nevis jādod bērnam impulss darbībai, uzdodot viņam konkrētus uzdevumu, bet gan jādarbojas pašiem, nodrošinot bērnam iedvesmojošu impulsu atdarināšanai. Turklāt jādod bērnam pēc iespējas daudz brīva laika šiem atdarināšanas mirkļiem, jo tieši rotaļāšanās ir bērna darbs pirmsskolas vecumā. Darbojoties arī jāpatur prātā, ka bērni nenošķir spēļu pasauli no reālās un “īsto” darbu no savām rotaļām. Pirmsskolas vecumā bērns vienlīdz reāli mazgā leļļu traukus iedomātā izlietnē, kā berž īstu šķīvi mammas uzraudzībā piešļakstinot visu virtuvi. Un viņa darbs nav orientēts uz mērķi jeb labi padarītu darbu – faktiski tā visa ir rotaļa, viņš to dara procesa un pieredzes dēļ. Tādēļ nav vērts bērnu mudināt uz kārtīgi paveiktu darbiņu, jo tā visa arvien ir spēle, kuru bērnam ir jāizdzīvo izdzīvošanas nevis rezultāta dēļ.

Praktiskas ierosmes brīvās spēles rosināšanai

  • Vērtējiet augstu bērna brīvo laiku – pārskatiet sava bērna dienaskārtību – varbūt ir kāda nodarbība, no kuras varētu atteikties?
  • Ierobežojiet mediju patēriņu – tā vietā labāk izstāstiet bērnam pasaku! Fantāzijas, kas veidojas no mutvārdu stāstiem attīsta bērna smadzenes būtiski savādāk, kā televīzijā redzēti multeņu varoņi.
  • Nodrošiniet bērnam vienkāršas, fantāziju rosinošas rotaļlietas bez konkrētām detaļām! Vienkārša lupatu lelle, dabiska materiāla rotaļlietas bez konkrēta pielietojuma daudz vairāk rosinās bērna iztēli kā plastmasas figūriņas lomu spēlēm.
  • Sakārtojiet rotaļlietas iedvesmojoši – lellei labāk gulēt gultiņā nevis stāvēt plauktā, bet dzīvnieku figūriņām veidot kopīgu ainiņu nekā tikt samestām rotaļlietu kastē.
  • Pavadiet vairāk laika svaigā gaisā, veltiet mirkļus dabas vērojumiem!
  • Dariet kopā “īsto” darbu – ļaujiet bērnam palīdzēt salocīt veļu, piebērt miltus mīklai vai kopīgi salabot kādu salūzušu mājsaimniecības priekšmetu – kopīgi izbaudiet procesu ne fokusējieties uz rezultātu!

Stāsts par rotaļlietām…

Monday, September 9th, 2013

Lūk, Ieva Stade veidojusi savu stāstu par rotaļlietām (un Mantu maiņu) – cik daudz to vajag un (ne)var būt, ko ar tām iesākt un kuras izvēlēties! Paldies superīgajai VISS notiek komandai – operatoriem un tiem, kas aiz kadra – man šķiet stāsts ir dikti izdevies.

Rotaļlietu otrā dzīve from VISSnotiek on Vimeo.