Archive for the ‘Vērts izlasīt’ Category

Kā izvēlēties līdzsvara riteni

Monday, February 22nd, 2016

IMG_3522Šķiet nemaz ne tik sen dalījāmies savā pirmajā pieredzē par līdzsvara riteņiem, skaidrojām, kādēļ tas ir daudz foršāk nekā velosipēds ar papildritenīšiem. Jo tas ir ritenis, ko pavisam mazs – 2 gadus vecs vai pat jaunāks bērns – spēj pilnībā menedžēt pats, braukt ar to pa jebkādu virsmu, veikli manevrēt, pieveikt lielus attālumus, braukt augšup un lejup pa kalniem un vizināties, cik vien sirds vēlas, ar milzu prieku.
Tāpat kā pārējā pasaulē, tas bija kas jauns un Latvijā ienāca maz pamazām – daudzu skeptisku komentāru un neticīgu skatienu pavadīts. Taču īstenībā kopš mūsu pirmā līdzsvara riteņa ir pagājuši 5 gadi, mēs esam palikuši gudrāki un pieredzējušāki šai jomā, un situācija pasaulē un Latvijā ir pamatīgi mainījusies. Līdzsvara riteņu piedāvājums ir manāmi paplašinājies un nu šķiet ir īstais laiks saprast – kā tieši izvēlēties piemērotāko līdzsvara riteni savam mazajam braucējam, lai braukšana ar to patiešām sagādātu prieku. Pieredze rāda, ka nozīme nav nedz krāsai, nedz zīmējumam uz rāmja, bet gan pilnīgi citām kvalitātēm, kas padara braukšanu ērtu un patīkamu, kas vistiešākajā veidā noteiks to, vai bērnam ar šo riteni patiks vizināties, vai tomēr ne. Ergonomiska poza, komfortabls brauciens un pēc iespējas maza piepūle, lai tiktu uz priekšu, ir tie lielumi, kas sagādā prieku par labi izraudzītu līdzsvara riteni.

Izmērs – svarīgākais sēdekļa augstums.

size-guide-illustrationPlašajā līdzsvara riteņu klāstā atradīsiet modeļus ar riteņiem no 10″ līdz pat 20″. Vispopulārākais ir 12″ ritenis, taču tas ir tikai riteņa diametrs un dažādi 12″ modeļi var būt piemēroti ļoti dažāda auguma un vecuma bērniem. Tāpēc, nosakot, vai ritenītis labi derēs šobrīd un plānotajā lietošanas laikā, būtiskākais ir sēdekļa augstums – tam vajadzētu būt apmēram 2-3 cm zem bērna stakles. Pareizi bērna stakles augstumu būtu mērīt nevis pa kājas iegšējo malu, bet gan taisni no zemes. Visvienkāršāk to ir izdarīt, noliekot mazo pie sienas tāpat kā mērot augumu – bez apaviem, papēži pie sienas, un ielikt starp kājām grāmatu ar malu uz augšu. Jānomēra attālums no grāmatas malas līdz grīdai. Tas tad arī ir stakles augstums. Lai bērns justos droši uz riteņa un varētu atbalstīties ar abām kājām uz zemes arī sasvērienā, līdzsvara riteņa sēdeklim ir jābūt nedaudz zemākam par iegūto mērījumu. Pretējā gadījumā nedrošāki bērni ar riteni negribēs braukt, jo tas vairs nebūs kā staigājot pa zemi, bet būs jāceļas pirkstgalos vismaz ar vienu kāju. Savukārt ņiprāki mazie nesēdēs uz sēdekļa, bet virzīsies uz sēdeklīša priekšējo daļu vai vispār staigās ar ritenīti starp kājām un uz sēdekļa nesēdīsies.

Svaram ir nozīme!

Ir pilnīga taisnība, ka ar vieglāku riteni braukt ir daudz vieglāk, jo nepieciešama mazāka piepūle, lai dabūtu to uz priekšu. Taču ne vienmēr svaram ir jābūt pēc iespējas mazam, jo dažkārt, lai samazinātu svaru, ražotājam ir jāatsakās no būtiskām vai kvalitatīvām komponentēm. Piemēram, pumpējamās riepas ir smagākas nekā putu (foam) riepas, bet viennozīmīgi apsvēršanas vērta komponente, kad runājam par riteņa izvēli. Tāpat lielākam bērnam, kas brauc ātri, noder rokas bremze, dubļu sargi aizsargā no nošķiestas muguras, bet tas viss veido riteņa kopējo svaru. Tāpēc svarīgi ir ievērot universālu likumu – līdzsvara riteņa svaram nevajadzētu pārsniegt 30% no paša mazā braucēja svara. Tātad, piemēram, 13 kg smagam divgadniekam – vidēji normāls svars 2gadīgam zēnam – būtu jālūkojas pēc līdzsvara riteņa zem 4 kg, bet tai pat laikā, ja riteni vēlaties iegādāties lielākam bērnam teiksim standarta 3gadniekam vidējais svars ir ap 15 kg, tad ritenis var svērt arī 4,5 kg un bērns šo pus kilograma starpību īpaši neizjutīs, ja citādi riteni būsiet izvēlējušies atbilstīgu. Protams, bērni var braukt arī ar smagāku riteni, bet pēc iespējas viegls ritenis ir vieglāk balansējams un prasa mazāku piepūli no bērna to pārvietot, tostarp arī nest, jo bērni to dara – uzceļ uz apmales, uznes pa trepēm utt. Protams, vēl ir labi paturēt prātā, ka riteni šad un tad būs jānes jums, kad bērns nolems, ka šodienai pietiek, bet būsiet pastaigas tālākajā punktā no mājām 😉

Riepas – vissvarīgākās tētiem :)

Un pareiz ir, jo šo viņi saprot labāk un tieši viņiem būs jātiek galā, kad sāksies ķibeles :) Latvijā faktiski ir pieejami līdzsvara riteņi ar trīs veidu riepām – putu materiāls (foam), gumijas pneimatiskās jeb pumpējamās un plastmasas ritenīši.

Vislabākās ir pumpējamās riepas – tās viennozīmīgi nodrošina vislabāko amortizāciju mazajam braucējam un saudzē viņa ķermeni no triecieniem. Cik svarīgs ir protektora zīmējums, tiešām, lai spriež tēti! Ir pieejamas ar izteiktākiem protektoriem, kas vairāk derēs bērniem, kas brauc pa mežu, granti, slapju zāli utt. Tāpat ir riepas ar mērenāku reljefu, kas piemērotas pilsētvidei – ar tādām būs vieglāk tikt uz priekšu pa celiņu parkā, nekā ja būsiet izvēlējušies ļoti radžainas riepas, kas veidos pretestību. Ļoti smalkiem riteņiem ir arī īpašākas riepas, piemēram “Fat Boy” vai “Big Apple”, kas varbūt kaut ko izsaka tikai lietpratējam. Tās ir specifiski veidotas, lai nodrošinātu vēl labāku amortizāciju, saķeri utt. un būs nozīmīgas agresīvākiem braucējiem, kas izpilda trikus, lec pa rampām un dara tādas lietas. Runājot par riepju protektora veidu, es vienmēr paturu prātā, ka bērni ir bērni un viņi sver daudz mazāk kā pieaugušie, līdz ar ko berze ir daudz mazāka un protektora zīmējumam galēji izšķiroša nozīme, manuprāt, nav. Svarīgi, lai pumpējamā riepa būtu labas kvalitātes, ērti ir, ja ir liektais ventīlis vienkāršākai pumpēšanai. Pumpējamo riepu lielākie trūkumi – iespēja pārdurt (bet var arī nomainīt) un tās nav pašas vieglākās.

Putu materiāla riepas ir ievērojami vieglākas un, protams, nav caurduramas. Taču tās nenodrošina gandrīz nekādu amortizāciju un ir visai slidenas. Labi derēs bērnam, lai brauktu pa ietvi vai vizinātos parkā, bet var sagādāt problēmas, ja dodaties mežonīgākā izbraukumā. Turklāt esošajam reljefam vispār nav īsti lielas nozīmes, jo tas diezgan ātri nodilst. Parasti tās ir sastopamas lētāku modeļu un zīmolu riteņiem. Protams, ir daži apzināti izņēmumi, kuri šādas riepas izvēlējušies, lai iegūtu maksimāli vieglu riteņa svaru, atsakoties no pilnīgi visa, kas braukšanu varētu padarīt ērtu vieglāka svara vārdā. Kā jau augstāk rakstīju, tas ir zināms risinājums un tehniska izvēle – vai jums piemērotākā, jāizlemj pašiem.

Screen Shot 2016-02-21 at 5.53.30 PMLūk, attēlā ir redzams salīdzinājums ar apmēram 20 kg slodzi uz riepu – pa kreisi ir putu materiāla riepa, kas neabsorbē slodzi nemaz, savukārt gumijas riepa spēj slodzi absorbēt visai ievērojami. Ja bērns jau ir ašāks braucējs, šad un tad brauc pa akmeņainākām virsmām, nemaz nerunājot par kādiem trikiem un palēcieniem, tad pumpējamām riepām būs liela nozīme, lai brauciens būtu patīkams un piezemēšanās saudzīga.

Plastmasas ritenīši ir domāti tikai telpām – tie ir absolūti slideni, nenodrošina amortizāciju vispār un nav domāti braukšanai ārā – ne pa zāli, ne pa asfaltu, jo ātri nodils. Bet pašam pirmajam ritenītim mājās – kāpēc gan ne.

Pasaules tirgū parādās arī jauni risinājumi – gumijas ar iekšējām kamerām, TRP un citi varianti, bet līdz Latvijai šķiet tie vēl nav nokļuvuši, vismaz ne masveidā.

Metāla, koka vai…?

Izvēlēties var starp metāla, koka un citu materiālu riteņiem, piemēram, stiklšķiedras kompozītmateriāls (šķiet tikai FirstBike) vai plastmasa. Ir vēl kāds? Karbona rāmis? Vispopulārākie ir metāla – tērauda vai alumīnija – un koka riteņi. Tērauda riteņi parasti ir smagāki (bet ne vienmēr) un var rūsēt. Toties ir izturīgāki un piemērotāki vissmagākajiem braucējiem. Alumīnija rāmjiem parasti ir mazāks svara limits, jo tie ir elastīgāki un var deformēties pie lielākas slodzes.

Koka rāmji ir draudzīgāki dabai un labi kopts (!) dārgā gala ritenis var kalpot ļoti ilgi, bet lētie koka riteņi gan diezgan aši izjūk pa saskaitāmajiem vai kopti ne pēc instrukcijām izskatās visai palietoti, un draudzība dabai var arī neiestāties, ja pēc sezonas jāpērk jauns. Jāņem vērā, ka koka riteņiem arī bieži ir mazākas augstuma pielāgošanas iespējas kā citu materiālu braucamajiem.

FirstBike ar savu stiklšķiedras rāmi ir unikāli – tas nodrošina labu rāmja elastību, neticamu izturību un arī nevīžīgs braucējs tik ātri nespēs to apskādēt, tomēr jārēķinās, ka šī materiāla elastība var ietekmēt smagā gala braucēja komfortu (lai gan ap to laiku vairums bērnu jau brauc ar pedāļu riteni).

Par plastmasas riteņiem man nav īsti komentāru – nezinu nevienu vērā ņemamu spēlētāju, kas piedāvātu riteņus no plastmasas. Drošvien tie ir viegli, taču par funkcionalitāti, izturību un dzīves ilgumu grūti spriest, atsauksmes par man zināmajiem nav vai ir sliktas.

Rāmja forma

Rāmja forma drošvien ir pirmais aprakstītais lielums, kas varbūt nav tik pašsaprotams izvēles kritērijs kā augšminētie, jo ne visi vecāki tam pievērš uzmanību – tēti aizrāvušies ar riepām, mammas pēta materiālu, jo tas ietekmē dizainu. Bet rāmja ģeometrija būs tas, kas būs svarīgs bērnam. Tam ir ļoti liela nozīme, jo tieši rāmja ģeometrija ietekmē to, cik ērti, dabiski un lietderīgi bērns varēs ar riteni braukt, cik ērti uz tā jutīsies. Savukārt tas noteiks, vai viņš vispār ar to brauks. Arī ļoti smuks eko ritenis drīz mētāsies garāžā, ja bērnam ar to būs fiziski grūti pabraukt.Lielai daļai no-name ritenīšu tieši šeit sākas lielākas problēmas, jo ir maz uzmanības veltīts riteņa izstrādei. Screen Shot 2016-02-21 at 7.25.05 PMNepārdomātai riteņa ģeometrijai ir raksturīgs īss, kompakts rāmis ar augstu novietotu sēdekli (attēlā WeeRide mazais ritenis, ko šī iemesla dēļ klientiem nepiedāvājam). Rezultāts: šāds ritenis, lai arī viegls un smuks, der lielāka auguma bērnam, bet tā kā ir maz horizontālās telpas, tad ceļgali jau duras stūrē un jāmet kūkums. Turklāt īsu riteni ir daudz grūtāk balansēt, kā arī sēžot augstu virs riteņiem ir grūtāk balansēt. Tieši tāpēc labs ritenis iesācējam ir ar garenu rāmja ģeometriju, pietiekamu horizontālo telpu, zemu (pret riteņiem) novietotu sēdekli. Bet pārspīlēt ar garumu, protams, arī nevajag. Ja līdz stūrei būs tālu jāstiepjas, tad arī nekāda braukšana nesanāks. Mazs bērns, kas tikko mācās braukt ar riteni, labi jutīsies sēžot uz tā ar pēc iespējas taisnu muguru, jo tā dabiskā ķermeņa viduslīnija atradīsies tuvu tam, kā bērns staigā un attiecīgi būs visvieglāk turēt līdzsvaru. To, starpcitu, būtiski ietekmē stūres novietojums. Tā ka arī tam ir nozīme :)

Tam, vai stūres augstums ir regulējams ir dažādi aspketi – ja velosipēds ir ar nepārdomātu ģeometriju, tad labāk, lai stūres augstumu var mainīt, jo dažādi konfigurējot stūres un sēdekļa novietojumu var cerēt nedaudz uzlabot bērna pozīciju uz riteņa. Savukārt riteņiem ar pārdomātu formātu stūres regulēšanai var nebūt izšķiroša nozīme – parasti tā atrodas salīdzinoši augstu mazam bērnam, kamēr sēdeklis vēl ir zemu, bet augot garākam un kļūstot pieredzējušākam braucējam, sēdeklis tiek celts uz augšu un statiskā stūre, attiecīgi kļūst relatīvi zemāka – tas novieto bērnu nedaudz ieslīpā, agresīvākā braukšanas stāvoklī, kas veido dinamiskāku braucienu un būs piemērotāks lielākam bērnam, pieredzējušākam braucējam. Viss loģiski!

Runājot par sēdekļa regulēšanu – svarīgi būtu (sevišķi īsa rāmja gadījumā), lai ceļot sēdekli augšup, tas virzītos arī atpakaļ – parasti to panāk, veidojot sēdekļa statni slīpu, taču mēdz būt arī sēdekļi ar regulējamu atstatumu no stūres. Tas būtiski ietekmēs horizontālo telpu garāka auguma bērnam. Protams, ja ritenis ir ar stipri iegarenu ģeometriju, tad šis var nebūt nepieciešams, jo vietas ceļgaliem pietiks tāpat.

Screen Shot 2016-02-21 at 7.49.14 PMVai nozīme ir pakāpieniņam, kur uzlikt kājas? Mums pašiem šāds ritenis ir bijis tikai izmēģinājumam un mūsu bērni šo pakāpienu neizmantoja. Materiālos, kuros iedvesmojos teikts gluži tas pats “Kāju atbalsts līdzsvara riteņiem ir tikai tādēļ, ka pieaugušajiem šķiet, ka tas varētu būt noderīgs – bērniem tas nav nepieciešams”. Ja vien bērni nebrauc pa garu kalnu nogāzi, tad viņi labprātāk tur kājas izvērstas, lai vajadzības gadījumā koriģētu ātrumu – atspertos vai piebremzētu, – kā arī jūtās tā drošāk. Tomēr ja vien šis kāpslītis neveido paplatinājumu un netraucē bērnam atsperties (bet tas tā vispār diezgan bieži ir), tad no tā nav arī lielas skādes. Un jāpiekrīt, ka mazākam bērnam tas var atvieglot uzkāpšanu un nokāpšanu.

Ar vai bez bremzēm?

Atbilde uz šo jautājumu nav viennozīmīga. Līdzsvara riteņu braucēju primārā apstāšanās vienmēr būs kājas, tā ir instinktīva un pašsaprotama reakcija, ja ir jāapstājas skrienot. Tāpēc rokasbremzei nav tik liela nozīme kā pedāļu divritenim. Taču ap 3.5 gadu vecumu bērna roku koordinācija un saprašana ir attīstījusies tik tāl, ka viņš var sākt izmantot labi veidotu rokas bremzi. Piemēram, Robinam bija rokasbremze ritenim, bet viņš to sāka izmantot tikai minētajā vecumā un tā bija un palika sekundārā bremze, jo, ja bija pēkšņi jāapstājas, lai izvairītos no sadursmes ar kādu, lietā tik un tā tika liktas kājas :) Tomēr rokasbremze lieti noder ātruma samazināšanai, piebremzēšanai no kalna vai pagriezienos, lai apstātos plānoti. Tas aiztaupīs kurpēm zināmu daļu sūruma un grūtuma :)

Screen Shot 2016-02-21 at 6.02.20 PMTaču ir arī svarīgi, kā bremze veidota, jo mazā rociņa nevar nospiest standarta divritenīša bremzi, kas paredzēta jau skolas vecuma bērnam. Tāpēc bremzei ir jābūt paredzētai īpaši mazai rociņai (parasti ražotāji to uzsver savu priekšrocību uzskaitījumā) – tā gan vizuāli ir savādāka, gan arī spiežas vieglāk. To noteikti ir vērts noskaidrot, pirms pieņemat grūto lēmumu par bremzes nepieciešamību – nopirkt tikai tāpēc, ka bremze kā tāda ir ne vienmēr būs liela jēga, ja bērns to tāpat nespēs lietot.

Bet jāatceras, ka pavisam mazam bērnam var rasties vēlme bremzi visu laiku spiest un tad atkal netiek uz priekšu (tā bija Klāsam). Tāpēc, ja izvēlaties mazu riteni, kuru bērns iespējams lietos no 2 līdz 4 gadu vecumam, mierīgi var iztikt arī bez bremzes. Starpcitu, ja mazais bremzi visu laiku vēlas turēt un ir grūti viņu no šī niķa atradināt, tad iesākumā var atbrīvot bremzes trosīti, lai tā ir pēc iespējas maz efektīva un netraucē mazajam braucējam apgūt braukšanas tehniku.

Stūres ierobežotājs – galvenais drošība!

Arī jautājumā par stūres ierobežotāju izskan dažādi viedokļi. Lielai daļai riteņu tie ir un tas tiek pamatots kā būtisks faktors bērna drošībai, lai nebūtu iespējams strauji sagriezt stūri un krist. Oponenti stūres ierobežotājus salīdzina ar papildriteņiem un uzskata, ka bērnam jau no paša sākuma ir jāapgūst braukšana ar ritenīti, kurš darbojas pēc iespējas līdzīgi pedāļu ritenim, lai negūtu nelāgus ieradumus. Bet lai viņi strīdās, jo ar labu stūres ierobežotāju patiesībā braukšana netiek būtiski ietekmēta un drošāk ir. Savukārt ar sliktu stūres ierobežotāju var krist tikpat nepatīkami kā vispār bez, jo tas ierobežo manevrēšanas iespējas. Ar sliktu es saprotu ļoti nelielu sagriešanas leņķi, kas kritiskā gadījumā var neļaut bērnam stūrēt un izvairīties no sadursmes un kritiena, bet ikdienā vienkārši krīt uz nerviem, jo bērns nevar normāli vizināties. No šādiem stūres ierobežotājiem gan pēc iespējas iesaku izvairīties. Screen Shot 2016-02-21 at 6.24.14 PMAttēlā ir sliede no diviem riteņiem – plašākais loks ir tipisks šaura leņķa stūrei, otrs ir forša stūres ierobežotāja ritenis – no apļa diametra varam secināt, cik liela starpība var būt iespējai izvairīties no sadursmes, ja kāds izskrējis priekšā. Vai cik lielāks ir risks, ka bērns neizņem līkumu un no ietves nokrīt uz braucamās daļas (no savas pieredzes zinu, ar kādu adrenalīnu šķērsoju gājēju pāreju uz riteņa, ja ceļš būs jāturpina perpendikulāri gājēju pārejai – labāk pārstumju pie rokas). Reizēm varam redzēt, ka bērni ar šaura leņķa stūres ierobežotāju šo problēmu risina pa savam – viņi pārceļ velosipēda priekšu, lai pagrieztos un dotos virzienā, kuru nolūkojuši, taisnākā trajektorijā, jo ir pieraduši, ka nevar izņemt līkumu (tas gan strādā tikai vizinoties, bet negarantē drošību izšķirošās situācijās). Tas patiesībā var kļūt par ieradumu, kurš paliek arī riteni nomainot. Visforšāk, ja stūres ierobežotājs ir elastīgs (ar gumijas cilpu), kādi ir sastopami dārgāko modeļu riteņiem, jo tie stūres sagriešanu aptur pamazām, turklāt ir noņemami, un neradīs vispār nekādus jautājumus, pārejot uz pedāļu divriteni, kam ierobežotāja nav.

Vēl par stūri svarīgi pievērst uzmanību rokturīšiem, lai arī parasti tie šķiet maznozīmīgi. Roktura galiem vajadzētu būt paplatinātiem – aplītis, bumbulītis, jel kas cits, kas ierobežo iespēju turēties tuvu vai pāri stūres galiem. Šie izvirzījumi pasargās bērna plaukstas no nobrāzumiem, kad viņš ieskries mājas sienā, sētā vai kokā, kā arī kritienu laikā. Daži ražotāji veido arī pusloka plaukstu sargus pāri pirkstiem visā roktura platumā.

Sēdeklis – vai ir jāizvēlas?

Sēdeklim arī ir ļoti liela nozīme, lai bērns veiksmīgi uzsāktu braukšanu ar riteni: ir svarīga gan forma, gan amortizācijas un virsmas materiāls. Piemēram, mums tikai liekas, ka plats sēdeklis ir ērtākss – mazam bērnam pārāk plats sēdeklis var likt nedabiski izvērst kājas, sevišķi, ja bērns ir ar šauru iegurni. Tas vai nu apgrūtinās braukšanu, jo jāatsperas būs ar izvērstām pēdām, kas patiesībā ir slikti no fizioloģiskā viedokļa, jo veido nekorektu, asimetrisku kāju novietojumu un provocē potīšu vēršanos uz iekšu (pārmērīgu pronāciju), vai arī bērns nesēdēs uz sēdekļa pilnībā, bet virzīsies uz priekšu, kur sēdeklis sašaurinās.

Manā skatījumā, vislabākā ir liekta sēdekļa forma – kā FirstBike. Lieta tāda, ka braukšana ar balansa riteni ir būtiski atšķirīga attiecībā pret kāju atbalsta punktu nekā tad, ja braucam ar pedāļu riteni – pēdāļu riteņa atbalsts ir pedāļi, kas, neatkarīgi no tā vai braucam kalnā vai lejup, dod mums vienādu iespēju uz tiem atbalstīties. Savukārt, braucot ar līdzsvara riteni, kāju atbalsta punkts ir tieši šis kalns un attiecīgi, ja bērns skrien lejup pa kalnu, tad viņš slīd uz priekšu un ir lieliski, ja sēdeklis ir neslīdīga materiāla un augšupvērstu priekšējo daļu vai vismaz līmenisks. Taču lielai daļai riteņu tas ir pat nedaudz lejup vērsts un visai slidens, jo aizgūts no velosipēdiem.

Tāpat forši, ja sēdeklim ir vismaz kāds polsterējums – tas tomēr amortizē zināmu triecienu daļu uz mugurkaulu un pavisam ciets sēdeklis, ja vēl ir amortizāciju neabsorbējošas riepas, var būt galējs pārbaudījums, braucot pa grantētu celiņu pat pār nelieliem olīšiem :) Jāraugās arī, cik izturīgs sēdeklis ir – lētākajiem modeļiem mēdz būt ļoti švaks sēdekli sedzošais materiāls un tas ātri nodilst, ir caurs. Sēdekļa materiālam būs nozīme arī dēļ tā, vai bērnam būs patīkami uz tā sēdēt ar īsām šortiņām (vai pat bez tām – mūsmājās Klāss it bieži izlaida kādu līkumu ar slapjām peldbiksēm pēc šļūtenes priekiem dārzā), bet jāpatur prātā arī tas, kā šo krēslu kopt, jo daudzi bērni sāk braukt ar riteni vēl tikai apgūstot podiņlietas un visādi gadās, kad aizrautīgi vizinās :)

Kam vēl ir vērts pievērst uzmanību?

Vēl svarīgi novērtēt “aizķeres punktus” – segtas skrūves, iedziļinātas skrūves, ar uzlikām – tie ir dažādi risinājumi, lai pasargātu bērnu no iespējamas savainošanās, ja tāda trāpās skrejošo kājiņu ceļā. Ir vērts novērtēt braucamā siluetu arī no augšas – vai nav plašu izvirzījumu, kas varētu traucēt skrējienam – jau pieminēju, ka nereti kāju uzlikšanai domātās konstrukcijas var būt pat traucējošas, bet arī aizmugurējā riteņa dakša, bremžu detaļas un tml., var traucēt raitam skrējienam vai pat draudēt ar savainojumiem.

Nobeigumā

Vēl tikai gribēju paust savu nostāju par to, kad vislabāk iegādāties riteni. Parasti bērniem riteni iegādājas divu trīs gadu vecumā, bet nav retums to pirkt arī lielākiem bērniem. Labākais variants ir riteni pirkt agrā pavasarī (martā, aprīlī) – sevišķi, ja bērns ir maziņš vai kautrīgs iesācējs – bērnam būs iespēja ar jauno braucamo aprast mājas apstākļos, pabīdīties dažus soļus pa istabu, izprast stūri, sēdekli un citas lietas, kas mums šķiet pašsaprotamas. Kad bērnam istabā kļūst par šauru, tad jau būs klāt pavasaris un var doties laukā, lai sāktu pirmo īsto skrējienu. Ja bērnam riteni uzdāvina uz dzimšanas dienu vasaras vidū, tad iespējams, ka tā pa īstam viņš būs iejuties tikai tad, kad sezona būs jau galā. Protams, ņiprākiem braucējiem un lielākiem bērniem nepieciešamais laiks ir īsāks un uz trīs gadu jubileju ritenīti mierīgi var dāvināt arī maijā vai jūnijā :)

Riteni vislabāk gan iegādāties klātienē, kopā ar bērnu, kur riteni var pamērīt un novērtēt, kā bērns uz tā sēž. Nereti apraksti internetā ir lieliski, bet bildītēs bez bērna uz tā, nav iespējams novērtēt ne tā izmērus, ne konstrukciju, kur nu vēl saprast, kā tas derēs tieši jūsu bērnam. Tāpēc, ja vien ir iespēja, riteni vislabāk vajag piemērīt, sevišķi, ja par to nav iespējams iegūt vērā ņemamas atsauksmes.

Ceru, ka apkopotā informācija palīdzēs izdarīt īsto izvēli un atrast piemērotāko līdzsvara velo jūsu bērnam. Galvenais esiet objektīvi un negribiet visu visu. Novērtējiet, kas tiešām jums ir svarīgi, bet uz ko var ietaupīt gan izvēlēs, gan budžetā. Paturiet prātā, ka vairums bērnu ar līdzsvara riteni brauc apmēram 2 gadus un tad veiksmīgi pāriet uz pedāļu riteni. Ar šādu bērna vecuma amplitūdu tad arī rēķinieties, izdarot izvēles. Un vēl ņemiet vērā, cik jums ģimenē braucēju – bieži ir vērts padalīt ieguldījumu uz “mantinieku” skaitu, jo ar labas kvalitātes riteni var izbraukt 2-3-+bērni un to vēl var sekmīgi realizēt otrreizējā tirgū, daļu investīciju atgūstot. Bet visi bērni būs braukuši ar labas kvalitātes riteni un guvuši no tā prieku.

Un pašās pašās beigās atgādinu, ka visiem mazajiem braucējiem nepieciešama ķivere. Tas ir gan tāpēc, ka tā ir drošāk, gan arī tādēļ, ka CSN pieprasa bērniem vecumā līdz 12 gadiem, braucot ar velo pa ietvēm vai veloceliņiem, valkāt ķiveri :) Par to, kā to pareizi noregulēt un lietot, lasiet šeit!

Informācija avoti ir pašu pieredze un lielisks amerikāņu bērnu riteņu review portāls TwoWeelingTots.com

 

 

Basām kājām prom dabā

Wednesday, June 17th, 2015

Nav noslēpums, ka mūsmājās basām pēdām staigājam un skrienam daudz – kad vien tas iespējams, apavus prom no kājām un minam zemi pa baso. Taisnības labad pat jāteic, ka Robinu un Klāsu dažbrīd grūti iedabūt atpakaļ kurpēs – mēģinājumi vienoties, ka līdz mašīnai no veikala var aizcilpot basām kājā, izskan tad un šad. Bet audzinātājas sūdzās, ka puikas pa bērndārza pagalmu joņo basām kājām un nav piedabūjami apvilkt kurpes… Mani tas tikai iepriecina. Jo dzīvošanai ar basām kājām ir ļoti daudz priekšrocību. Tās visas vienuviet centos apkopot pagājušajā vasarā, veidojot rakstu zaļā dzīvesstila žurnālam “Vides vēstis”. Par rakstu saņēmu komplimentus, bet daļa no tiem noteikti pienākas tiem, kas man palīdzēja ar informāciju, kā arī redaktorei Anitrai Toomai, kas manus domu skrējienus spēj iedabūt vajadzīgajā vārdu un zīmju skaitā…
Šeit pievienošu rakstu izlasīšanai pdf formātā. Basas_kajas_VV_2014

Bet atgādināšu, ka Vides Vēstis ir vienkārši lieliski lielisks žurnāls par dabu un dabisku dzīvošanu. Turklāt to ne vien iespējams vienmēr iegādāties muki.lv veikaliņā par 3 eur, bet arī tiešsaistē lasīt žurnāla arhīvu pilnīgi bez maksas – izmantojiet to un paplašiniet savu redzesloku, jo es Vides Vēstis sev atklāju tikai pagājušā gadā, kad Anitra mani viesmīlīgi aicināja piepildīt tā lappuses par tām tēmām, kuras pārzinu. Un man tas bija patīkams atklājums, kas lika pamatīgi nožēlot, ka to esmu atklājusi tikai tad un ne ātrāk, jo tur patiešām ir daudz interesanta info gan praktiskai dabiskai būšanai, gan izziņai un iedvesmai. Tā ka no sirds iesaku jums lasīt Vides Vēstis, jo tas ir patiesi interesants izdevums tiem, kas rūpējas par sevi un apkārtējo vidi.

Atjaunots ERF krēsliņu apskats

Saturday, August 30th, 2014

Kāds laiks pagājis, tādēļ ilgāk atmuguriski braucamo krēsliņu saraksts prasīties prasās pēc atjaunināšanas. Te nu tas ir!

Tabuliņā apkopoju visus muki.lv apskatāmos un iegādājamos krēsliņus. Zem tabuliņas uzskaitīšu citus krēsliņus, kas eksistē Eiropā un Latvijā.

Autokrēsliņa modelis Cena EUR Grupa Isofix instalācija Jostu instalācija Atsaites Atmuguriski (RF) Uz priekšu (FF) Kā paliktnis ar atzveltni Slīpuma maiņa Vieta auto
Britax DualFix 480 0-1 Ir Nav Nav 0-18 kg 9-18 kg, rotējošs Ir Mazs
Britax Max-Fix 395 0-1 Ir Nav Nav 0-18 kg Ir Vidējs
Hauck Varioguard 275 0-1 Ir Ir Nav 0-18 kg (ar Isofix) 9-18 kg Atmuguriski tikai slīpākajā Mazs
0-13 kg (ar jostu) Uz priekšu ir
Klippan KISS 2 345 0-1 Ir Ir Nav 0-18 kg Ir Mazs/vidējs
BeSafe iZi Combi X3 ISOfix* 419 1 Ir Tikai uz priekšu Nav 9-18 kg 9-18 kg Ir Liels
BeSafe iZi Combi X3* 395 1 Nav Ir Ir 9-18 kg 9-18 kg Ir Liels
BeSafe iZi Kid X3 ISOfix* 419 1 Ir Nav Nav 9-18 kg Ir Liels
BeSafe iZi Kid X3* 395 1 Nav Ir Ir 9-18 kg Ir Liels
Axkid Duofix 440 1-2 Ir Ir Ir, automātiski spriegojas 9-25 kg 9-18 kg 15-25 kg Ir Vidējs/liels
Axkid Kidzone 355 1-2 Nav Ir Ir 9-25 kg 9-18 kg 15-25 kg Ir Vidējs
Axkid Minikid 325 1-2 Nav Ir Ir, automātiski spriegojas 9-25 kg Ir Vidējs
BeSafe iZi Plus 425 1-2 Nav Ir Ir 9-25 kg Ir Liels
Britax Max-Way 315 1-2 Nav Ir Ir 9-25 kg Ir Mazs
Klippan Triofix* 400 1-2-3 Ir Ir Nav 9-18 kg 9-18 kg 15-36 kg Nav Mazs
Klippan Triofix-Recline 420 1-2-3 Ir Ir Nav 9-18 kg 9-18 kg 15-36 kg Ir Mazs/vidējs
* šos krēsliņus nepieciešams pasūtīt

Papildus tam, ko var iegādāties muki.lv, Latvijā var nopirkt vēl:

– Cybex Sirona – maksā aptuveni 450 eur, faktiski 1. grupa, jo tas nav piemērots jaundzimuša mazuļa pārvadāšanai. Instalējams tikai ar Isofix, bez iespējas stiprināt ar jostu. Bez atsaitēm. Atmuguriski 0-18 kg, uz priekšu 9-18 kg (ar bamperi). Nav izmantojams kā paliktnis ar atzveltni. Slīpuma maiņas pozīcijas ir, rotējošs. Salīdzinoši neliels automašīnā, bet arī čaula ir maza un ierobežota iespēja to izmantot atmuguriski līdz pilniem 18 kg. Mēs nepiedāvājam muki.lv, jo savam bērniņam šo krēsliņu neizvēlētos, mūsuprāt, nepietiekamā triecienabsorbējošā materiāla čaulas daļā dēļ.

– MaxiCosi 2Way Pearl – pats krēsliņš maksā aptuveni 270 eur, taču tas fiksējams tikai uz 2way bāzes, kas maksā vēl aptuveni 220 eur. Komplekts maksā aptuveni 480 eur. 1. grupas krēsliņš, jo ražotājs pirms tam iesaka uz 2way bāzes izmantot Pebble 0.grupas autokrēsliņu par ~175 eur. Bāze instalējama tikai ar Isofix, bez iespējas stiprināt ar jostu. Bez atsaitēm. Atmuguriski 0-18 kg, uz priekšu 9-18 kg. Nav izmantojams kā paliktnis ar atzveltni. Slīpuma maiņas pozīcijas ir. Automašīnā mazs/vidējs. Pats par sevi droši vien krēsliņš ir jauks, tomēr ieguldījums ir visai pamatīgs. Tas arī iemesls, kāpēc nepiedāvājam muki.lv

– Recaro Polaric – 300 eur. 9-18 kg krēsliņš, kas fiksējams tikai ar Isofix, nav opcijas fiksēt ar automašīnas drošības jostu. Ir atsaites. Atmuguriski 9-18 kg, uz priekšu nav fiksējams, kā paliktnis nav izmantojams. Slīpuma maiņas pozīcijas ir.  Automašīnā aizņem daudz vietas.

Eiropas tirgū ir pieejami vairāki krēsliņi, kas Latvijā nav nopērkami.

– Akta Graco Belogic – 9-25 kg, stiprināms tikai ar automašīnas drošības jostu, ir atsaites. Atmuguriski 9-25 kg, uz priekšu nav izmantojams. Vidēji liels.

– Akta Graco Cosmic Comfort S – 9-25 kg,  stiprināms tikai ar automašīnas drošības jostu, ir atsaites. Atmuguriski 9-25 kg, uz priekšu 15-25 kā paliktnis ar atzveltni. Vidēji liels. Cik mums zināms, netiek vairs ražots kopš 2013. gada nogales.

– Brio Zento – 0-25 kg, stiprināms tikai ar automašīnas drošības jostu, ir atsaites. Atmuguriski 0-25 kg, uz priekšu 15-18 kg ar integrētajām jostām, 15-25 kg kā paliktnis ar atzveltni. Slīpuma maiņas pozīcijas ir (atškīrīgi instalēšanas paņēmieni). Vidēji liels.

– Britax Hi-Way – 0-25 kg, stiprināms tikai ar automašīnas drošības jostu, ir atsaites. Atmuguriski 0-25 kg, uz priekšu nav izmantojams. Slīpuma maiņas pozīcijas ir. Neliels.

– Britax Multi-Tech II – 9-25 kg, stiprināms tikai ar automašīnas drošības jostu, ir atsaites. Atmuguriski 9-25 kg, uz priekšu 9-18 kg, 15-25 kā paliktnis ar atzveltni. Slīpuma maiņas pozīcijas nav. Vidēji liels.

– Fair G 0/1 – 0-18 kg, stiprināms gan ar Isofix, gan automašīnas jostu, atsaites nav. Atmuguriski 0-18 kg, uz priekšu 9-18 kg, kā paliktni nevar izmantot. Slīpuma maiņas pozīcijas ir. Vidēji liels.

– Maxi Cosi Mobi XP – 9-18 kg, stiprināms tikai ar automašīnas drošības jostu, ir atsaites. Atmuguriski 9-18 kg, uz priekšu un kā paliktnis nav izmantojams. Slīpuma maiņas pozīcijas ir. Liels.

– Vēl ir vairāki Joie sēdeklīši, kas apgalvo, ka ir sertificēti braukšanai atmuguriski līdz 18 kg, tomēr šīs Korejiešu firmas apšaubāmās mahinācijas ar lietošanas instrukcijām un sertifikācijām, vieš neuzticību, ka šie sēdeklīši tiešām ir droši atmuguriski ilgāk par 13 kg svaru. Tos esmu arī redzējusi dzīvē un kamēr nebūšu dzirdējusi patiesi kāda objektīva un zinoša eksperta atzinīgos vārdus par tiem, savu bērnu un arī mūsu pircēju bērnus šī ražotāja izstrādājumiem neuzticēšu.

– Vēl ir Takata un CasualPlay zīmoliem pa vienam atmuguriskam krēsliņu modelim – nav komentāru.

Šķiet, ka tas arī viss. Ja, lūkojot pēc krēsliņa, kurā vizināt savu mazuli atmuguriski ilgāk – t.i. vismaz līdz 18 kg, savu nolūkoto krēsliņu šajā sarakstā neatrodat, tad rūpīgi pārliecinieties, vai 0-18 kg krēsliņam ražotājs nav norādījis, ka pie 13 kg (vai dažiem krēsliņiem pat 9-10 kg) krēsliņu obligāti jāpavērš ar skatu bruakšanas virzienā. No zināmākajiem ražotājiem tāds ir Britax First Class, Concorde Ultimax, Maxi Cosi/Bebeconfort MiloFix un Opal, kā arī vairāki CAM, Chicco, Espiro, Jane, Nania, Nurse, 4Baby un citu ražotāju sēdeklīši. Šāda veida krēsliņš tiek saukts par kombinētā tipa krēsliņu un iespējams ļaus mazliet ilgāk braukt atmuguriski, jo čaulas dēļ krēsliņu patiesi varēs izmantot atmuguriski līdz pilniem 13 kg, tomēr būtiski ilgāk bērniņš nedrīkst braukt ar skatu pretēji braukšanas virzienam un sasniedzot ražotāja norādīto svaru obligāti ir jāgriež uz priekšu.

 

Kā pareizi lietot ķiveri mazajam riteņbraucējam

Friday, May 16th, 2014

Sākoties siltajam laikam, ielās un parkos, pagalmos un spēļlaukumos redzami arvien vairāk bērni uz riteņiem – gan līdzsvara ritenīšiem (kas priecē – tā lieta tiešām kļuvusi populāra :) ), gan pedāļu braucamajiem un arī vecākiem velosēdeklīšos redzami mazie līdzbraucēji. Labi, ja viņi valkā ķiveri, jo tā braukt nenoliedzami ir drošāk. Te jāatgādina bērna anatomiskā īpatnība, ka galva ir liela un ķermeņa smaguma centrs atrodas daudz augstāk nekā pieaugušam cilvēkam, tādēļ kritienos bērni daudz biežāk traumē galvu, jo tā vienkārši “velk pie zemes”. Tāpēc ķiverei jābūt – pareizi lietota atbilstoša veloķivere spēj samazināt galvas traumu risku pat par 85%!!! Un labi, ja arī pārējie ģimenes locekļi rādītu labu piemēru un lietot ķiveres. Jāņem vērā arī tas, ka velo ķiverei ir īpaša forma, atšķirīga no skeitborda vai slēpošanas ķiveres. Neesmu speciāliste visos ķiveru veidos, taču zinu, ka eksperti rekomendē tomēr lietot konkrētajam sporta veidam paredzēto ķiveri. Piemēram, velo ķiveres izveidotas ar pagarinātu priekšdaļu – tā pasargā cilvēku no sejas traumām – krītot ķiveres priekšējā daļa sasniedz zemi pirmā un palīdz saglabāt spraugu starp seju un piezemēšanās virsmu, tā pasargājot no triecieniem pieres daļu, degunu, zobus un pat zodu.

Lai ķivere sargātu mazo velobraucēju, ne vien jālieto konkrētajam sporta veidam paredzēta ķivere, bet tā jāuzliek bērnam pareizi. Visvienkāršāk to izdarīt, paturot prātā 2-V-1 likumu.

1. Novietojiet 2 pirkstus virs bērna uzacīm – tieši tik lielam jābūt attālumam līdz ķiverei.

 

2. Siksniņām ap bērna ausi jābūt vienāda garuma un jāveido V burts – tad ir droši, ka ķivere nekritīs par daudz uz pieres vai pakauša.

 

3. Kad siksniņa pietiekami stingri savilkta, starp to un bērna zodiņu iespējams ievietot 1 pirkstu.

Stilīgi pakausī atgrūzta ķivere, vaļīga vai vispār neaizsprādzēta – ta snozīmē, ka ķiveres faktiski nav un bērna galvu tā nesargā, līdz ar to pēc būtības tās vienīgā funkcija ir smukums un varbūt pedagoģiskais nolūks, kas māca bērnam, ka vispār ķivere ir vajadzīga.

Atbildot uz jautājumu, kad jāsāk vilkt ķiveri – tiklīdz sāk braukt ar riteni ārpus mājas. Arī mazulis, kas ar līdzsvara riteni varbūt tikai čāpo jau jāsapoš ķiverītē, jo tai ir augstāk minētā pedagoģiskā funkcija – braukšanai ar riteni = vajadzīgs ritenis + ķivere. Ja laikus šādi to nenostādīsiet, iespējams vēlāk būs sarežģīti bērnam paskaidrot, kādēļ pēkšņi ķivere ir kļuvusi obligāta, un disciplinēt braucēju, kas jau būs kļuvis ātrs un bezbailīgs būs daudz grūtāk.

Atcerieties! Vairums ķiveru ir derīgas tikai vienam kritienam un pēc pamatīgāka trieciena ir jāmaina. Ja velo ķivere ir acīmredzami bojāta – tai ir plaisas vai sabojāts amortizējošais slānis, tā vairs nepasargā braucēja galvu.

Par apaviem un nepatiesībām

Wednesday, March 12th, 2014

“pareizie” apavi ir faktiski visbiežāk apspriestais temats mūsu veikaliņā. Tad nu nolēmu, ka vajadzētu visu līdz šim izlasīto un izrunāto ar speciālistiem apkopot vienā pamatīgā blogierakstā par šo tēmu.

Kādēļ par kājām tā “ņemas”?

Nezinu. Taču viens ir skaidrs – daudzi cilvēki, kuri visādi citādi tic, ka Dievs ir radījis cilvēku pilnīgu, ir diezgan droši, ka ar kājām Viņš tomēr nav ticis galā un tās mums iedalītas tādas ne līdz galam labas. Tādēļ bez cilvēku iejaukšanās labas un veselas tās nekādi nevar pastāvēt, kur nu vēl izaugt. Tādēļ sevišķi liela vērība tiek piešķirta bērnu apaviem, jo tiem “ir jāveido un jābalsta pēdiņa, potīte utt.”. Savukārt jau pieaugušā vecumā apviem atkal ir jaunas funkcijas – tiem ir jāamortizē, apavi ar supinatoru tiek uzskatīti par vispār izcili ērtiem, jo balsta velvi… Un piepaceltā papēža nozīme tiek slavināta… Turklāt šim viedoklim visvairāk seko ārsti, ortopēdi un ķirurgi. Būtiski citu viedokli nereti pauž bērnu ārsti, jo viņi mazo cilvēku redz pilnīgu, viņi redz veselu, kustīgu un perfektu dabas veidojumu nevis subjektu, kuram uzstādāma diagnozē un piemeklējama ārstēšana.

Taču reti kad mēs redzam sakarību tajā, ka apavi, kas balsta, ierobežo un veido bērna kāju mazotnē, patiesībā kāju veselību, no kuras turklāt izriet lielā mērā arī mūsu vispārīgā veselība, ietekmē tieši tā, ka mēs uz mūžu kļūstam atkarīgi no apaviem ar amortizatoriem, supinatoriem un papēžiem… Un kas pats dīvainākais – sekojot ierastajām praksēm bez to apšaubīšanas – mēs nereti neuzdodam pat gluži acīmredzamus jautājumus.

Kur radušies aplamie apavi?

Ortopēds Viljams A Rossi, kurš sarakstījis 8 grāmatas un vairāk kā 400 zinātniskas publikācijas par apaviem un pēdu veselību, apgalvo, ka lielākā daļa apavu gan vēsturē, gan mūsdienās kropļo cilvēka kāju un gaitu un tas tiek aizsākts jau ar pirmajiem apaviņiem vēl pirms bērns sācis staigāt. Es neatskatīšos tālā apavu vēsturē līdz pat 7 gadsimtam (to jūs varat šajā rakstā izlasīt paši, ja radusies interese), kad apavu evolūciju noteica kristīgās dogmas, tomēr pieminēšu, ka, piemēram, līdz pat 19 gadsimta beigām apavi nebija domāti labajai un kreisajai kājai un tad, kad parādījās pirmie apavi, kuri kaut nedaudz ņem vērā cilvēka dabiskas anatomiskas īpatnības, vairums cilvēku uz tiem lūkojās tikpat izsmējīgi, kā mūsdienās uzlūko cilvēka anatomijai maksimāli pietuvinātus minimālos jeb baskāju apavus.

Vēsturiski kurpes lielā mērā arī bija sociālā statusa simbols. Tuklāt, kad sākās industrializācijas laikmets un pilsētas arvien pletās plašumā, protams, arī praktiska vajadzība pēc kurpēm strauji auga – ar plikām kājām vai pastalās gluži pa lielpilsētu neskriesi. Ja man kāds pajautā tiešu jautājumu, kad bērnam ir vajadzīgi pirmie apavi, es par atbildi uzdziedu: “Dar man tēvis pastaliņas, skolā ieti man gribās.” – apavi bērnam ir nepieciešami iziešanai sabiedrībā, tā pauž pat latviešu tautas mantojums, jo to pieprasa sociālās normas, nevis cilvēka fizioloģija. Arī Klaudija Hēla smaidot teic: “Ja bez kapes un supinatora nevarētu iztikt, tad latvieši savās pastalās sen visi būtu plakano pēdu tauta.”

Laikā no 1930ajiem līdz pat 1970ajiem gadiem notika strauja apavu evolūcija un, ja runājam tieši par bērnu apaviem, tad tie tika pamatīgi “medicinizēti”, lielākā daļa ražotāju solīja ar apavu palīdzību novērst kāju vēršanu uz iekšu vai āru, pareizas pēdas veidošanos utt. Apavi izskatījās gluži kā ortopēdiskie, bija stīvi, augstām kapēm, pamatīgi sašņorējami vai sasprādzējami, lai mazais, kurš tādos pretdabiskos objektos ietērpts centās no tiem atbrīvoties, to nekādā gadījumā nevarētu izdarīt. Kādā brīdī (precīzāk 1948. gadā) ASV šāda apavu saukšana par veselīgiem, ortopēdiskiem utt. pat tika aizliegta ar likumu, jo apsekojot vairākus ražotājus, tika secināts, ka viņu rīcībā nav nekādu medicīnisku pētījumu, lai paustu šādus apgalvojumus.

Ja ielūkojamies jaunāko laiku apavu vēsturē, īpaši izceļot bērnu apavus, tad vēsturiski vairums bērnu sākot no 1970ajiem gadiem lielāko daļu gada pavadīja stīvos skolas apavos, bet vasarā valkāja “botas”, jo sākās skriešanas bums un sporta apavu valkāšana, kas saistījās ar prestižu un mūsdienīgu dzīvesstilu, kļūva mežonīgi populāra kā pieaugušajiem, tā bērniem. Kā apgalvu V.A. Rossi, ietekmīgi apavu ražotāji visā pasaulē vairāk koncentrējās uz vispārīgu reklāmu un propogandu, “izglītojot” vecākus un speciālistus par apaviem, kas “veicinās veselīgu bērna kājas attīstību” – bukleti, priekšlasījumi, veikalnieku instruēšana, padomi vecāku žurnālos un tml. kanāli tika izmantoti, lai komunicētu “pareizā” apava standartu. Taču vēl arvien nemaz neieguldīja īstos medicīniskos pētījumos, kādiem tad patiesībā būtu jābūt veselu kāju saudzējošiem apaviem. 1981. gadā klajā nāca apjomīgs pētījums, kas apgāza vairākus no mītiem, kuros apavu propaganda tika balstīta. Taču šī pētījuma rezultāti tika pārprasti un kā tika noliegti cietie “ortopēdiskie” apavi, tā kā labais pretspēks tiem tika slavēti sporta apavi. Tomēr greizi, jo tām ir ne mazāk trūkumu – tikai citi :) Latvijā, tāpat kā lielākajā daļā PSRS, botas, protams, bija liels deficīts un stīvos apavus turpinājām aut kājās arī vasarā, jo savādāku nebija. Puslīdz veicās tiem, kas skraidīja kedās.

Kas skumjākais – arī mūsdienās “dinozaurs nav pakustējies ne pussoli uz priekšu” un apavi arvien tiek pārdoti pēc tiem pašiem principiem kā pirms gadiem 40-50, bet ražots tiek tas, pēc kā ir pieprasījums – pēc “pareizajiem” apaviem. Tā rezultātā faktiski nevienam Rietumu pasaules pieaugušam cilvēkam nav atrodama vesela un pilnīgi nesamaitāta jeb normāla kāja. Ar “normālu” saprotot to kāju, kāda ir aptuveni vienam miljardam cilvēku, kuru kultūrā kāju apaušana nav norma. Profesors apgalvo, ka gandrīz 95% no rietumu pasaules cilvēkiem kājas ietekmēšana aizsākas bērnībā un pat bēbīša vecumā, valkājot anatomiski neatbilstīgus apavus.

Vai jums neliekas dīvaina apava forma?

Ja jūs palūkosieties uz normālu pieauguša cilvēka, kurš nekad nav nēsājis apavus (ja vien tādu pazīstat) pēdu, tad redzēsiet, ka tā ir plata, ar izplestiem vēdekļveida pirkstiem. Tieši tāda pati pēdiņa ir maziem bērniem. Un tad mēs šo pēdiņu ar izplestajiem pirkstiem, izplūdušo kontūru, ieaujam apavā, kurš visbiežāk ir šaurāks par pēdu, tā purngals ir noapaļots, tiecoties veidot smailāko daļu vietā, kur nemaz neatrodas pēdas tālākā vieta.

Piemēram, šajā attēlā redzama apava neatbilstība pieauguša cilvēka pēdai (turklāt tā jau vairs nav galīgi apavu neskarta pēda) – bērnam klājas vēl ļaunāk, jo viņa pēdiņa tiek “savaldīta” pamatīgāk, jo reti kad apavu ražotāji tiešām rada apavu bērnam nevis samazina pieaugušā apava siluetu. Šādu apavu nēsāšana ikdienā tiešām formē bērna kāju, tā veido mūsu sabiedrībai pieņemamu pēdas siluetu, kas atbilst mūsu kultūras un laikmeta priekšstatiem. Pavadot šādos apavos vairākas stundas dienā, kāja pakļaujas, jo kauliņi vēl ir mīksti, burtiski skrimslīši. Tā sašaurinās, mainās pirkstu izvietojums… un samazinās pēdas atbalsta laukums. Kāpēc tas vajadzīgs? Ej nu zini… tā pieņemts. Protams, ka daudzkārt labāk būtu, ja kurpes siluets atbilstu reālai cilvēka kājai, sevišķi bērniem būtu paplatināta pēdas priekšējā daļa, lai pirkstiņiem ir kur brīvi kustēties, pēda netiktu mākslīgi iegrožota un sašaurināta atbalsta virsma.

Cilvēka pēda ir ļoti ļoti mazs atbalsta laukums pret cilvēka vispārējo ķermeņa masu, turklāt cilvēks ir vienīgais zīdītājs, kas pārvietojas stāvus pilnīgi vertikāli un tādējādi visu savu svaru balsta uz vertikāli pozicionēta mugurkaula – bet pat stāvēšanā piedalās 650 muskuļi un 208 kauli. Tā ir sarežģīta mehānika, kur ik milimetram un detaļai ir nozīme. Paeksperimentējiet – pamēģiniet noturēt plaukstā 5×5 cm lielu kubiņu. Vienkārši… Bet pamēģiniet nobalansēt 5 cm diametrā metru garu nūju. Tas prasa daudz nopietnāku koncentrēšanos, vai ne? Tāpat ir ar cilvēka ķermeni tā garās vertikālās proporcijas dēļ. Un samazinot atbalsta laukumu, mēs šai balansā būtiski iejaucamies…

Papēdis…

… iejaucamies arī paceļot papēdi augstāk kā purngalu. Es neaģitēšu pret dāmu augstajiem papēžiem, taču pati šādus uzvelku vairs tikai svētku reizēs. Bet bērniem paaugstināta papēža daļa būtiski ietekmē kājas un stājas attīstību. Kā?

Lūk, attēlā redzama sieviete uz 5 cm augsta papēža – pavisam mazs ikdienišķu kurpju papēdīts. Tīri teorētiski tas viņas stāju mainītu kā attēla vidū. Protams, tā nav iespējams stāvēt un labajā malā redzams, kā mainās stāja, lai kompensētu izmaiņas pēdas novietojumā saglabājot taisnu svara asi. Pieņemsim, ka šai sievietei augums ir 170 cm, tātad 5 cm ir nepilni 3 % no viņas auguma. 80 cm garam bērniņam gada vecumā tātad pat 2 cm papēdītis radītu identisku efektu. Tātad apavi, kuru purngala un papēža daļas starpība jeb kritums ir ~2 cm patiesībā būtiski kropļo bērna stāju, jo maina balansu jeb svara izvietojumu uz pēdas. Dabiski stāvot ar basām kājām cilvēka svars ir pilnīgi vienmērīgi izlīdzināts pa visu pēdu sadalot to 50:50 uz purngalu un papēdi. Izmainot šo proporciju, izmainās teju vai ikviens muskulis un kauls ķermenī, jo nobīdās smaguma centrs, būtiskas izmaiņas notiek ceļgalos, iegurnī, mugurkaulā, izmainās krūškurvja tilpums, tātad tas ietekmē pat mūsu elpošanu un asinsriti, centrālo nervu sistēmu. Pat galvas sāpes var būt saistītas ar apaviem ar papēdi. Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka šāda iejaukšanās maza bērna līdzsvarā ne vien traucē viņam pārvietoties konkrētajā mirklī un apgūt kustību prieku, bet atstāj ietekmi ilgtermiņā.

Pierādīts, ka paaugstinātais papēdis augot arī sekmē saīsinātas ahileja cīpslas veidošanos. Kādu dienu vēroju bērnu raidījumu, kurā mazie izzinātāji viesojās pie svarcēlājiem. Svarcēlāji ierādīja mazajiem celšanas paņēmienus no tupus stāvokļa. Viņi aicināja mazos – tādus sākumskolniekus – notupties uz pilnas pēdas – pilna atbalsta laukuma. Domājiet daudzi to varēja? Viens no 5-6 bērniem. Pārējie tupās ar piepaceltu papēdi. Pamēģiniet pietupties – vai jūs tupat uz pilnas pēdas? Nē. Jo apavi jau darījuši savu. Citrreiz runāju ar kādu dūlu par dzemdību pozām. Viena no dabiskākajām būtu dzemdēt tupus. Diemžēl rietumu pasaules sievietēm tas ir teju neiespējami, jo mēs nespējam ilgstoši tupēt, jo darām to uz nepilnas pēdas un mums ir daudz apgrūtinošāk turēt līdzsvaru. Taču pavērojiet mazuli, kas tup smilškastē vai pie savām spēļlietām – viņš to dara uz pilnas pēdas bez jel kādas piepūles. Viņš tā nevarēs, ja valkās apavus ar piepaceltu aizmugurējo daļu.

Un sabiezināts papēdis ietekmē arī gaitu. Tas amortizē saņemto triecienu un veicina papēža saskari ar virsmu. Taču normāli cilvēks staigājot un sevišķi skrienot nemaz nepieskartos pie virsmas ar papēdi vispirms, bet gan vairāk ar pēdas vidusdaļu un priekšējo daļu…

Arkas jeb pēdas velve un supinators

Tieši tāpēc cilvēkam ir pēdas velve. Jo arka – kāda ir arī pēdas velve – ir unikāla konstrukcija, par kuru vislabāk jums pastāstītu arhitekti. Tā ir pilnībā spiediena atkarīga un jo spēcīgāks ir spiediens no augšas, jo pamatīgāk to tur balsti, kas šajā gadījumā ir pēdas priekšējā daļa un papēdis. Turklāt patiesībā cilvēka pēdu balsta pat 3 šādas savstarpēji saistītas arkas, kuru centrs atrodas tur, kur cilvēka svara viduslīnija. Pēdas velve cilvēkam darbojas kā amortizators – uz katra soļa tiek saņemts spiediens no augšas, pēda savas elastības pēc izlīdzinās, tā sadalot spiediena spēkus uz balsta punktiem, un atkal atgūst savu formu. Savukārt, ja cilvēkam kājās ir apavi ar supinatoru, tad pēdas velvei nav iespējas izstiepties garenvirzienā un šī amortizējošā funkcija zūd. Turklāt tiek izjaukts unikālais arkas spiediena mehānisms un patiesībā tas darbojas pat pretēji, jo veidojas spiediens no apakšas un tātad samazinās arī balsta punktu atbalsta spēks. Saka, ka ja arhveida tiltu balstīs no apakšas un pa to turpinās braukt pāri, tas sabruks. Līdzīgi iznīcinoša ir apavu ietekme uz pēdām.

Daudzkārt ārsti iebilst, ka šīs patiesības vairs nav spēkā mūsdienās, jo mēs pārvietojamies pa asfaltu un cietām, gludām virsmām. Tomēr dr.Rossi tam nepiekrīt – viņš atsaucās uz rikšām Āzijas valstīs, kā arī kuģu krāvējiem Bombejā, Singapūrā u.c., kas galvenokārt pārvietojas kailām kājām pa tādu pašu segumu, kādu ik dienas apavos minam mēs un viņu pēdu vēlves ir vislabākajā kārtībā, spēcīgas un labi attīstītas.

Turklāt dažādos pētījumos ir pierādīts, ka atbalstot pēdu ar supinatoru, veidojas korsetes efekts – konkrētā konstrukcija balsta pēdu, taču veicina muskuļu atrofiju velvē, jo tā vairs nepilda izstiepšanās un sākuma pozīcijā atgriešanās kustību, bet kļūst statiska – līdz ar to netrenējas muskuļi, kas galvenokārt veido pēdas velvi. Tātad apgalvojums, ka maza bērna apavā jābūt supinatoram, lai veicinātu velves veidošanos pilnīgi nekādi nevirknējas loģiskā ķēdītē ar augstāk aprakstīto. Patiesībā būtu jābūt gluži otrādi – jo lokanāka un mazāk balstoša ir pēdas zole, kas ļauj dabisku kustību, jo lielākas cerības, ka bērnam attīstīsies dabiska pēdas velve.

Elastīga un plāna zole…

… nozīmē to, ka tai jābūt lokainai. Taču tai jābūt lokainai nevis kaut kur pēdas priekšdaļā, bet vēlams visā garumā. Tādēļ, ka vietai, kur tā lokas ir ĻOTI liela nozīme. Tai ir jālokās tur, kur ir locītava, nevis 1 cm pirms vai pēc tās (skat attēlu). Tas ir iemesls, kāpēc speciālistu rekomendētā rezervīte izaugšanai patiesībā ir koks ar diviem galiem. No vienas puses, protams, ka bērna pirkstiem apavā nevajadzētu būt iespīlētiem, ko pieminēju jau augstāk aprakstot apavu pieņemtās formas, no otras puses, ja iegādājamies apavu, kurā pēdiņa atvirzīta daudz vairāk atpakaļ nekā paredz tās siluets, tad var gadīties, ka apava un pēdas reālā liekšanās līnija nemaz nesakrīt.

Pilnīgi nav saprotams, kādēļ ražotāji visbiežāk veido bērnu apavu zoles neadekvāti biezas, jo bērns patiesībā nespēj tās novalkāt līdz caurumiem: pirmkārt, tāpēc, ka izaug no apaviem daudz ātrāk, kā tie nodiltu, otrkārt, tāpēc, ka bērna svars ir salīdiznoši mazs, tādēļ berze ir ievērojami mazāka kā pieaugušo apaviem un nav pamata veidot bērna zoles kā armijas zābakiem.

Jāpiezīmē, ka pat viegli rokās saliecama zole samazina pēdas lokanību par aptuveni 50-60%. Lūk, vēl vienā zīmējumā redzama basa kāja kustībā un kāja vidusmēra apavā, kura zole pat puslīdz lokās. Tieši šī iemesla dēļ, ražotāji bieži ir spiesti veidot piepaceltu purngalu, kas vēl vairāk kropļo kājas novietojumu un mazina līdzsvaru un stabilitāti. Sevišķi svarīgi tas ir mazam bērnam – kādreiz pavērojiet, kā nesen staigāt sācis mazulis mēdz savilkt pirkstiņus burtiski iekrampējoties virsmā. Ta bērns izjūt lielāku stabilitāti un labāk balansē uz zemes. Tam ir būtiska nozīme staigājot un piepaceltie purngali tikai mazina šo stabilitāti… un kājas kustību. Jo principā notiek tāda kā šūpošanās – pārvelšanās no papēža uz purngalu nevis kājas saliekšana. Kāja kurpes iekšienē nelokās. Esat ievērojuši – līdzīgi zoles nelokanību kompensē koka tupelēm. Un kāja līdz ar to netiek nodarbināta, muskulīši neattīstās, pēdiņa veidojas nedabiska, atrofa.

Augsta kapīte, kas stabilizē kājiņu – priekš kam?

Dauzi apgalvo, ka stingra kapīte kājiņas stabilitātei ir obligāti nepieciešama. Izņemot dažus tiešām medicīniski pamatotus gadījumus, kad bērnam ir vērojama pārmērīga pronācija un potītes griešanās uz iekšu, bērnam ir vajadzīga maksimāla brīvība nevis saturēšana un balstīšana jeb iejaukšanās. To pašu iemeslu dēļ, kas jau minēti iepriekš – trenēt muskuļus var tikai tos darbinot nevis iegrožojot. Sevišķi skumji, kad apavus ar augstu kapīti meklē pavisam maziem bērniņiem, pirmās kurpītes un tml. Bērns agrīnā vecumā, kas tikko sācis celties kājiņās, vēl lielāko ties rāpo, lai nokļūtu no punkta A uz B. Augsta kape padara neiespējamu rāpošanu ar paralēlām pret zemi balstītām pēdiņu virspusītēm. Attiecīgi bērns sāk izvērst pēdas vai griezt uz iekšu un asimetriski nodarbina arī pārējās locītavas un muskuļus – asimetrisku kustību iegūst ceļgali un galvenais – iegurnis. Kad mazais pēcāk sāk staigāt, tad gan ir problēmas ar gaitu – bērns iespējams vērš uz iekšu purngalus, sākas problēmas ar pronāciju un atkal ir nepieciešams iejaukties un koriģēt. Turklāt šādi apavi, kas nav ēryi rāpošanai steidzina bērnu meklēt citus ceļus – staigāt. Bērns ātrāk būs uz kājām, gan tāpēc, ka rāpot kļuvis neērti vai pat sāpīgi, gan tāpēc, ka sajūta, ka kājiņas ir stabilas, neļogās, kalpo kā signāls, ka nu ir laiks celties un iet. Jo tieši tā bērns uzzina, ka ir gatavs iešanai – viņš ceļas kājās un mēģina nostāvēt bez pieturēšanās. Kad viņš to spēj, ir gana stabils, viņš sāk staigāt. Ja viņš vēl nejūtas stabils, viņš atliek staigāšanu uz vēlāku laiku – bērni, atšķirībā no mums, uzticās dabas balsij :) un nezin, ka viņus māna…

Pēc iespējas daudz basām kājām

Vislabāk būtu staigāt basām kājām. Pēc iespējas daudz. Jo tikai staigāšana basām kājām veido dabisku gaitu. Normāli cilvēka “pēdas ceļš” ir no pēdas vidusdaļas ārējās malas uz purngalu un tikai tad papēdi un vidusdaļu tuvinot zemei. Tas ir gan jau aprakstītās amortizācijas dēļ, gan tamdēļ, ka pēdas vidusdaļā koncentrējas visvairāk nervu galu un tādā veidā cilvēks instinktīvi sargā pēdu no savainojumiem. Ja kādam bērnam fizioterapeits nozīmēs vingrinājumus, lai trenētu pēdiņas pret plakano pēdu, tad tas ko bērnam liks darīt vispirms – staigāt uz pēdiņu ārējām malām un pirkstgaliem. Jo tā trenējas pēda. Trenējas pēda, kuru mēs ikdienā apavos atrofējam, jo šīs kustības izpaliek. Un izpaliek daudzas citas kustības. Pasēdiet mazam bērnam blakus kaut minūtiņu, kamēr viņš rotaļājas ar klucīšiem – viņa kājas nepiedalās? Protams, ka piedalās, viņš kustina pirkstus, savelk pēdiņu, groza potīti – paskaitiet kustības minūtē. Ja bērnam būtu kājās apavs, viņš to nedarītu. Tāpēc es pilnībā nepiekrītu speciālistiem, kas saka, ka pa gludu grīdu jau var skraidīt arī kurpītēs – tāpat tur nav nekā, kas bērna pēdiņu kairinātu – bērns pēdu kustina bez ārēja kairinājuma, viņš to trenē, sagatavo visas dzīves staigāšanai. Arī jūs kustināt basas kājas. Un daudz mazāk kustināt apautas.

Apaujot kāju cilvēks maina gaitu, pat ja apavi ir izcili, tuvu ideāliem, viņš nesaudzīgāk izturās pret savu pēdu, triec pret zemi papēdi, jo zaudē sensorās izjūtas. Lielā mērā gaita ir saistīta ar virsmu, pa kuru staigājam. Un tam ir sakars ar smadzenēm, jo saskaroties ar virsmu pēda signalizē par virsmas reljefu, cietumu utt. un pēda atbilstoši reaģē. Pa cietu gludu virsmu cilvēka basa pēda iet pavisam savādāk, kā pa mīkstu un nestabilu smilšu liedagu, pēdas muskulīši un viss cilvēka ķermenis ieņem atbilstīgu muskuļu stāvokli, balansu, virsmai, pa kuru pārvietojas. Bieži vien vecāki sūdzas, ka bērns apavos skrienot krīt, ķeras kājas. Ne vienmēr tas ir saistīts ar neatbilstīgu izmēru. Tam bieži sakars ir ar pēdas ierobežoto lokanību UN šo sensoro atbildes saiti ar smadzenēm – kājas nezin, pa kādu virsmu tās skrien un nevar tai pielāgoties, jo ir apautas.

Doktors Viliams A Rossi aprēķinājis, ka gadā aptuveni 2900 stundas bērns pavada miegā, protams, bez apaviem un apavos kājiņas ir ieģērbtas aptuveni 8400 stundas (!). Ja mēs kaut vai atmestu ieradumu telpās valkāt apavus, neapauto kāju brīvībai klāt nāktu aptuveni 3000-5000 h. Vai tas nebūtu lieliski? Tūkstošiem stundu dabiskas kustības, attīstības un augšanas mazajām pēdiņām. Tajās atlikušajās stundās …

Apavi, protams, ir vajadzīgi

…mēs nedzīvojam Āfrikā un kājas mēdz salt. Mēs dzīvojam pasaulē, kur tās var arī viegli savainot ar kāda neuzmanīgi nomestu stikla lausku vai ko citu. Taču valkāt tos vajadzētu tikai tur, kur tas patiesi nepieciešams. Un izvēlēties rūpīgi, ko vilkt kājās.

Saviem bērniem mēs meklējam apavus ar 0 grādu zoles kritumu – tātad pilnībā bez papēža pacēluma, turklāt meklējam pēc iespējas elastīgus apavus ar plānu zolīti. Un lūkojam, lai apavi ir ar plašu purngala daļu, lai pirkstiņi pēc iespējas maz tiktu saspiesti un saglabātu to dabisko formu.  Novēlam arī jums tādus atrast.

 

 

Brīvā spēle jeb ļausim bērniem spēlēties!

Wednesday, December 11th, 2013

Reizēm, vērojot, kā pavadu laiku ar saviem bērniem mājās darba dienas beigās, kāds varētu domāt, ka esmu gauži slikta mamma. Es vienkārši ļauju viņiem spēlēties. Mūsu jaunajā mājvietā ir atvēlēta neliela telpa rotaļām – spēļu stūris – tāda kā neitrālā zona, kur glabājas mantas, kas nav nevienam konkrēti dāvinātas, dažādi radošie materiāli, mūzikas instrumenti, koka spēļu vilciens, garāža u.c. svarīgas lietas. Savai ērtībai tur ierīkoju arī dīvānu, kurā es zvilnu, lasot žurnālu vai pastrādājot darbiņā nepadarīto… Jo kā izrādās, vislabāk bērnam ļaut spēlēties pašam. Bieži vien tas, ko bērniem šajā vecumā ļoti vajag, lai jūs esat līdzās. Laiku pa laikam puikas mani pasauc, izrāda uzzīmēto, uzbūvēto vai izstāsta īsu stāstu par tajā brīdī spēlēto spēli. Mēs to pārspriežam un viņi atkal iegrimst spēļu pasaulē, bet es savā darāmajā… Esmu tur līdzās. Un cenšos šādu brīvas spēlēšanās laiku atveltīt viņiem pēc iespējas daudz. Jo nereti vecāki un pedagogi nemaz neapzinās, ka brīva rotaļāšanās ir praktiski izzudusi no pirmsskolas vecuma bērnu ikdienas. Daudzās pirmsskolas izglītības iestādēs bērni tiek pāragri intensīvi izglītoti – rūpīgi saplānotais laiks dažādām pedagoģiskām aktivitātēm bērndārzā tiek papildināts ar pulciņu un nodarbību apmeklējumiem pēcpusdienā un bērniem arvien mazāk laika atliek vienkāršai sevis piedzīvošanai jeb brīvai spēlei. Tomēr tā ir neaizstājama bērna attīstībai, sevišķi pirmsskolas – 3 līdz 6 gadu – vecumā. Tieši tādēļ rakstīju šo rakstu, lūdzot palīdzību mūsu Robina bijušajai audzinātājai no Rīgas Valdorfa pirmsskolas un Kristīnei Tomsonei no “Ketes mājas”.

Kas ir brīvā spēle?

Bieži jau pašas spēles definēšanai traucē pieaugušo racionālisms un skatu punkts, jo spēle tiek uzlūkota kā līdzeklis bērna sagatavošanai un attīstībai jeb izglītošanai. Tādēļ, uztverot brīvo spēli jeb rotaļāšanos kā pedagoģisku instrumentu, paslīd garām tās galvenā nozīme un tā it viegli tiek aizstāta ar citām mērķtiecīgi izglītojošām nodarbēm. Tomēr ikvienam bērnam ir nepieciešams pēc iespējas daudz brīvas spēles, lai attīstītos viņa harmoniska personība un viņš augtu par iniciatīvas bagātu cilvēku. Spēle jeb rotaļāšanās ir process, kura kodols ir brīva rīcība, kas audzina pats sevi. Šai nodarbei nav cita mērķa kā pati spēle. Un tās mērķis nav sasniegt kādus rezultātus vai ko apgūt, lai gan, nenoliedzami, procesa gaitā tas notiek. Tā ir brīvi izvēlēta, paša bērna iekšēji motivēta rīcība, kurai nav mums pieaugušajiem saskatāms ārējs mērķis vai ieguvums. Rotaļāšanās var būt jebkas – kāda cita cilvēka darbības vērošana, vietas vai priekšmeta izpēte, jaunas spēles izdomāšana vai kāda radoša pašizpausme. Pat sapņošana ar atvērtām acīm. Rīgas Valdorfskolas pirmsskolas pedagoģe Sarmīte Gurgāne norāda: “Kāds bērns varbūt pat nespēlējas – tikai vēro. Mums it kā liekas, ka viņš taču neko nedara. Bet tā ir viņa spēle, viņš uzkrāj sevī šīs “zināšanas” un kādu dienu viņš radīs tām pielietojumu un, iespējams, rotaļāsies daudz aktīvāk kā citi.” Brīvas un neierobežotas spēles galvenais jautājums ir “Kā?” nevis “Kas?” vai “Ko?”. Spēle ir orientēta uz procesu un tajā nepastāv “pareizi” vai “nepareizi”, tajā pastāv problēma un risinājumu meklējumi, bērna paša pieredze salīdzinot alternatīvas, kā šo izvirzīto problēmu līdzsvarot. Šī problēma ir dots lielums, bet svarīgi ir tas, kā bērns šo problēmu identificē un risina – tieši tas ir viņa individuālais pienesums, kas ir unikāls ikvienā dzīves situācijā: kā tiek ripināta vai mesta bumba, kā lelle tiek nesta, likta gultā vai izjusta, kā šūpolēs tiek sadalīts svars, lai tās iekustinātu un tml. Un svarīgi, ka šajā starptelpā starp problēmu un risinājumu, bērns izjūt brīvību savos meklējumos, jo tieši tur rodas pētniecība un attīstās mazā personība. Darbība, kas rodas no spēles, nes sev līdzi ne vien evolūciju, bet arī involūciju – iešūpojoties kustās šūpoles un tas ir tas, ko mēs redzam no ārpuses, bet arī bērns sevī rod iekšēju atrisinājumu izvirzītajai problēmai un gūst pieredzi, katru reizi citādu, pat ja no ārpuses mums iznākums šķiet vienāds, jo pie šī iznākuma mazulis nonāk caur citu ceļu, citos apstākļos, garastāvoklī, intuitīvi pārbaudīdams dažādas alternatīvas un tieši tas ir iemesls, kādēļ nav tik daudz svarīgs rezultāts, cik liela nozīme ir procesam un izzināšanai, jo spēle ir daudzšķautņains izpētes process. Tādēļ nav iespējams kādam iemācīt iešūpot šūpoles pašam, neiesēžoties tajās un to nepaveicot, jo šo sajūtu ir jāizjūt, šīs līdzsvara svārstības ir jāsarindo un tikai caur personīgo pieredzi bērnam ir iespējams gūt zināšanas. Un gluži tāpat bērns kā mazs cilvēks sava dzīves ceļa sākumā, gūst pieredzi it visā caur izziņas procesu. Bērndārza “Ketes māja” vadītāja Kristīne Tomsone norāda: “Cilvēkam pats galvenais dzīvē ir pieredze. Tā veidojas cilvēka būtība – caur to, ko viņš pats ir pieredzējis viņš aug un attīstās.” Un pieredzes gūšanas tīrākā forma ir tieši brīvā spēle, kas ļauj pārdzīvot sevi neskaitāmās lomās un situācijās.

Brīvās spēles šķēršļi mūsdienās

Lai arī par brīvo spēli mūsdienu pedagoģijā tiek runāts ļoti daudz (daudz vairāk kā manā bērnībā), tomēr nereti diemžēl tie ir vairāk vārdi, zem kuriem paslēpusies pedagogu motivēta rīcība un noteikts, ierobežots laika sprīdis, kurš ir atvēlēts šai brīvajai rotaļai gluži kā mācību stundai, pēc kuras seko kāda cita ieplānota pedagoģiska aktivitāte. Turklāt nereti šai brīvajai spēlei tiek sagatavots ļoti daudz materiāla, kas pavisam neuzkrītoši virza bērna rotaļu un patiesībā to ierobežo, laupa iniciatīvu. Taču galvenokārt brīvā spēle ir atadarināšana un tas, ko bērni tiecas atdarināt visvairāk ir “dzīvais” jeb “īstais” darbs. Un jo vairāk viņi šo īsto darbu var vērot un vairāk laika bērnam tiek dots brīvi izspēlēt redzēto un pārdzīvot to sevī, jo labāk. Agrākos laikos zemnieki darbojās savās saimniecībās, veikdami ikdienas darbus, bet bērni atradās līdzās – viņiem tika pievērsta maz mērķtiecīgas uzmanības, bet viņiem bija vairāk iespēju vērot un vaļas atdarināt līdzās redzēto. Speciāliste ar nožēlu atzīst, ka mūsdienās iespēju vērot šādu īstu darbu bērniem ir arvien mazāk: “Ļoti reti kad bērnu redz šādu īstu radošu darbu, ko cilvēks dara ar iedvesmu – vai tas būtu radošs, atmatniecisks vai praktisks darbs.” Mūsdienās šo pieaugušo cilvēku dzīvo darbu aizstāj daudz intelektuāla darba, ko bērni no malas nevar saredzēt un tātad arī atdarināt ne. Tas, ko bērni visbiežāk redz ģimenē kā īstu darbu, ko vecāki veic ar sirdi un dvēseli, ir ēst gatavošana un bērnu aprūpe, ko, loģiski, bērni arī visbiežāk izspēlē savās brīvajās rotaļās. Viņi atdarina arī citur noskatītas ainas apkalpojošā sfērā – kafejnīca, veikals, ārsta kabinets – tās ir sadzīves situācijas, ko viņi izspēlē un iztēlojas sevi šajās lomās. Taču jo dažādākas īstā darba šķautnes bērns redz, jo plašāku dzīves pieredzi viņš gūst un var izrotaļāt savās rotaļās, kas savukārt nākotnē viņam palīdz rast savu vietu dzīvē un īstenot savu patieso aicinājumu. Mēs taču visi zinām, ka vislaimīgākie cilvēki ir tie, kuru darbs ir arī viņa vaļasprieks. Taču tikai atrodot to paša spēkiem nevis pieprasījuma vadīti, cilvēki var sekot šim aicinājumam no sirds. Un tam ir vajadzīga personīga pieredze, tādēļ jo plašāku pieredžu spektru saviem bērniem ļausim pārdzīvot bērnībā savās rotaļās, jo drošāk, ka īsto dzīves ceļu nākotnē viņš atradīs pats. Otrs būtisks šķērslis no sirds izspēlēties mūsdienās bērniem ir laiks jeb tā trūkums. Bērniem brīvajai spēlei tiek dots mazāk laika, jo izglītošanās caur brīvu spēlēšanos mūsdienās tiek aizstāta ar dažādām pieaugušu cilvēku virzītām nodarbēm vai izklaidi – bērni ne vien pārspīlētā daudzumā patērē medijus, bet arī tiek pāragri intelektualizēti, apmeklējot neskaitāmus pulciņus, nodarbības un atliek pavisam maz laika pabūt pašam ar sevi. No vienas puses vecāki vēl labu saviem bērniem, vēlas viņus nodarbināt – izglītot vai izklaidēt, lai aizpildītu viņu brīvo laiku, bet no otras puses neapzināti atņem iespēju bērniem pašizglītoties caur rotaļām un “garlaikoties”, tādējādi motivējot sevi radošām rotaļām.

Garlaikošanās

S.Gurgāne norāda, ka ir sava daļa taisnības atziņā, ka garlaicība veicina radošu rotaļu jeb brīvo spēli. Tomēr ir svarīgi izšķirt divas dažādas garlaicības. Vienā gadījumā mums tikai izskatās, ka bērns garlaikojas, bet patiesībā viņš vēro un uzkrāj sev pieredzi caur vērošanu, lai kādā brīdī šīs akumulētās zināšanas pielietotu praksē. Šajā “brīvajā spēlē” iejaukties ir tikpat nepiedodami, kā pārtraukt aktīvu bērna darbošanos, kura mums ir nepārprotami saredzama. Otrs garlaikošanās veids ir tad, kad bērns patiesi ir ierobežots savā brīvas gribas izpausmē un nesaņem iekšēju impulsu piedalīties notiekošajā. Tomēr arī šajā gadījumā nevajadzētu vedināt bērnu uz aktīvu rīcību, piedāvājot ierosmi rotaļām tiešā veidā, bet gan motivēt bērnu rotaļai ar savu ieinteresējošu darbošanos. “Bērni, kas jūtās patiesi garlaikoti, dzīvo iekšēji sašķelti. Ja šie bērni tiek ierauti kādā darbībā, tad līdz ar to viņi tiek novērsti no sevis, no saviem iekšējiem meklējumiem un pakārtoti tādam pasaules uzskatam, kuram nedarbošanās ir netikums un tikai darbīgs cilvēks var tikt uzskatīts par tikumisku.” savos darbos paužu atziņu Verners Kūfuss. “Tas, kurš maza bērna šķietamo pasivitāti vēlas aizstāt ar darbību, kuru pieaugušie uzskata par pareizu, pilnīgi pārprot to, kas bērnā īsti notiek.” Atminoties savu personīgo bērnības pieredzi S.Gurgāne norāda, ka vērā ņemams garlaicības katalizators ir arī vientulība, tādēļ bērniem pirmsskolas vecumā ir būtiski socializēties, sevišķi, ja mazajam nav citu brāļu un māsu līdzīgā vecumā, ar kuriem kopā izspēlēties. Šim nolūkam bērndārzs ir ideāla vieta, ja vien šajā pirmsskolas izglītības iestādē tiek atvēlēta pietiekama uzmanība brīvajai spēlei un viss tur pavadītais laiks nav aizpildīts ar izglītojošām aktivitātēm un izklaidēm. Nodrošinot bērnam piemērotu vidi radošām rotaļām un pašizpausmei kopā ar citiem bērniem, mēs sniedzam labāko izglītību, kādu vien varam vēlēt saviem bērniem pirmsskolas vecumā.

Kā motivēt brīvo spēli?

Lai no tiesas īstenotu brīvās spēles principus bērna ikdienā, mums būtu Rūdolfa Šteinera vārdiem runājot “tikai jābūt līdzās par labu piemēru” – nevis jādod bērnam impulss darbībai, uzdodot viņam konkrētus uzdevumu, bet gan jādarbojas pašiem, nodrošinot bērnam iedvesmojošu impulsu atdarināšanai. Turklāt jādod bērnam pēc iespējas daudz brīva laika šiem atdarināšanas mirkļiem, jo tieši rotaļāšanās ir bērna darbs pirmsskolas vecumā. Darbojoties arī jāpatur prātā, ka bērni nenošķir spēļu pasauli no reālās un “īsto” darbu no savām rotaļām. Pirmsskolas vecumā bērns vienlīdz reāli mazgā leļļu traukus iedomātā izlietnē, kā berž īstu šķīvi mammas uzraudzībā piešļakstinot visu virtuvi. Un viņa darbs nav orientēts uz mērķi jeb labi padarītu darbu – faktiski tā visa ir rotaļa, viņš to dara procesa un pieredzes dēļ. Tādēļ nav vērts bērnu mudināt uz kārtīgi paveiktu darbiņu, jo tā visa arvien ir spēle, kuru bērnam ir jāizdzīvo izdzīvošanas nevis rezultāta dēļ.

Praktiskas ierosmes brīvās spēles rosināšanai

  • Vērtējiet augstu bērna brīvo laiku – pārskatiet sava bērna dienaskārtību – varbūt ir kāda nodarbība, no kuras varētu atteikties?
  • Ierobežojiet mediju patēriņu – tā vietā labāk izstāstiet bērnam pasaku! Fantāzijas, kas veidojas no mutvārdu stāstiem attīsta bērna smadzenes būtiski savādāk, kā televīzijā redzēti multeņu varoņi.
  • Nodrošiniet bērnam vienkāršas, fantāziju rosinošas rotaļlietas bez konkrētām detaļām! Vienkārša lupatu lelle, dabiska materiāla rotaļlietas bez konkrēta pielietojuma daudz vairāk rosinās bērna iztēli kā plastmasas figūriņas lomu spēlēm.
  • Sakārtojiet rotaļlietas iedvesmojoši – lellei labāk gulēt gultiņā nevis stāvēt plauktā, bet dzīvnieku figūriņām veidot kopīgu ainiņu nekā tikt samestām rotaļlietu kastē.
  • Pavadiet vairāk laika svaigā gaisā, veltiet mirkļus dabas vērojumiem!
  • Dariet kopā “īsto” darbu – ļaujiet bērnam palīdzēt salocīt veļu, piebērt miltus mīklai vai kopīgi salabot kādu salūzušu mājsaimniecības priekšmetu – kopīgi izbaudiet procesu ne fokusējieties uz rezultātu!

Stāsts par rotaļlietām…

Monday, September 9th, 2013

Lūk, Ieva Stade veidojusi savu stāstu par rotaļlietām (un Mantu maiņu) – cik daudz to vajag un (ne)var būt, ko ar tām iesākt un kuras izvēlēties! Paldies superīgajai VISS notiek komandai – operatoriem un tiem, kas aiz kadra – man šķiet stāsts ir dikti izdevies.

Rotaļlietu otrā dzīve from VISSnotiek on Vimeo.

Liene Brizga-Kalniņa: Vai lasīt var sākt par agru?

Saturday, April 27th, 2013

Šo rakstu pilnīgi bez izmaiņām es pārpublicēju no Satori portāla. Liene Brizga-Kalniņa ir mana sena paziņa darbiņa sakarā, bet tad mūsu ceļi pašķīrās un tad atkal sastapāmies Valdorfa bērndārzā. Mēs neesam sirsnīgas draudzenes, bet kaut kur mūsu domu pavedieni šad un tad krustojas un man ļoti patika šis raksts. Un es novēlu jums to izlasīt un paturēt prātā. Jo arī es pati lasu kopš 3,5 gadu vecuma un varu tikai piekrist Lienei, jo es protu izlasīt, bet neprotu lasīt, ja ar pēdējo mēs saprotam spēju uztvert tekstu tēlaini, iedziļināties, izprast domu nepārlasot teikumu otrreiz un nepalaist garām svarīgas detaļas.

Te raksts…

Maģiskais brīdis

Brīdis, kad nepilnu piecu gadu vecumā iemācījos lasīt, ir viena no manas bērnības maģiskākajām atmiņām. Es šķirstīju grāmatiņu – kaut kādu pasaku par mežu un dzīvniekiem –, un vecmamma teica, ka noies uz pagrabu. Es turpināju pētīt grāmatu, kad burti, kuri man jau labu laiku tika mācīti, pēkšņi saslēdzās vārdos un vārdi – teikumā. Es māku lasīt, paziņoju, kad vecmamma pēc minūtēm piecām atgriezās. Viņa, protams, neticēja un atmeta ar roku, ko tu tur pļāpā, kamēr es neizlasīju viņai priekšā vairākus teikumus. Kopš tā laika manā bērnībā vairs nebija jautājuma “ko darīt?”, vienīgi – vai ir kaut kas, ko palasīt, un es sevi biju pieskaitījusi lasītāju ciltij mūžīgi mūžos. Tāpēc tad, kad man piedzima pirmais bērns, es nevarēju sagaidīt, kad varēšu viņu iepazīstināt ar brīnišķīgo grāmatu pasauli. Un cerēju, ka tas notiks pēc iespējas ātrāk. Mani ārkārtīgi iepriecināja viņa agrā interese par grāmatu šķirstīšanu un klausīšanos, un es lasīju divgadniekam pirms gulētiešanas priekšā kaut desmit pasakas pēc kārtas, jo viņš tā gribēja, pat ja pati jau biju gandrīz aizmigusi. Mani vadīja šādi apsvērumi: pirmkārt, grāmatu un lasīšanas nekad nevar būt par daudz, otrkārt, jo vairāk es viņam lasīšu priekšā, jo ātrāk viņš gribēs pats iemācīties lasīt, un, treškārt, jo ātrāk viņš iemācīsies lasīt, jo gudrāks un labāk izglītots viņš būs. Tagad man ir trīs bērni un mana attieksme pret lasīšanu ir mainījusies plašā spektrā – tā vienā galā ir ideja, ka bērnu var sākt mācīt lasīt jau sešu mēnešu vecumā, otrā – ka bērnam līdz septiņu gadu vecumam vispār nav jāmāca lasīt. Par nelaimi, bet varbūt par laimi man joprojām nav vienas īstās un pareizās teorijas ne par bērnu audzināšanu, ne lasītprasmi, taču par vienu es esmu pārliecinājusies – mani sākotnējie uzskati par lasīšanas vērtīgumu agrīnā vecumā ir spēcīgi iesakņojušies pieņēmumi, kuri, tāpat kā jebkuri pieņēmumi, ir apšaubāmi un nav obligāti.

Lasīt kopš dzimšanas

Lasīšana ir bērnu tiesības kopš dzimšanas – tā apgalvo Glena Domana institūts cilvēka potenciāla sasniegšanai. Šī organizācija Amerikā kopš 1955. gada nodarbojas ar bērniem, kuriem ir smadzeņu bojājumi, un pēc savas metodikas, kuras pamatā ir ideja – smadzenes aug un atjaunojas, ja tās izmanto, strādā, lai viņiem palīdzētu – nekustīgiem un saskaņā ar tradicionālo medicīnu nolemtiem bērniem iemāca ne tikai pārvietoties, bet arī runāt, lasīt, svešvalodas, mūziku. Domana metodi izmanto arī veselu bērnu attīstības veicināšanai, un lasīšana ir viena no lietām, kuru iesaka sākt mācīt jau zīdaiņa vecumā, gandrīz kopš dzimšanas. Pavisam vienkārši atstāstot – lasīt pēc šīs metodes māca, rādot bērnam uz lielām bieza papīra kartiņām uzrakstītus vārdus un tos skaļi nolasot priekšā. Svarīgi to darīt regulāri, katru dienu vairākas reizes, sākot ar dažu minūšu nodarbībām. Lasīšana pēc šīs pieejas sākas ar vārdiem, nevis burtiem, jo bērna smadzenes uztver vārdu kopumā, it kā nofotogrāfē un ar atkārtošanās palīdzību izveido sakarības starp skaņām un rakstīto. Vārdi jāraksta ar sarkaniem burtiem, jo tā ir krāsa, kuru mazuļi spēj vislabāk uztvert. Darbošanos var sākt jau tik agri kā sešu mēnešu vecumā, un tad esot liela iespēja, ka bērns, sākot runāt, mācēs arī lasīt. Nākamie soļi pēc vārdiem ir teikumu, nelielu stāstiņu veidošana, tad var turpināt ar svešvalodām, matemātiku, enciklopēdiskām zināšanām. Domans tāpat kā daudzi bērnu attīstības speciālisti uzsver, ka cilvēka smadzenes nevienā dzīves posmā neattīstās tik strauji kā laikā no dzimšanas līdz sešu gadu vecumam, un tāpēc šis unikālais “sūkļa” laiks, kad bērns ar prieku un vieglumu uztver informāciju, ir maksimāli jāizmanto, ekipējot viņu ne tikai ar lasītprasmi, bet plašām, gandrīz akadēmiskām zināšanām. Institūta pieeja tiek vērtēta ļoti dažādi, arī iznīcinoši kritiski – tā tiek uzskatīta par zinātniski nepamatotu un neiroloģiski vienkāršotu, par pseidozinātnisku mārketingu. Pēc metodoloģijas institūta darbība ir ļoti atšķirīga no tradicionālās izglītības pieejas Rietumu valstīs, taču mērķis ir līdzīgs – palīdzēt izveidoties augsti intelektuāli attīstītam indivīdam, kas agrāk par citiem vienaudžiem ir ekipēts ar zināšanām un līdz ar to priekšrocībām konkurencē, un tā sola – jūsu bērns būs labāks. Konkurence, agrīna intelektualizācija, zināšanu “krāšana” – tas viss nav atrodams Valdorfa pedagoģijas pieejā.

Līdz septiņiem gadiem bez burtiņiem

Par Valdorfa pieeju pirmo reizi uzzināju netieši. Vecākais dēls pieredzēja Domana sarkano burtu kartiņu rādīšanu un diezgan ātri sagrāva manu pacietību, vēloties ar tām spēlēties (to izmērs – 15×55 centimentri – bija šai vēlmei ļoti pateicīgs), nepilnu trīs gadu vecumā ne vien nelasīja, bet vienkārši nespēja iejusties bērnudārzā un tur ne ar vienu nerunāja. Tāpēc es viņu pēc kādas citas mammas ieteikuma aizvedu uz konsultāciju pie pedagoģes ar Valdorfa pieredzi. Stāstot par bērna grūtībām, es nekavējos palepoties, ka viņam ļoti patīk enciklopēdijas, viņš pavada ilgu laiku, tās šķirstot, un māk nosaukt daudz dažādu dinozauru veidu. Pavisam maigi un saudzīgi konsultante man paskaidroja, ka bērnam ir jāattīstās sabalansēti, un enciklopēdijas varbūt nav tas, kas viņam ir visvairāk vajadzīgs. Saskaņā ar “tīro” Valdorfa pieeju, būtu bijis jāsaka tieši – tās vispār nav vajadzīgas un trīs gadu vecumā bērnam var tikai kaitēt. Mana personīgā bērnu agrīnas lasītprasmes nepieciešamības pārliecība tika iešķobīta, bet līdz brīdim, kad bez žēlastības krāmēju ārā grāmatas no bērnistabas pārbāztajiem plauktiem, lai paslēptu kastēs un skapjaugšās, pagāja vēl vairāki gadi – līdz laikam, kad es arī “sāku iet” Valdorfa bērnudārzā, jo turp devās vidējais bērns.

Valdorfa pieeja ir alternatīva izglītības forma, kuras pamatlicējs ir filozofs antropozofs Rūdolfs Šteiners. Nosaukumu, ar kuru šī pieeja pazīstama lielākajā daļā pasaules, tā ieguva no cigarešu rūpnīcas Waldorf Astoria Štutgartē. Tieši tur Šteiners 1919. gadā izveidoja pirmās skolas, kuras bija domātas cigarešu fabrikas strādnieču bērniem – sociāli maznodrošinātiem, ar mazām cerībām uz labu izglītību un izraušanos no nabadzības. Ir vairāki populāri uzskati par Valdorfa pedagoģiju, kas ir daudz plašāk zināmi nekā Šteinera antropozofijas idejas, un viens no tiem ir tāds, ka tā ir pret grāmatām un nemāca bērniem lasīt. Patiešām, Valdorfa bērnudārzā neatradīsiet grāmatas, krāsainus burtiņus vai vispār konkrētas, nošķirtas nodarbības – mūzika, sports un mācību laiks. Šeit līdz septiņu gadu vecumam nemāca ne burtus, ne lasīt, ne ciparus, bērniem vispār neko “nemāca” tiešās apmācīšanas izpratnē, mācību stundas formā – tā, ka audzinātājs dod norādes un uzdevumus, kurus izpildot bērns apgūst konkrētas zināšanas. Šteiners to pamatojis ar savu bērna attīstības teoriju, kuras galvenais apgalvojums – attīstība sadalāma septiņgadu posmos, katrā posmā darbojas citi dzīves spēki, un ir svarīgi, lai bērns pilnībā izdzīvo katru posmu un viņa attīstība netiek sasteigta, lai katrs nākamais posms var veidoties uz iepriekšējā pamatiem. Pirmā septiņgade – tāpat kā Domana skatījumā – ir vitāli nozīmīga, šeit veidojas priekšnosacījumi visai tālākajai ķermeniskajai, garīgajai un morālajai pieaugušā cilvēka dzīvei. Taču atšķirībā no Domana Valdorfa pieejā līdz septiņu gadu vecumam bērnam svarīgākais ir apzināties savu fizisko ķermeni, apgūt līdzsvaru, kustību prieku un pasauli izzināt tikai caur praktisku darbošanos un imitāciju, ne mācīšanu.

Rotaļas, dziesmas un pasaku stāstīšana

Tātad – bērns nav mazs pieaugušais, kuram vienkārši ir jāizstiepjas garumā un pēc iespējas ātrāk jāiekļaujas pieaugušo pasaules struktūrās un darbībās. Bērnam ir ne tikai atšķirīgs ķermeņa briedums un nervu struktūra, bet arī citas vajadzības attīstībai. Praktiski tas izskatās tā, ka bērni Valdorfa dārziņā daudz laika pavada ārā, skraida, lēkā, rāpjas kokos, spēlējas ar dubļiem, grupiņā kopā ar audzinātājām cep maizi, klāj galdu, gatavo rokdarbus no siltiem, dabīgiem materiāliem (vilnas, vaska), dzied dziesmas un ļoti daudz rotaļājas. Taču grāmatu neesamība nenozīmē, ka bērni iztiek bez pasakām. Tām un iztēles pasaulei Valdorfa audzināšanā ir ļoti liela nozīme, taču pasakas tiek stāstītas, turklāt atkārtojot – vienu un to pašu visā nedēļas garumā. Pasaku stāstīšana bērniem iemāca klusējot klausīties un līdz ar to iedziļināties gan stāstā, gan sevī, bet ilustrāciju iztrūkums liek viņiem darbināt pašiem savu fantāziju, savukārt atkārtošanās bērniem ir nepieciešamība (to labi zina katrs vecāks, kurš kopā ar bērnu simto reizi skatās, piemēram, “Vāģus”), tā dod drošības sajūtu. Kad es pirms kāda laika sāku puikām vakaros stāstīt izdomātu pasaku par pelīšu ģimeni, kurā pārsvarā atkārtoju vienu un to pašu stāstu ar nelielām izmaiņām, biju pārsteigta par viņu detalizētajiem jautājumiem un komentāriem, kas liecināja, ka viņi šo pasaku un pelīšu dzīvi “redz”, un to, ka viņi paši pieprasīja precīzu atkārtojumu.

Protams, arī pirmskolas vecuma bērni nedzīvo izolēti un nevar gaidīt, ka viņi neredzēs grāmatu līdz septiņu gadu vecumam, taču tās mazu bērnu grāmatas, kas ir Valdorfa tradīcijas iedvesmotas, ir ļoti mierīgiem zīmējumiem, maigas, sapņainas – un ar ļoti maz teksta. Un vislabākais, ja bērnam ikdienā pieejamas vien pāris. Pārāk liels košu un krāsainu grāmatu daudzums bērnu pārsātina, viņš grib vēl un vēl, bet nespēj mierīgi iedziļināties vienā. Kims Džons Peine, amerikāņu pedagogs, Valdorfa pedagoģijas iedvesmotajā grāmatā “Vienkāršība bērnu audzināšanā” stāsta par savu pieredzi, strādājot ar bērniem, kuriem ir grūtības skolā vai sadzīvē, hiperaktivitāte, uzmanības deficīta sindroms, un kā pirmo soli ceļā uz laimīgu bērnu, iesaka dzīves telpas attīrīšanu – atteikties no lielākās daļas rotaļlietu un arī grāmatu.

Agra lasītmācīšana var būt kaitīga jūsu bērnam

Otrs būtisks Valdorfa pieejas pamatakmens ir Šteinera uzskats par cilvēku kā ķermeņa, prāta un gara kopumu, līdz ar to – arī bērna un cilvēka attīstībai jābūt integrētai, ņemot vērā visus šos aspektus un godinot augstāko garīgo spēku. Taču tas nenozīmē, ka Valdorfa izglītība ir “aizslēgta” ģimenēm, kuras neatzīst gara un augstāka spēka esamību. Pirmkārt, antropozofija netiek mācīta vai pat pieminētā bērnudārzā un skolā, tā ir neredzamais pamats, un, otrkārt, ir pietiekami daudz zinātnisku pētījumu par agrīnu lasītprasmi un bērnam būtiskām prasmēm pirmskolas vecumā, kuri netieši atbalsta Valdorfa pieeju – pirmskolas bērnam vajag spēlēties, ne mācīties. Tā Jaunzēlandes Otago Universitātes pētījumā tika salīdzināti bērni no Valdorfa skolām, kuri nelasa līdz septiņu gadu vecumam, un valsts skolām, kur sāk mācīties lasīt no piecu gadu vecuma, un atklājās, ka agrie lasītāji vēlāk neuzrāda labākus mācību rezultātus, tātad agrīnai lasīšanai nav pierādāmas priekšrocības. Savukārt Virdžīnijas Universitātes pētījums par prasmēm, kas būtiskas bērnu gatavībai skolai, rāda, ka tieši labi attīstīta sīkās motorikas prasme – ne burtu un ciparu zināšana – saistīta ar labākiem mācību sasniegumiem vēlāk, un tā attīstās rotaļājoties, darinot rokdarbus, veicot sīkus darbiņus ar pirkstiem. Alisona Gopnika, psiholoģijas profesore no Bērklijas Universitātes, saka – zinātnieki ir neizpratnē. Jo nopietnāk mēs pētām, jo vairāk secinām, ka maziem bērniem nav piemērota fokusēta, uz mērķiem orientēta darbība, bet viņi fenomenāli spēj mācīties no lietām un cilvēkiem, kas ir ap viņiem. Savukārt neirozinātnieki atzīmē, ka, liekot bērniem darīt to, kam viņu smadzenes vēl nav gatavas (izpildīt uzdevumus, lasīt), var būt kaitīgi – tas var radīt stresu, kas negatīvi ietekmē to smadzeņu sadaļu, kas atbildīga par atmiņu un mācīšanos, un pat padarīt viņus uzņēmīgākus mentālām problēmām – depresiju, trauksmi vēlākā dzīves laikā.

Valdorfa bērnudārza maigos toņos iekārtotajā grupiņā, kurā ir gan mazs balkoniņš ar spēļu virtuvīti, gan īsts virtuves stūris, daudz koka rotaļlietu, kastaņi, auduma lelles, pēcpusdienās bērni spēlējas vai zīmē. Lielākie uzraksta uz pabeigtā zīmējuma savu vārdu. Burtiņi šeit nav aizliegti, ja bērnam pašam ir dabīga interese par tiem, taču pa īstam tie atklājas pirmajā klasē, izaugot no pasakām un zīmējumiem. No viļņiem rodas “v” burts, karalis pārvēršas par “k” burtu, un otrajā klasē bērni sāk lasīt – ar uzmanību un izpratni. Es māku lasīt ļoti ātri – jau kopš bērnudārza vecuma –, un man sevi jāpiespiež to darīt lēnāk, uzmanīgāk, jo pretējā gadījumā es vienkārši neko neatceros. Es nevarētu teikt, ka bērnībā kāds man uzspieda lasīšanu, tā bija mana vēlme, taču šī nodarbe noteikti atņēma laiku spēlēm un kustībām. Tagad mans septiņgadīgais dēls – ar parastā dārziņa pieredzi – māk lasīt, taču lēnām un negribīgi, piecgadīgais “valdorfbērns” tikai nesen izrādīja pirmo interesi par burtiem, un es neliedzu viņam tos zīmēt, taču nedodu uzdevumus un nelaboju kļūdas. Divgadīgā māsa mani pārsteidza ar to, ka jau atpazīst virkni burtu – viņa tos acīmredzami iemācījusies, esot līdzās vecākā brāļa mācībām. Man, protams, par to ir prieks un lepnums, bet es arī tikpat ļoti priecājos par to, cik veikli viņa nomizo burkānu – jo, starp citu, tā ir arī zīme labām akadēmiskām sekmēm nākotnē.

 

Izmantotā literatūra:

Doman, Glenn and Janet, How to Teach Your Baby to Read, Gentle Revolution Press, October 2002

Paul Tullis, The Death of Preschool, Scientific American Mind, November/December 2011

Nancy Mellon, Storytelling with Children, Hawthorn Press, 2000

Cameron, C. E., Brock, L.L., Murrah, V.M., Bell L.H., Worzalla, S.L., Grissmer, D. & Morrison, F.J. , Fine Motor Skills and Executive Function Both Contribute to Kindergarten Achievment, 2012

 

Pa darīšanām

Thursday, October 4th, 2012

Ierakstam par podiņapmācību gatavojos jau ilgi, tomēr šķiet, ka šis nu ir īstais mirklis, jo muki.lv plauktā beidzot ir parādījies arī podiņš (lūk šāds!) – tad nu šķita īstais mirklis parunāt par šīm “darīšanām”.

Kādu podiņu izvēlēties?

Kā jau visā, arī šajās lietās lūkojos pēc informācijas, kas tad ir pēc iespējas dabiski un pareizi. Sākotnēji saskāros ar informāciju, ka podiņam jābūt augstam, kājām stabili jābalstās uz zemes, muguriņa jāatspiežas pret gana augstu atzveltnīti… bet izrādās – nekā. Pameklējot dziļāk, atklājās, ka tualete, kādu to pazīstam mēs – ar augstu sēžamu podu, ir raksturīga rietumu kultūrām un salīdzinoši nesenai vēsturei. Un, kā jau daudzi civilizācijas labumi, tie nes līdzi arī ar to saistītas medicīniskas konsekvences, tostarp (kā izrādās!) tikai mūslaiku slimību apendicītu, hemaroīdus, taisnās zarnas un prostatas vēzi utt. Daudzās austrumu kultūrās ir saglabājušās, kā mums šķistu, “aizvēsturiskākas” tualetes tradīcijas – nokārtošanās notiek tupus (piemēram it kā visādi citādi attīstītajā Japānā). Bet izrādās, ka tieši šāds stāvoklis ir dabisks un atdarināšanas vērts paraugs. (ja ir vēlme par to palasīt vairāk, var ielūkoties šeit un te par pareizu un nepareizu pozu, kā arī veselības ieguvumiem)

Tieši tādēļ podiņš, kas vislabāk piemērots kakāšanai un čurāšanai, ir tāds, kas pēc iespējas labāk atdarina pozu dziļajā ietupienā, jo tikai tā zarnu loki atveras pilnībā un arī urīnpūslis iztukšojas pavisam. Ja nokārtošanās notiek pareizajā pozā, sasprindzināšanās nav nepieciešama vispār. Tāpat kā tualetes papīrs, jo dupsis nosmērējas ļoti reti. Sākumā bērniem ir elastīgas saites kājās un viņi var elementāri notupēt dziļajā ietupienā uz pilnas pēdas, kas pieaugušam cilvēkam šī poza sagādā grūtības, jo tā tiek pārāk reti izmantota.

Nu lūk – tātad meklējot podiņu, vispirms būtu jālūkojas, lai tas ir salīdzinoši zems un bērna dupsis atrodas pēc iespējas tuvu ietupiena pozai, tādējādi sekmējot dabisku nokārtošanos. Protams, podiņam būtu jābūt arī stabilam un ērtam, lai mazais uz tā neprotestētu pavadīt ilgāku laiku, ja dabiskā vajadzība uzreiz nenāk kā saukta :) Ērts, tas nozīmē puslīdz ergonomisks, paplatām malām, lai maliņas nespiežas mīļajos mīkstumiņos un arī kāds atbalstiņš muguriņai, ja nu iznāk patupēt ilgāk, nekaitētu. Puisīšiem vēl no svara būs arī augstāks izliekums priekšā, lai negadās pāršaut pār malu. No drošības viedokļa, būtu labi, ja podiņš būtu stabils, tātad apakšdaļa varētu būt nedaudz paplatināta, tomēr ne pārāk, lai neiznāk , ka pēdiņām blakus podam vairs nav vietas un kājas jātur ļoti plati. Bieži vien podiņam stabilitāti piešķir svars.

Ko es noteikti nemeklētu podiņā? Mūziku, aplausus par “padarīto”, ūdenskrituma skaņas, lai veicnātu darīšanas utt. Tāpat šķiet pārspīlēti podiņi, kas atdarina pieaugušo tualeti, kuriem ir atvilknītes, iebūvētas rotaļlietas utt. Īsi sakot – vienkāršība man arī tīk. Un ja vēl podiņam ir atturīgs un pieklājīgs dizains, jo vismaz mūsu mājā tas kādu dzīves mirkli stāv ne gluži prom no acīm… vispār jauki :) Taču viss šis ir gaumes lieta.

Kad izvēlējāmies podiņu Robinam, par labu atzinām BabyBjorn augsto podiņu par dārgo naudu. Tagad, zinot, ka pareiza pozīcija bērnam nebūt nav ar taisnām kājām un taisnu muguru, šo podiņu visticamāk neizvēlētos, lai gan atzīstos, ka Klāss to turpina lietot mājās, jo ir jau ar to apradis. Un mūsu jaunais podiņš ir viņa rezerves podiņa pozīcijās :)

Kad iegādāties podiņu?

Šķiet, ka īsti vienota viedokļa par šo nav. Manuprāt, podiņu jāiegādājas kādu mirkli pirms podiņapmācības sākuma, tomēr ne gadsimtiem pirms. Jo ja bērniņš jau ir gana liels, viņu var iesaistīt izvēles izdarīšanā – piedāvāt uz tā pasēdēt veikalā, izvēlēties krāsu vai modeli, ja mammai pašai grūti izšķirties starp 2-3 podiņiem. Tā bērns jau no sākta gala piedalīsies procesā.

Kad sākt podiņapmācību?

Patiesībā negribu dublēties, jo šķiet, ka par šo jautājumu ir pieejami gana daudz raksti daždažādos medijos (piemēram sakarīgs raksts bija salīdzinoši nesen žurnālā “Mans mazais”). Tāpēc labāk padalīšos mūsu pusotrā pieredzē.

Tradicionāli mammas plāno ar podiņapmācību nodarboties vasarā – varēs skraidīt pliku dupsi utt. Tieši tā rīkojos arī es, kad gribēju sākt Robina podiņpiejaucēšanu. Tad viņam bija gads un 3 mēneši un es varēju gribēt daudz ko, bet viņam izrādījās gluži citi plāni. Podiņā viņš nokārtojās reti, ja sakrita apstākļi – bet tiklab varēja arī pusstundu nosēdēt uz podiņa, piecelties un pačurāt pus metru no tā. Viņš neizjuta nekādu sakarību ar podiņu, nokārtošanos utt. Taču es biju neatlaidīga, jo pozitīva pieredze ģimenes locekļu vidū un vecmāmiņas kauninošie komentāri apciemojumu laikā, lika maķenīt sasparoties. Tomēr par spīti tam Robins varēja defilēt apkārt stundām ar slapām biksēm, postīt dīvānus, kāpt man tāds sačurājies klēpī un visādi citādi kaitniecēt man, bet viņš neizjuta pilnīgi nekādu diskomfortu un neizrādīja vēlēšanos risināt šo jautājumu, uzsākot podiņgaitas. Kaut kādā mirklī mana apņēmība atslāba, es vēlreiz pārlasīju rakstus, kas vēstīja, ka tik agrīnā vecumā lielākā daļa bērnu neizjūt vajadzību nokārtoties un nekontrolē šo vēlmi. Protams, ir kādi, kas to var, bet mans acīmredzmai nebija tas eksemplārs. Metu mieru. Mēs vēl arvien pasēdējām uz podiņa pēc gulēšanas, šad tad mums veicās, bet kaut kādu sakarību viņš arvien vēl neizdarīja.

Sācis iet bērndārzā Robins pievienojās kolēģīšiem un visbiežāk podiņā kaut ko sadarīja. Bet es, audzējot puncī mazo Klāsiņu, nolēmu atlikt šo jautājumu uz vēlāku laiku. Un tad, mēnesi pirms mazuļa dzimšanas, kas pēc visiem priekšrakstiem būtu visnepiemērotākais brīdis podiņapmācības uzsākšanai, gadijās tā, ka Robinam bija izbeigušās autiņbiksītes bērndārza maisiņā un kādu dienu es viņu saņēmu ar biksītēm kājās. Sekmīgi nokļuvām mājās ar sausām biksēm, pasēdējām uz podiņa un nolēmām “pamperīti” nelikt. Un nelikām nekad vairs. Tikai uz nakti. Bet tā kā pārsvarā arī nakts autiņbikse bija sausa, pēc mēneša sausa “pampera”, pārstājām ķemoties arī naktīs. Un viss. Tas bija akurāt tik vienkārši – 2.2 gadu vecumā viņš vienkārši pats sāka iet uz podiņa un prasīties, kad vajadzēja.

Kā saprotat, no šīs pieredzes biju secinājusi, ka Klāsiņu ātrāk kā nākamvasar vispār nepūlēšos likt uz podiņa. Tomēr atkal viņam plāni ir/bija citi. Pamanījām, ka viņš kaku bikšelēs iedara konkrētā brīdī īsi pēc mošanās no rīta. Un viss. Un to vēl varēja redzēt pēc priekšvēstnešiem. Tā nu pasākām viņu apsēdināt uz podiņa laikā, kad vajadzētu nākt kakai. Un tā ik rītu ir podiņā – mēs visi paplaukšķinām un mammai jau krietnus mēnešus nav jāmazgā kakainās Softbums autiņbikšeles :) Jauki! :) Protams, tam nav nekāda sakara ar prasīšanos un viņš neko īsti nesaprot no tā… tomēr ir lielas cerības, ka podiņapmācību, kad tai pienāks laiks, tas mums varētu atvieglot… Priekšvēstneši tam jau ir – kad iemēģināšanai apsēdināju Klāsu uz jaunā podiņa ar visām bikšelēm, viņš mirkli pasēdēja, paķimerējās ap to un, paņemot viņu opā, konstatēju, ka viņam bikšelēs ir mazmazītiņa kakiņa. Pieņemu, ka ir izveidojies nosacījuma reflekss un, uzsēdināts uz podiņa, viņš sajūt vajadzību nokārtoties pat ja reāli t’avarbūt nav. Kaut kā līdzīgi kā tad, kad runā vai domā par žāvāšanos, cilvēks sāk žāvāties (nožāvājies? 😉 )…

No visa šī secinu: nav nedz par ātru, nedz par vēlu uzsāktas podiņiešanas. Kad ir laiks, tad viņš ir. Galvenais netaisīt stresu – vispirms bērnam, tad sev. Čurinot mazo virs avīzes, raujot histēriski nost bikšeles tad, kad mazais speciāli savelk mutīti vai tml., ir man nepieņemami un tikai radīs bērnam neirozi, bet mammai izmisumu, kad nepaspēs. Nav vērts arī plaukšķināt par bērnu, kurš 8 mēnešos “iet uz podiņa” – aplausus ir pelnījusi mamma, jo tas ir uzcītīgas mammas darbošanās rezultāts nevis bērna apzinīga podiņaktivitāte. Un nav vērts neko plānot, mācīt, taisīt slapjumsajūtas pie bērna dupša utt. Ir mazliet jāpaciešas un visticamāk, tas vienkārši notiks, ja mazliet ieklausīsieties bērnā, bet viņš redzēs, ka apkārtējie iet uz podiņa.

Kā sagatavoties?

Man šķiet, ka, gaidot īsto mirkli, tomēr ir svarīgi iepazīstināt mazo ar podiņlietām. Pirmkārt, bērnu var ņemt līdzi uz tualeti, ja viņš izrāda šādu interesi.  Un var izrunāt, ka lieli cilvēki kārto savas darīšanas podiņā – tā dara tētis, mamma, lielais brālis vai māsa un arī citi. Un arī viņam vajadzētu pamazām uz šo noskaņoties. Kā jau pieminēju, bērniņu var iesaistīt podiņa izvēlē – to gan nevajag pārspīlēt – ja ievedīsiet bērnu lielveikalā ar 10 dažādiem podiem, viņš visticamāk izvēlēsies ar spilgtāko zīmējumu, tāpēc labāk apzināt pašai mammai/tētim, kuru podiņu akceptētu un tad piedāvāt bērnam izvēlēties krāsu vai modeli no ierobežota podiņu skaita (2-3). Ja bērns ir gatavs, var uz podiņa apsēsties veikalā, iemēģināt :) Tomēr daudzi bērni baidās uzreiz uz podiņa sēsties – tad labāk neuzspiest. Pārvedot podiņu mājās, bērnam būtu labi, ja podiņš netiktu paslēpts tualetē, bet gan būtu mazulim pieejams, lai sadraudzētos. Tomēr vajadzētu sekot, lai podiņš nekļūst par spēļmantu, jo vēlāk var būt problēmas ar sēdēšanu uz tā. Runā, ka mazuli iedrošinot mīļo mīkstmantu vai leļļu sēdināšana uz podiņa, lai redz, ka tas ir droši un forši. Tomēr saku, ka paši neesma to mēģinājuši – kaut kā īsti nav radusies vajadzība – izpildot visu iepriekšminēto, problēmas ar sēdēšanu uz podiņa nekad nav bijušas, lai arī neesam nedz iegādājušies sevišķi interesantas podiņmantas, nedz demonstrējuši steriem multeņu, lai bērns nemaz nepamanītu, ka sēž uz podiņa… šis viss man šķiet tikpat lieki, kā putriņpantiņi bērnu ēdinot – nepārvēršam par rotaļām nopietas lietas :)

Un lai jums veicas darīšanās! :)

Kad bērnam vajadzīgas kurpes?

Thursday, August 2nd, 2012

… tas ir biežāk uzdotais jautājums, ko apspriežam, stāvēdamas pie muki.lv kurpju plauktiem ar citām mammām. Viedokļi ir dažādi, tomēr tos visus apzinot, esam izkristalizējuši savu nostāju, ko mēģināšu salikt argumentu virknējumā šajā blogierakstā.

Sāk celties kājās – vajag kurpes? Drīzāk nē.

Sākumā mums jāsaprot, ko nozīmē, ka bērns ceļas kājās. Un kā viņš to dara.

Bērni var celties kājās pareizi – tas ir atspiežoties uz vienas kājiņas (tā kā mēdz kādu bildināt – uz viena ceļa) un tad, pārnesot svaru uz pēdas, pievelk klāt otru kāju un caur šādu tupus pozu augšā ir. Tā ir pareiza piecelšanās un ideāli, ja bērns to vienlīdz bieži dara caur vienu un otru kāju. Sākumā viņš, protams, pieturās ar rociņām, vēlāk var to izdarīt arī bez pieturēšanās – tomēr galvenais atbalsts ir uz kājām. Ja bērns ceļas šādi un viņam ir gana daudz mēnešu, lai mēs nedomātu, ka viņš kājās ceļas pāragri, tad mēs sakām skaļu – NĒ, kurpes bērnam nav vajadzīgas – viņš ir gatavs šādai vertikālai pozīcijai, dara to korekti, kājas liek pareizi un viss ir izcili – iejaukšanaš kājiņas attīstībā nav nepieciešama un bērns turpina darboties basām kājiņām vai (ja nu mammai dikti šķiet, ka vajag) plānās zeķītēs.

Bet bērns kājās var celties arī nepareizi – tas ir, galvenokārt pievelkoties ar rokām. Tad bērns aizrāpo (visļaunāk, ja tikai aizlien) līdz kādam paaugstinājumam, piemēram, dīvānam, un pieķeroties pie malas, pievelkas ar rokām, līdz nokļūst pozīcijā, ka var atsperties uz kājiņām un nokļūt stāvus pozīcijā. Parasti bērni tad to dara visai neveikli, laužot pēdiņas – tās tiek vai nu lauztas caur pēdas virspusi vai saliktas kā Č.Čaplinam sāniski, kas izskatās – au! – gandrīz sāpīgi. Parasti bērni, kas ceļas šādi, to dara ne vien pāragri, bet arī nemāk tikt lejā un mēdz sāpīgi krist un sagādāt vecākiem raizes. Ja bērns kājiņās ceļas šādi – aplami – tad mēs skatām katru gadījumu atsevišķi un diskutējam. No vienas puses kājiņas noteikti vēl nav gatavas vertikālai slodzei un kauliņi ir mīksti, saites nestabilas, muskuļi vāji – tīri teorētiski pāragra vertikāla slodze var radīt pat deformācijas, kas var būt iekritušas potītes, plakanā pēda u.c. Tādēļ kurpes it kā būtu nepieciešamas potītes balstīšanai. Bet no otras puses tās ir kā zāles situācijā, kad bērns pataloģiski pāragri ceļas kājās nepareizi. Bet prakse gan rāda, ka kurpes ar augstu cietu kapi mēdz radīt bērnam arī mānīgu stabilitātes sajūtu un vēl vairāk veicina celšanos kājās – bērnam kājiņas neļogās, viņš sajūtās stabils un vēl vairāk laika pavada stateniski. Turklāt kurpes ar augstu, cietu kapi traucē rāpot, kas gan sabojā rāpošanas tehniku, gan loģiski domājošs bērns nedarīs to, ko viņam ir grūti darīt – tātad viņi mazāk rāpos, bet vairāk sliesies kājās. Līdz ar to tas ir tāds kā apburts loks – no vienas puses pāragras kājās stāvēšanas situācijā būtu jādara viss, lai bērns pēc iespējas maz celtos kājās, no otras puses, kurpes to tikai veicinās. Tātad atkal – labāk nē? Man šķiet, ka drīzāk risinājums būtu nevies apavi, bet gan jāsakopo visi spēki, lai pēc iespējas atturētu bērnu no sliešanās kājās – visiem pieaugušajiem jāpārvācās uz zemes, jāveido interesantas rāpojamas konstrukcijas, būdiņas, tunelīši un K.Hēlas vārdiem “jāpadara interesanta grīda”. Un arī tad, ja kurpes ir risinājums, ko izvēlaties jūs, lai tās turētu potīti, tad LittleBlueLamb un līdzīgas dabiskas, mīkstas un vieglas kurpītes nav tās kurpes, par ko runā augsto kapju piekritēji – tad tiešām ir jālūko uz apaviem, kas bērna potīti balsta kā slēpjzābaciņš un darbojas kaut kā līdzīgi kā šina, iefiksējot potīti.

Kad apavi ir vajadzīgi?

Mūsuprāt, kas (gandrīz) sakrīt arī ar K.Hēlas viedokli, apavus bērnam ir vērts iegādāties tad, kad mazajam, izejot ārpus mājas, ir nepieciešamība apģērbt kājas. Dr.Salmiņš saka, ka apavu galvenās funkcijas ir aizsargāt kāju no savainojumiem vai temperatūras izmaiņām. Tomēr mūsdienās nereti kāju apaušanu pieprasa arī sabiedrības normas. Piemēram, lielveikalā bērnu nākas “ieslodzīt” ratiņos vai turēt klēpī, ja kājās ir vien zeķītes. Tad apavi lieti noder, lai paietos pieturoties pie ratiņiem vai pastāvētu pie soliņa, gaidot mammu laukā no pielaikošanas kabīnes. Taču dr.Salmiņš atzinīgi novērtējis LittleBlueLamb apavus kā pirmās kurpītes pastaigām laukā, jo tās godam pilda savas funkcijas un mazā staigātāja kājas pasargā no visādiem apdraudējumiem, tomēr ir vieglas, superlokanas un ļauj bērnam kustēties tikpat kā ar basām kājām, neierobežojot kustību amplitūdu un tikpat kā arī nemazinot kustību intensitāti un pēdas jūtīgumu.

Starpcitu, pēdas jūtīgums, kā izrādās, ir vēl sarežģītāks jautājums. Biju pārliecināta, ka būtiski staigāt basām kājām ir, jo pēda tiek stimulēta un tādējādi, kairinot pēdu, attīstās muskulatūra un veidojas pēdas velve. Šos argumentus parasti apstrīd tie pliko pēdu pretinieki, kas saka, ka plikām pēdām pļaviņā ir nozīme, bet mājās uz līdzenas grīdas – nekāda. Tad nu ar interesi lasīju pliko pēdu (gan vairāk pieaugušajiem jeb visas dzīves garumā) piekritēju pētījumus un izziņas avotus, kur teikts, ka plikas kājas arī pasargā locītavas no slodzes, jo mēs instinktīvi liekam savādāk pēdu un saudzējam locītavas, līdz pat visu skeletu. Lasiet paši:

“2006.gadā reimatologu grupa no Rasa medicīnas koledžas Čikāgā pētīja ceļa kustības dinamiku. Gadiem ilgi ārsti ieteikuši saviem osteoartrīta pacientiem valkāt apavus ar labi amortizētām, mīkstām zolēm, lai samazinātu slodzi locītavām. Tiek izmantotas arī dažādas skavas un saites. Taču Čikāgas ārsti nolēma pamēģināt ko citu — viņi palūdza pacientus staigāt gan parastos apavos, gan basām kājām un mērīja ceļu slodzi. Tas bija gaidīts, taču diezgan liels pārsteigums uzzināt, ka basām kājām slodze ir par 12% mazāka, nekā staigājot labi amortizētos ortopēdiskajos apavos.
«Kad kājās ir lielas, mīkstas kurpes, jūs mazāk domājat par to, kā liekat pēdu, un iznāk ļoti lempīgi un smagi soļi,» atklājumu komentē ārstu grupas vadītāja Nadža Sakūra. «Turpretī, ejot basām kājām, kustība no papēža līdz pirkstgaliem iznāk diezgan dabiska. Trieciens ir krietni maigāks, jo kaila pēda ir lokanāka un tai netraucē mākslīgais papēdis. Vairākums apavu, arī sporta apavi, ir ar papēdi, un tagad mēs zinām, ka papēdis var palielināt slodzi ceļiem.»
Vēl viens faktors, uzsver ārste, ir informācija, ko uztver kaila pēda un sūta ķermenim. «Jūsu ķermenis pats sev saka: «Mana pēda nupat skāra zemi, man jāiet, tāpēc jāaktivizē visi tie mehānismi, kas sargā locītavas.» Jūsu ķermeņa dabiskie neiromehāniskie signāli tik tiešām spēj pasargāt locekļus. Staigājot basam kājām, ieslēdzas daudz vairāk sensoru, nekā staigājot kurpēs ar biezu zoli.»
Tas pats attiecas uz sporta apaviem. Jau 1997.gadā kanādiešu pētnieki Stīvens Robiņš un Edvards Veikeds no Makdžila universitātes Monreālā atklāja: jo sarežģītāks sporta kurpes polsterējums, jo bezrūpīgāk un smagāk skrējējs triec kājas pret zemi. Izrādās, tas notiek instinktīvi, jo pēda pati grib skart zemi pēc iespējas vairāk, ignorējot amortizējošos slāņus, kas iestrādāti kurpē.”

Ideja ir pavisam vienkārša – pastaigājiet basām kājām pa kairinošu virsmu – piemēram, asiem akmentiņiem. Un jūs uzzināsiet, kā dabiski cilvēks staigā basām kājām: vispirms zemi skar papēdis, turklāt salīdzinoši saudzīgi, tad ārējā pēdas virsma, jo tiek sargāta pēdas pamatne no iespējamiem savainojumiem; tad slodze pāriet uz pēdas velvi, kas ir tonizēta (saspringta) un tad atspēriens notiek ar pēdas priekšējo daļu jeb pirkstiem. Kad kādreiz pie mums iegriežas mammas, lai iegādātos jaunu LBL kurpju pāri mazajam, mēdzam saņemt atsauksmes, ka “nostaigātas līdz caurumiem” tieši lielā pirksta rajonā – lūk tieši tāpēc, jo bērns veido dabisku pēdas kustību un lielākā atspēriena slodze ir uz pirkstiem. Savukārt, ja pastaigāsiet pa to pašu grantēto celiņu ar kurpēm, pat it kā smalkām sporta kurpēm, sapratīsiet, ka kāju liekat pavisam savādāk, turklāt paviršāk un nesaudzīgāk. Un pavērojot apavu nodiluma vietas, tās visbiežāk būs papēža ārējā vai iekšējā mala, tātad atspēriens noteik ar papēdi, ne purngalu.

Aizpļāpājos :) Bet nu īsi sakot – ar šo savu ierakstu vēlējos vēlreiz atgādināt – bērnam ar basām kājām ir vislabāk – viņš tā ne vien veido visveselīgāko un dabiskāko kājiņas aprisi, kairinot pēdiņas un vingrinot tās muskulatūru, bet arī vispareizāk sadala slodzi uz pēdas un saudzē pārējās locītavas un katru kauliņu savā trauslajā, briestošajā ķermenītī. Tādēļ ļaujiet bērnam pēc iespējas daudz un ilgi dzīvot basām kājām, bet, iegādājoties apavus, pērciet tādus, kas maksimāli ļauj bērnam uzturēt basu kāju sajūtas, neamortizē, nebalsta, neformē utt. – tādi ir nu jau pieejami ne vien Pediped un LittleBlueLamb izpidlījumā, bet arī daudziem smalkiem un pasaulslaveniem zīmoliem. Un tikai tad, ja jūsu bērnam ir kādas neveselības un ārsta un jūsu rūpīgas izvērtēšanas rezultātā esat izlēmuši lūkot pēc apaviem, kas nodrošina veselību, apaujiet bērnu kājiņu ietekmējošos apavos. Jo veselam bērnam nav vajadzīgi nedz kruķi, nedz ortopēdiski apavi.