Archive for the ‘Visādi’ Category

Izraugies bērnam labus apaviņus

Wednesday, July 6th, 2022

baby-crawlingGandrīz visiem bērniem piedzimstot daba ir devusi veselas kājiņas – bērni, kuru kājas ir ārpus normas robežām ir vien daži procenti. Pēdas ir mūsu ķermeņa un veselības pamats visas dzīves garumā, jo no tā, kā veidota pēda, ar kādu uzticību un cieņu mēs pret to izturamies, atkarīgs, kā veidojas mūsu stāja un pārējā skeleta līnijas, kuras, savukārt, ietekmē visu organisma darbību, pat iekšējos orgānus un asinsriti. Lai arī kāju veselību un pareizu apavu izvēli nevar noniecināt arī pieaugušajiem, tomēr bērnam šis jautājums ir vēl daudz būtiskāks, jo viņa kājas veidošanās vēl ir procesā un mūsu, vecāku, varā ir to (ne)ietekmēt. Jā, jā – patiesībā labākais, ko mēs varam darīt, ir NEIEJAUKTIES. Jo veselam bērnam (un tādi ir vairāk kā 95% bērnu) kājas pašas veidojas pareizas – tam NAV nepieciešami APAVI vai PALĪGLĪDZEKĻI, kas veidos PAREIZAS KĀJIŅAS – gadu simtiem mūsu senči ir auguši ar basām kājām vai apavos, kas ļoti minimāli ietekmē kāju veidošanos (pastalās, vīzēs, āvās u.c. tradicionālie apavi) un viņu kājas ir bijušas ievērojami veselīgākas kā mūslaiku sabiedrībai. Tikai pagājušā gadsimta 50ajos un 60ajos sākās apavu mārketings, kad vecāki pamazām mērķtiecīgi tika pārliecināti, ka bez apaviem ar ortopēdiskām īpašībām viņu bērniem draud nevesalas kājas (jāpiezīmē, ka vairums šo apgalvojumu bija nepatiesi, jo zinātnisku pētījumu, kas pierāda pozitīvu pseidortopēdisku apavu ietekmi uz veselu bērnu nav un nevar būt). Daba ir vislielākā meistare šai ziņā, to atzinis pat Mikelandželo, tā radījusi unikālu meistardarbu – cilvēka organismu un kā vienu no sarežģītākajām tā daļām pēdas. (Ieskatu apavu vēsturē un dažādās aplamībās, kas tos pamazām pārvērtuši par mārketingu un biznesu var lasīt šeit – šis raksts palīdz daudz labāk izprast to, kādēļ basām kājām staigāt ir VISLABĀK)

Pirmie apavi – kad?

Par pirmajiem apaviem mazulim jāsāk domāt tad, kad bērns ārpus mājas vēlas spert pirmos soļus. Lai arī apavu pirmā (un, patiesībā, vienīgā) funkcija ir sargāt kājas – no savainojumiem un temperatūras pārmaiņām (pie mums tas vairāk ir aukstums, citur karstums) – apaviem sabiedrībā ir liela sociālā nozīme: nav pieņemts, ka bērns kafejnīcā vai citā sabiedriskā vietā staigātu basām kājām vai zeķītēs pat tad, ja funkcionāli apavi tur ir pavisam lieki. Liels baskāju piekritējs Edgars Rencis reiz stāstīja, kā viņam liegta ieeja kinoteātrī, jo viņam kājās nav bijuši apavi, kaut visa kinoteātra zāle izlikta mīkstiem paklājiem.Tādēļ, lai bērnam neierobežotu kustību prieku, mēs atzīstam, ka nereti bērnam pie pirmajiem apaviņiem jātiek mazliet ātrāk kā tad, kad viņam tie patiešām vajadzīgi patstāvīgai garu gabalu staigāšanai, pretējā gadījumā viņu vecāki tur rokās, klēpī vai liek sēdēt ratiņos un liedz staigāt tikai tādēļ, ka bēnam nav apavu. Kad šāda situācija rodas, jāmeklē pirmie labie apaviņi.

Kas ir labi apavi?

Te es atļaušos daļēji iekopēt fragmentu no kāda šajā blogā atrodama vecāka ieraksta (lasiet to pilnā versijā te) un to papildināt atbilstoši jaunākajai informācijai, ko pa šiem gadiem esam uzkrājuši.
Screenshot_173Zolei ir jābūt lokanai – svarīgi, lai apavi pēc iespējas brīvi un dabiski kustētos, ļautu vaļu bērna pēdiņai un nesaspiestu to. Zoles lokanību vislabāk pārbaudīt saspiežot apavu gareniski starp īkšķi un rādītājpirkstu – ja varat purngalu piespiest pie papēža pilnībā, apavs ir lokans un pietiekami lokans mazā bērna pēdiņai, kuras muskuļi ir ne spēcīgāki par pieauguša cilvēka plaukstas muskulatūru.

Ļoti svarīga ir arī virsmas atgriezeniskā saite – ka bērns jūt caur zoli virsmu, pa kuru viņš staigā – mīksta zālīte, grumbuļains celiņš, gluds betons – tās visas ir ļoti dažādas pieredzes. Turklāt jāatceras, ka bērns vēl tikai mācās staigāt un ja viņa pēda vienmēr jutīs tikai apava iekšzoli, tad viņa sensorā pieredze būs tieši tik aprobežota. Svarīgi arī zināt, ka mūsu gaita veidojas no tikai aptuveni 10-15% ar acīm uztvertas pieredzes – pārsvarā mēs virsmu uztveram tieši ar pēdām un smadzenes saņemot šos signālus, dod atbilstošas norādes kājām, kā šai virsmai pielāgoties, saglabāt līdzsvaru, nepaslīdēt, nepaklupt utt. Stingros apavos, kur šī maņa ir pilnībā noklusināta, bērns arī vairāk klūp, ir lielāks risks pakrist, bērns daudz nesaudzīgāk triec kājas pret zemi, jo smadzenes uztver tikai apavu iekšpusi un domā, ka pa tādu līdzenu, drusku pufīgu zemi bērns arī pārvietojas.

92570133_3398216093535862_6586984496250224640_nZolei ir jābūt pilnībā plakanai – ne ar papēdi, ne paceltu purngalu. Bērnu ķirurgs-ortopēds (BKUS) Jānis Upenieks uzsver, ka apaviem ir jābūt ar pilnīgi līdzenu/plakanu zoli: “Cilvēks iet pret dabas likumiem, paceļot papēdi augstāk par purngalu – tā tiek izmainīta dabisks slodzes sadalījums uz pēdu. Ideālais papēža pacēlums bērna kājai ir 0 grādi.” Paaugstināts nedrīkst būt arī purngals, jo tas atrauj no zemes bērna pirkstus, ar kuriem viņš atsperas no zemes, kā arī samazina balansa laukumu. Esat taču ievērojuši, ka mazs bērniņš staigājot plaši izvērš pēdas uz āru, tā palielinot atbalsta virsmu. Nereti viņš pat it kā iekrampējas ar pirkstiņiem zemē – visas šīs kustības cieši saistītas ar līdzsvara turēšanu stāvot un sperot soļus. Ja bērnam atceltu pēdas priekšdaļu gabaliņu no zemes, stabilitāte ievērojami samazinās. Turklāt no virsmas atrauta apava purngals ir diezgan droša pazīme, ka zole nav pietiekami lokana un, lai bērns varētu pārvietoties, zole veidota ieapaļa, kompensējot elastības trūkumu.

92028048_523391828614681_536142034575032320_n 92615663_2698579517039780_4611443193861373952_nApaviem jābūt atbilstoša izmēra – tie nedrīkst būt ne par mazu, ne daudz par lielu. Ieteicamā rezervīte ir 0.5-1 cm. Vajadzētu novērtēt, lai apavi nav par mazu vai lielu ne vien garumā, bet arī platumā. Tam ir būtiska nozīme, lai bērna pēda veidotos dabiskā platumā, jo 99% mūsdienu apavu ir par šauru naturālai bērna pēdai un saspiež pirkstu daļu un vēdekļveida pēdiņa pamazām deformējas, iegūstost kurpes formu (angliski literatūrā bieži tiek lietots jēdziens shoe-shaped foot vs natural foot). Par to, cik tas ir svarīgi, lasiet šajā rakstā plašāk.

Kurpītēm ir jāturās pie kājas – ar to domājot, ka bērnam nevajadzētu nēsāt siksniņkurpes, iešļūcenes, gumijas čības, jo šādi apavi bērnam jānotur uz pēdas priekšējās daļas un tiek sasprindzināti pirksti, kas nav veselīgi un maina bērna gaitu (viņš var sākt šļūkāt). Taču vēlams, lai kape nav cieta. Ja kape ir augsta, svarīgi, lai tā ir no mīkstas ādas, jo bērni pirmajos apavos ne vien staigā, bet arī daudz rāpo un tup – augsta un cieta kape ir traucējoša un spiež bērnu nepareizi rāpot un tupēt ar izvērstām vai – gluži otrādi – uz iekšu vērstām pēdām. Tas, ka kapei jānotur bērna potīti ir mīts – ja bērns nav pāragri sācis staigāt (kā tas bija laikā, kad mēs augām, jo tolaik netika popularizēts viedoklis par bērna attīstības nestimulēšanu un lielākā daļa bērnu tika stutēti un staidzināti) vai viņam nav potīšu saišu vājums, tad papildus balsts potītēm NAV NEPIECIEŠAMS, tas vairāk kaitēs kā palīdzēs!

– Dažkārt kurpēs ir ražotāja ievietots supinators jeb pēdas velvītes balsts. Pieaugušajiem liekas, ka tas palīdz bērnam apavos justies komfortablāk, kas tā īsti nav, jo bērna pēdai jau nav tai vietiņā velves kā tas ir mums. Turklāt supinators nodara lāča pakalpojumu – balsta muskuli un ļauj viņam slinkot, kuram patiesībā būtu jālokās un jātrenējas. Stāsta J.Upenieks: “Elastīga pēdas velve staigājot palīdz izlīdzināt ķermeņa svaru uz visu pēdu un palīdz pēdai adaptēties dažādām virsmām.” Sperot soli tā saņem slodzi, kā atspere iztaisnojas, triecienu caur deformāciju novadot prom no ķermeņa un tad atkal atgūst savu sākotnējo formu. Supinators šo procesu traucē. Supinators kavē pēdas kustību un tā attīstīties pēdas muskuļiem, līdz ar to kavē pareizu pēdas formēšanos un drīzāk veicina plakano pēdu. Un mazina zoles lokanību, jo parasti to veido kā sabiezinātu zoles daļu. Tādējādi bērns jau no bērnības kļūst atkarīgs no supinatora uz mūžu.

NB! Ortopēdiskie apavi bērnam jāvalkā tikai tad, ja bērnam ir veselības problēmas un ir jākoriģē bērna pēdas pozīcija. Vairumā gadījumu šāda korekcija tiek uzsākta pēc 3 gadu vecuma, kad bērna pēda jau sāk veidoties un zūd mazuļa plakanās pēdas aprises, lai speciālists varētu no tiesas novērtēt bērna kājas stāvokli. Ļoti nopietnas deformācijas ārsts konstatē agrāk un korektīvi iejaucas nekavējoties (ar speciāliem vingrojumiem, ortozēm vai ķirurģiski koriģējot kājas). NB! Ortopēdiskie apavi, kas nopērkami plaša patēriņa preču veikalos NAV nekādi ortopēdiskie apavi un no citiem apaviem atšķiras tikai ar to, ka ir paaugstināts supinators jeb pēdas velves atbalsts – cik tas ir labi, skatiet augstāk.

Īsais kopsavilkums: saviem bērniem mēs meklējam apavus ar 0 grādu zoles kritumu – tātad pilnībā bez papēža pacēluma, turklāt meklējam pēc iespējas elastīgus apavus ar plānu zolīti. Un lūkojam, lai apavi ir ar plašu purngala daļu, lai pirkstiņi pēc iespējas maz tiktu saspiesti un saglabātu to dabisko formu. Novēlam arī jums tādus atrast.

Telpās bez apaviem

Ja kādreiz uzskatīja, ka bērniem apavi jāsāk vilkt tikko bērns sāk celties kājās, tad tagad speciālistu viedoklis ir pretējs: piemēram, Klaudija Hēla, uzstāj, ka telpās bērnam apavus noteikti nevajag vilkt, bērnam jāļauj darboties ar plikām pēdiņām, jo ar tām mazulis izjūt virsmu gluži tāpat kā ar plaukstām. Turklāt pēda darbojas arī tad, kad bērns ir nodarbināts ar ko citu (skat saistīto rakstu šeit). Arī Jānis Upenieks pilnībā atzīst viedokli, ka bērnam apavi jāvalkā tikai ārpus telpām. 

Nu jau diezgan daudzi speciālisti rekomendē bērnam pēc iespējas daudz laika pavadīt ar plikām kājiņām. Visiem bērniem aptuveni līdz triju gadu vecumam ir plakanā pēda (tā šajā vecumā jābūt – mammas, nesatraucieties, tas patiešām ir ok!), jo tai vēl nav izveidojusies pēdas vidusdaļas izliekums augšup – gareniskā velve. Lai ap trim gadiem plakanā pēda pamazām zustu, svarīgi, lai tad kad bērns sāk staigāt, pēdas vidusdaļa pieduras grīdai/zemei – sajūt atbalsta virsmu un saņem kairinājumu. Tā kā gareniskā velve ir muskuļu un saišu kopums nevis kaula formācija, tad šo muskulīti, tāpat kā citas muskuļu grupas, ir jātrenē. Klaudija Hēla mums stāsta: “Mazulis arī nodarbojoties ar pavisam ko citu – piemēram, sēžot un spēlējoties – kustina pēdiņu nemitīgi. Pavērojiet mazuļa kājiņu, kad viņš ir nodarbināts ar jebko citu! Arī tā viņš trenē pēdiņu. Kurpē viņš tā nevarētu, jo apavs nav ne tuvu tik lokans.” Un atkal taisnība. Turklāt vecāku varā ir padarīt grīdu mājās nebūt ne tik gludu un plakanu. Kārtības mīlestību mazulim varēs ieaudzināt pēc 3 gadu vecuma – līdz tam pa grīdu, lai paliek kādi izmētāti kluči, daži kastaņi vai vēl kādas mantas, uz kā uzkāpt. Nav jābaiļojas, ka mazulis paslīdēs un kritīs – arī tas dzīvē ir jāiemācās, tā viņš apgūs prasmi turēt līdzsvaru, ko no teorijas vien neiemācīsies. Grīdu var padarīt pēdām “interesantu” arī mērķtiecīgi, sagatavojot “baskāju takas” mājās – gan paša rokām (daudz ideju ir atrodamas Pinterest), gan iegādājoties speciālus paklājiņus un ortopēdiskos materiālus, ja ģimenes budžets ļauj.

Taču mēs arvien atgādinām, ka patiesībā labākais, ko varam darīt ir NE-IE-JAUK-TIES! Svarīgākā mūsu kā vecāku funkcija ir radīt piemērotus apstākļus bērna pilnvērtīgai attīstībai dabiski. Mums ļoti patīk daktera Upenieka nostāja šai jautājumā: “Ir veseli bērni un slimi bērni. Un veselie bērni nav jāarstē, kaut gan to darīt ir vairāk nekā viegli!” – nemeklējiet kaites savos bērnos, bet priecājieties ar viņiem kopā par katru jaunu panākumu, arī pirmajiem soļiem, un dzīvojieties basām kājām cik daudz vien varat. Arī jūs!

Skolēnu rudens brīvdienas Londonā

Saturday, October 16th, 2021

IMG_2864Londona manā ceļojumu galamērķu sarakstā bija jau sen un devāmies turp 2018. gada skolēnu brīvlaikā, aizsākot jaunu tradīciju mūsu ģimenē – īss ceļojums tikai es un puikas, rudens skolēnu brīvdienās. Kā tūrists tur biju pirms apmēram 14 gadiem, kad ar ceļvedi rokās “atzīmējos” faktiski visās apskates vietās. Un kopš tā laika zināju, ka Londona man nepatīk. Priekš manis tā vienkārši ir pārāk liela un mudžoša metropole. Taču es vienmēr par to domāju kā par lielisku vietu, kurp doties ar skolnieku, lai apmeklētu muzejus. Un tieši ar tādu mērķi mēs devāmies uz Londonu šoreiz trijatā – es ar Robinu (9 gadi) un Klāsu (7 gadi).

Mazliet par to, kā maksāt mazāk

Liela daļa muzeju Londonā ir bez maksas. Pavisam par brīvu. Pie ieejas ir iespēja brīvprātīgi ziedot, bet obligāti tas nav jādara. No mūsu apmeklētajiem muzejiem bez maksas ir Nature History museum un Science Museum. Bet vēl turpat līdzās ir trešais – Viktorijas un Alberta muzejs, kas arī šķiet ir par brīvu. Starp bezmaksas muzejiem ir arī Britu muzejs, ko mēs ļoti gribējām apmeklēt, bet pēc tam, kad dabas muzejā sabijām gandrīz 7 h, sapratu, ka aizejot uz Britu muzeju vairs neko citu neredzēsim, tādēļ to atstājām nākamajam Londonas braucienam. Un man šķiet, ka Nacionālā galerija arī ir bez maksas (labojiet, ja kļūdos). Tomēr tas, kas ir ar maksas ieeju, parasti nu nemaz nav par pāris eiro, bet biļetes maksā aptuveni 20 mārciņas (citur drusku zem, citur vairāk, bet orientējoši). Tādēļ pirms es sāku iedziļināties tajā, ko redzējām un ko ir vērts redzēt, īsi padalīšos ar pieredzi, kā ietaupīt naudu par biļetēm, jo šo informāciju saprotami (un vispār tas ir diezgan sarežģīti) neatradu ne latviski, ne angliski. Tātad – Londonā nacionālais dzelzceļš piedāvā ļoti izdevīgu programmu 2 for 1, kas ļauj daudzas (gandrīz visas) apskates vietas apmeklēt divu biļešu vietā pērkot vienu. Lai šo izmantotu jums ir jābūt uz rokas derīgai vilciena (un tikai vilciena, ne metro!) biļetei un apmeklējamās vietas vaučerim drukātā (un tikai izdrukātā un nekādā gadījumā ne elektroniskā) veidā. Kā to dabūt gatavu realitātē?

Londonā ir ļoti ērta transporta sistēma un viens no obligātajiem apmeklējuma punktiem mūsu plānā, protams, bija braukt ar divstāvīgo autobusu. Ar metro, autobusu vai vilcienu var ātri apbraukāt visu pilsētu. Mums vislabāk patika braukt ar autobusu, jo tad var arī skatīties pa logu un redzēt daudz ko no tā, kam atsevišķs apmeklējums nav ieplānots. Ja Londonā grasāties būt vairākas dienas, tad ir vērts iegādāties Travel card vai Oyster card. Es nemēģināšu izskaidrot, kāda starpība, jo, ja gribat izmantot 2 for 1 piedāvājumus, jums der tikai Travel Card papīra formātā, ko esat iegādājušies DZELZCEĻA stacijā pie lodziņa. Ja Travel card uzlādēsiet uz Oyster card, tā atlaides muzejos nedos. Ja Travel card nopirksiet metro stacijā, tā nederēs atlaidēm. Ja Travel card nopirksiet biļešu automātā, tā nederēs… Tikai personīgi kasītē pie lodziņa un tikai National Rail stacijā (daudzās vietās metro un National rail stacijas ir faktiski viena stacija, mēģiniet kaut kā noorientēties, vai vienkārši prasiet 2x pirms pērkat, vai šī derēs 2 for 1 offeriem). Jo uz šīs kartiņas ir jābūt virsū National Rail zīmītei, lai tā dotu iespēju izmantot 2 for 1 programmu. Lai šādu kartiņu iegādātos, jums būs jābūt līdzi pases fotogrāfijai (!!!) – kioskā darbinieks izgatavos jums tādu kā apliecību ar jūsu personas datiem un foto un izdrukās braukšanas kartiņu, kuru ieliks smukā vāciņā, par ko bērni bija sajūsmā. Uz nedēļu šāda braukšanas kartiņa maksāja 34 mārciņas pieaugušajam, bērniem no 11 līdz 15 gadiem ir lētāk, bērniem līdz 10 gadiem ieskaitot braukšanas biļete NAV NEPIECIEŠAMA! Vienīgi jāatceras, ka metro ir jādodas iekšā pa vārtiem, kuri ir paredzēti ar bērniem, mums jau pirmajā reizē darbinieks ierādīja, kā aizsegt foto elementu, lai iziet cauri varētu viss mūsu bariņš. Tā kā mēs dzīvojām 2. zonā, tad biļeti pirkām 1. un 2. zonai. Ja dzīvojat ārpus 2. zonas, biļete būs ievērojami dārgāka. Varbūt to ir vērts papētīt, izvēloties viesnīcu.

Piezīmēšu, ka 2 for 1 der arī jebkura cita spēkā esoša vilciena biļete – dažos avotos atradu informāciju, ka cilvēki ar nolūku iegādājas vislētāko biļeti vienam braucienam, vienai stacijai par pāris mārciņām, lai to uzrādot saņemtu atlaidi ieejas biļetēm apskates vietā, pat reāli nekur nebraucot. Bet ja jums ir kabatā Travel card 7 dienām ar National Rail zīmīti, kā tas bija mums, tad atliek vien doties uz visu piedāvājumu mājaslapu un saplānot, ko gribat apmeklēt. Pirmajā reizē jums būs jāreģistrējas – vismaz man neļāva reģistrēties ar Latvijas adresi, tādēļ izmantoju kāda uzņēmuma pasta adresi Anglijā (lai Vivobarefoot man piedod 😉 ). Un tad atliek vien ierakstīt sākuma pieturu, cilvēku skaitu un datumu un izprintēt vaučerus atlaidēm. Bet arī šis nav tik īzī – cilvēku skaits – nav svarīgi, ko jūs tur ierakstīsiet – katriem 2 cilvēkiem ir vajadzīgs 1 vaučers. Tātad mēs bijām trijatā – drukāju 1 vaučeri, maksāju par sevi, viens bērns (bet var arī pieaugušais) gāja kā mans otrais cilvēks un otram bērnam pirku biļeti. Ja brauktu četratā, tad drukātu divus vaučerus, lai katrs “pārītis” tiek iekšā uz pusi lētāk. Sākuma stacija – rakstiet ko gribiet, neviens neskatās – es rakstīju to, kur iegādājāmies biļeti. Datums, kad apmeklēsiet izklaidi arī nav svarīgs – vismaz mums to neviens nekad neskatījās. Ja kāda atrakcija pie jums “atnāk” tikai viesnīcā, no šīs mājaslapas var ērti nosūtīt vaučeri uz viesnīcas epastu un palūgt recepcijā izdrukāt. Bez izdrukas variants vēl ir tikai atrast National Rail kiosku, kur viņiem ir 2 for 1 buklets, tajā esot vaučers, kuru var aizpildīt ar roku. Bet tādu esot grūti dabūt, jo reti kur šie bukleti ir dabonami. Tāpēc labāk sagatavojieties iepriekš.

Papildus – trešajam ceļotājam, kam bija jāpērk biļete, mēs izmantojām atlaides, kuras dabujām citur – piemēram, Booking.com rezervējot viesnīcu kādā brīdī kā vienu no SPAM vēstulēm atsūta iespēju ietaupīt Londonā. Tur ir atlaides dažādiem piedāvājumiem, nolasa ar QR kodu no telefona. Vai viesnīcā mums bija pilsētas karte, kur bija daži atlaižu kuponi… Esiet vērīgi, jo, piemēram, apmeklējot London Eye viens pieaugušais + 2 bērni par pilnu cenu maksātu 28+23+23=74 mārciņas. Izmantojot 2 for 1 un atlaidi bērnu biļetei no Booking.com iznāk 28+17=45 mārciņas. Jūs taču zināsiet, kur likt ietaupītās 30 mārciņas? Aizejiet visi kopā ar atlaidi uz Tower Bridge :)

Ja budžets ir ierobežots, labu tiesu var ietaupīt arī uz ēšanu, jo Londonā tā ir dārga. Mēs bijām iemanījušies izmantot Boots veikalu meal deal piedāvājumu – trijstūrainās svietsmaizes + dzēriens + uzkoda = 3.99 mārciņas. Papildus kādā veikalā iegādājāmies vēl kādus saldumus, riekstus, cepumus. Visos muzejos ir speciālas līdzpaņemtās pārtikas ēšanas vietas jeb picnic area.

Apmeklējamo vietu un lietu plāns, kāds tas izskatījās beigu beigās

Mūsu plāns bija tikai īsi ieskicēts atstājot vietu nepieciešamām korekcijām un gala rezultātā tas izvērtās šāds.

Viena diena: Londonas Tauers, Tower Bridge, London Eye panorāmas rats.

Tower of London (ir 2 for 1). Mums ļoti paveicās ar laiku – iespējams, ka lietainā dienā šis apmeklējums būtu mazāks patīkams, jo Tauerā diezgan daudz sanāk būt arī ārā, apstaigājot pils iekšpagalmus. Ja labi saprotat angļu valodu un nekur nesteidzaties, tad ir vērts pievienoties bezmaksas gidam – viņš ir atraktīvs kungs un ne pārāk gari pastāsta par Londonas un karaļnama vēsturi kontekstā ar Taueru. Bērni gan to izturēja 15 min, tālāk devāmies savu ceļu. Ko skatīt un pētīt ir daudz, ne ļoti iedziļinoties mums Tauers aizņēma 4,5 h. Mēs varējām saīsināties, neapmeklējot kroņa dārgumu glabātavu, uz ko rindā ir jāstāv 15-20 min un tikpat apmēram aizņem pati apskate. No otras puses, mani droši vien mocītu ziņkāre, kas tad tur tāds ir, ja es nebūtu tur iegājusi.

IMG_2914Tower Bridge (ir 2 for 1) puikām patika vislabāk, sevišķi priecājāmies par caurspīdīgo grīdu virs tilta, izpētījām pacelšanas mehānismus, kuru apskate ir iekļauta biļetes cenā. Nezinu, vai vienmēr, bet mums bija iespēja arī piedalīties bērniem domātās radošās darbnīcās. Starpcitu, ja vēlaties iegādāties Londonas suvenīrus, tad šeit bija vissakarīgākās cenas no muzeju veikaliņiem – to, protams, noskaidrojām tikai tad, kad visur citur Klāsa noskatītais divstāvīgais autobuss maksāja 30-40% dārgāk kā šeit, kur es ieteicu nesteigties ar pirkumu pirmajā dienā 😉

IMG_3009London Eye panorāmas rats bija mūsu dārgākā izprieca. Es otrreiz laikam nebrauktu – man šķita, ka nav tās naudas vērts. Sevišķi, ja jums ir palaimējies tikt pie apmeklējuma laika Sky Garden, droši vien labāk dotos turp. London Eye bija vieta, ko es gribēju apmeklēt priekš sevis, puikas pat īpaši nekāroja. Protams, visiem patika, bet tā ka super wow un lielākais iespaids, tā nebija vis. Puikām, starpcitu, ļoti patika 4D filmiņa, ko var apmeklēt ar rata biļeti. Par to runāja vairāk kā par ratu. Droši vien savu darīja arī nogurums un tas, ka uz ratu bija gandrīz stundu jāstāv rindā. Tas tiešām bija nogurdinoši.

IMG_2970Parkā pie London Eye ir diezgan daudz vāverīšu. Ņemiet līdzi riekstiņus, viņas būs jūsu lielākās draudzenes. Bērniem ļoti patika, man daudz jauku bilžu :)

Otra diena: sardzes maiņa, Bekingemas pils, Vestminsteras abatija, Parlamenta ēkas un Big Ben, Trafalgāra laukums un maza pablandīšanās pa Oksfordstrītu, tostarp Hamley rotaļlietu veikala apmeklējums bērniem un Unqlo veikals man.

IMG_3043Sardzes maiņa Londonā notiek vairākās vietās, to vislabāk apskatīties pašu bruņoto spēku mājaslapā (tagad vairs neatrodu – ja atradīšu, ielikšu saiti). Bet īsā formula – pie St.James Palace sardzes maiņa sākas 10.30, kur bērniem būs daudz interesantāk, jo tur var redzēt patiešām labi visu notiekošo, kā arī sāk spēlēt orķestris un tad kopā ar to var doties uz Bekingemas pili, kuru sardzes maiņa sākas 11.00. Tur atrast vietu labai redzēšanai jau bija krietni grūtāk, jo stāvēšana pie barjerām laukuma vidusdaļā ir bezjēdzīga – jūs tikai redzat dažus pulkus atmaršējam un aizmaršējam pēc pusstundas. Ja gribat redzēt ceremoniju, jums ir jābūt pie pils sētas. Kaut kā mēs tur izlauzāmies uz īsu brīdi, bet viegli tas nebija. Tāpēc noteikti labāk sardzi tuvplānā apskatīt pie St.Jame Palace – šīs bildes ir tieši no turienes, jo viņi marēša garām rokas stiepiena attālumā un par šo vietu zina maz skatītāju.

IMG_3204Tālāk mūsu dienas plāns aizveda ļoti klasiskā pastaigā pa Londonas apskates objektiem, virzoties caur St.James park, kurā ūdenī peld putni, tostarp pelikāni, bet zālienā skraida vāverītes, kuras riekstus saēdušās tā, ka katru jaunu guvumu mēģina ierakt zemē. Iekšā nekur negājām, bet ja plānojat apmeklēt Vestminsteras Abatiju, tad izdrukājiet 2 for 1 vaučeri. Izbraukājāmies ar divstāvu autobusu visos virzienos pa pilsētu. Pusdienas uz soliņa pie Temzas un šopings pēcpusdienā – nu gan mēs bijām piekusuši. Bērnus noteikti aizvediet uz Hamley rotaļlietu veikalu 6 stāvos, lai viņi zina, ka muki.lv tāds mazpilsētas kiosks vien ir :) Tomēr bija prieks, ka abi bērni atzinīgi novērtēja, ka mūsu veikaliņā esot daudz foršāk un daudz labākas mantas – visa tā jezga Hamley veikalā 20 minūšu laikā viņus jau bija nogurdinājusi un viņi gribēja prom.

Trešā diena: Dabas muzejs (National History Museum) ir bezmaksas – te mēs vēl bijām ieplānojuši zinātnes muzeju, kas atrodas turpat blakus, bet iznāca citādi.

IMG_3232Muzejā bijām 10.10 no rīta. Un dzirdot stāstīto (un redzot ārpusē lentes, kas sagatavotas rindas organizēšanai), teikšu, ka tas ir visprātīgāk. Runā, ka 2 h stāvēšana rindā te esot ierēķināma apmeklējumā. Mēs nestāvējām rindā uz ieeju nevienu minūti – nācām un un uzreiz gājām iekšā. Tā ka brauciet uz muzeju tieši uz atvēršanu. Un pavadījām tur visu dienu, kaut bijām domājuši sabūt ~4 h. Nu neiznāca. Reāli daļai par ģeoloģiju, zemestrīcēm, iežiem utt. mēs faktiski izbrāzāmies cauri – ar visu to muzejs mums aizņēma 6,5 h. Ar visu paēšanu 7 h. Vakarā spēks bija tikai aizbraukt līdz centram, iekāpt divstāvu autobusa otrajā stāvā un nopriecāties, ka tas mūs vizinās līdz viesnīcai 55 min, kuru laikā Klāss vienkārši aizmiga.

Ceturtā diena: Charingcross ielas grāmatu veikali, Zinātnes muzejs.

Noguruši pēc iepriekšējās dienas, plānu apmeklēt Britu muzeju atmetām. Aizbraucām apskatīt lielās skaistās grāmatnīcas, satikām brīnišķīgu vīru vienā no atikvariātiem, kurš tieši tādā balsī, kā angļu grāmatveikala saimniekam būtu jāsaka, sakrustoja rokas pie antikvāru grāmatu plaukta un teica: “Well well well. I think I just had a book you are looking for, but I sold it couple of days ago.”… To nevar izstāstīt. Tas ir jāpieredz. Un ir jāpaosta gaiss tajos antikvariātos. Es neesmu liels grāmatu mīļotājs, bet šī laikam būs mana lielākā Londonas atmiņa. 1 minūti gara, bet tik īsta…

Zinātnes muzejs (arī bezmaksas, tāpat kā liela daļa muzeju Londonā). Klāsam un Robinam vēl par ātru. Darīt tur bija ko, bet pa īstam izbaudīt šo muzeju viņi varēs pēc gadiem 4-5. Zinot šo, es droši vien izvēlētos Transporta muzeja apmeklējumu (tas gan ir maksas, bet ir 2 for 1 iespēja).

Piektās dienas priekšpusdiena: Kensingtonas parks un Paddingtona stacija.

IMG_3287Kensington Gardens ir plaši, tā ka dodieties turp nenoguruši. Mēs tur braucām skatīties vāverītes, bet tās gan tur nesastapām, jo tur ir ļoti daudz suņu staigātāju. Un tā kā bijām ierobežoti laikā, līdz Princeses Diānas memoriālajam bērnu spēļlaukumam ar pirātu kuģi arī netikām. Bet mēs aizdevāmies uz Padingtonas staciju, sastapām Padingtonu un pasēdējām uz soliņa ar viņu blakus. Ja jums arī šis varonis mīļš, tad noteikti ir vērts apmeklēt arī viņa māju, tikai jums jāizvēlas, vai doties uz norādīto adresi grāmatā, vai vēlaties redzēt ieliņu, kurā tapusi filma, jo tā atrodas pavisam citā Londonas daļā. Man skumji, ka mēs nepaspējām aizbraukt līdz antikvariātam, kurā Padingtons bija biežs viesis. Bet visas šīs vietas varat atrast šajā saitē.

Patiesībā biju ieplānojusi vēl šo un to, bet izrādījās, ka visam neiznāk laika, jo ar mūsu zinātkāri, pat ātrs ieskrējiens muzejā izvēršas uz 4 h, nemaz nerunājot par kārtīgāku iedziļināšanos visas dienas garumā. Tādēļ jūs varbūt ātri ieskriet protat labāk un varat savā apmeklējumā iekļaut arī Transporta muzeju un Sky Garden apmeklējumu, kas mums šoreiz izpalika. Viens mums ir skaidrs – mums palika vēl daudz kas neapskatīts uz nākamo reizi. Tā ka mēs uz Londonu brauksim vēl.

Papildinu. Tiem, kas jautāja par viesnīcu. Mēs palikām New Cross Inn viesnīciņā par ļoti lētu naudu – par 5 naktīm 3atā samaksājām drusku virs 300 eiro. Londonai tas nav daudz. Turklāt bija iekļautas brokastis. Tā ir studentu tipa viesnīca, kurā strādā paši studenti – ļoti internacionāls kolektīvs un satikām daudz foršus cilvēkus. Tiešām patika tur būt. Ar visu to, ka bija koplietošanas vannas istaba, bet bija pieejama arī kopīga virtuve gatavošanai, kas aiztaupa diezgan naudiņas. Visvairāk to izmantojām iegādājoties veikalā Iceland sasaldētas gatavas vakariņu porcijas, kas nemaz nebija smādējamas un maksāja 1-2£. Lielākais trūkums šai viesnīcai – pirmajā stāvā ir bārs, kurā pulcējas jaunie mūziķi un roka cienītāji. Un vismaz otrajā stāvā to varēja baudīt pastāvīgos bezmaksas koncertos kā piektdienas tā pirmdienas naktī un visās citās pa starpu arī dzen. Bet ja nav pretenziju uz baigo luksu un negribas izdot daudz naudas par viesnīcu, šī bija ļoti ok, ne ļoti tālu no centra, rajons puslīdz sakarīgs, stacija turpat, autobuss apstājas pie sliekšņa, līdzās veikals un ja ir mirklis laika, var aizbraukt uz Grīničas observatoriju.

Yedoo līdzsvara riteņi – kuru izvēlēties

Wednesday, March 25th, 2020

Pavasaris sācies, saulīte vilina mūs pastaigās un pilnīUntitled design (1)gi noteikti īstais mirklis, kad iegādāties līdzsvara riteni mazajam riteņbraucējam. Lai jums nebūtu jālauza galvu starp neskaitāmām izvēlēm, esam savu sortimentu saīsinājuši līdz absolūtai favorītu listei, atstājot starp tiem BungiBungi Lite jauno ritenīti, ko Nīderlandē radījusi latviešu ģimene, un jau pārbaudītas vērtības – Yedoo līdzsvara riteņus, kuri pie mums ceļo no Čehijas.

Yedoo faktiski ir 3 dažādi modeļi, kas savstarpēji atšķirās tikai ar nelielām detaļām. Tieši kādām – lasiet tālāk.

Yedoo OneToo ir vienkāršākais no Yedoo modeļiem. Tam ir tērauda rāmis un ļoti forša rāmja ģeometrija, lai ar to varētu braukt pavisam mazs bērniņš – pat 85 cm augums ļaus aizsniegt zemi ar pēdiņām un atgrūsties (zemākais sēdekļa augstums 30 cm no zemes). Tai pat laikā stūre ir pietiekami tuvu, lai varētu to aizsniegt arī ar īsākām rociņām un saglabāt vertikālu ķermeņa pozīciju, kas iesācējam ir svarīga, lai justos droši uz ritenīša. Riteņa svars ir 3,7 kg. Un jāņem vērā, ka stūrē nav gultņa, līdz ar to stūre griežas riņķī par 360 grādiem un tai nav ierobežotāja. Tā faktiski arī vienīgā atšķirība ar Yedoo TooToo.

Yedoo TooToo ir gluži tāds pats kā Yedoo OneToo – tas pats rāmis un citas komponentes. Izņemot to, ka šim modelim stūre griežas ar gultnīti – tas nozīmē, ka patīkamāka un vieglāka ir stūres griešana un turklāt, līdz ar gultni stūre arī ir ierobežota sagriešanā, lai pasargātu bērnu no spējas stūres sagriešanas un kritiena. Tai pat laikā pagrieziena leņķis ir pietiekams, lai labi un veikli manevrētu un aizstūrētu prom no briesmām, ja tādas gadītos ceļā. Tātad vienīgā atšķirība starp OneToo un TooToo ir gultnis stūrē.

Trešais modelis ir Yedoo YooToo, kas ir visdārgākais, jo atšķirībā no abiem iepriekšējiem tam ir alumīnija rāmis. Pēc ģeometrijas un funkcionalitātes tas ir gandrīz gandrīz identisks – tik vien, ka tam aizmugurējā dakšā ir papildu vietiņa aizmugurējā riteņa montāžai zemāk-augstāk, kas dod iespēju iegūt vēl zemāku minimālo sēdekļa pozīciju no zemes. Vēl kāds centimetrs īsāks bērna augums, lai sāktu braukt. Tas svarīgi pašiem mazākajiem. Tāpat kā alumīnija rāmja svars – kopējais riteņa svars ir par 400 gramiem mazāks un sasniedz 3,3 kg. Tiešām maz. Un tas nozīmē, ka ja jūs izvēlaties riteni pavisam maziņam bērniņam, tad šīs abas atšķirības no tuvākā līdzinieka Yedoo TooToo ir vērā ņemamas un izsveramas.

Te saliku svarīgākos salīdzināmos kritērijus tabulā, lai visi ir vienkopus. Lai jums sokas izvēlēties īsto! Un droši rakstiet epastu vai zvaniet pa kontaktos norādītājiem telefoniem, ja vēl par ko māc šaubas.

OneToo TooToo YooToo
Rāmja materiāls Tērauda Tērauda Alumīnija
Riteņa svars 3,7 kg 3,7 kg 3,3 kg
Stūres ierobežotājs Nav Ir Ir
Pumpējamas riepas Ir Ir Ir
Bērnam piemērota rokas bremze Ir Ir Ir
Īpašs sēdekļa dizains Ir Ir Ir
Sēdekļa augstums no zemes 30 – 41 cm 30 – 41 cm 29 – 43 cm
Stūres augstums no zemes 51 – 56 cm 51 – 56 cm 51 – 56 cm

Kā ģērbt bērnu ziemā?

Wednesday, January 22nd, 2020

small-elephant-hoodAr bērnu noteikti ir vērtīgi doties garākās pastaigās arī ziemā. Protams, jābūt saprātīgiem – īpaši lielā salā bērns var gūt apsaldējumus sejai vai citām nenosegtajām ķermeņa daļām. Taču tad, kad temperatūras stabiņš ir virs -10C, atteikties no pastaigas svaigā gaisā nav pamata. Tomēr jārūpējas, lai mazais tajās nenosaltu vai – gluži pretēji – nesakarstu, pārāk biezi saģērbts. Kā tad mazo vislabāk ģērbt?

Pirmkārt, speciālisti iesaka mazuli ģērbt kārtām, jo tā ne vien noturēsiet siltumu starp apģērba slāņiem, bet tas ļauj arī koriģēt apģērba biezumu pēc nepieciešamības.

Pirmajai kārtiņai jābūt cieši piegulošai pie ķermeņa – bodijam un biksītēm vai kopējam rāpulītim. Jāatceras, ka kokvilna neaizvada prom mitrumu, tādēļ tas nav pats piemērotākais materiāls ziemai, jo ātri kļūst vēss. Vislabāk izvēlēties merino vilnu vai vilnas un zīda kombinācijas. To burvība slēpjas tajā, ka tās nodrošina ķermeņa termoregulāciju – sasilda, kad kļūst vēsi un atvēsina, kad kļūst par karstu.

Otrā kārta varētu būt biezāks vilnas apģērbs vai flīsa kārta. Man patīk kopējais vilnas kombinezons pa virsu pirmajai plānajai kārtiņai. Forši noder arī vilnas zeķītes. Un noteikti jāpasargā galviņa un kakls, kā arī krūškurvis, kur ir paši svarīgākie dzīvības orgāni – sirds un plaušas. Šim nolūkam izcili der tā saucamās ķivercepures (Manymonts ķivercepure apgāza manus priekšstatus, ka visas ķivercepures man nepatīk – šī man tiešām ļoti patika, jo forši piegulēja galvai gluži kā otrā ādiņa) – kas piekļaujas galvai, nosedz austiņas un to mala ir kā šalle un nosedz daļēji arī krūtis un skaustu.

Šādi saģērbtu mazo pastaigā gājēju ieģērbj trešajā – ārējā kārtā, kas aiztur vēju un mitrumu. Mazākiem bērniem tas ir guļammaiss ratiņos, bet lielāki bērniem ērtāk izvēlēties kombinezonu. Ja bērnam apakšā jau ir divas citas siltas kārtas, tad virsējam kombinezonam nav jābūt biezam – labi derēs arī vidēji plāns soft-shell vai starpsezonu kombinezons. Tādu pirkt izdevīgāk, jo tas der ilgākam laikam – ne vien pāris mēnešus ziemā kā virsējā kārta, bet arī rudenī un pavasarī ar atbilstoši koriģētām apakšējām kārtiņām un nav jāpērk dažādām sezonām paredzētie kombinezoni, turklāt plānie kombinezoni ir būtiski lētāki, kā supertehnoloģijām bagātie ziemas kolekcijas.

Par to, vai ērtāks ir divdaļīgais kombinezons vai kopējais man ir divejāds viedoklis. No vienas puses, kopējā kombinezonā aiz bikšu jostas nekad netiks sniegs, muguriņa vienmēr būs apģērbta arī sēžot tupus, tādu ir vieglāk uzvilkt un novilkt. Tam ir daudz plusu un bērndārza gaitām izvēlējos tikai kopējo kombinezonu. Taču pastaigām pilsētā man tīri labi patika arī divdaļīgais kombinezons, jo nereti izmantojām tikai jaciņu un siltās bikses vilkām tikai ejot uz spēļlaukumu. Tas izslēdza arī iespēju, ka automašīnā bērns satuntuļots – jaciņa nost un bērns ir atbilstoši plānā vilnas apģērbā, arī lielveikalā vai citā sabiedriskā vietā vieglāk atģērbt. Tā ka ir savi plusi un savi mīnusi vienam un otram.

Arī apavi ne vienmēr vissuperbiezākie ir paši siltākie. Patiesībā kokainā, nelokanā apavā, kur kāja ir nekustīga, mazinās asinscirkulācija un kājas drīz vien sāk salt. Tādēļ plānākos apavos ar lokanu zoli, kur asinsrite visu laiku pēdiņas apgādā ar siltumu, būs siltāk un arī stabilāk, skrienot pa slidenu virsmu vai vēl jo vairāk sperot pirmos soļus.

Ja pēc atbilstoša apģērba lūkojaties muki.lv, tad mēs sirsnīgi iesakām ManyMonths vilnas apģērbus – bodijus, krekliņus, bikses, džemperus un jaciņas, izcilas ķivercepures, vilnas cimdiņus, kā arī viengabala kombinezonus no 100% merino vilnas. Manymonths jau pats nosaukums norāda uz to, ka šie apģērbi derēs vairākus mēnešus jeb izmērus. Mazajiem bērniem, piemēram, apģērbs der no 3 līdz 18 mēnešiem, bet lielākiem bērniem no gadiņa līdz 2,5 gadiem. Pavisam lielāki bērni apģērbu var valkāt pat 3 ziemas, jo izmērs piemērots no 3 līdz 5,5 gadiem.

Arī piemērotus apavus noteikti atradīsim. Pašai pirmajai ziemai uz savām kājām, noteikti iesaku mīkstzoļu apaviņus no pirmo solīšu līnijas – tie būs lokanu un bērnam ērti un silti arī gana. Bet lielākiem skrējējiem laba izvēle ir Bogs zābaciņi vai atbilstoši gaumei un vēlmēm Camper apavi ziemai ar GoreTex vai PrimaLoft membrānu.

Baudām ziemu tā, lai nesalst!

Labi apavi skolasbērnam

Friday, August 16th, 2019

67951344_2212204372225923_6458548988231548928_nArī Latvijā nu jau arvien vairāk skolās tiek ieviestas skolas formas un līdz ar to arī noteikta apavu izvēle, kas šai skolas formai piedien. Apavs pa kreisi izskatās pēc ierasta formāla apava zēnam, bet meiteņu laiviņas būs tādas pašas, ja ne vēl šaurākas. Taču tādi apavi atstāj nelabvēlīgu iespaidu uz bērna veselību, ja tiek valkāti ikdienā.

Tie ir nelokani un ierobežo pēdas muskuļu darbošanos – kā ģipsī. Tās ir pašas lielākās muļķības, ko nereti iznāk dzirdēt no vecākās paaudzes mediķiem, ka šādos apavs kāja slinko – tieši pretēji, plānā zole ļauj izjust ikvienu negludumu, reljefa maiņu un muskulatūra tai pielāgojas un kustās līdzi, lai saglabātu līdzsvaru. Apavs ar biezu zoli, balstošu potītes daļu, supinatoru veido tādu atbalsta komandu pēdai, ka tā pati var dusēt mierā un slinkot. Līdz ar to veidojas muskuļu atrofija, iekrīt pēdas velve, mainās citas muskuļu grupas.

Tie ir šauri. Un pirksti nevar izplesties un kustēties. Ar laiku šādu apavu valkātājam ir nevis dabas dota pēdas forma, bet gan kurpes noteikta pēda. Angliski to sauc shoe-shaped. Turklāt saspiesti pirksti nes līdzi ne vien izmaiņas skeletā, bet arī iekaisumus starp pirkstiem un ieaugušus nagus. Ir gadījies?

Šādām kurpēm ir papēdis. Un pat neliels papēdītis izmaina ķermeņa pozīciju un saliec ķermeņa smaguma centru uz priekšu, ko kompensējot cilvēki izgāž vēderu un uzmet kūkumu.

Risinājums ir Vivobarefoot skolas apavu līnija. Visi Vivo apavi ir lokani un plati, ar plānu zolīti, lai pēdas muskuļi pēc iespējas darbotos un būtu vieta, kur augt veselai un stiprai kājai. Cik vien tuvu iespējams basām kājām – pat skolā.

Mūsu puikas pagājušā gadā jau visu gadu nēsāja Vivobarefoot Primus School – ērti, piestāv visam un ir bijuši gan uz skatuves ar svētku drēbēm, gan sportā tika izmantoti. Bet pamatā bija maiņas apavi skolai. Meitenēm ir modelis Wyn, kas arī labi derēs visās vietās – ja nu sportot nevarēs (varētu, bet skolotāji neļaus  ). Bet ja skola neierobežo izvēles brīvību, tad visforšākās būs Vivobarefoot Ababa – Born Free – tik basa un brīva sajūta, ka reizēm aizmirstas novilkt (Ababa modelis ir arī pieaugušajiem – tā nu zinu ko saku, visforšākās!). Bet Robins šogad uz skolu ies Vivobarefoot Primus Junior modelī, jo smalkajam stilam viņam ir Gobi Junior. Īsi sakot – ir apavi visām gaumēm un vajadzībām. Bet galvenā ziņa – bērnam vajadzīgi lokani apavi ar pēdas formas siluetu un plānu zolīti bez papēžiem, polsteriem un supinatoriem, lai muskuļi strādā un kāja ir neierobežota kā basa. Jo vislabāk ir basām kājām!

Linku uz ieteiktajiem apaviem meklējiet šeit, bet pieaugušo apavus, ko pieminēju, meklējiet www.sajust.lv.

P.S. Tālu bloga dzīlēs ir atrodams garš un zinātniski pamatots raksts par apaviem, patiesībām un nepatiesībām. Te būs uz to links, bet tajā linki savukārt uz tālākiem pētījumiem. Kam ir vēlme rakt dziļi.

P.P.S. Te savukārt saite uz rakstu par bērnu kāju veselību, sevišķi interesants varētu būt pirmsskolas vecuma bērnu vecākiem

Liela nozīme apava formai, kas nedeformē pēdas

Tuesday, July 30th, 2019

Esmu mazliet aizrāvusies atkal ar apavu tēmu – šobrīd lasu grāmatu Anatomy for Runners, sekoju vairākiem fizioterapeitiem un podiatriem Instagramā, velku kopsakarības. Saspiesti kāju pirksti ir viena no apskatītākajām problēmām – lielā pirksta mobilitātes trūkums, kas ne vien mazinam skriešanas un iešanas efektivitāti, bet ilgtermiņā draud ar funkcionāliem traucējumiem, kas pārvēršas problēmās un traumās.

Bērna pēdiņa ir vēdekļveida un tās platākā vieta ir pirksti. Patiesībā tādas formas pēda ir visiem cilvēkiem, vien pieaugušajiem apavu nēsāšanas rezultātā pirksti ir sakļauti un pēda ir deformēta. Taču saviem bērniem mēs varam izraudzīties citu ceļu, jau no bērnības, no pirmajiem apaviņiem, sekojot līdzi, ka apavs atbilst pēdas formai un pēdiņu nedeformē. Zinoši speciālisti komunikācijā un literatūrā to dēvē par “shoe-shaped foot”, kas jau ieguvusi konvencionāla apava formu. Bērnam kāju pirkstu formu izmainīt apavs var vienas sezonas laikā, jo kauliņi ir mīksti un viegli pakļaujas ārējai ietekmei. Tādēļ izraugoties apavus, skatieties ne vien pēc maksimāli lokanas un plakanas zolītes, bet arī raugieties, lai apava siluets atbilst bērna pēdiņai.

Un šodien vētījot apavus jaunajam mācību gadam, meklēju ko noderīgu sporta stundām otrklasniekam. Tā nu iznāca salīdzināt un panalaizēt trīs objektus:

67578734_2505022839610709_5060686568180678656_o– vispirms novērtēju pēc izmēra it kā nākamā izmēra (33) sporta kurpi parasto – domāta futbolam telpās, tādēļ ir salīdzinoši plānu un lokanu zoli, kas to vairākus gadus atpakaļ iegādājoties vecākajam dēlam, man bija galvenais kritērijs. Man arī patīk, ka šiem ir salīdzinoši plakana zole, tikpat kā nav polsterēta papēža daļa un uzrauts purns. ok, pieņēmsim, ka šī kurpe bez konteksta liekas ok.

67669727_2505022876277372_8937512568549801984_n– tad noliku šai kurpei blakus bērna kāju. … Huh… nekādas formas līdzības. Diemžēl. Bērna kāja ir asimetriska, plata, skrienot, pirksti vēl izplešas, atsperoties lielajam pirkstam būtu jābūt taisnam vai pat nedaudz jāvēršas uz āru (pēdas iekšmalu)… bet kas tev tādu iespēju dos, ja apava purngals ir tāds kā šis? Un tieši kādēļ konvencionāli apavi izskatās šādi, ja cilvēku kājas pārsvarā izskatās pavisam citādi? Kam noder tas spicais purns, ja tas paliek tukšs?

67698787_2505022929610700_5094712961251934208_n– noliku blakus Klāsa pagājušā gada sporta apavus no Vivobarefoot, kam siluets daudz līdzīgāks cilvēka pēdas formai. Šie gan jau drusku sliecas uz mazo pusi, jo ir izmēru mazāki (32). Taču acīmredzami pirkstu daļā pat mazāka izmēra apavs ir platāks.

Protams, salīdzinot apava un Klāsa kājas platumu šobrīd tie vēl it kā der – un arī jau patiesībā drusku sānu mala spiestos lielajam pirkstam virsū, ja skatām cik tie ir plati lielā pirksta galā. Taču kurā vietā jābūt novietotiem pirkstiem, lai tie patiešām ērti iegultu apava platumā? Vai jums šķistu normāla tāda apava rezerve kā attēlā paliek pāri? Droši vien jau nē (lai gan tieši šī iemesla dēļ daudzi apavu ražotāji iesaka vismaz 1,5 cm rezervīti – it kā muļķīgi, bet tāda nu tā apavu industrija ir – ši te jocīgforma ir normālforma apaviem, sazin kāpēc…)

Būs vien jāziedo labam mērķim oranžās botes un jāmeklē vietā bērnam piemērots apavs. Tāds mans secinājums. Ko jūs teiktu? Kā vērtējat šos apavus?

Īsts ģimenes suns – gludspalvainais retrīvers

Saturday, July 6th, 2019

DSC06383Muki.lv ģimene ikdienā ir ne tikai 2 pieaugušie un 2 bērni, bet arī mūsu suņi. Un šoreiz gribu mazliet atiet malā no ikdienas darbiem un iepazīstināt ar mums pašiem vai, precīzāk, ar vienu no mūsu mīlošakajām ģimenes daļām. Mūsu vecākā suņu dāma ir itāļu braks vārdā Prada un daudzi ilglaicīgi mūsu klienti droši vien viņu pazīst, jo savulaik viņa mēdza dzīvoties arī pa veikalu un sagaidīt mūsu klientus. Taču šoreiz gribēju vairāk pastāstīt par mūsu otru dāmu Spāri, jo ja itāļu braks ne visos gadījumos ir ideāli piemērots suns ģimenei ar bērniem, tad par gludspalvaino retrīveru šaubu nav – ģimenei ar bērniem izcils draugs gan mazajiem, gan lielajiem.

Gludspalvainais retrīvers – mīlošs, aktīvs, lojāls.

Gludspalvainais retrīvers ir lielisks sabiedrotais visai ģimenei – no sporta līdz dīvānam, no medībām līdz izstādēm, piemērots bērniem, senioriem un jebkuram citam ģimenes loceklim. Milzu vēlme izdabāt saimniekam, tādēļ ļoti viegli apmācāms, jo vēlas iepriecināt saimnieku par katru cenu. Aktīvs suns, noteikti aktīvāks kā Latvijā vispopulārākie labradori (labradoras retrīveri) un nedaudz pārspēj arī zeltaino retrīveru aktivitātes līmeni. Jo radīta šī šķirne ir medībām – putna pienešanai no zemes un ūdens. No turienes arī viņa daba redzama sadzīvē – mīl ūdeni un ar milzu vēlmi visu pienest saimniekam, turklāt tas viss ar izcilu pārliecību, mieru un stabilitāti. Taču nevajag baidīties no vārda “medības”. Retrīvera darbs medībās nav nedz kādu dzīt, nedz plēst, viņa uzdevums ir pienest, turklāt, pienest nesabojājot. (Mūsu puikas ir mēģinājuši dot mūsu Spārei aiznest otram pat jēlu olu – vesela.) Arī meža pastaigās varu droši ar Spāri doties bez pavadas (ņemu gan to līdzi drošībai, ja sastopam kādu ne tik draudzīgu suni), jo zinu, ka viņa vienmēr uzturēsies tuvumā, atsauksies pēc pirmā aicinājuma, neskries līdzi meža zvēriem un ja ar balsi norādīšu, netuvosies arī piknikotājiem pie ezera. Turklāt Spāri pat īpaši neesam veduši uz suņu skolu – apmācām suni ikdienā nedaudz veltot uzmanību vajadzīgajām komandām sadzīvē. Taču jaunajām ģimenēm, kurās suns ienāk pirmo reizi, noteikti iesakām suņu skolu vismaz sākumā apmeklēt. Varbūt vēlāk iepatīkas un tas kļūst arī par suņu sportu.

Lai arī ārā aktīvi un labprāt dosies līdzi saimniekam ikvienā nodarbē, taču labi nodarbināti, mājās ir mierīgi un nesagādā problēmas arī dzīvoklī, ja vien nodrošinātas pietiekamas pastaigas. Droši vien tādēļ, ka sadzīvē gludspalvainais retrīvers ir tik “ērts”,  ārzemēs šī šķirne ir ievērojami populārāka kā Latvijā, pie mums pagaidām vēl faktiski retums, nepelnīti nepamanīts un nenovērtēts, taču lieliska iespēja tiem, kuriem gribas nedaudz atšķirties. Salīdzinot ar plašāk pazīstamajiem zeltaino retrīveru un labradoru, gludspalvainais retrīvers ir maigākas dabas, smalkākas miesasbūves, elegantāks, apdomīgāks. Tieši šī elegance bija pirmais, kas mūs uzrunāja, ieraugot šo suni izstādes ringā – gaisīgs, viegls, ringā burtiski lidoja. Bet kad rūpīgi izpētījām šķirnes raksturojumu un aprunājāmies ar dažiem īpašniekiem, sapratām, ka mūsu ģimenē šis suns iederas ideāli arī tempermenta dēļ.

Latvijā nenovērtēts retums

Tā aptuveni 5 gadus atpakaļ sākām apzināt iespējas pie šāda suņu mazuļa tikt. Latvijā gludspalvainā retrīvera kucēni faktiski nebija pieejami, jo LKF sistēmā bija reģistrēti vien daži suņi. Vispopulārākā šī šķirne ir Zviedrijā, šķiet tur tā ir populārākā no visiem retrīveriem, kas apsteidz pat labradoru. Loģiski, ka Skandināvijā ir arī tradīcijām bagātākās šķirnes audzētavas. Un 4 gadus atpakaļ atvedām savu Spāri no Zviedrijas respektablās audzētavas Caci’s ar vēlmi startēt izstādēs un plaukstošu domu tomēr arī pašiem plānot nākotnē kucēnus, lai šķirne Latvijā aug un iesakņojas. Pandēmija, protams, darīja savu un sākotnēji plānus nācās atlikt. Bet nu arī mums ir piedzimuši pirmie kucēni, lai kopā ar citiem šķirnes entuziastiem popularizētu šķirni Latvijā un ļautu šim ideālajam dzīvesdraugam ienākt pēc iespējas vairāk mājās. Mūsu kucēnu tētis arī ir ārzemnieks – Olafs dzimis Norvēģijā un tāpat kā Spāre ir vairāku valstu izstāžu čempions, kā arī veiksmīgi startē medību sacensībās.

Suns ģimenē ar bērniem

Mūsu ģimenes pieredze ar suņiem aizsākās vēl pirms mūsu ģimenē bija bērni. Mūsu bērni ir faktiski mācījušies rāpot kopā ar suņiem sperot savus pirmos četrkājainos soļus viņu sabiedrībā :) Un esmu pilnīgi pārliecināta, ka sunim ir ļoti liela nozīme bērna attīstībā – gan fiziskajā, bet vēl vairāk garīgajā. Par to esmu apkopojusi savas domas un zināšanas šajā bloga ierakstā. Tā nu esam bijuši gan situācijā, kad bērns ienāk ģimenē ar suni, gan iegādājušies kucēnus, kad ģimenē jau ir bērni. Patiesībā mēs esam “suņinieki + “, jo Jurģis ir pēdējos 10+ gadus mācījies kinoloģijas jomā un ir kļuvis arī par FCI starptautisko izstāžu tiesnesi, tādēļ mums ģimenē ir savs profiņš šajos jautājumos un visā iedziļināmies līdz niansēm. Par suņa ienākšanu ģimenē un saskari ar bērniem esmu rakstījusi blogā jau iepriekš, neatkārtošos un rakstu var izlasīt šeit. Protams, ir sarežģītākas un vienkāršākas šķirnes un tieši tādēļ šī bloga ieraksta virsrakstā īpaši uzsvēru gludspalvainā retrīvera piemērotību ģimenei ar bērniem – milzīgās lojalitātes un psihes stabilitātes dēļ šīs šķirnes suņi bērniem būs tikpat lojāli un mīloši draugi kā pieaugušajiem. Un ja nopietni apdomājat šķirnes kucēna iegādi, tad ielikšu atsauci arī uz ļoti vecu rakstu, kas nedaudz ieskicē atšķirību starp LKF/FCI sistēmas kucēniem un mazuļiem ar “papīriem” vienkārši.  Tas gan ir raksts no arhīviem, taču 10 padomi kucēna iegādē raksta beigās absolūti atbilst visam arī mūsdienās. Katrā ziņā, mēs par visiem 100% pievienojamies Regīnai Ezerai, ka cilvēkam vajag suni :) Mūs tas ir darījis tikai labākus.

Rakstā izmantotajā foto redzami mūsu A-metiena kucēni, foto autore Kēta Juta Kunce.

Basām kājām – kur un cik vien var!

Monday, June 24th, 2019

Basas_kajasDroši vien, pašķirstot mūsu blogu, ir skaidrs diezgan aši, ka mēs esam baskāju atbalstītāji caurum caur. Sākumā sēklu mūsu baskājībā sēja Klaudija Hēla, mācot, ka bērniem basas kājas ir vislabākās – kurpītes, kad ceļās kājās, augstas kapes un supinatori – tas viss ir pagātnes rēgi, kad bērnus mācīja staigāt – tagad, kad bērni attīstās paši, sev vien zināmā un vēlamā ritmā, viņi to dara maksimāli dabiski – attiecīgi viņu kājiņas arī nav nekādi jāsuportē – ne jābalsta, ne jāstutē, ne jāveido. Negribu atkārtoties, bet mudinu jūs gan palasīt rakstu par to, kā veidojas vesalas un kustīgas mazuļa kājiņas šeit, kā arī par to, kā izvēlēties apavus un kur mūs neceļos aizved apavu industrijas mārketings – lasiet šeit.

Šoreiz gribēju atbildēt uz kādu visai populāru mītu un jautājumu par bērna basajām kājiņām telpās. Bieži vien mammas, balstoties uz kādu speciālistu ieteikuma, pauž viedokli, ka basām kājām telpās nav nozīmes, jo tur bērns pārvietojās pa gludu grīdu un kairinājuma pēdām nav tik un tā, tāpēc bērna pēdas muskulatūra netiek nodarbināta. Taču tās ir pilnīgas aplamības – tāpat kā pieaudzis cilvēks, arī bērns kustina pēdu, ja tai ir dota brīvība. Es pat teiktu, ka bērns pēdu nodarbina vēl intensīvāk kā lielie, savelkot to, kustinot pirkstiņus un gluži neapzināti tādējādi trenējot pēdas muskulatūru, kas sekmē pēdas velves attīstību, saišu nostiprināšanos un visu citu, ko mēs nereti vēlamies, lai dara apavu inovācijas. Ja pavērosiet sava bērniņa kājas, kamēr viņš sēdus rotaļājas, kā to darīju šorīt, kamēr Klāss pūta burbuļus, tad redzēsiet, ka minūtes laikā bērns var izdarīt pat līdz 100 kustībām ar kājiņu un pirkstiņiem. Tās visas ir vērtīgas kustības. Ļoti vērtīgas viņa pēdiņas veselīgai attīstībai. Un tās nenotiktu, ja kājās būtu apaviņš ar stingru zolīti, kas šīs kustības ierobežo – pat viskvalitatīvākais, viselastīgākais apavs samazina kustību apjomu pat par 70%, nemaz nerunājot par stīviem apaviem ar supinatoru, kuri ierobežo kāju līdz pat 90% no kustību apjoma. Paskatiesties bildītē, kā Klāss savilcis pirkstiņus – un to viņš atkārtoja – iztaisnoja un atkal savilka, uzlocīja uz augšu un atkal pavilka zem sevis, – kamēr pūta burbuļus, kam kājas it kā nemaz nav nepieciešamas. Tieši tas arī ir iemesls, kāpēc bērnam ir jāskraida basām kājām kur un cik vien var – pa grīdu, pa zālienu, pa smilšu kasti – visur. Un kurpes jāvelk kājās tikai uz lieliem godiem un briesmīgā salā. Jo bez apaviem viņi kustina kāju daudz daudz vairāk un intensīvāk. Un tas ir ļoti labi :)

Turklāt jāņem vērā, ka lielu daļu laika rotaļājoties, bērns to dara nevis sēdus pie galda (ai, ja mēs viņam to liekam – laidiet brīvībā, ļaujiet bērniem tupēt, rāpot, pietupties!), bet gan pietupjoties, sēžot uz celīšiem (kas ir ļoti vērtīga poza, jo palīdz saglabāt potītes fleksibilitāti), rāpojot, lodājot, pat guļot uz vēdera. Un visas šīs pozas pieprasa 100% pēdu un potīšu mobilitāti, kādu apavos nav iespējams sasniegt. Tādēļ it sevišķi iekštelpām, piemēram, bērndārza grupiņai, apavus meklējiet pēc iespējas elastīgus, jo visbiežāk tieši šie apavi bērnam ir kājās lielāko dienas daļu un ja vien nav iespējams telpās būt bez apaviem, tad tiem jābūt tik tuviem plikām kājām, cik vien tas iespējams.

P.S. Un nav pamata bažām par vēso grīdu – kustinot kāju, asinsrite ir daudz aktīvāka un silda kāju krietni pamatīgāk, kā ietērptu apavos, kur kāja ir pasīva, asinsrite palēninās un apgāde ar siltām asinīm arī ir daudz mazāka.

Braukt atmuguriski līdz 6 gadiem un ilgāk

Friday, February 16th, 2018
Klass Axkid_6.9g_124cm_22.7kgNu jau arī Latvijā lielākā daļa vecāku, kuri iedziļinās bērna drošībā automašīnā, zina, ka drošāk braukt bērniņam ir ar skatu pretēji braukšanas virzienam jeb atmuguriski. Kādēļ, esam jau diezgan daudz rakstījuši. Pamatu pamats lasāms šeit. Taču visa šī bloga sadaļa “Bērna drošība automašīnā” ir veltīta šim tematam un atradīsiet tur gan info par dažādiem sēdeklīšiem, gan sprādzēšanos gan vēl visu ko. Runājot par braukšanu ilgāk atmuguriski jeb Extended rear-Facing (ERF), mēs runājam par bērniņa pārvadāšanu ar skatu pretēji braukšanas virzienam ne vien līdz 9-12 mēnešiem, bet nupat jau to arī likumdošana nosaka (ES likumi, LV satiksmes noteikumos diemžēl tiešā veidā nav iestrādāti), ka bērniņam jābrauc atmuguriski ir vismaz līdz 15 mēnešu vecumam. Taču, piemēram, Skandināvijas valstīs, Zviedrijā, kura droši vien pamatoti ir uzskatāma par vienu no satiksmes drošības līderēm, bērnus automašīnā atmuguriski pārvadā līdz minimums 3 gadiem, bet daudzi vecāki pēc savas izvēles arī daudz ilgāk – 5-6-7 gadiem. Tieši tādēļ gribu padalīties ar mūsu pieredzi, jo arī mūsu ģimenē bērni automašīnā ir braukuši atmuguriski daudz ilgāk kā ierasts.
 
Šodien mājas koridorā bija nolikts mūsu atmugurisko braucamais sēdeklītis līdz 25 kg un Klāss, kuram šobrīd ir 6 gadi un 9 mēneši pats ierausās, piesprādzējās un palūdza, lai nofotogrāfēju un ielieku Feisbukā. Blakus kadrā zibenīgi ierosījās Robins, kurš šādā pašā sēdeklītī brauca atmuguriski no 3 līdz 6,9 gadu vecumam. Kāpēc tikai no 3? Jo pirms tam mēs nezinājām, ka drošāk ir atmuguriski un no 7 mēnešu vecuma bijām viņu vadājuši ļoti labā sēdeklītī pēc testu rezultātiem, bet ar skatu uz priekšu, un tikai iepazīstoties ar informāciju par to, kādēļ atmuguriski ir drošāk, bez šaubīšanās nomainījām sēdeklīti uz atmugurisku. Mazais brālis ar skatu atpakaļ brauks droši vien līdz pirmajai klasei, jo šobrīd sēdeklītis vēl der un viņam ir 22,7 kg un 124 cm. Starpcitu, tieši viņš mūs noveda pie atmugurisku sēdeklīšu meklējumiem pēc 0.grupas groziņa, jo jau 6 mēnešu vecumā viņš svēra 10 kg un bija izaudzis no mazā sēdeklīša visos virzienos.
 
Es tikai īsi pieminēšu, kādēļ, atmuguriski ir drošāk. Jo lielākā daļa veselībai un dzīvībai bīstamo avāriju notiek ar priekšu/frontāli. Un automašīnai ar kaut ko strauji saduroties tā apstājas, bet viss, kas ir mašīnas salonā, turpina inerces kustību uz priekšu, tostarp arī bērns. Taču bērnam, atšķirībā no pieaugušā, ir proporcionāli ļoti liela galva (apmēram 20-25% no ķermeņa masas, pieaugušajam 8-9%) un vēl galīgi neattīstīti muskuļi, saites un trausli kauliņi. Tādēļ bērnam ir ļoti grūti noturēt savu lielo galvu un tas var novest pie būtiskām mugurkaula traumām. Apgriežot krēslu otrādi, viss tiek atrisināts tikai pateicoties fizikai, jo sadursmes brīdī bērns nevis iekarinās jostās un uz kakla saišu un muskulatūras rēķina cenšas noturēt savu lielo galviņu, bet gan tiek iespiests ar inerci ciešāk sēdeklī un trieciena spēki tiek izdalīti pa visu atzveltnes laukumu, pasargājot bērnu. Protams, jebkuru sēdeklīti nevar griezt otrādi – ir speciāli sēdeklīši (zīmolus apzināti neminēšu, jo nav padomā reklamēt kādu konkrētu krēslu – runa ir par fiziku). Tā visa ir teorija. Taču smaidīgais puika bez zoba šo teoriju ir izdzīvojis arī praksē, jo ar šādu pašu sēdeklīti esam iekļuvuši arī avārijā uz šosejas tumšajā diennakts laikā sastopoties ar lielu meža zvēru. Mašīna bija saskādēta pavisam ļoti, bet bērnam nebija ne skrambas un es it labi sapratu, ko nozīmē vārdi, ka Zviedrijā 92 no 100 būtiskās avārijās cietušiem bērniem dodas prom smaidīgi paši savām kājām. Diemžēl statistika, piemēram, Vācijā šajā pašā vecuma grupā no gadiņa vecuma ir daudz skumjāka un 40 bērniem no 100 ir nepieciešama hospitalizācija. Un tas ir saistīts tikai ar sēdeklīša virzienu. Lai gan jāteic, ka pēdējos gados šī atšķirība sarūk pateicoties tam, ka atmuguriska braukšana kļūst arvien populārāka visā pasaulē, jo informācijas un pozitīvas pieredzes stāstu ir arvien vairāk un vairāk.
Arī mūsu pieredze gan braucot ikdienā, gan iekļūstot avārijā, ir 100% pozitīva. Tādēļ, ja mums būtu jāpieņem lēmums par sēdeklīti vēlreiz, nešaubītos ne mirkli – TIKAI ATMUGURISKI. Cerams, ka iedvesmojām vēl kādu :)

Mūsu skolas soma – YUUbag

Friday, August 18th, 2017

IMG_2031Robins pagājušā mācību gadā sāka skolas gaitas un viena no grūtajām izvēlēm bija skolas soma. Pirmkārt, man bija svarīgi, lai soma nekaitētu bērna mugurai, stājai un veselībai. Tādēļ rūpīgi iepazinos ar informāciju, kā būtu jāizvēlas soma no šī viedokļa. Un tagad varu to salīdzināt ar reālo pieredzi pirmajā mācību gadā un novērtēt, cik laba bijusi mūsu izvēle – YUUbag. Robins savu somu raksturo: “Man viņa patīk. Tā ir ērta, viegla, ir daudz kabatu un ar diviem rāvējslēdzējiem to var labi attaisīt. Un mūsu skolā tāda nav nevienam citam.”

Man vissvarīgākais – veselība

Lai soma bērnam būtu ērta un nekaitētu stājai, tai ir jābūt ar stingru muguras daļu un atbilstoša izmēra, lai tā ērti piegulētu bērna mugurai. Tas faktiski ir būtiskākais faktors somas izvēlē un sevišķi maza auguma bērniem somu noteikti būtu jāmēra. Pareizi somai būtu jāsākas pie skausta kauliņa un jābeidzas nedaudz virs gurnu kauliem. Pārliecināties, ka somas muguras garums atbilst bērna augumam var divejādi:

  • somai būtu jābūt ne garākai kā 4-5 cm zem nabas līnijas (protams, aizmugurē);

choosing-a-schoolbag-measurement-guide

 

  • ja bērns ieliek rokas sānos uz gurna kauliem ar īkšķiem aizmugurē, tad somai būtu jābeidzas apmēram tur, kur ir īkšķi;

IMG_2016

Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ sākumskolas klasēs nav ieteicams iegādāties izteikti vertikālās somas, kuras patiesībā paredzētas vecāko klašu skolēniem, jo vairumam pirmklasnieku šīs somas īsti neder, nepiekļaujas mugurai, bet gan atspiežas pret dibenu, jo ir par garu un neatbilst torsa izmēram. Lai mugursoma atrastos pareizi, bērns lieksies uz priekšu, kas nelabvēlīgi ietekmē visu ķermeni – kaklu, plecus, mugurkaulu, gūžas un pat ceļgalus.

Latvijā bieži tiek uzsvērts somas svars. Tomēr reālajā dzīvē šim īstu pamatojumu neatradu un arī dr. J.Upenieks savā lekcijā minēja, ka somas, kas smagākas par pieļaujamo svaru vairs nav mūsdienu lielākā problēma. Dažādi avoti liecina, ka 10-20% no bērna ķermeņa masas ir tas, cik būtu jāsver skolas somai ikdienā – Robina gadījumā tas būtu 3-5 kg apmēram. Tā kā mūsu skolā katram bērnam ir skapītis klasē, kur glabāt radošo materiālu kasti, sporta tērpu un citas lietas, kas nav nepieciešamas mājās, tad nēsāt somā nemaz neiznāk tik daudz lietas – 1-3 grāmatas, kuras mūsdienās ir plānas, mīkstos vākos un prātīgi sadalītas visam mācību gadam 2-3 daļās, pāris darba burtnīcas un pāris parastās burtnīcas, kā arī daži rakstāmpiederumi. Principā līdz nesamās lietas varētu pat vēl vairāk optimizēt, bet mēs ar šo neaizrāvāmies, jo šad un tad nosverot Robinu ar un bez somas secinājām, ka tās svars pat ar visu ūdenspudeli reti pārsniedz 3,5 kg. 5 kg nesasniedza nekad, pat tad, kad Robins drošības labad bija paņēmis šo un to lieku… Tā nu nosecināju, ka izvēloties somu, 200 g svara nav izšķirošas nozīmes. Tos mierīgi var ietaupīt kaut vai atsakoties no trīsstāvīgā penāļa, bez kura gan var iztikt :)

IMG_2014

Svarīgāk par pašas somas svaru ir pareizi noregulēt mugursomas lences un obligāti lietot abas lences, lai simetriski sadalītu svaru uz abiem pleciem. Plecu lencēm būtu jābūt noregulētām tā, lai soma atrastos pareizā augstumā, sāktos līdz ar sprandas kauliņu (vietu, kur palokot galvu uz sprandas izvirzās kauliņš). Principā tas nozīmē, ka soma atrodas vienā līnijā ar pleciem. Un ja izvēlēta pareiza garuma soma, tad tās apakšmala būs gurna kaulu rajonā. Platas polsterētas lences sadalīs svaru simetriski uz abiem pleciem un negriezīsies plecos, ja soma ir smaga un jānes kādu gabaliņu.

IMG_2010

Ieteicama ir krūšu sprādze, lai daļu slodzes izdalītu uz citām ķermeņa zonām un nodrošinātu, ka lences neslīd nost. YUUbag gadījumā mums patīk, ka lences ir J veida, kas nozīmē, ka uz pleciem tās nav pārāk platas, bet gurnu daļā tās aiziet uz sāniem un neberž sānos. Dažos ārzemju avotos īpaši smagām somām ieteicama arī vidukļa jostiņa, tomēr tāda atrodama reti kurai somai un novērtējām, ka diez vai to būs ērti lietot ar virsdrēbēm, savukārt skolas telpās somu sanāk nēsāt maz un tur no Robins noteikti nesprādzēs jostas sprādzes. Bet sprādzīti uz krūtīm Robins lieto gan – 99% gadījumu, kad soma ir uz muguras, lieto abas lences un burtiski automātiski aizsprādzē arī krūšu sprādzīti. Viņš saka, ka tā ir ērtāk, jo lences tad ir vietā un nav jātur ar īkšķiem.

weight-distributionVēl viena būtiska lieta ir pareizi sakārtot mugursomu, lai smaguma centrs atrastos muguras vidusdaļā, turklāt pēc iespējas tuvu mugurai. To ir grūti izdarīt, ja somas iekšpusē ir viens liels nodalījums vai lielais + pāris kabatiņas, jo tad smagās grāmatas un burtnīcas tiek liktas lielajā nodalījumā un svars atrodas somas apakšdaļā. Dažādi avoti rekomendē vairākus nodalījumus somā, lai labāk izdalītu svaru pa visu somu un nekoncentrētu to somas lejas daļā, kurai patiesībā būtu jābūt tai vieglākajai. Pareizi ir novietot smagākās lietas pēc iespējas vidū – ne augšā un ne apakšā, pēc iespējas tuvāk mugurai, lai somu nevelk lejup.

yuubag_ieksa

YUUbag somai ir ļoti daudz iekšējo nodalījumu, iebūvēts sadalītājs un visas grāmatas un burtnīcas Robins liek tajā, turklāt to var aiztaisīt ar liplenti, piespiežot visu lielāko smagumu pie somas muguras daļas. Tas nodrošina gan kārtību, gan pareizu smaguma sadali, turklāt viss pa iekšu nežvangājas. Brīvajā telpā tad nonāk kādi sīkumi un pusdienu kārbiņa, kad mājās jānes, sporta tērps.

 

ivar-guys_mediumDomāju tieši tāpēc Robins savu somu sauc par ērtu un vieglu, jo skaidrs, ka jebkura auduma mugurene būtu vieglāka, bet vai ērtāka viņam? Diez vai!

Mums abiem svarīga – kārtība

Daudzie atsevišķie nodalījumi savukārt bija viena no lietām, kuri man kā mammai lika izvēlēties šo somu, jo katrai lietai ir sava vieta, somā pa lielam valda kārtība un plaši atveramā priekšpuse ļauj somas saturu viegli pārskatīt un kontrolēt, ka tajā nav ieviesušās lietas, kurām tur nebūtu jābūt. Robins saka, ka skolā gan somu pilnībā vaļā never, atver tikai apmēram pusotru malu un labi var orientēties saturā, jo somā iebūvētais sadalītājs ļauj visām saliktajām lietām nesajaukties kopā.

IMG_2022

Un YUUbag somā ir “iebūvēts” mazs maciņa veida penālītis, kas bija pilnīgi pietiekams, lai glabātu džēsgumiju, zīmuli, lineālu, zīmuļa asināmo un līmes zīmuli. Tas iestiprinās speciālos āķīšos, ko Robins atzīst par vienu no somas “fīčām”. Visam citam – krāsainajiem zīmuļiem, flomasteriem u.c. lietām tika atrastas vietas somas daudzajās kabatiņās (vairāk kā 20 kabatas, tostarp īpaša vieta ar iedobi ūdens pudelei).

Somas iekšpusē vākā ir arī spēle ar magnētiskajiem kauliņiem – Robina somā ir Cirka angļu versija, jaunajās somās šosezon ir Riču-račs. Pagarinātajā dienā Robins šo šad un tad ar draugiem spēlējot, kad izmācījušies. Bet to var darīt jebkur, jo somas vāks ir ciets un to var izmantot arī kā mazu galdiņu, ja gribas pazīmēt vai pabeigt kādu mājasdarbu ceļā…

Ne mazāk svarīgi – dizains un funkcionalitāte

Protams, svarīgi ir arī tādi drošības elementi kā atstarotāji – mūsu somai ir visās pusēs, tā ka uz ceļa ir redzams. Daži avoti iesaka izvēlēties košas krāsas somu, lai bērnu varētu labi redzēt pilsētas satiksmē. Mēs gan izvēlējāmies tumšo somas versiju, jo tā mazāk smērējas, bet koši apģērbjam pašu bērnu :) Un arī melnā soma ir krāsaina un stilīga. Teikšu kā ir – man patīk pat ļoti, paskatos uz citām somām tagad lielveikalos un novērtēju, ka mūsējā smukāka. bet tas jau ir gaumes jautājums un par to nestrīdas :) Robinam savukārt patīk pazīmēties ar svilpīti, kas iestrādāta krūšu sprādzē, lai pasauktu palīgā kritiskā mirklī.

Vēl svarīgi esot izvēlēties mitrumizturīgu somu – mūsējā ir, lietu un sniegadraņķi pārcieš labi! Un arī mīnusgrādu salu – ir palikusi pa nakti mašīnā, nekāda vaina, nesalūzt. Saulē izbalējusi arī šķiet nav.

Vienvārdsakot – bildēs redzamā ir gadu visai nesaudzīgi lietotā Robina soma kāda nu tā izskatās reālajā dzīvē. Nekas nav saplīsis, izbeidzies vai nodilis un soma septembrī dosies uz skolu arī savā otrajā gadā. Principā esam rēķinājušies, ka šai somai būtu jākalpo mums gadus 3-4. Pagaidām nekas neliecina, ka tā nebūs.

Un ja mums liktu vēlreiz izvēlēties skolas somu Robinam, abi esam vienisprātis – mēs ņemtu šo pašu!